R.Šteiners. Rozenkreicera kristietība. (Otrā lekcija.)

13. {. 2007.

Mans uzdevums šodien jums nedaudz pastāstīt par Kristiāna Rozenkreicera darbību. Viņa darbība sākās trīspadsmitajā gadsimtā, notiek šodien un turpināsies mūžīgi. Šī darbība sākās ar to, ko mēs vakar teicām par Kristiāna Rozenkreicera iniciāciju, un ar to, ko mēs dzirdējām par notiekošo starp divpadsmitu un Trīspadsmitā kolēģiju

 Kristiāns Rozenkreics kārtējo reizi piedzima četrpadsmitajā gadsimtā, un viņa inkarnācija turpinājās vairāk nekā simts gadu un viņa darbība bija saistīta, galvenokārt, ar divpadsmitu mācekļu apmācību. Šajā laika posmā citi cilvēki, izņemot šos divpadsmit, viņu gandrīz nepazina. Tas nav jāsaprot tā, ka Kristiāns Rozenkreics nav bijis starp citiem cilvēkiem, bet tā, ka citi cilvēki neatpazina viņu. Būtībā, tas tā turpinās arī līdz mūsu dienām. Kristiāna Rozenkreicera ēteriskais ķermenis pastāvīgi darbojās mācekļu vidū un viņa spēku ietekme arvien paplašinās. Mūsdienās arvien vairāk viņa ēteriskā ķermeņa spēki ietekmē cilvēkus.

Tie, kurus Kristiāns Rozenkreics vēlas piesaistīt par saviem mācekļiem, tiek izraudzīti savdabīgā veidā. Izraudzītajam jāpievērš uzmanība savā dzīvē vienam vai vairākiem šāda veida notikumiem. Kristiāna Rozenkreicera izvēlēšanās notiek tā, ka kāds cilvēks nāk pie galējā, pagrieziena punkta, pie savas dzīves karmiskās krīzes. Pieņemsim, cilvēks grasās izdarīt ko tādu, kas varētu novest viņu līdz nāvei. Tas var būt jebkas. Cilvēks iet ceļu, kas var kļūt viņam ļoti bīstams. Var nemanot tuvoties bezdibenim. Un tad, dažus soļus pirms bezdibeņa viņš dzird balsi: ”Apstājies!”, tā, ka pats nezinot kāpēc, apstājas. Iespējami tūkstošiem šādu gadījumu. Ir jāatzīmē, protams, ka tā ir tikai ārējā pazīme, bet - ārējā garīgā sauciena svarīgākā zīme. Pie iekšējās balss pieder tas, ka izraudzītais nodarbojas ar kaut ko spiristisku, teosofiju vai kādu citu garīgo zinātni. Nosauktā ārējā pazīme ir fiziskās pasaules fakts, bet tā nav cilvēka balss. Gadījumam vienmēr ir tāda forma, ka cilvēks pilnīgi noteikti zin, ka balss bija no garīgās pasaules. Sākumā var likties, ka kaut kur paslēpies kāds cilvēks, kuram piederēja balss, bet ja māceklis ir nobriedis, viņš noprot, ka tas, kas iejaucās viņa dzīvē, nebija fiziska persona. Īsumā, fakts būs tāds, ka pateicoties šim atgadījumam, māceklis zina pilnīgi noteikti, ka pastāv vēstījums no garīgās pasaules. Tādi gadījumi cilvēku dzīvē var notikt vienreiz, bet var arī biežāk. Tagad mums ir jāizprot šī ietekme uz mācekļa dvēseli. Māceklis sev saka: man žēlīgi tika dāvināta turpmākā dzīve; iepriekšējā tika likvidēta. Šī jaunā, žēlīgi dāvātā dzīve apgaismo mācekli uz visu viņa turpmāko dzīvi. Viņam rodas noteikta sajūta, kuru var izteikt sekojošiem vārdiem: ”Bez šī rozenkreicera pārdzīvojuma es būtu miris. Bez šī atgadījuma turpmākai dzīvei nebūtu tādas pašas vērtības”.

Var, protams, atgadīties, ka pārdzīvojot iepriekš minēto vienu vai vairākas reizes, cilvēks, tomēr, nenonāk uzreiz pie teosofijas vai garīgās zinātnes. Tomēr vēlāk atmiņas var uzpeldēt par tādu pārdzīvojumu. Daudzi klātesošie var pārskatīt savu iepriekšējo dzīvi un atklāt, ka līdzīgi atgadījumi ir notikuši viņu dzīvē. Tikai mūsdienās tādām lietām pievērš pārāk maz uzmanības. Mums vispār ir jāapzinās tas, ka mēs nepamanām daudzus svarīgus notikumus, tāpēc, ka mēs tos neievērojam. Lai tas kalpo par norādi rozenkreiceru mācekļu uzaicināšanas paņēmienam.
Tāds notikums vai nu atbilstošam cilvēkam paies garām neatstājot pēdas, tad iespaids mīkstināsies, un viņš vispār neuztvers pārdzīvojumu nopietni. Vai arī, pieņemsim, cilvēks ir uzmanīgs, viņš neuzskata pārdzīvojumu par mazsvarīgu, tad, iespējams, viņš nāks pie domas:” Būtībā, tu stāvēji šeit krīzes priekšā, karmiskās krīzes priekšā; pēc būtības, tavai dzīvei bija jābeidzas šajā mirklī, tu biji izdzīvojis savu dzīvi, tevi glāba tikai gadījums. Kopš šī brīža otrā dzīve ir tikpat kā uzpotēta pirmajai. Šo otro dzīvi tev jāuztver kā dāvānu un attiecīgi arī jārīkojas”.

Ja šāds pārdzīvojums izsauks cilvēkā tādu iekšējo noskaņojumu, ka no šīs stundas viņš sāks uztvert savu dzīvi kā dāvinātu, tad tas šodien padarīs viņu par Kristiāna Rozenkreicera piekritēju. Jo tieši tāds ir viņa veids saukt pie sevis dvēseles. Un tas, kurš var atminēties tādu pārdzīvojumu, var sev teikt: ”Kristiāns Rozenkreics deva man zīmi no garīgās pasaules, ka es piederu viņa plūsmai. Kristiāns Rozenkreics pievienoja manai karmai tāda pārdzīvojuma iespēju”. Tāds ir veids, kādā Kristiāns Rozenkreics izvēlas sev mācekļus. Tā viņš izvēlās savu kopienu. Tas, kurš apzināti to pārdzīvo, saka sev: ”Šeit man ir norādīts ceļš, man pa to ir jāiet un jāskatās, kā varu piemērot savus spēkus rozenkreiceru kalpošanai”. Tie, kas nav neizpratuši doto zīmi, sapratīs to vēlāk, jo tam, kam reiz tika dota šāda zīme, no tās vairs nevar atteikties.

Tas, ka cilvēkam var būt šāda veida pārdzīvojumi, notiek tāpēc, ka starp savu pēdējo nāvi un piedzimšanu šis cilvēks garīgajā pasaulē tikās ar Kristiānu Rozenkreiceru. Tad Kristiāns Rozenkreics izvēlējās viņu. Viņš ielika cilvēkā gribas impulsu, kas tagad ved viņu pie līdzīgiem pārdzīvojumiem. Tāds ir garīgo attiecību atklāšanas veids.

Lai tālāk iedziļinātos lietas būtībā, apskatīsim atšķirību starp Kristiāna Rozenkreicera mācīšanas procesu agrākajos un daudz vēlākajos laikos. Agrāk šī apmācība bija dabiski-zinātniska, bet tagad vairāk garīgi-zinātniska rakstura. Tā, piemēram, agrāk vairāk tika runāts par dabas procesiem un šī zinātne tika saukta par alķīmiju, bet, tā kā šie procesi notika ārpus Zemes, šo zinātni sauca par astroloģiju. Tagad mēs to uztveram garīgi. Ja mēs apskatām, piemēram, sekojošus vienu aiz otra pēcatlantīdas kultūras laikmetus, senindiešu kultūru, senpersiešu, Ēģiptes gallu, asīriešu, babiloniešu, grieķu - latīņu kultūru, tad to pētot, mēs uzzināsim cilvēka garīgās izaugsmes dabu. Viduslaiku rozenkreicers pētīja dabas procesus, kurus viņš izzināja kā dabiskus zemes procesus. Tā, piemēram, viņš izšķīra trīs dažādus dabas procesus, kurus viņš uzskatīja par trim dižiem dabas procesiem.

Pirmais svarīgais process ir sāls veidošanās. Visu dabā, kas spēj nogulsnēties, nostāties, nogulsnēties kā blīva viela kādā šķīdumā, viduslaiku rozenkreicers sauca par sāli. Bet, kad tāds viduslaiku rozenkreicers redzēja šo sāls veidošanos, viņa priekšstats par to pilnībā atšķīrās no mūsdienu cilvēku priekšstata. Jo šāda procesa norisei bija jānotiek cilvēkā, kurš to vēroja, dvēselē kā lūgšanai, ja, ievērojot šo procesu, viņš gribēja skaidri to izjust. Tāpēc viduslaiku rozenkreicers centās noskaidrot, kam būtu jānotiek viņa paša dvēselē, lai tā sāls veidošanās būtu arī viņā? Viņš prātoja: „Cilvēka daba nepārtraukti iznīcina pati sevi ar tieksmēm un kaisli. Mūsu dzīve būtu nepārtraukts sairuma, sadalīšanās process, ja vien mēs ļautos vienīgi iekārei un kaislei. Un, ja cilvēks tik tiešām vēlās pasargāt sevi no sadalīšanās procesa, viņam nepārtraukti jānododas tīrām domām, ievirzītām uz garīgumu.” Būtībā  tas ļāva  virzīt savas domas uz garīgumu. Viduslaiku rozenkreicers zināja, ka, ja vienā no savām inkarnācijām viņš nepārvarētu savas kaisles, tad nākošajā inkarnācijā viņš piedzimtu ar predispozīciju uz slimībām, bet, attīrot savas kaislības, viņš ienāks nākamajā inkarnācijā ar veseliem iedīgļiem. Pārvarēšanas process garīgajā ceļā, kas noved pie sadalīšanās – ir mikrokosmiskā sāls veidošanās. Tā mēs varam izprast, kā tāds dabas process varēja kļūt viduslaiku rozenkreiceram par lūgšanu. Vērojot sāls veidošanos, viduslaiku rozenkreicers teica sev ar vistīrākās godbījības sajūtu: „Tūkstošiem gadu dieva garīgie spēki darbojās šeit tāpat, kā manī darbojas tīrās domas. Es godinu dievību domas un dievišķi-garīgo būtņu domas, kas ir aiz Maijas plīvura”. Viduslaiku rozenkreicers to zināja un teica sev: ”Ļaujot dabai mudināt mani izjust šādas jūtas, es pats pielīdzinos Makrokosmosam. Taču, kad es vēroju šo procesu tikai ārēji, es atstumju sevi no Dieva, atkāpjos no Makrokosmosa”. Tā jutās viduslaiku teosofs vai rozenkreicers.

Cits pārdzīvojums bija šķīdināšanas process, - cits dabas process, kurš arī varēja vest pie lūgšanas viduslaiku rozenkreiceru. Visu to, kas var izšķīdināt ko citu, viduslaiku rozenkreicers sauca par dzīvsudrabu vai Merkūriju. Arī šeit viduslaiku rozenkreiceram radās jautājums: „Kādai īpašībai cilvēka dvēselē tas līdzinās? Kāda dvēseles īpašība darbojas tā, kā dabā dzīvsudrabs?”. Viduslaiku rozenkreicers zināja, ka tas, kas dvēselē līdzinās šim Merkūrijam, dvēselē nozīmē visas mīlestības formas. Viņš izšķīra zemākos un augstākos šķīdināšanas procesus, kā pastāv zemākās un augstākās mīlestības formas. Tādā veidā šķīdināšanas procesa skats kārtējo reizi kļuva par lēnprātīgo lūgšanu, un viduslaiku teosofs sev teica: „Gadu simtiem Dieva mīlestība no ārpuses darbojās tā, kā mīlestība darbojas manā iekšējā būtībā”.

Trešais svarīgais dabas process viduslaiku teosofam bija sadegšana, - tas, kas rodas, kad ārējā viela tiek pārņemta ar liesmām. Un arī šeit viduslaiku rozenkreicers meklēja iekšējo procesu, kas atbilstu šai sadegšanai. Šo dvēseles procesu viņš redzēja kā dedzīgu nodošanos Dievībai. Un visu, kas var sadegt liesmās, viņš sauca par sēru. Zemes attīstīšanās stadijās viņš redzēja pakāpeniskās attīrīšanās procesu, kas līdzinās sadegšanas vai sēra procesam. Kā viņš zināja, ka Zeme attīrās ar uguni, tā dedzīgā sevis nodošanā Dievībai viņš redzēja sadegšanas procesu. Zemes procesos viņš redzēja Dievu darbību, kuri lūkojās uz vēl augstākiem Dieviem.. Un, pārņemtais ar dižo lēnprātību un dziļi reliģiozām jūtām, raugoties uz sadegšanas procesu, teica sev: ”Tagad Dievi uzupurējas augstākiem Dieviem”. Un, kad vēlāk viduslaiku teosofs pats savā laboratorijā izstrādāja sadegšanas procesu, viņš juta: ”Es daru to, ko dara Dievi, kad viņi uzupurējas augstākiem Dieviem”. Par cienīgu sākt savā laboratorijā tādu sadegšanas procesu viņš uzskatīja sevi tikai tad, kad jutās pārpildīts ar tādu upurējošo noskaņošanos, kad viņš pats juta sevī vēlmi, uzupurējoties atdot sevi Dieviem. Uguns vara pārpildīja viduslaiku teosofu ar dižām, dziļi reliģiozām jūtām, un viņš sev teica: ”Kad Makrokosmosā redzu liesmas, es redzu domas, mīlestību, Dievu uzupurēšanos”.

Viduslaiku rozenkreicers veica šos procesus savā laboratorijā, un tad kā eksperimentētājs nodevās šo sāļu veidošanās, šķīdināšanas un sadegšanas vērošanai, kurus vērojot, viņš vienmēr nodevās dziļi reliģiozām izjūtām un juta saikni ar visiem Makrokosmosa spēkiem. Šie dvēseles procesi izsauca viņā, pirmkārt, Dievu domas, otrkārt, Dievu mīlestību, treškārt, upurējošo Dievu kalpošanu. Un tad šis viduslaiku rozenkreicers atklāja, ka tad, kad viņš izstrādāja sāls veidošanās procesus, viņā pašā radās tādas pašas tīras, attīrošas domas. Izšķīdināšanas procesā viņš jutās mīlestības saukts, bija pārpildīts ar dievišķo mīlestību. Sadegšanas procesā viņš jutās degošs upurējošai kalpošanai, aicināts upurēties uz Pasaules altāra.

Tādi bija eksperimentētāja pārdzīvojumi. Un, ja kāds pats kā gaišredzīgais būtu klāt, kad notika šāds eksperiments, viņš uztvertu cilvēka, kurš veica eksperimentu, auras izmaiņas. Aura, kura pirms eksperimenta bija diezgan sajaukta, kura, iespējams, bija pārpildīta ar iekāri un tieksmēm, kurām viņš nodevās, pateicoties eksperimentam, kļuva vienkrāsaina. No sākuma, sāls veidošanās eksperimentā, - varas nokrāsa (tīrās Dievu domas), tad – šķīdināšanas eksperimentā – sudrabaina (Dievu mīlestība) un, visbeidzot, zeltaini spīdoša sadegšanā (upurējošā Dievu mīlestība vai upurējošā Dievu kalpošana). Alķīmiķi toreiz teica, ka viņi no auras izveidoja subjektīvo varu, subjektīvo sudrabu un subjektīvo zeltu. To sekas bija tādas, ka tas, kurš izgāja caur līdzīgam, kurš tik tiešām iekšēji pārdzīvoja šo eksperimentu, bija pilnībā pārpildīts ar dievišķo mīlestību. Tā izveidojās cilvēks, pārpildīts ar tīrību, mīlestību un vēlmi upurēties, un ar šo upurējošo kalpošanu viduslaiku teosofi sagatavoja noteikto gaišrerdzību. Tādā veidā viduslaiku teosofs varēja ielūkoties, aiz Maijas plīvura, un redzēt kā garīgās būtnes dod lietām rašanās un pārejas iespēju. Un tad, pateicoties tam, viņš izprata arī, kādi dvēseles spēki sekmē mūsu virzību uz priekšu, un kādi nē. Viņš izzināja mūsu pašu spēku rašanos un izzušanu. Apgaismības momentā viduslaiku teosofs Genrijs Kunrāts šo procesu nosauca par rašanās un pārejas likumu.

Vērojot dabu, viduslaiku teosofs sāka izprast augšupējas attīstības un lejupejas likumus. Zinātni, kuru pateicoties tam viņš apguva, viņš izteica noteiktajās zīmēs, imaginētos tēlos un figūrās. Tā bija sava veida imaginatīvā izzināšana. Vakar raksturotais kā “Rozenkreiceru Slepenie Simboli” ir rezultāts tam, kas tikko tika pateikts.

Tā strādāja labākie alķīmiķi laika posmā no četrpadsmitā līdz pat astoņpadsmitajam un pat deviņpadsmitā gadsimta sākumam. Par šo tik tiešām morālo, ētisko un pat intelektuālo darbu nekas nav rakstīts. Taču rakstītais par alķīmiju attiecas tikai uz tīri ārējiem eksperimentiem un rakstīja par to tie, kas nodarbojās ar alķīmiju kā ar pašmērķi. Viltus alķīmiķis tiecās pēc vielu izveidošanas. Vielu sadegšanas eksperimentos viņš redzēja vienīgi materiālo rezultātu iegūšanu. Taču patiesais alķīmiķis nepiešķīra nekādas nozīmes vielai, kas rezultātā radās. Viņam bija svarīgi tikai iekšējie garīgie pārdzīvojumi vielu veidošanās laikā, domas, kādas viņam bija, pārdzīvojumi, kādi viņam bija. No tā izriet stingrs likums, pēc kura vadoties viduslaiku teosofs, kurš eksperimentu laikā radīja zeltu un sudrabu, nedrīkstēja gūt no tā personīgo labumu. Viņš drīkstēja tikai dāvināt radītos metālus. Mūsdienu cilvēkam vairs nav pareizā priekšstata par šiem eksperimentiem. Viņam nav ne mazākās izpratnes par to, ko pārdzīvoja eksperimentētājs agrāk. Viduslaiku teosofs savā laboratorijā varēja pārdzīvot garīgās drāmas. Tā, piemēram, antimona veidošanā eksperimentējošie šajos procesos redzēja diezgan nozīmīgo garīgo sākumu.

Ja tolaik nenotiktu šādas lietas, mēs šodien nevarētu nodarboties ar rozenkreicerismu garīgi-zinātniskā nozīmē. Tas, ko viduslaiku rozenkreicers pārdzīvoja, redzot dabas procesus, ir svētā dabas zinātne. Tas, ko viņš pārdzīvoja no garīgās upurējošās noskaņošanās, dižiem priekiem, dižiem dabas procesiem, kā arī no ciešanām un skumjām, no cildeniem un priecējošiem pārdzīvojumiem eksperimentu veicināšanas laikā, - tas viss uz viņu iedarbojās atbrīvojoši. Bet tas viss tagad dus iekšējā cilvēka būtībā, viss tas, kas toreiz bija viņā ielikts.

Kā lai mēs atkal atrodam šos slēptos spēkus, kuri toreiz veda pie gaišredzības? Mēs tos atrodam studējot garīgo zinātni un ar stingrās meditācijas un koncentrācijas palīdzību pilnībā nododoties iekšējai dvēseles dzīvei. Pateicoties tādai iekšējai attīstībai, nodarbošanās ar dabu pakāpeniski atkal kļūs par upurējošo kalpošanu. Lai tas notiktu, cilvēkiem jāiziet caur to, ko šodien mēs saucam par garīgo zinātni. Tūkstošiem cilvēkiem ir jānododas garīgai zinātnei, garīgi jādzīvo, lai garīgā patiesība nākotnē varētu atkal tikt uztverta dabiski, lai cilvēki atkal iemācītos saprast garīgo aiz Maijas plīvura. Tad nākotnē, kaut arī vēl neliela cilvēku grupa, varēs pārdzīvot Pāvela notikumu pie Damaskas un uztvert ēterisko Kristu, kurš augstāko jūtu līmenī parādīsies cilvēkiem. Bet vispirms cilvēkam atkal jānonāk pie garīgās dabas redzēšanas. Tas, kurš nezin visas iekšējās rozenkreiceriskās darbības jēgu, var domāt, ka cilvēce joprojām ir tajā pašā attīstības pakāpē, kurā bija pirms diviem tūkstošiem gadu. Līdz nebeigsies šis process, kurš ir iespējams tikai pateicoties garīgai zinātnei, cilvēks nenonāks pie garīgās redzēšanas. Ir daudz pieticīgu un labu cilvēku, kuri vēl neuzskata sevi par garīgās zinātnes piekritējiem, bet kuri savā dziļākajā būtībā, tomēr, - teosofi.

Pateicoties notikumam Jordānā Kristīšanas laikā, kad Kristus nolaidās Jēzus no Nācaretes ķermenī un, pateicoties Golgātas Mistērijai, cilvēce kļuva spējīga redzēt un pārdzīvot Kristu, vēlāk – vēl šajā gadsimtā, sākot aptuveni no 1930. gada, - ēteriskajā ķermenī. Kristus fiziskajā ķermenī nāca uz Zemi tikai vienreiz, un tas ir jāsaprot. Kristus atgriešanās nozīmē redzēt Kristu ēteriskajā ķermenī. Tāpēc katram, kurš vēlas iet pareizo attīstības ceļu, jāpanāk garīgās redzes spēja. Cilvēcei nebūtu virzības uz priekšu, ja Kristum vēlreiz nāktos rādīties fiziskajā ķermenī. Nākošajā reizē viņš ieradīsies ēteriskajā ķermenī.

To, ko deva dažādas reliģiskās ticības, Kristiāns Rozenkreics un divpadsmitu kolēģija apvienoja. Rezultātā, ko dod atsevišķās reliģijas, pēc kā tiecās un ilgojās to piekritēji varēs atrast Kristus impulsā. Tuvāko trīs gadu tūkstošu laikā attīstība būs radīšana un šī Kristus impulsa izprašanas sekmēšana. Sākot ar divdesmito gadsimtu visas reliģijas sāks apvienoties rozenkreiceriskajā mistērijā. Tas kļūs iespējams tuvākajos trijos gadu tūkstošos, tāpēc, ka nebūs vairs jāapmāca cilvēkiem tas, kas rakstīts dokumentos, bet, pateicoties Kristus redzēšanai, viņi paši sāks izprast notikumu, ko pārdzīvoja Pāvels pie Damaskas. Cilvēce pati piedzīvos Pāvela redzēto.

Maitreija Buda atkal atnāks pēc pieciem tūkstošiem gadu, kad Buda ieguva apgaismību zem bodhi???  koka, tas būs apmēram pēc trīstūkstoš gadiem no mūsdienām. Viņš būs Gautamas Budas pēctecis. Patiesi gara zinātnieki nešaubās par to. Gan austrumu, gan rietumu gara zinātnieki ir vienojušies par to. Tikai par divām lietām ir jautājumi:

Pirmā, ka Kristus varētu parādīties tikai vienreiz fiziskā ķermenī; otrā, ka divdesmitajā gadsimtenī Viņš parādīsies ēteriskajā ķermenī. Noteikti lielas personības parādīsies divdesmitajā gadsimtenī – kā Bodhisatva, Gautamas Budas pēctecis, kurš nāks kā Matreija Buda pēc apmēram trīstūkstoš gadiem. Bet nav taisnība tiem gara zinātniekiem, kuri gaida divdesmitajā gadsimtenī iemiesojamies kādu cilvēcisku būtni ar Kristus vārdu. Neviens patiess gara zinātnieks neparedzēs Kristus iemiesošanos fiziskā ķermenī divdesmitajā gadsimtenī. Katrs īsts gara zinātnieks šādus paziņojumus uzskatīs par kļūdainiem. Bodhisatva tomēr speciāli norādīja uz Kristu.

Otrā, pirms trīstūkstoš gadiem Bodhisatva parādījās Ješu ben Pandirā kā Maitreija Buda.  Īsti Indijas gara zinātnieki, starp citu, būtu šausmās, ja mēs norādītu, ka Maitrija Buda varētu tā būt parādījies. Protams, varētu būt daļa Indijas gara zinātnieki, kuri nav patiesi gara zinātnieki, pateicoties savam spriedumam, kas uzskata, ka Maitrija Buda jau ir inkarnējies.  Patiesa nodošanās rozenkreiceru teosofijai un Kristiana Rozenkreicera mācībai aizsargās ikvienu no šo kļūdu pieļaušanas.

Visas šīs lietas rozenkreicera mācībā ir izteiktas tā, ka tās var tikt pārbaudītas ar prātu. Visas šīs lietas var tikt pārbaudītas ar veselo cilvēka saprātu. Neticiet man kā autoritātei, bet uztveriet visu manis teikto kā mudinājumu, un tad pārbaudiet paši. Esmu pilnīgi mierīgs. Jo vairāk jūs pārbaudīsiet, jo vairāk teosofiju un garīgo zinātni uzskatīsiet par saprātīgu. Jo mazāk ticības autoritātei, jo vairāk Kristiāna Rozenkreicera izprašanas. Mēs vislabāk iepazīstam Kristiānu Rozenkreiceru, kad mēs tik tiešām iedziļināmies viņa individualitātē un kad apzināmies, ka šī Kristiāna Rozenkreicera gars darbojas nepārtraukti. Un, jo vairāk mēs tuvosimies šim dižajam garam, jo vairāk spēka mums būs. Daudz spēka un palīdzības varam mēs gaidīt no šī dižā Vadītāja, kurš vienmēr būs šeit, ja mēs palūgsim šim dižajam Vadītājam palīdzību.

Arī savādo Kristiāna Rozenkreicera norieta notikumu mēs varēsim izprast, pareizi iedziļinoties garīgi-zinātniskajā darbībā. Tas bija trīspadsmitajā gadsimtā, kad šī individualitāte dzīvoja fiziskajā ķermenī, kurš bija novājējis līdz caurspīdīguma stāvoklim, tā, ka dažas dienas viņš gulēja kā miris un tai laikā uztvēra gudrību no divpadsmitiem un pārdzīvoja arī Damaskas notikumu.

Lai valda un, inspirējot, darbojas patiess rozenkreiceru gars tieši šajā atzarojumā. Tad dižais Kristiāna Rozenkreicera ēteriskais ķermenis kļūs jo vairāk darbīgs tieši šeit. Lai ar to tiek likts pamats šā atzarojuma darbības sākumam, un tie, kas šeit sanāca, lai palīdz to biedriem Neinburgā un bieži sūta tiem labas domas, lai nepārtraukti darbotos šeit veidotā atzarojuma gars. Jo vairāk mēs tuvojamies cēlam darbam un turpinām darbību šai garā, jo ātrāk mēs sasniegsim mērķi. Man pašam gribētos vēl un vēl atgādināt par mūsu dižo, solījumu pārpildīto darbu un es lūdzu dižajam Rietumu Vadītājam palīdzību. Lai šis atzarojums kļūst par vienu no tempļa būvakmeņiem, kuru mēs vēlamies uzcelt. Kristiāna Rozenkreicera garā atveram mēs šo atzarojumu un Kristiāna Rozenkreicera garā mēs centīsimies turpināt šo darbību.

  Rudolfa Šteinera lekcija nolasīja 1911. gada 27. septembrī Nešatelē (Noienburgā).

Sadarbībā ar www.rozenkreicers.lv

« Atpakaļ