Latvijas Antroposofiskās biedrības mājaslapa

R.Šteiners. Pārmaiņas slepenskolnieka sapņu dzīvē

R.Šteiners. Pārmaiņas slepenskolnieka sapņu dzīvē

03. {. 2007.

Zīme, ka slepenskolnieks ir sasniedzis vai arī drīz sasniegs iepriekšējā nodaļā aprakstīto attīstības pakāpi, ir pārmaiņas, kas notiek viņa sapņu dzīvē.
Pirms tam sapņi bija juceklīgi un patvaļīgi. Tagad tie sāk pieņemt regulāru raksturu. To tēli kļūst saturīgi , sakarīgi kā ikdienišķās dzīves priekšstati. Tajos var pamanīt likumu, cēloni un iedarbību. Un arī sapņu saturs mainās.
Ja pirms tam uztver tikai dienišķās dzīves izskaņas, pārveidotus apkārtējos iespaidus vai sava paša ķermeņa stāvokļus, tad tagad parādās tēli no pasaules, kas pirms tam bija nezināma.
Iesākumā gan paliek sapņu dzīves vispārējais raksturs, ciktāl sapnis atšķiras no nomoda priekšstata ar to, ka dod simboliski to, ko tas grib izteikt. Uzmanīgam spriedējam šis simboliskums par sapņu dzīvi nevar palikt nepamanīts. Piemēram, sapņo par to, ka ir notverts kāds pretīgs dzīvnieks un rokai ir nepatīkama sajūta. Pamostas un pamana, ka rokā tur satvertu segas stūri. Tātad uztvere neizpaužas neizpušķoti, bet gan caur raksturoto simbolu. – Vai arī sapņo, ka bēg no vajātāja , pie tam sajūtot bailes. Pamostoties izrādās, ka miega laikā bija uznākušas sirdsklauves. Kuņģis, kas ir piebāzts ar grūti sagremojamiem ēdieniem, ir cēlonis biedējošiem sapņu tēliem. Arī guloša cilvēka apkārtnē notiekošais atspoguļojas sapnī kā simboli. Pulksteņa sitieni var radīt skatu par karavīru grupu, kas, bungām rībot, maršē garām. Apgāzies krēsls var būt cēlonis veselai sapņu drāmai, kur kritiena troksnis atspoguļojas kā šāviens, un tā tālāk. Šāds simboliskuma izpausmes veids piemīt arī sakārtotajam cilvēka sapnim, kura ēteriskais ķermenis sāk attīstīties. Bet tas pārstāj atspoguļot kailus fiziskās apkārtnes vai paša jutekliskās miesas faktus. Tāpat kā regulāri kļūst tie sapņi, kuru izcelsmei ir jāpateicas šīm lietām, tā iejaucas arī tādu sapņu tēli , kas ir citas pasaules lietu un attiecību izpausme. Te vispirms tiek gūta pieredze, kas parastajai apziņai dienas laikā nav pieejama. – Bet nekādā gadījumā nedrīkst domāt , ka patiess mistiķis lietas, ko viņš šādā veidā pārdzīvo sapņos, jau padara par pamatu kaut kādiem noteicošiem augstākās pasaules ziņojumiem. Drīz kā tālākas sekas parādās arī fakts, ka sapņojoša slepenskolnieka tēli vairs nav, kā agrāk, atrauti no nosvērta saprāta vadības, bet tas regulē tos un pienācīgi pārskata, tāpat kā nomoda apziņas priekšstatus un sajūtas. Jo arvien vairāk un vairāk izzūd atšķirība starp sapņojošo apziņu un šo nomoda stāvokli. Sapņojošais šī vārda pilnā nozīmē sapņošanas laikā ir nomodā; tas nozīmē, viņš jūtas savu tēlaino priekšstatu kungs un vadonis.
Sapņošanas laikā cilvēks faktiski atrodas pasaulē, kas ir atšķirīga no tās, kas paveras viņa fiziskajām maņām. Tikai cilvēks ar neattīstītiem garīgajiem orgāniem nespēj no šīs pasaules izveidot neko citu, kā tikai raksturotos juceklīgos priekšstatus. Tā viņam eksistē tikai tā, kāda būtu jutekliskā pasaule būtnei, kam ir tikai paši pirmatnējie acu aizmetņi. Tādēļ arī cilvēks nevar šajā pasaulē saskatīt neko vairāk, kā tikai parastās dzīves atdarinājumus un atspoguļojumus. Bet sapnī tos viņš var redzēt tādēļ, ka viņa dvēsele pati savas dienas uztveres kā tēlus iezīmē matērijā, no kā sastāv tā cita pasaule. Proti, ir jābūt skaidrībā par to, ka cilvēks līdztekus savai parastajai apzinātajai dienas dzīvei vada arī vēl otru neapzinātu iezīmētajā citā pasaulē. Visu, ko viņš uztver un domā, viņš iegravē kā nospiedumus šajā pasaulē. Šos nospiedumus gan var redzēt tikai tad , kad ir attīstīti lotosa ziedi. Bet katram cilvēkam ir kaut vai pieticīgi lotosa ziedu aizmetņi. Dienas apziņas laikā viņš ar tiem nevar neko uztvert, jo to iespaidi viņam ir ļoti vāji. Tas ir aiz līdzīga iemesla, kāpēc dienā nevar saskatīt zvaigznes. Tās neparādās uztverei pret vareni iedarbīgo saules gaismu. Tādā veidā vāji garīgie iespaidi neiegūst nozīmi attiecībā pret fizisko maņu spēkpilnajiem iespaidiem. Kad nu miega laikā ārējo maņu vārti ir slēgti, tad juceklīgi atmirdz šie iespaidi. Un sapņojošais tad uztver citā pasaulē gūtās pieredzes. Bet, kā jau teikts, iesākumā šīs pieredzes nav nekas cits, kā tas, ko ar fiziskajām maņām saistītā priekšstatīšanās pati ir iegravējusi garīgajā pasaulē. –Tikai attīstītie lotosa ziedi padara iespējamu, ka tur tiek atzīmēti paziņojumi, kas nepieder fiziskajai pasaulei. Attīstītais ēteriskais ķermenis tad dod pilnas zināšanas par šiem, no citām pasaulēm nākošajiem ierakstiem. – Līdz ar to ir sākusies cilvēka saskarsme jaunā pasaulē. Un tagad cilvēkam – ar slepenskološanās norādījumiem – vispirms ir jāveic otrtik daudz. Vispirms viņam ir jākļūst par iespējamu pavisam pilnīgi, kā nomodā, uztvert sapņos izdarītos novērojumus. Ja viņš to ir sasniedzis, tad tiks vadīts uz to, lai veiktu tos pašus novērojumus arī parastā nomoda laikā. Viņa uzmanība pret garīgiem iespaidiem te vienkārši tiks tā noregulēta, ka šiem iespaidiem vairs nebūs jāpazūd attiecībā pret
Fiziskajiem, bet gan tie varēs būt līdztekus tiem un pastāvīgi .Ja slepenskolnieks ir iemantojis šo spēju, tad viņa garīgo acu priekšā parādās kaut kas no tās gleznas , kas tika aprakstīta iepriekšējā nodaļā. Kopš šā brīža viņš var uztvert, kas garīgajā pasaulē pastāv kā cēlonis fiziskajai. Un galvenais – viņš var pamanīt šajā pasaulē savu augstāko esamību. – Tagad viņa nākošais uzdevums ir zināmā mērā ieaugt šajā savā augstākajā esamībā, tas ir, tiešām uzlūkot to par savu patieso būtību un arī izturēties tam atbilstoši. Arvien vairāk viņš tagad gūst priekšstatu un dzīvīgu sajūtu par to, ka viņa fiziskā miesa un tas, ko viņš pirms tam sauca par savu “es”, vairāk ir kā augstākā Es darbarīks. Viņš iegūst tādu sajūtu par savu zemāko esamību , kāda tā ir maņu pasaulē ierobežotam cilvēkam attiecībā pret kādu darbarīku vai braucamlīdzekli, ko viņš izmanto. Tāpat kā tas mašīnu, kurā brauc, nepieskaita savam “es”, kaut arī ja saka: ”Es braucu” līdzīgi kā “es eju”, tāpat arī attīstītam cilvēkam, kad viņš saka: ”Es ieeju pa durvīm” īstenībā ir priekšstats : “Es ienesu pa durvīm savu miesu”. Tikai tam jābūt viņam tik pašsaprotamam jēdzienam, ka viņš ne uz mirkli nezaudē stingro pamatu zem kājām fiziskajā pasaulē, ka tādēļ nekad neparādās atsvešinātības sajūta pret maņu pasauli. Ja slepenskolnieks negrib kļūt par pļāpu vai fantazētāju, tad viņš ar augstāko apziņu nedrīkst savu dzīvi fiziskajā pasaulē padarīt nabadzīgāku, bet gan bagātāku , kā to bagātina tas, kurš savu kāju vietā izmanto vilcienu, lai paveiktu kādu ceļu.

R.Šteiners,"Kā sasniegt augstāko pasauļu atziņas?",
(Indras Ozoliņas redakcijā)

« Atpakaļ


Mūsu draugi

© Latvijas Antroposofiskā biedrība, 2004-2010. Materiālu pārpublicēšanas gadījumā atsauce obligāta.