Džeims Steilijs. Ievads jautājumam par reinkarnāciju un karmu.

16. {. 2009.

Džeims Steilijs. (James Staley). Ievads jautājumam par reinkarnāciju un karmu.

Džeims ir Rietumu Ezotērijas Skolas docents. Nākošajā mācību gadā viņš pasniegs priekšmetu "Ievads jautājumam par reinkarnāciju un karmu." Sniedzam nelielu ieskatu šajā mācību priekšmetā.

             Kopš bērnības esmu interesējies par vēsturi un lielākā daļa manas formālās izglītības ir – vēstures studijas. Pirms kļuvu par Valdorfskolas vēstures skolotāju, kur nostrādāju vairāk nekā divdesmit gadus, piecpadsmit gadus biju darbojies žurnālistikā. Tāpēc gan pēc izglītības, gan darba pieredzes uzskatu sevi par vēsturnieku. Par lielajiem jautājumiem sāku domāt samērā agri – vidusskolas laikā. Vēstures kontekstā visur saskatīju noteiktu morālo struktūru. Vērojot civilizāciju un nāciju pastāvēšanas pacēluma un pagrimuma ciklus, pamanām skarba taisnīguma izpausmes – tikums tiek atalgots, neprāts saņem sodu.

              Augstprātība, mantkārība un korupcija zeļ tikai zināmu laiku, jo satur pašiznīcības sēklu. Beigu beigās par to nākas samaksāt. Tā tas ir, raugoties uz kopainu. Taču, detalizētāk vērojot, morālo struktūru saskatīt kļūst arvien grūtāk. Jo tuvāk pētām, jo vairāk upuru ieraugām. Arī pētot Latvijas vēsturi atrodam tikai upurus un upurus. Kad raugāmies uz vēsturi kā atsevišķi indivīdi, morālā struktūra it kā pazūd, to aizvieto ļaunas, kaprīzas nejaušības, ko izprovocējuši spēki, kam nerūp ne taisnīgums, ne cilvēku ciešanas. Alkatība un ļaunums triumfē pārāk bieži, bet godīgumu un labo nekontrolējami spēki samaļ putekļos.

              Teoloģija un filozofija šo jautājumu aplūko kā “sāpju problēmu” un tā saknes iesniedzas Vecajā Derībā. Rietumu pasaulē “sāpju problēmai” pieskāries katrs filozofs, kurš runājis par dzīves jēgu.

              Kristīgā baznīca, piemēram, piedāvā vairākas atbildes uz šo jautājumu. Viena no tām – cilvēka ciešanas un netaisnība ir “alga par grēkiem”, jo pareizs ir Dievišķais, bet par grēkiem jāsaņem sods. Baznīca piedāvā vēl kādu skaidrojumu – cilvēka ciešanas ir pārbaudījums. Dievs mūs pārbauda un mums ir iespēja apliecināt Viņam savu uzticību. Un vēl baznīca saka, ka Dieva griba ir noslēpums un mēs nedrīkstam Dievu ne tiesāt, ne apsūdzēt – mums Viņam jātic vienmēr un jāpakļaujas Viņa neizdibinājamajai gribai.  

              Materiālistiskā zinātne un medicīna piedāvā savu atbildi – cilvēkam jāmācās pakļaut dabu, jo mēs mītam evolūcijas plūsmā, kur katra paaudze iemācās ko jaunu par dabu un iegūst aizvien lielāku kontroli pār to. No šāda viedokļa netaisnībai skaidrojuma nav, taču ir risinājums – materiālais progress iespējamā nākotnē.

              Šī pretruna – vai dzīvei ir morāla struktūra, vai nav? – ilgus gadus man bija noslēpums. Labākā atbilde, ko varēju atrast, likās eksistenciālistu skaidrojums, ka Universs ir absurds, Dievs un taisnīgums ir cilvēku izdomātas kvalitātes un Visums tās neatbalsta. Ja vēsturiski eksistē kāda morāles struktūra, tā kalpo tikai par izsmieklu cilvēka bēdīgajiem centieniem un patētiskajai cieņas izpratnei. Cilvēka vienīgais mierinājums ir tie nedaudzie dzīves brīži, kad mēs spējam izjust skaistumu vai mīlestību, vai cilvēcisku siltumu, citādi plašajam un ledainajam kosmosam nav nekādas intereses par cilvēku. Visbeidzot, skaistuma un mīlestības eksistence ir absurds. Citējot Viljamu Šekspīru, viss ir “sound and fury, signifying nothing.” Un labākais, ko cilvēki var darīt šajā absurdā ir – turēties kopā, rūpēties vienam par otru, just līdzi un izturēties tā, it kā tam būtu nozīme, pat ja pieņemam, ka tās nav.

              Tobrīd tā bija labākā atbilde, tomēr – neapmierināja mani. Jautājums neatkāpās. Es apjēdzu, ka pastāv kaut kāda Dievišķa kārtība, bet ja tā, tad man tā ir totāls noslēpums. Pasaule bija kā degošs krūms, ko ieraudzīja Mozus, taču mans degošais krūms nerunāja, tas klusēja. Tomēr dzīvi ir jādzīvo, mēs nevaram gaidīt līdz viss kļūs skaidrs. Tāpēc es pieņemu eksistenciālistu risinājumu – absurdā pasaulē labākais ko cilvēks var darīt ir – turēties kopā, būt laipnam, līdzjūtīgam un pateicīgam par visu, kas ir, ne vien par ciešanās un netaisnību, bet arī par skaistumu un mīlestību.

Tā bija “mana dzīves filozofija” laikā, kad nodarbojos ar žurnālistiku.

              Kad man tuvojās 40 gadi un bērni mācījās Valdorfskolā, sāku iepazīties ar antroposofiju. Tā pagāja vairāki gadi un man likās, ka urdošais jautājums ir pieklusis. Interese par antroposofiju pieauga un es atradu labāku atbildi, tādu, kas saslēdza cilvēka dzīves acīm redzamo netaisnību ar kosmosa morālās struktūras pamatprincipa jēgu. Kā jau daudzi kristīgajā pasaulē dzīvojošie, es uz   cilvēka dzīvi raudzījos kā uz vienas reizes pieredzi. Es meklēju līdzsvaru starp labo un ļauno, starp taisnīgumu un netaisnību, starp veiksmi un neveiksmi. Es meklēju visu šo elementu sabalansētības iespēju vienā vienīgā cilvēka mūžā. Un nav jau ilgi jāmeklē, lai saskatītu, ka tāda tā dzīvē nav.  

Reinkarnācijas iespēja šo jautājumu nostāda pavisam citā gaismā – cilvēka liktenis nav ieslēgts vienā mūžā. Rūdolfs Šteiners ar savu mācību par reinkarnāciju un karmu ir uzcēlis tiltu starp Austrumu un Rietumu reliģiskajām tradīcijām. Bet tilts, neapšaubāmi, ir ceļš pa kuru iespējama kustība abos virzienos. Tālab antroposofija paver jaunas iespējas arī Austrumu reliģiskajai domai. Vārdu sakot, Rūdolfs Šteiners ir atsedzis to Rietumu reliģijas elementu, kas pirmskristietības periodā bija teju vispārējs. Jāsaka, ka ticība reinkarnācijai ir raksturīga lgandrīz visiem vēsturiskajiem periodiem un kultūrām. Kristietībā valda uzskats, ka dvēsele sākas ar dzimšanu, bet tā ir nemirstīga. Baznīca māca, ka dzimšana ir visa sākums, tāpēc aizvien vairāk cilvēki tic tam, ka nāve ir beigas. Baznīca norāda uz nodzīvotās dzīves seku iespējās – paradīzi vai mūžīgo nolādēšanu. Taču daži agrīnās baznīcas tēvi reinkarnācijas ideju atzina, piemēram, Origēns, kurš šī iemesla dēļ neiekļuva kanonizēto skaitā. Tāpat arī Aleksandrijas Klements, Kirils un Atanāzijs.

              Ko par reinkarnāciju atrodam Jaunajā Derībā? Mateja un Marka evaņģēlijos Jēzus šķiet ticam, ka Jānis Kristītājs ir reinkarnējies Ēlija. Tam tic arī viņa mācekļi. Šo ideju pauž arī Šteinera mācība: Finejs – pravietis Ēlija – Jānis Kristītājs – Rafaēls – dzejnieks Novāliss.

              Halkedonas konsils 451. g. reinkarnācijas ideju atzina par ķecerīgu un to nosodīja. Par to rakstījis Akvīnas Toms un diskusijas bijušas bezgalīgas.

              Konstantinopoles 4. ekumēniskais konsils 869. g. pielika punktu mācībām par cilvēka augstāko trīsvienīgo un noliedza cilvēka garīgā satura eksistenci, taču baznīcas vēsturnieki šo lēmumu neuzskata par svarīgu.

              Reinkarnāciju māca arī Austrumu reliģijas, tajā pašā laikā sludinot arī patības noraidījumu. Jēdziens indivīds ir vājš un figurē tikai mūža kontekstā. Nirvana ir mērķis, kas ļauj izbēgt no dzīves cikla realitātes. Šīs mācības kultivē atbrīvošanos un pazemina pasaulīgās eksistences lomu.

              Āfrikas reliģijas runā par reinkarnāciju ģimenes kontekstā – jaundzimušais ir senča atgriešanās.

              Mūsdienās interese par rietumu kristietību atdzimst. Taču jāņem vērā, ka arvien vairāk cilvēku pieņem reinkarnācijas ideju. Šīs pārmaiņas ir samērā straujas un plašas un, kaut arī ideja ir pieņemta, tā ne vienmēr ir izprasta. Izveidojies mehāniska rakstura priekšstats par karmas jēdzieniem, kad inkarnācijas seko viena otrai ciešā sasaistē. Iespējams, mūsdienu pētnieki (hipnozes speciālisti u.c.), domādami, ka ir piekļuvuši iepriekšējo dzīvju pieredzei, patiesībā klaudzina vispārējā ēteriskās atmiņas laukā. Šie pētījumi ir neautentiski.

              Rūdolfs Šteiners ir teicis, ka laika gaitā cilvēki iemantos zināšanas par savām iepriekšējām dzīvēm. Bet šo informāciju iegūt nebūs viegli, tam nepieciešama stipra dvēsele.

                  Luciferiskās un sātaniskās būtnes būtu ļoti iepriecinātas par iespēju šīs zināšanas banalizēt.

              Antroposofiskais priekšstats par reinkarnāciju un karmu ir sarežģīts, jo aplūko metamorfozes, kas saistītas ar pāreju no vienas dzīves otrā. Tām nav mehānisks raksturs (dots pret dotu) un nav kompensācijas sistēmas. Kā viena dzīve pārvēršas otrā? Lai to izprastu, ir jākoncentrē uzmanība uz to, kas notiek starp nāvi un atdzimšanu.

              Nāve ir atskaites punkts. Kristīgā baznīca māca, ka tas ir pats svarīgākais cilvēka dzīvē. Patība turpinās. Šādi mēs iegūstam ļoti mehānisku cilvēces likteņa ainu. Antroposofiskais uzskats par nāvi ir atšķirīgs. Trīs dienu laikā ēteriskais jeb dzīvības ķermenis sabrūk un atgriežas pats savā pasaulē. Pavērojiet augu valsti – kā mirst augs! Tomēr dzīvības ķermenis saglabā visu mūsu atmiņu. Viss, kas ar mums jebkad noticis, atrodas ēteriskajā ķermenī un tiek atbrīvots nāves brīdī, atkal un atkal piedzīvots reversā secībā. Tā ir dzīves panorāma, kurā cilvēks pats nepiedalās. Taču ir nepieciešamas trīs dienas, lai to atcerētos. Un šajā laikā notiek pāreja no ēteriskā uz augstāko ES – ēteriskais ķermenis ir attālinājies, saglabājas astrālais (jūtas).

              Teosofijas mācība (1904. g.) šo jautājumu traktē samērā vienkāršoti un gleznaini.

              Ar sanskrita terminu kamaloka apzīmē astrālā ķermeņa saglabāšanos. Kad darbojas nevis pašu pieredze, bet tas, kā to pārdzīvojuši citi cilvēki mūsu dzīvē. Tās ir augstāko būtņu domas par mūsu uzvedību, tas, ko piedzīvojam miegā. Katru nakti garīgās būtnes mums sūta vai nu savu piekrišanu vai nepiekrišanu tam, ko esam dienas laikā darījuši. Tā šīs garīgās būtnes strādā un veido cilvēka apziņa.

              Naktī ir iespējams ieraudzīt savas rīcības objektīvo vērtību, ieklausīties eņģeļa teiktajā. Uzdodiet viņam jautājumu! Un uzklausiet no rīta.

              Neilgi pirms aizmigšanas ir labi pārdomāt dienas notikumus, attīt atpakaļ gluži kā filmiņu. Tas palīdz augstākajām būtnēm un ir ļoti nozīmīgs vingrinājums.

              Kamaloka aizņem aptuveni trešo daļu dzīves un tas ir periods, kad astrālais ķermenis pamazām sabrūk, atraisās jūtas, jo ar visu šo bagāžu Gara pasaulē ieiet nav iespējams. Zemes lietas ir jāatstāj.

              Reliģijā tas izpaužas kā prasība: tev jāatbrīvojas no visiem saviem grēkiem.

              Augstākās būtnes sniegs palīdzīgu roku, sevišķi jau eņģeļi.

              Kamaloka ir pazīstama arī kā Mēness valstība. Šajā procesā mums palīdz Mēness būtnes.

              Bet, runājot par antroposofiju, vēl gan jāpiebilst, ka tā nekultivē askētismu. Tā pieņem līdzjūtību, žēlsirdību un taisnīgumu, bet cilvēka ciešanas uzskata par traģiskām un destruktīvām. 

 

(Raksta pilnu versiju varēs izlasīt žurnāla Mistērija septembra nummurā.)

« Atpakaļ