Kāds sens ticējums, kuru jāizprot pareizi, vēsta, ka, tuvojoties kalendārā gada beigām, kad pienāk Ziemassvētku laiks, iestājas dienas, kad garīgā ietekme, kādu vien cilvēks uz zemes dzīvodams var saņemt, kļūst visintensīvākā…
(No lekcijas 1919. gada 7. decembrī Dornahā.)
…Un tad, kad augu sega pazūd, mēs redzam, ka samazinās saules ārējais spēks, kā attālinās Visuma gars. Ja esam pareizi sagatavoti, tad Garu, kurš mājo visur Visumā, mēs sajutīsim sevī. Arī tagad mēs varam sekot Visuma Garam, kad tas mūsu acīm kļūst neredzams.
Kad mūsu skatiens nevar atpūsties zaļajā augu segā, mēs sajūtam, kā mostas mūsu iekšējais Gars, tādā mērā, kādā tas attālinās no vizuāli saskatāmām parādībām. Atmodies Gars kļūst par ceļvedi dziļumos, kuros attālinās garīgā dzīve, tur, kur mēs sējam Gara sēklas nākošajam pavasarim.
Tā mēs mācāmies garīgo redzēšanu un pateikt sev: „Kad ārējā dzīve pakāpeniski kļūst neredzama ārējām sajūtām, kad rudenīgas skumjas iezogas dvēselē, dvēsele seko Garam mirušos akmeņos, lai no tiem smeltos spēku, kurš pavasarī klās zemi ar jauniem Visuma Gara sajūtu orgāniem”…
(No lekcijas 1909. gada 21. decembrī Berlīnē.)
No nomoda mēs pārejam miegā, un, tam pateicoties, tiekot pieņemti starp augstākās hierarhijas būtnēm, vienlaicīgi atstājam to, kas mūs caur fizisko un ēterisko ķermeni saista ar atsevišķu inkarnāciju. Tātad, miegā mēs atstājam arī nacionālo piederību. Pateicoties miegam, mēs esam tikai cilvēki, ar cilvēciskām īpašībām, kurām jābūt tāpēc, ka esam tās iemantojuši kā cilvēki.
Ja mēs, kā garīgas dimensijas pētnieki, skatāmies uz to, kas notiek ar cilvēku nomoda un miega stāvoklī, tad mēs redzam, ka guļošais cilvēks ar savu es un astrālo ķermeni vienlaicīgi dzīvo garīgajā pasaulē, tāpat kā arī viņa fiziskais un ēteriskais ķermenis tagad pieder lielajam visumam; ka viņa fiziskā dzīve, kura norit it kā mūsu ķermeņa, kuru sedz āda, robežās, beidzas, un ka ar mūsu „es” mēs paplašināmies līdz lielajam „ES”.
Un tagad padomājiet par to, ka divdesmit četru stundu laikā mēs pēc būtības pastāvīgi izejam vienu vasaras un vienu ziemas stāvokli. Šos vasaras un ziemas stāvokļus iziet arī Zeme, bet tas notiek gada laikā.
Kāpēc Zeme šos stāvokļus iziet tikai gada laikā?
Tāpēc, ka Zeme, tāpat kā mēs, ir būtne, tikai citā hierarhijas pakāpē. Visa Zeme, kādu mēs to redzam sev apkārt, tas ir tikai Zemes ķermenis; tāpat kā mēs sevī auklējam savu garīgo sirsnību, tāpat arī Zemei piemīt sava garīgā sirsnība.
Atšķirība tikai tāda, ka mēs atrodamies nomodā un ieslīgstam miegā katras divdesmit četras stundas, bet Zeme to izdara gada laikā. Viņa nomodā atrodas no rudens līdz ziemai, bet guļ vasarā.
Un mēs vasarā vienmēr varam teikt: „Mēs dzīvojam, iegrimuši Zemes miegā”.
Bet ziemā varam teikt: „Mēs dzīvojam Zemes nomodā”.
Zeme neguļ un neatrodas nomodā tādā nozīmē, kādā mēs triviāli apzīmējam, salīdzinot ar mūsu ikdienas dzīvi. Taču tiesa, Zeme, iestājoties rudenim, pamostas un ziemā neguļ.
Zeme pamostas kā sirsnīga garīga būtne un visaktīvākā kļūst tieši ziemas vidū. Visaktīvāk Zemes gars domā ir tieši ziemas vidū, bet ar pavasara tuvošanos kļūst arvien miegaināks un, kad viss sāk zaļot un ziedēt, vasarā Zemes Gars guļ…
(No lekcijas 1915. gada 7. maijā Vīnē.)
… Tad, kad rudenī un ziemā samazinās saules staru spēks, tas ir laiks, kad cilvēkam jāmācās iepazīt diženās Zemes lietas, matēriju, bet garīgums pilnīgi atkāpjas. Tomēr ziemā garīgais spēks no jauna pieaug, un ap Ziemassvētkiem notiek tas, ko apustulis Pāvils teica līdzībā par kviešu graudu.
Ja iesētais grauds zemē nenomirs, tad nebūs arī jaunu augļu.
Ziemassvētku laikā apdziest vecā dzīvība, bet tās klēpī dzimt jauna. Ar šo laiku sāk kustēties kokos sulas, jaunā dzīvība kļūst par atslēgu, tumsā sāk augt gaisma. Kristietis to saprot ar garīgumu. Visam, kas vilina uz materiālo, jāpazūd, lai dotu vietu tam, kas dīgst uz augšu…
(No lekcijas 1906.gada 15. decembrī Leipcigā.)
