Latvijas Antroposofiskās biedrības mājaslapa

Antroposofs Dainis Ozoliņš - fiziķis, filosofs un folklorists.

Antroposofs Dainis Ozoliņš - fiziķis, filosofs un folklorists.

25. {. 2007.

Pirmoreiz ar Daini tikos Rojā, 2006.gada februārī, kad tika atklāta viņa fotografēto leduspuķu izstāde “Ledusraksti”. Gudrs, šarmants vīrietis, kurš dvēselē ir romantiķis un absolūti neatbilst fiziķa tēlam – tāds bija mans pirmais iespaids.

Vēlāk izrādījās, ka Dainis ir ne tikai fiziķis, bet arī filosofs, folklorists, skolotājs, antroposofs, ūdenstūrists un valdorfpedagogs.

Dienišķo maizi pašreiz pelnot kā birokrāts. Cilvēks, kurš saņēmis lielāko dāvanu savā mūžā- mīlestību. Draugi par viņu saka, ka Dainis esot labsirdīgs, vienmēr izpalīdzīgs cilvēks, kurš uzskata, ka garīgumu nevar ne pirkt, ne pārdot par naudu.

Ir cilvēki, kuri teikuši, ka viņš esot dzimis kā indigo bērns ar zilu auru, bet pats Dainis par to smejas. Katrā ziņā domāju, ka arī jums būs interesanti iepazīties ar šo personību un viņa atziņām.

Par vietu, kur nākt pasaulē, Dainis izvēlas svētvietu

Dainis ir piedzimis laimes krekliņā. Laimes krekliņos piedzimst daudzi cilvēki, bet neviena bērna piedzimšana šajā pasaulē nav līdzīga citai, jo atšķiras laiks, vieta, zvaigžņu stāvoklis debesu jumā un dvēseles pieredze, kura izvēlas iemiesoties konkrētajā ķermenī.

Dainis šo pasauli ieraudzīja Inčukalnā, Gaujas malā esošajā slimnīcā, jo mātei bija pirmsdzemdību sarežģījumi. Varbūt Daiņa dvēselīte šaubījās, vai ir laiks sākt to, ko sauc par Zemes dzīvi. Izvēle bija jāizdara…un tā Dainis izvēlējās skaistu vasaras vakaru, neilgi pirms saules rieta, Gaujas svētvietā, lai nāktu šajā pasaulē. Kā izrādīsies vēlāk, Daiņa dzīvē svētvietu iepazīšana ieņems nozīmīgu vietu.

“Rīta rosme” trakojošā kalnu upē

Uz jautājumu, vai veiksme vienmēr to dzīvē pavadījusi, Dainis atbild: “Domāju, ka man dzīvē līdz šim ir veicies visādos veidos”.

Tiek minēts konkrēts gadījums no dzīves. Karpatos, ūdenstūrisma treniņnometnē, pirms brokastīm, divatā ar kādu puisi, kamēr citi vēl guļ, devušies nobraukt vienu gabaliņu pa upi.

Dainim vienmēr ir paticis no rītiem agri celties. Naktī gan bijis stiprs lietus, ūdens līmenis upē cēlies, bet tas viņus nav atturējis no brauciena, jo, kā zināms, jaunībā “jūra līdz ceļiem”, un rīta treniņš pirms brokastīm bijis vajadzīgs. Uznesuši laivu labu gabalu gar upi virs nometnes, sēdušies laivā un braukuši.

Brauciens bijis labs, nopriecājušies, ka viss kārtībā, tepat jau redzama nometne, un tieši tad, pie pašas nometnes, it kā pilnīgi bez iemesla laiva apgāzusies - “overķīlis”, un abi braucēji atradušies upes vidū, netīra ūdens straumē. Spēcīgā upes straumē ir gandrīz neiespējami saviem spēkiem tikt malā, jo straume “velk uz vidu”. Sapratuši, ka nu ir “ziepes” – būs jāpeld vismaz kilometri desmit pa pamatīgām krācēm.

Tad neizprotamā veidā ceļā gadījies kāds liels akmens, kura atstraumē izdevies ievilkt laivu un tā tikt upes malā sveikiem un veseliem. Laiva, airi, mantas - nekas netika pazaudēts. Tas bijis ļoti neticami, it kā kāds viņus būtu vienkārši iznesis malā.

Tādi gadījumi dzīvē bijuši vairāki, kad jutis, ka laimes krekliņš viņu nosargā. Jāpiebilst, ka Dainim ir PSRS zelta, sudraba un bronzas medaļas ūdenstūrismā, par kurām viņš pats saka, ka tie ir nieki. Daiņa un brāļa iegūtās balvas kādreiz aizņēmušas veselu istabas sienu vecāku mājā.

Nejaušais fiziķis

Dainis uzaudzis mežu vidū. Palīdzot tēvam mežkopja darbos, iepazinis dabas varenību un skaistumu, diemžēl arī cilvēka iejaukšanos dabas procesos. Pēc vidusskolas absolvēšanas bijusi doma turpināt mežkopja dinastiju. Aizbraucis uz Jelgavu, lai iestātos LLA Mežkopības fakultātē, bet neesot patikusi pilsētas un kopmītņu aura. Bet kaut kur taču bijis jāiestājas, jo draudējis karadienests.

Tā kā fizika skolā esot patikusi, arī olimpiādēs dabūjis labas vietas, bet radio mēģinājis iepazīt jau 3 gadu vecumā, izmēģinot “elektrošoka terapiju”, tad nolēmis stāties LVU Fizikas un matemātikas fakultātē. Dokumentu pieņemšanas termiņš gan jau bija beidzies iepriekšējā dienā, bet kaut kādu nezināmu iemeslu dēļ tos tomēr pieņēmuši. Pēc iestājeksāmenu rezultātiem palicis pirmais “aiz strīpas”.Sākumā studentu pulkā neesot ieskaitījuši, bet pēc pāris dienām Dainis esot saņēmis paziņojumu, ka esot rasta iespēja, lai viņš varētu studēt...

Tā ticis uzņemts un “nejauši” kļuvis par fiziķi. Taču pats Dainis labi zina, ka nejaušību dzīvē nav un katrs ātrāk vai vēlāk nokļūst tieši tur, kur viņam jānokļūst. Studējot fiziku, iemācījies skatīties uz lietu kopsakarībām, meklēt un atrast lietu būtību, pētīt dabu ar netiešām metodēm. Savā diplomdarbā pētījis enerģijas pārdeves mehānismus starp atomiem un molekulām. Atziņa, ko ieguvis - pasaule ir vienota, bet tās vienotība izpaužas fraktāļos, kas parādās kā zīmes un simboli.

skolotājs vai Skolotājs

Pabeidzot “fizmatus”, Dainis esot domājis, ka nekad, nekur, nemūžam, ne pie kādiem apstākļiem nestrādāšot skolā, pieticis jau ar prakses laiku Rīgas 1.vidusskolā. Prakses vadītājs gan teicis, ka no viņa varot iznākt labs skolotājs, un, kā tagad stāsta Daiņa bijušie skolnieki, viņam bijusi taisnība. Daiņa izveidotajai ģimenei nebijis Rīgā kur dzīvot, piedzimis dēls Kārlis, piedevām smagi saslimusi sieva, bet Suntažos jaunajam fizikas skolotājam ticis piedāvāts dzīvoklis un darbs Suntažu vidusskolā. Tā nu ļoti ātri pierādījies teiciens „nekad nesaki nekad”…

Strādājot skolā, ne tikai domājis par to, kā labāk saviem audzēkņiem iemācīt fiziku, bet arī aicinājis viņus meklēt patiesību, saskatīt skaisto būt labestīgiem. Tādā veidā Dainis mēģinājis parādīt, ka svarīgas ir ne tikai zināšanas un to izmantošana, ka būtiskas ir cilvēciskās attiecības, un ka bez materiālās pasaules eksistē garīgā pasaule, kura ir tikpat nozīmīga. Viņš arī mēģinājis parādīt skolēniem, cik svarīgi ir izveidot savu attieksmi pret pasauli. Vēlāk Dainis ieguvis arī maģistra grādu fizikā.

Bez tam viņam vēl ir pabeigta maģistratūra filosofijā, kur viņš pētījis simbolu būtību. Tagad viņš pasniedz lekciju kursu par simboliem Rietumu Ezotērikas skolā.

Dainis kā antroposofs uzskata, ka labākā pedagoģijas sistēma ir Valdorfpedagoģija, tāpēc ieguvis gan Valdorfpedagoga tiesības, gan Valdorfa bērnudārza audzinātāja tiesības. Pat kādu laiku strādājis bērnudārzā.

Burvīgas meitenes sagroza puišiem galvas

Ar folkloru un latvisko dzīvesziņu Dainis vienmēr bijis saistīts. Arī par iesaistīšanos folkloras kustībā Dainim ir stāsts. Astoņdesmito gadu sākumā, Smiltenē, ūdenstūrisma treniņnometnē, bijis pasākums, kur dziedājušas un vadījušas rotaļas “Budēļu” skaistās meitenes. Tās tā sagrozījušas puišiem galvas, ka kādi desmit pēc tam aizgājuši dziedāt tautas tradīciju kopā.

Strādājot Ogres 1.vidusskolā kopā ar Dzintaru Kornu, izveidojis un vadījis tautas tradīciju kopu ”Dainotāji”. Tautas tradīciju kopā iesaistījis savu dēlu Kārli. Pats prot spēlēt blokflautu, mazliet arī kokli. Joprojām dzied “Budēļos”.

Zodiaka vilinājums

Nākamā “nejaušība“ Daiņa dzīvē bija astroloģija. Savu astroloģijas skolotāju saticis Rīgā, 1973.gadā, Brīvības ielas antikvariāta veikalā, skatot grāmatas. Tā sācis mācīties astroloģiju pie Vernera Straupes.

Tas nebijis vienīgais pārsteigums, jo pēc pāris mēnešiem Verners viņam piedāvājis kļūt par viņa meitas krusttēvu. Dainis gan mēģinājis atteikt, aizbildinoties ar „ne es tevi pazīstu, ne tu mani, krusttēva loma tomēr ir atbildīga lieta”, taču Verners teicis, ka tam neesot nozīmes, ka viņš zinot, ka viss būšot labi, jo esot paskatījies horoskopus, ka Dainis ir tieši tas cilvēks, kurš vajadzīgs viņa meitai. Tā nu Dainis ticis arī pie vienas no savām krustmeitām.

Cik gan daudz “nejaušību” ir cilvēka dzīvē!

Astroloģiju mācoties, visvairāk paticis tieši teorētiskais kurss ar pamatojumu, kā Tas viss darbojas. Bet par to, ka tas darbojas, šaubu nav!

Dainis uzskata, ka dzīvē tieši visvienkāršākie jautājumi ir visgrūtākie.

Agrāk viena horoskopa sastādīšana prasījusi veselu dienu, jo bijis jārēķina ar kalkulatoru, jādarbojas ar astoņzīmju logaritmu tabulām. Tomēr tas bijis interesants darbs, jo informācija bija jāliek pa gabaliņiem kopā kā puzlis, nezinot, kāds personības raksturojums no tā visa beigās izveidosies. Balstoties uz savu pieredzi, Dainis atgādina, ka astrologiem stingri jāpiedomā, kas un kā tiek cilvēkam teikts, jo mazākā vai lielākā mērā ar katru pateikto vārdu tiek mainīta cilvēka dzīves programma.

Pats ar astroloģiju vairs nenodarbojas. Ja kādreiz vajagot ko paskatīties, griežoties pie sava kādreizējā audzēkņa, kuru aizvedis pa astroloģijas ceļu – pie Jura Kauliņa.

Mīlestība no pirmā acu skata

Ar Nadīni Dainis iepazinās 1991.gadā, Volgogradā. Kad Nadīne ienākusi konferences telpā, Dainis no sajūsmas uzkāpis uz galda. Tā bija mīlestība no pirmā acu skatiena. Lauvas zīmē dzimušajam šarmantajam vīrietim nebija grūti “sagrozīt” sievietei galvu, jo pēc mēneša Nadīne pametusi savu dzimteni Alma-Atā un atbraukusi dzīvot pie viņa uz Latviju. Mīļotā vīrieša dēļ viņai nav bijis grūti ne iemācīties latviešu valodu, ne integrēties Latvijas sabiedrībā. Dainis piekrīt, ka lauvas zīmē dzimušie viegli iemīlas.

Ar Nadīnu viņam ir kopējas intereses - valdorfpedagoģija, antroposofija. Abi piekopj veselīgu uzturu, iegādājoties galvenokārt biodinamiskās lauksaimniecības produktus. Sieva protot lieliski gatavot, diemžēl Dainis esot tik vienaldzīgs pret ēdienu (vismaz tā viņš saka), ka bieži nav pat pamanījis, ko īsti apēdis. Nadīna to ļoti pārdzīvojot, jo viņai ir izteikta garšas un smaržas sajūta (viņa spējot pat pēc smaržas noteikt, kādas sievietes ir bijušas Daiņa tuvumā). Pēc tā, ka Dainim ceļojumos līdzi ir garšīgas, sievas gatavotas maizītes, draugiem ir radies iespaids, ka viņš ir gardēdis.

Daiņa atziņa par cilvēku savstarpējām attiecībām ir, ka katrs dzīvē satiktais cilvēks ir nācis, lai dotu kādu padomu un palīdzētu izpildīt Dzīves Uzdevumu, jo, kamēr mēs esam dzīvi, tikmēr neesam veikuši savu dzīves uzdevumu.

Iniciācija senā svētvietā

Svētvietas Dainis izjūt, tuvojas tām ar cieņu. Septiņdesmito gadu beigās ceļojot ar brāli pa Gauju, “nejauši” nonācis Kvēpenes pilskalnā, pie ozola un svētavota.

Svētvietā sajutis „Dieviško pieskārienu”. Tas bijis neaizmirstams mirklis, kurš atstājis iespaidu uz visu mūžu. To varētu uzskatīt par sava veida iniciāciju. Tā pamazām sācis pētīt svētvietas, atzīmēt tās uz kartes, un tagad jau visa Latvija ir sazīmēta ar līnijām un apļiem, kas saista Latvijas un pasaules svētvietas.

Dainim interesē lielās struktūras, piemēram, kā Latvijas svētvietas iekļaujas pasaules mērogā. Interesējies par enerģētisko vietu saistību ar cilvēka apziņas stāvokļiem. Uzskata, ka gan materiālā pasaule, gan garīgā pasaule ir cieši saistītas ar cilvēka apziņu.

Kad jautāju, vai nav bijusi doma apkopot šos datus un izdot grāmatu, Dainis atbild, ka visas viņa sagatavoto grāmatu izdošanas ieceres beigušās ar krahu. Acīmredzot, vēl nav pienācis laiks, vai arī trūkst kāda būtiska informācija.

Garīgais ceļš un vingrinājumi

Pirmais garīgais skolotājs bijis tēvs, kas mācījis, ka cilvēks ar savu ticību un pārliecību var paveikt visu, ka pasaule ir laba un ka nedrīkst iejaukties dabas procesos, jo katram dabā ir sava vieta. Nedrīkst sist čūskas mežā, jo tās cilvēku nekad pirmās neaiztiek, ja vien viņām neuzkāpj uz astes. Tēvs iemācījis “čūsku vārdus”, saprast dabu, paredzēt laika apstākļus.

Bērnībā Daini vedis ar plostu pa Gauju, kas bijis neaizmirstams piedzīvojums – mainīgā upes straume, čurkstes upes krasta atsegumos, pretim slīdošie upes krasti un tumšie atvari. Dainis arī savu dēlu Kārli ir vedis ar smailīti pa Gauju un vēlāk aizvedis uz Beluhu Altaja kalnos, parādīt ieeju Šambalā. Māte Dainim mācījusi tautas tradīcijas un ticējumus, kādā kārtībā veicami darbi lauku saimniecībā. Dzimtā bijuši gan dziednieki, gan rīkstnieki..

Pusaudžu vecumā redzējis auras, bet nesapratis, kas notiek, nobijies no šiem redzējumiem, tāpēc nobloķējis tos. Baloža grāmata “Kosmozofija” un psihoterapeita Falkenšteina autogēnie treniņi ievadījuši Daini garīgajā praksē. Tad palēnām pie viņa “atnākušas” teosofijas, antroposofijas grāmatas un skolotāji.

Kā piemēru Dainis stāsta, kā kādam paziņam Tartu nomiris radinieks, kuram šķūnītī bijušas grāmatas, kuras nevienam nebijušas vajadzīgas. Tā nu abi ar paziņu braukuši un cik nu varējuši katrs mugursomā salikt, tik atveduši. Tur bijušas Blavatskas, Šteinera grāmatas. Kad jautāju viņam par dienas režīmu, vingrošanu, Dainis smejas: “Kāds dienas režīms. Kāds auksts ūdens. Vados tikai pēc savām sajūtām. No rītiem kārtīgi izstaipos kā kaķis, pavārtos gultā, nelecot uzreiz augšā, tad eju siltā dušā vai vannā. Ja esmu ko sapņojis, mēģinu atcerēties sapni, izprast tā nozīmi. Noskaņojos dienas darbam. Vakarā mēģinu “attīt” dienas notikumus atpakaļ kā filmu no otra gala, pārdomāt un noskaņoties miegam, garīgās pasaules apmeklējumam. Cilvēks naktī tiekas ar savu sargeņģeli, tāpēc ieteicams līdz pusnaktij aizmigt

(Atceros gadījumu, kad Dainim Kurzemes ceļojumā vajadzēja satikt kādu cilvēku, kas pastāstītu par svētvietām pie Mežītes pilskalna, kuru viņš personīgi nepazina, viņam nebija pat viņa telefons. Dainis naktī garīgajā pasaulē bija “sarunājis” šo tikšanos, jo “baltais vīriņš”, kā mēs, aculiecinieki, viņu nosaucām, pats iznāca mums pretim). Vingroju vadoties pēc savām sajūtām, galvenokārt pildu eiritmijas vingrinājumus, šad tad veicot elpošanas vingrinājumus. Citiem varu ieteikt ar tiem uzmanīties, jo tie ir vieni no visbīstamākajiem, izjauc zemapziņas ritmu darbību, kas var izsaukt garīgās saslimšanas. Tomēr atjaunojot pareizu elpošanas ritmu darbību, cilvēks var sevi sakārtot”.

Dainis jau vairāk kā 30 gadus nelieto alkoholu un ir veģetārietis. Ārsta apmeklējumi visu šo laiku nav bijuši vajadzīgi. Nepieciešamības gadījumā sevi ārstējis ar paša salasītām zāļu tējām.

Tomēr arī viņš ir tikai cilvēks, kuram zemapziņā tāpat kā citiem, sakrājas tādi elementi kā dusmas, bailes, aizvainojumi, šaubas, kuri pēc Daiņa domām ir cilvēka visniknākie ienaidnieki garīgās attīstības ceļā, un par kuru ignorēšanu kaut kad ir jāsamaksā ar savu veselību. Tagad Dainis uzlabo savu veselību, atbrīvojoties no tiem, piedodot visiem visu, līdzsvarojot savu darba un atpūtas laiku.

Atbildība par savu rīcību

Lai arī ir kristīts luterāņu ticībā un “Jauno derību” kādreiz zinājis no galvas noskaitīt, uz baznīcu pēdējā laikā neiet, jo redz atšķirību starp ticību Dievam un institucionālu reliģiju. “Dievs, kas radījis pasauli un visu, kas tanī, būdams debess un zemes kungs, nemājo cilvēka roku celtos tempļos” (Apustuļu darbi 14.nod. 24.pants) Uzskata, ka Dievs ir Augstākā vara, kas izpaužas dažādās formās, un ka Svēto Rakstu iepazīšana ir svarīga ikvienam cilvēkam. Latvietim katrs dzīves solis bija un ir veltīts Dievam – to var redzēt gan latvju dainās, gan tradicionālajos rituālos.

Tas ir nepārtraukts darbs ar sevi. Tieši tāpēc Dainis no visiem garīgajiem virzieniem ir izvēlējies antroposofiju un latvisko dzīvesziņu, jo to centrā ir pats cilvēks, kas nes atbildību par savu rīcību.


Katrs no mums grib būt laimīgs

Kopumā Dainis ir apmierināts ar savu dzīvi. Viņš saka: „Tā ir mana dzīve. Esmu vienmēr paļāvies uz Dieva un sava sargeņģeļa vadību. Ja mēģinu iet citādu ceļu – man nekas neizdodas. Es pats esmu atbildīgs par visu, ko daru. Dzīve ir kā mežonīga kalnu upe, kas aiz katra līkuma mums sagādā pārsteigumu. Ja tā plūst mierīgi pa ieleju, tad aiz līkuma sagaidāma krāce, un aiz katras krāces ir mierīga atstraume. Upe ir sabiedrotā, kas palīdz pārvarēt krāces un ūdenskritumus. Katra paveiktā krāce un ūdenskritums ir kā nozīmīgs iniciācijas rituāls.

Novēlu savam dēlam iet patiesības ceļu un izmantot savā dzīvē tās tradicionālās vērtības, ko viņš ir ieguvis no saviem vecākiem un vecvecākiem.

Visiem cilvēkiem vēlu mīlestību, vēlētos, lai ikviens cilvēks būtu laimīgs. Tā ir lielāka dāvana, ko katrs var saņemt, jo tā ir Dieva atklāsme un paver cilvēka apziņai neierobežotus apvāršņus. Paplašinot savas apziņas robežas, cilvēks spēj saprast savas esamības dievišķo dabu. Būtiski ir atrast sevi un savas dzīves uzdevumu, bet tas nav acīm saredzams”.



Piezīme: Žurnāls "Fēnikss"

sadarbībā ar www.e-misterija.lv

« Atpakaļ


Mūsu draugi

© Latvijas Antroposofiskā biedrība, 2004-2010. Materiālu pārpublicēšanas gadījumā atsauce obligāta.