Karma (Merkuriāla personība)

03. {. 2007.

Karma eksistē tikai starp cilvēkiem. Nevienam cilvēkam nav karma sev personīgi - ir gan karmiskas attiecības ar dabu, ar citiem cilvēkiem ...

Karma vienmēr norisinās starp divām realitātēm, starp vienu cilvēku un citu cilvēku, starp cilvēku un cilvēku grupu, starp vienu grupu un citu grupu. Rudolfs Šteiners sāk runāt par karmu vienu mēnesi pēc Ziemassvētku konferences 1923. gadā un turpina to, kamēr 1924. gada septembrī viņu uzveic slimība.

Šajās lekcijās runa vienmēr ir par attiecībām starp kādu cilvēku un kaut ko citu vai citu cilvēku, par attiecībām, kas viņam ir pret lietām uz agrāko zemes dzīvju notikumu vai pieredzes pamata.

Šajās attiecībās tagadējā dzīvē var kaut ko mainīt, apejoties ar lietām noteiktā veidā. Tad rada karmu attiecībā uz nākotni. Veco karmu Rudolfs Šteiners apzīmē kā mūsu “Mēness karmu”, jauno karmu, “Saules karmu”, mēs radām šajā dzīvē.



Kādā ziņā šo lekciju saturs ir saistīts ar “jauno ezotērisko līniju”, par kuru Rudolfs Šteiners runāja pēc 1923. gada?

Viņš sāka runāt par karmu pilnīgi jaunā veidā! Agrāk karma bija kaut kas liktenīgs - un tagad tā ir brīvība! Karma dod mums iespēju brīvībā mainīt attiecības pret lietām, pievienojot tai jaunus elementus, par kuriem mēs paši izšķiramies. Tā vairs nav tikai dievišķu būtņu, seno likteņdieviešu, darbi, kas nosaka mūsu likteni - mēs varam paši ņemt rokās savu likteņa lozi.

Jau agrāk, 1912. gadā, Šteiners reiz mēģināja runāt par karmu šajā jaunajā veidā. Taču toreiz tas vēl nebija iespējams; viņa lekcijas klausītājos izsauca tik spēcīgas emocijas, ka bija tās jāpārtrauc. Tajos laikos uzskatus par karmu un reinkarnāciju vēl stipri noteica teozofiskā pozīcija. Es reiz ļāvu sev izstāstīt, ka Minhenē ir bijusi kafejnīca, kurā apgrozījās teozofi. Pie vienas sienas karājās slavenu pagātnes personību portretu rinda, pie otras - to Teozofijas biedrības locekļu, kas bieži apmeklēja šo kafejnīcu, portretu rinda. “Iesvētītie” tad zināja, ka teozofs X bija tās slavenības kāda inkarnācija, kas bija attēlots bildē, kas karājās tieši pāri pretī. Rudolfs Šteiners to sauca vienkārši par “piedauzību”!

Bet locekļiem tas bija augstākas iesvētīšanas pakāpes pierādījums, šīs zināšanas, kas tu esi bijis iepriekšējā dzīvē. Karmas-zināšana viņiem bija pats svarīgākais - “Who is who”. Tomēr daudz svarīgāks ir jautājums: kā agrākā personība, kas taču ir mirusi un vairs neeksistē, ir metamorfozējusies starp nāvi un jaunu dzimšanu? Kāds ir tās jaunais uzdevums? Un kā pagātnes karmiskās ietekmes iedarbojas uz tagadējo dzīvi? Tāda veida jautājumi ļauj, lai apiešanās ar karmu, kļūst par kaut ko konkrētu - par kaut ko, kas paver jaunas auglīgas perspektīvas.

Ja es, izsakoties pavisam populāri, starp nāvi un jaunu dzimšanu apņemos savā nākamajā dzīvē iemācīties kaut ko pavisam noteiktu, tad šis nodoms noteiks šo dzīvi. Kādai jauniešu grupai Rudolfs Šteiners reiz izteicās, ka viņiem pašiem sev jāuzdod jautājums, pie kāda karmiska plūduma viņi pieder. Tas ir svarīgi! Līdz ar to es zinu, kur ir mani visiekšējākie avoti un mērķi, un arī, kur ir manas vienpusības, kur man pašam sevi ir jāpilnveido. Liktenis tikai tad kļūst par neizbēgamu lozi, ja tam ar varu kādu jāpiespiež to kā tādu atzīt. Bet tikko savu likteni akceptē, tā rada iespēju brīvībā tam kaut ko pievienot. Tad tas kļūst par dāvanu, ko mēs varam izmantot kaut kam jaunam.

Saturna ceļš sākas ar jautājumu: kā es varu darboties izejot no savas gribas dzīves, no rīcību dzīves, īsi, no tā, kas es gribu kļūt? Tas jebkurā gadījumā notiek tikai karmisku attiecību ietvaros. Es ar to nedomāju, ka būtu jāstrādā kopā tikai ar cilvēkiem, kas tev piederas, ko, tā sacīt, sajūt kā karmiskus biedrus. Nē, karmiskas attiecības ir arī ar cilvēkiem, ko pieredz kā savus ienaidniekus. Jautājums ir, kā šajā karmā var kaut ko paveikt. Nu, to var tikai tad, ja kaut ko dara, veic kādu darbību. Rīkojas uz intuīcijas pamata un ar pilnīgu iekšēju mieru skatās, kādu iedarbību rāda šī rīcība.

Pie tam te ir runa par apzinātu rīcību. Neapzināta rīcība nekad neceļas no kādas skaidras intuīcijas, bet gan no kāda pagātnē esoša dzinējspēka. Pieņemsim, ka man ar kādu ir smagas attiecības. Ja es pilnā mierā nolemju strādāt kopā ar šo personu, vienkārši tāpēc, ka atzīstu, ka tas pilnīgi objektīvi saistīts ar lietu, pie kuras es tieši esmu ķēries, kaut arī tā pilnīgi citādi domātu par šo lietu nekā es, tad no šī lēmuma var nākt milzīgs spēks. Es to esmu vairākas reizes piedzīvojis: uz iekšēja lēmuma pamata uzņemas apzinātu darbību attiecībā uz šo personu.



Kā piemēram?

Piemēram, pieiet kādam tādam klāt un saka: es zinu, ka mums nesaskan un ka mēs vismīļāk varētu viens otru bezgalīgi kaitināt. Bet vai lietas labā nebūtu labāk, ka mēs viens otru akceptētu? Šāds žests, ja tas balstās uz patiesu gribu strādāt ar to otru kopā, rada brīnumus. No tā pat var rasties ciešas draudzības. Un nekas nav tik saistošs kā draudzība ar kādu, kas ir pilnīgi citādāks nekā tu pats.

Rudolfs Šteiners 1923. gadā karmu attēloja tā, ka varēja saprast: tie vairs nav tikai dievi, kas nosaka tavas dzīves ceļu, tu arī pats vari tam kaut ko darīt. Īstenībā karmas ideju viņš formulēja tā, ka tā tika saskaņota ar erceņģeļa Mihaela nolūkiem, kurš taču gaida, kamēr cilvēki brīvi izpildīs kādu darbību. Tikai kad šis darbs ir izpildīts, tad Mihaels nāk palīgā. Viņš pats no sevis nesāk pilnīgi neko, bet gan gaida, kamēr cilvēki kaut ko darīs. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka ir jāmācās uztvert, pamanīt savu darbu sekas. Jo tā ir Saturna ceļa būtība: izpildīt kādu darbību un tad nogaidīt. Vai tā nav pašas Radīšanas pirmbilde: Dievs radīja pasauli un redzēja to labu esam. Neviens mazāks kā pats Radītājs gāja Saturna ceļu!

Ko Rudolfs Šteiners apzīmē kā Saturna ceļu, tas ir saistīts ar apgriezto kultu, kuru viņš apraksta pirmā Gēteanuma degšanas vecgada naktī 1922./23. gadā.



Vai tad ejot “Mēness ceļu”karmai nav nekādas nozīmes?

Pa Mēness ceļu var iet pilnīgi viens pats. Var ieslēgties savā kambarītī un uzsākt vingrinājumus, kurus Rudolfs Šteiners attēlo savā grāmatā Kā iegūt augstāko pasauļu atziņas. Tam nav vajadzīgi nekādi citi cilvēki, vismaz iesākumā nē. Galu galā, dabiski, arī te nonāk līdz rīcībai. Bet Saturna ceļā tūdaļ ar to sāk. Tādēļ arī nav vispār nekādas jēgas meklēt šo ceļu klusā kambarītī. Tur to neatrast. Ārā uz ielas, mūsu darba lokā, intensīvā saskarsmē ar cilvēkiem - tur ir Saturna ceļš ...

Jaunie ļaudis tolaik, pretstatā vecajiem biedriem, gribēja ar antroposofiju kaut ko darīt. Viņi gribēja dibināt skolas, ierīkot zemnieku saimniecības, veidot institūtus veselības aizsardzības jomā un tā tālāk. Viņi gribēja piedzīvot antroposofiju ar savām rokām un kājām, savā gribā, pretestībā, kas radās viņu rīcībai. Tādēļ arī Rudolfs Šteiners vispirms šiem cilvēkiem runāja par Saturna ceļu. Jo šis ceļš ir piemērots cilvēkiem, kuri grib dzīvot rīkojoties. Vecākos tas sadusmoja. Viņi teica Rudolfam Šteineram: šie jaunie ļaudis grib dibināt skolu, kaut gan tikai tik tikko ir kļuvuši par Antroposofiskās biedrības biedriem; viņiem vēl nav nekādas gudrības ... Šteiners tad viņiem teica sekojošo: ja kāds ir godīgs tajā, ko viņš grib, tad garīgā pasaule akceptē viņa aizrautību gudrības vietā!

Kā kāds var uzdrošināties kaut ko darīt, pirms vismaz divpadsmit reizes nav izmeditējis cauri Teozofiju? Tikai tad taču ir radīts pamats rīcībai! Tā tolaik domāja daudzi vecākie biedri. Katram antroposofam, kurš sevi vērtēja, tolaik bija pašam sava meditēšanas istaba, kurā viņš caurmērā pavadīja divas stundas dienā. Ikdienas dzīvē no šīm meditācijām neko nemanīja. To arī nevajadzēja manīt - ikdienas dzīve bija jātur stingri nošķirti no iekšējā ceļa. Dzīve bija “sliktā pasaule”, kurā bija jāpelna sava maize ... Patiesā, augstākā dzīve pastāvēja visā tajā, ko piedzīvoja tajā kambarītī. Šiem cilvēkiem tās tiešām bija šausmas, ka Rudolfs Šteiners pēkšņi pievērsās sociālajam jautājumam un attīstīja “trīsdalījumu”. Sociālais trīsdalījums viņu acīs bija skaista doma, labi - bet vai tad nu vajadzēja arī noteikti vēl mēģināt to realizēt?

Viss var deģenerēties, arī Mēness ceļš. Es esmu dzirdējis cilvēkus sakām: vēl ir par agru, lai kaut ko darītu, pasaule vēl nav tik tālu. Tas būs iespējams tikai pēc piecsimt gadiem, kad cilvēki būs tikuši patiesu soli tālāk. Mums antroposofiem ir uzdevums jau tagad iepriekš tās lietas izdomāt. Mēs nekādā gadījumā nedrīkstam neko darīt - jo citādi tas neizdosies. Šajā sliktajā pasaulē kaut ko darīt, tas vienmēr nozīmē, ka tā būs neizdošanās. Īstenībā antroposofija par skaistu, par patiesu, par labu šai pasaulei ...

Ir pilnīgi pareizi, ka ir labi viss jāizdomā, pirms kaut kas var notikt. Tas ir tas pavisam svarīgais Mēness ceļā. Taču cilvēki ar spēcīgu gribu nevar gaidīt, kamēr būs sešdesmit gadus veci, kamēr būs pietiekami nobrieduši, lai kaut ko darītu. Rudolfa Šteinera mūžīgā žēlošanās bija: tikai tad, kad viņi jau ir pensijā, tad antroposofi ir tiktāl, lai sāktu kaut ko darīt.

Vēlāk dzīvē es guvu pieredzi, kas iemācīja vēl kaut ko citu. Es kā ārsts tiku izsaukts pie kādas vecas sievietes slimības gultas, viņa bija no “pirmās stundas” antroposofiem. Viņas dzīve bija bijusi neuzkrītoša no visiem viedokļiem. Tagad, savas dzīves beigu stadijā, tikai tagad atklājās viņas garīgais lielums. Viņu aptvēra neaprakstāma gaisma. No šīs pieredzes es mācījos, ka arī šādi klusībā meditējoši cilvēki izmaina pasauli!

Es esmu merkuriāla personība. Es pamostos, kļūstu možs notikumos, kas norisinās, procesos, ko es piedzīvoju grupās, darbā, ko es daru. Viens pats ar sevi es esmu mazāk radošs, tieši pretstatā tādam kā Willems Zeylmans van Emmichovens, kurš bija radošs tieši tad, kad bija viens, un daudz mazāk, kad strādāja kopā ar kādu grupu. Ar Mēness ceļu, godīgi sakot, man arī vienmēr ir bijušas problēmas. Es vienmēr esmu čakli mēģinājis darīt vingrinājumus, bet ats man vienmēr palika nogurdinoša, pūļu pilna padarīšana. Es mācījos caur darīšanu. Tikko es nevaru neko darīt, tā man izslīd no rokām mana iekšējā attīstība. Tāpēc es arī esmu tik priecīgs, ka drīkstu katru gadu pasniegt kursus Vrije Hogeschool sagatavošanas gada studentiem. Tur es vienmēr atkal piedzīvoju, cik tas ir patiesi, ka tagad uz zemes atkal nāk mihaelīti, mihaeliskās dvēseles.

Tās ir visur, bijušajā VDR, Ungārijā, Čehoslovakijā. Piemēram, tāds kā Havels, viņa Vēstules Olgai ... Havels arī ir cilvēks, kurš mācās darot. Šis Saturna ceļš ir tāds, par ko nav tik viegli runāt, tieši tādēļ, ka tas ir ceļš, pa kuru ir darbojoties jāiet. Bet ja ir īstais skats uz to, tad visur apkārt var redzēt tādus cilvēkus, kas meklē ceļu, kurš vestu tieši uz rīcību. Ir jābūt drosmei lēkt ūdenī un pa ceļam mācīties peldēt!


Piezīme: Fragments no Bernards Lievegoeds "Caur adatas aci"
Tulkojis Edgars Grīnis, Ādažu Brīvā valdorfskola, 1998.
www.antroposofija.lv
(Publikācija tapusi sadarbībā ar www.e-misterija.lv)

« Atpakaļ