◄atpakaļ

RUDOLFS ŠTEINERS

RITMI KOSMOSĀ UN CILVĒKĀ

KĀ NONĀK PIE GARĪGĀS

PASAULES SKATĪŠANAS?

Par ēteriskā un astrālā iedarbību cilvēkā un Zemē

Kultu izcelšanās un nozīme

Uztura jautājumi

Sešpadsmit lekcijas,

nolasītas Gēteanuma būves strādniekiem Dornahā

no 1923.gada 30.maijam līdz 22.septembrim

1991

Rudolf Steiner Verlag

Dornach/Schweiz

(Rhytmen im Kosmos und im Menschenwesen GA 350

Wie kommt man zum Schauen der geistigen Welt?)

ISBN 3-7274-3500-3

Par Rudolfa Šteinera lekciju publikācijām

Antroposofiski orientētās garazinātnes pamatus veido Rudolfa Šteinera (1861-1925) uzrakstītie un publicētie darbi. Līdztekus no 1900. līdz 1924.gadam viņš ir nolasījis daudzas lekcijas un kursus, gan publiski, gan Teozofiskās, vēlāk Antroposofiskās biedrības biedriem. Viņš pats iesākumā vēlējās, lai visnotaļ brīvi nolasītās lekcijas netiktu rakstiski fiksētas, jo tās bija domātas kā "mutiski, drukai neparedzēti ziņojumi". Bet kad pieaugoši parādījās un tika izplatīti nepilnīgi un kļūdaini klausītāju pieraksti, viņš jutās spiests pierakstīšanu noregulēt. Šo uzdevumu viņš uzticēja Marijai Šteinerei-fon Sīvers. Viņai bija jānosaka stenogrāfisti, pierakstu pārvaldīšana un izdošanai nepieciešamā tekstu caurskate. Tā kā Rudolfs Šteiners laika trūkuma dēļ tikai ļoti nedaudzos gadījumos pats varēja koriģēt šos pierakstus, tad attiecībā pret visām lekciju publikācijām ir jātiek ievērotai viņa atrunai: "Būs jātiek pieņemtam, ka manis necaurskatītajos pierakstos var būt arī kļūdas."

            Pēc Marijas Šteineres nāves (1867-1948) atbilstoši viņas dotajām vadlīnijām tika uzsākta Rudolfa Šteinera kopoto rakstu izdošana. Šis sējums ir daļa no šiem kopotajiem rakstiem. Ciktāl nepieciešams, tuvāki dati par teksta avotiem atrodami piezīmju sākumā.

            Īpašo vietu, kādu lekciju darbā ieņem šīs lekcijas strādniekiem Gēteanuma būvē, attēlo Marija Šteinere savos ievadvārdos šī sējuma sākumā.

SATURS

Marijas Šteineres ievadvārdi

PAR ĒTERISKĀ UN ASTRĀLĀ

IEDARBĪBU CILVĒKĀ UN ZEMĒ

PIRMĀ LEKCIJA, Dornaha, 1923.gada 30.maijs

Par cilvēka griešanos - vingrošana, deja un sports

Kādēļ rodas Zemes tautu pārvietošanās. Kāpēc neatceras agrākās inkarnācijas? Cilvēks atceras tikai to, ko viņš ir pārdzīvojis dienā nomodā. Bet miegā tiek pārdzīvots ārkārtīgi daudz vairāk. Pēcnāves stāvokļi. Parastajā dejā cilvēks neseko savai fiziskajai miesai, bet gan savam ēteriskajam ķermenim; vingrošanas būtība ir tajā, ka cilvēks piemērojas Zemei vairāk, nekā viņš varētu piemēroties citādi. Sportā vinš pilnībā seko tikai fiziskajām Zemes kustībām. Šīm kustībām ir jātiek liktām pretī citām: eiritmiskās kustības. Par "Centrālo punktu" pirmo nodaļu. Domāt var tikai ar ēterisko ķermeni. Par mūsdienu nepārvaramo kaislību uz sportu.

OTRĀ LEKCIJA, 1923.gada 2.jūnijs

Par ēteriskā un astrālā iedarbību cilvēkā un Zemē

Par acu katarakta slimību. Dzīvā acs lēca un brilles. Mēs redzam tādējādi, ka mūsu astrālais ķermenis ir iekšā ēteriskajā ķermenī. Katarakta ceļas no tā, ka acī, acs lēcā nogulsnējušies sāļi neielaiž acī ēterisko ķermeni. Par vulkāniem. Zemestrīces un vulkānu izvirdumi rodas no zvaigžņu konstelācijām. Falba teorija. Raktuvju gāze. Augi, kuri uzņem astrālo: indīgie augi. Kataraktas ārstēšana ar beladonnas sulu. Cilvēka aknas kā iekšējs novērotājs.

TREŠĀ LEKCIJA, 1923.gada 6.jūnijs

Asinsrite un sirds kustības – Garīga uztvere caur acs lēcu

Aplami uzskati par sirds kustībām. Par hidru (biol.). Sirdi kustina mūsu astrālais ķermenis. Sirds kā iekšējais maņu orgāns. Kreissirži un labsirži. Var redzēt ārēji, ja acī viss ir caurspīdīgs, un var redzēt iekšēji, ja kaut kas patvaļīgi tiek padarīts necaurspīdīgs. Pareizas un aplamas kustības. Visam mašinālajam ir jāvadās pēc cilvēka.

CETURTĀ LEKCIJA, 1923.gada 9.jūnijs

Gaismas un krāsu iedarbības Zemes vielās un pasaules ķermeņos

Kāda ķermeņa krāsa ir saistīta ar visu to veidu, kā tas ir iekļauts pasaulē. Septiņas varavīksnes krāsas. Prizmas krāsas. Gāzes liesmas. Spektrālanalīze. Kā rodas krāsas? Nātrija liesma. Izstarojošas substances. Dzelzs asinīs. Marss un Saturns kā pretstati.

PIEKTĀ LEKCIJA, 1923.gada 13.jūnijā

Par sargeņģeli

Piemēri, kā darbojas tā garīgā būtne, kas vada cilvēku no vienas Zemes dzīves uz nākamo Zemes dzīvi un brīdina viņu. Stefensons un toreizējo zinātnieku aizspriedumi. Par Šleicha pieredzi ar pacientiem, kam bija priekšnojauta par savu nāvi. Par seru Oliveru Lodge, kurš pasaules karā zaudēja dēlu un saistījās ar mēdijiem, kas sniedza par dēlu ziņas.

SESTĀ LEKCIJA, 1923.gada 16.jūnijā

Par pasaules kara katastrofas dziļākajiem cēloņiem

Kā kāda cilvēka dvēseliskais spēks var ārkārtīgi spēcīgi ietekmēt  cita cilvēka dvēseli, kurš pats ir pavisam vājš. Piemēri tam, ka mēs savā ēteriskajā ķermenī esam daudz gudrāki nekā savā astrālajā ķermenī un savā Es. Jūliuss Roberts Meijers un viņa novērojumi, esot kuģa ārstam. Tā kā cilvēki negribēja mācīties neko garīgu līdz 1914.gadam, tad viņi par to saņēma pērienu no pasaules likteņa.

SEPTĪTĀ LEKCIJA, 1923.gada 25.jūnijā

Zvaigznāju konstelāciju iedarbība uz Zemi un cilvēkiem

Pēdējo gadu neparastie laika apstākļi. Par Sibīrijas mamuta atradumu. Aukstuma viļņi, vulkānu izvirdumi un zemestrīces ceļas no neparastām zvaigznāju ietekmēm. Stipra asiņošana. Mēness ietekme uz cilvēkiem. Ko īstenībā nozīmē Amerikas atklāšana. Kristofers Kolumbs un Koperniks: Zemes lodes veids un Zemes kustība ap Sauli. Roberta Hamerlinga piedzīvojums ar mēnessērdzīgo Filomenu Gavazzi Triestā. Zvaigžņu konstelācijas ietekme uz Zemi, cilvēku un dzīvnieku.

KĀ NONĀK PIE GARĪGĀS PASAULES SKATĪŠANAS?

ASTOTĀ LEKCIJA, 1923.gada 28.jūnijā

Patstāvīgas domāšanas un atpakaļdomāšanas izveidošana

Par tā saucamajiem vājprātīgajiem. psihiski slimajam ķermenis ir tik slims, ka viņš nevar izmantot garu, kurš vienmēr ir vesels. Kāpēc cilvēki nespēj domāt. Latīņu valodas īpatnības. Domāt var tikai ar ēterisko ķermeni. Bez spējas patstāvīgi domāt nevar ienākt, tikt garīgajā pasaulē. “Brīvības filozofija” kā audzināšanas līdzeklis. Jēdzieniem ir jākļūst elastīgiem. Ar pilnīgi apzinātu un precīzu atpakaļdomāšanu cilvēks izraujas no fiziskās miesas. Atskats uz dienas notikumiem.

DEVĪTĀ LEKCIJA, 1923.gada 30.jūnijā

Mākslīgas garlaicības radīšana – Fiziskās pasaules spriedumu apvēršanās garīgajā pasaulē

Mākslīgas garlaicības radīšana, pārdomājot noteiktas tēzes, kā ceļš, lai tiktu garīgajā pasaulē. Par Nīči, kurš jaunībā pastāvīgi nomocīja sevi ar šādām tēzēm. Gribēt pastāvīgi izklaidēties, nozīmē bēgt prom no gara. Garīgajai pasaulei ir pretējas īpašības kā fiziskajai pasaulei. Fiziskās pasaules spriedumu apvēršanās otrādi garīgajā pasaulē. Garīgā pārveidošanās.

DESMITĀ LEKCIJA, 1923.gada 7.jūlijā

Iekšēja godīguma attīstīšana

Cilvēks šodien patiesībā vispār nemāk domāt; šodienas izglītība nemaz nemudina veidot savu domāšanu. Piemērs tam no “Bāzeles ziņām” (par tā saucamo “lidošanas sapni”). Par spiritismu kā vismateriālāko, kas vien var būt. Baiļu sapņi. Mācīšanās domāt no runāšanas. Runāšana un pareiza elpošana. Iekšēja godīguma attīstīšana domāšanā.

VIENPADSMITĀ LEKCIJA, 1923.gada 18.jūlijā

Iedzīvošanās ārējā pasaulē – Uztura jautājumi: Kartupeļu, sarkano biešu un rutku iedarbība

Kāpēc ķirzaka pazaudē savu asti, kad to saķer. Bailes satur kopā mūsu organismu. Rahītisku bērnu dvēseliska dziedināšana. Ir jābūt drosmei un jāpanes bailes, ja grib iemantot augstākas atziņas. Ir jāiekļaujas visā dabā, ja grib iemantot garīgas atziņas. Visas cietās vielas nemitīgi izdod skaņas, ko var vēl dzirdēt pamostoties. Mirstošo pieteikšanās. Cilvēks pamet Zemes esamību skanot. Kartupeļu kaitīgā iedarbība uzturā. Augam sakne ir bagāta ar sāļiem un zieds ar eļļām; sāļi ierosina mūsu smadzenes, eļļas iedarbojas uz vēdera daļu. Ja ēd sarkanās bietes, rodas lielas ilgas daudz domāt. Ja kāds nav sevišķi rosīgs galvā, tad viņam ir labi ēdieniem pievienot rutkus. Mēs veidojamies no tā, kas ir ārpus Zemes, kas aptver Zemi kā gaisma.

RITMI KOSMOSĀ UN CILVĒKĀ

DIVPADSMITĀ LEKCIJA, 1923.gada 20.jūlijs

Cilvēciskā un kosmiskā elpošana – Zemes gaismas elpošana – Apaugļošanās augiem un cilvēkiem; ūdens apaugļošana ar zibeni

Par kataleptiskiem stāvokļiem. Hansena hipnotiskie un posthipnotiskie eksperimenti. Galva domā lēni, vēders ātri. Pretēju stāvokļu izlīdzināšana. Cilvēks dzīvo tik daudz dienu, cik ieelpu izdara dienā. Zemes gaismas elpošana. Ja pārsvarā ir galvas elpošana: gribas sastingums, ja pārsvarā ir vēdera elpošana: domu bēgšana. Sievišķais organisms līdz ar apaugļošanos uzņem savā elpošanas procesā visu pasauli. Gaisma, kas mums nāk no Visuma, apaugļo auga ziedu. Ūdens apaugļošana no Visuma ar gaismu un siltumu – tas ir redzams zibenī. Kataleptiski stāvokļi: saknēm līdzīgi, vienmēr pļāpājoši cilvēki: līdzīgi ziedam. 25920 gadus Zeme dzīvo tāda, kāda tā tagad ir; mēs tagad esam nedaudz pāri pusei.

TRĪSPADSMITĀ LEKCIJA, 1923.gada 25.jūlijā

Sirdsapziņas izcelšanās cilvēces attīstības gaitā – Nedzimstība un nemirstība – Aristoteļa mācība un katoļu baznīca

Cilvbēks ar savu Es un savu astrālo ķermeni nāk lejā no garīgās pasaules. Pirmindiešu kultūra pirms 8000 gadiem: cilvēki jutās kā dievu dēli. Pirmpersiešu laikā pirmo reizi parādījās zināms zemes novērtējums. Senajiem ēģiptiešiem arvien svarīgāka kļuva dzīve pēc nāves; viņiem bija briesmīgas bailes nomirt. Senie grieķi visvairāk mīlēja Zemi. Aristoteļa senie uzskati vēlāk tad kļuva par kristīgās baznīcas dogmu. Senākie cilvēki savus morālos, tikumiskos impulsus nonesa lejā no garīgās pasaules. Sirdsapziņas rašanās. Baznīca kā sirdsapziņas pārvaldītāja. Augustīna Smetanas dzīves traģiskais liktenis. Dogma par elles soda mūžīgumu. Sirdsapziņa kā mantojums no pirszemes dzīves.

ČETRPADSMITĀ LEKCIJA, 1923.gada 28.jūlijā

Plaušu-zināšanas un nieru-zināšanas

Mums ķermenī vienmēr ir nepieciešams zināms asinsspiediens. Pārāk zems un pārāk augsts asinsspiediens. Pie paaugstināta asinsspiediena nieres kļūst nelietojamas. pareizā asinsspiedienā astrālais ķermenis izplešas. Pie pazemināta asinsspiediena cilvēks vienmēr jūt kā nelielu bezsamaņu un tādēļ kļūst vājš, un viņa orgāni nevar tikt izveidoti pareizajā veidā; pārāk stipra asinsspiediena dēļ mēs pārāk ātri novecojam un dabūjam agri nolietotas nieres. Par kartupeļiem uzturā. Cilvēki īstenībā ir caurcaurēm nezinoši. Gaiss ir tas, kas liek kustēties galvai. Pirms 6000, 8000 gadiem cilvēki ļoti vingrināja savu elpošanu, lai iegūtu zināšanas. Pāreja no plaušu-zināšanām uz nieru-zināšanām. Pasaules karš kā cilvēces nieru slimība. Pasaule šodien nepaliks labāka ne ar vienu ārēju līdzekli, bet gan tikai tādējādi, ka ir jāsāk kaut ko zināt.

KULTU IZCELSME UN NOZĪME

PIECPADSMITĀ LEKCIJA, 1923.gada 10.septembrī

Druīdu gudrība – Mitras kults – katoliskais kults – Brīvmūrnieku kults – Kristus kopības kults

Druīdu aplis un dolmi jeb kromlehi. Druīdiem visu dzīvi noteica pēc Saules gaitas. Svastika. Rūnu raksts. Mitras kults. Sakūstot kopā dažādajiem kultiem, ir radusies katoļu baznīca. Altāris un monstrance. Par tikai no simboliem sastāvošo brīvmūrnieku kultu. Par Kristus kopības kultu.

UZTURA JAUTĀJUMI

SEŠPADSMITĀ LEKCIJA, 1923.gada 22.septembrī

Olbaltumvielu, tauku, ogļhidrātu un sāļu nozīme uzturā – Kartupeļu uztura iedarbība – Antroposofijas pretinieki

Kurš nav spējīgs izturēt sāļu iedarbību smadzenēs, kļūst vājprātīgs, dumjš. Ogļhidrāti dod īpaši daudz, ka mums kā cilvēkiem ir cilvēka veidols. Tauki kalpo tam, ka mums pareizajā veidā sevī ir materiāls. Olbaltumvielas ir nepieciešamas, lai cilvēks vispār dzīvotu. Kartupeļu uztura iedarbība. Pārmērīgas kartupeļu lietošanas bīstamība. Olbaltumvielas ir saistītas ar fiziskā cilvēka dzimšanu un nāvi; ēteriskajam ķermenim galvenais lauks ir taukos, astrālajam ķermenim ogļhidrātos un Es lauks ir sāļos. Ziedi un augļi tiek pārstrādāti zarnās, saknes galvā. Kartupeļu un labības uzturs. Ūdensgalvas. Antroposofijas zinātniskie un teoloģiskie pretinieki.

PRIEKŠVĀRDS

par Rudolfa Šteinera lekciju publikācijām

Gēteanuma būves strādniekiem

no 1922.gada augusta līdz 1924.gada septembrim

Marija Šteinere

Šīs lekcijas var saukt arī par sarunām, dialogu, jo to saturu pēc Rudolfa Šteinera aicinājuma vienmēr noteica strādnieki paši. Viņi drīkstēja izvēlēties tēmas; viņš rosināja jautāt un stāstīt, mudināja izteikties, iebilst. Tika skartas gan tuvas, gan tālākas lietas. Īpaša interese izrādījās par dzīves terapeitisko un higiēnisko pusi; no tā bija redzams, cik stipri šīs lietas piederēja pie strādnieku ikdienas rūpēm. Bet tika skartas arī visas dabas parādības, minerālā, augu un dzīvnieku esamība, un tas atkal izveda ārā Kosmosā, pie lietu un būtību izcelsmes. Nobeigumā strādnieki lūdza ievadu garazinātnē un izziņas pamatos kristietības mistēriju izpratnei.

            Šis kopīgais garīgais darbs izveidojās no dažiem kursiem, kurus nolasīja Dr. Roman Boos šādos jautājumos ieinteresētajiem pēc darba beigām būvlaukumā; tās vēlāk turpināja arī citi Antroposofiskās biedrības biedri. Taču tad no strādnieku puses nāca lūgums Rudolfam Šteineram, vai viņš nevarētu arī pats piedalīties un veldzēt viņu zināšanu slāpes - un vai būtu iespējams izmantot tam vienu stundu no parastā darba laika, kad viņi būtu vēl svaigāki un spējīgāki uztvert. Tas tad notika rīta stundā pēc darba pārtraukuma. Drīkstēja piedalīties arī daži no būves biroja un divi, trīs cilvēki no tuvākā Dr. Šteinera līdzstrādnieku loka. Tika pārrunātas arī praktiskas lietas, piemēram, biškopība, par ko interesējās biškopji. Šo lekciju par bitēm pierakstus publicēja vēlāk, kad Dr. Šteinera vairs nebija starp mums, Gēteanuma Lauksaimniecības izmēģinājumu kopa kā brošūru saviem locekļiem.

            Dažiem citiem arvien vairāk radās vēlme arī iepazīties ar šīm lekcijām. Bet tās bija tikušas domātas īpašai publikai un īpašā situācijā un tika nolasītas bez sagatavošanās, atkarībā no apstākļiem un klausošos strādnieku noskaņojuma - nekādā ziņā nedomājot par publicēšanu un iespiešanu. Bet tieši tam veidam, kā tās tika izrunātas, piemīt tāda svaiguma un tiešuma noskaņa, kuru negribētos zaudēt. Tad tiktu atņemta tā īpašā atmosfēra, kas balstās mijiedarbībā starp to, kas dzīvoja jautājošo un atbildošā dvēselēs. Negribētos aizslaucīt šo krāsu, kolorītu ar pedantisku teikumu pārveidošanu. Tādēļ uzdrošināmies izdarīt mēģinājumu pēc iespējas maz to aizskart. Ja tajā arī ne viss atbilst literārā stila veidojuma ieražām, tad toties tajā ir tiešā dzīve.

************************

PAR ĒTERISKĀ UN ASTRĀLĀ

IEDARBĪBU CILVĒKĀ UN ZEMĒ

*************************

PIRMĀ LEKCIJA

Dornaha, 1923.gada 30.maijs

Par cilvēka griešanos - Vingrošana, deja un sports

Kādēļ rodas Zemes tautu pārvietošanās. Kāpēc neatceras agrākās inkarnācijas? Cilvēks atceras tikai to, ko viņš ir pārdzīvojis dienā nomodā. Bet miegā tiek pārdzīvots ārkārtīgi daudz vairāk. Pēcnāves stāvokļi. Parastajā dejā cilvēks neseko savai fiziskajai miesai, bet gan savam ēteriskajam ķermenim; vingrošanas būtība ir tajā, ka cilvēks piemērojas Zemei vairāk, nekā viņš varētu piemēroties citādi. Sportā vinš pilnībā seko tikai fiziskajām Zemes kustībām. Šīm kustībām ir jātiek liktām pretī citām: eiritmiskās kustības. Par "Centrālo punktu" pirmo nodaļu. Domāt var tikai ar ēterisko ķermeni. Par mūsdienu nepārvaramo kaislību uz sportu.

Labrīt, mani kungi! Tā kā jūs šodien neesat visi, tad varbūt es runāšu tā, lai tie, kuru nav, daudz nenokavētu. Varbūt jums ir jautājumi?

                Viens jautātājs (Burle kungs) vēlas zināt par reinkarnāciju. Mūsdienās uz Zemes taču ir daudz vairāk cilvēku nekā senāk!

                Cits jautājums: viņš jau bieži esot ievērojis, ka cilvēki tik labprāt griežoties, vai tas būtu dejā, vai citādi. Arī sunim skrienot, tas vienmēr atkal atgriežas tajā pašā vietā. Arī apmaldoties mežā vai miglā, vienmēr atgriežoties tajā pašā vietā.

            Dr. Šteiners: Tas ir pat ļoti interesants jautājums!

            Iesākumā par jautājumu, kas tika uzdots attiecībā uz inkarnācijām. Vai nav tiesa, mēs pie tā nonākam, ja ievērojam antroposofisko garazinātni, ka katram cilvēkam, kurš patlaban dzīvo, liels skaits Zemes dzīvju ir aiz muguras un daudzas vēl ir priekšā, tā kā cilvēka dvēsele vienmēr atkal atgriežas. Nedrīkst iedomāties, ka tam, kas ar to ir domāts, ir kaut kāds sakars ar to, kam daudzkārt tika ticēts arī senajos laikos: ka cilvēks esot izgājis cauri dzīvnieku ķermeņiem un tamlīdzīgi. To mums piedēvē mūsu pretinieki. Par to nevar būt ne runas. Bet pret cilvēka atgriešanos vienmēr atkal var tikt izteikti divi iebildumi. Pirmo tagad domā Burle kungs.

            Parastais uzskats ir tāds, ka Zemes iedzīvotāju skaits arvien pieaug, ka mums tātad šodien Eiropā ir būtiski vairāk cilvēku nekā, teiksim piemēram, pirms apmēram simts piecdesmit gadiem. Vai nav tiesa, to jūs domājāt? Ja tātad mēs gribam visiem, kas šodien te dzīvo pie liela iedzīvotāju skaita, izsekot atpakaļ viņu agrākajās Zemes dzīvēs, tad sanāktu daudz par daudz? Tātad tad būtu jāsaka: agrāk tomēr ir dzīvojuši daudz mazāk cilvēku, un šodien dzīvo daudz vairāk cilvēku. Kā tātad var būt tā, ka cilvēki no agrākajiem laikiem parādās tagadējos ķermeņos? - Tāds ir jautājums. Šis jautājums tiek uzdots ļoti bieži. Tātad mūsdienās esot pārāk daudz cilvēku, lai varētu teikt, ka viņi visi te jau esot bijuši.

            Nu, te ir jāņem vērā dažādas lietas. Pirmkārt, statistika, kas tiek savākta, vienmēr tiek apkopota tikai noteiktos rajonos, kur iedzīvotāju skaits tieši ārkārtīgi stipri pieaug, un līdz ar to rodas priekšstats, it kā vispār uz Zemes iedzīvotāju skaits nemitīgi būtu pieaudzis, tātad it kā, teiksim, manis dēļ pirms trīs, četriem tūkstošiem gadu uz Zemes esot bijuši pavisam nedaudzi cilvēki un ka šodien uz Zemes esot ārkārtīgi daudz cilvēku. Tā tiek rēķināts atpakaļ. Piemēram, saka, ka Eiropā iedzīvotāju skaits pēdējos simts piecdesmit gados esot apmēram dubultojies. Tad tiek rēķināts tālāk atpakaļ un saka, ka pirms diviem, trīs tūkstošiem gadu uz Zemes esot vajadzējis būt briesmīgi nelielam cilvēku skaitam.

            Bet, mani kungi, tas vienlaikus ir pilnīgā pretrunā ar citiem faktiem, kurus mēs zinām. Es pievērsīšu jūsu uzmanību tikai sekojošajam. Redziet, ja mēs paskatāmies vēl pirms Kristus dzimšanas, teiksim, varbūt divtūkstoš gadus, tad Nīlas ielejā Āfrikā, Ēģiptē tika celtas vismilzīgākās piramīdas; visa Nīla tika regulēta. Un ja jūs pārdomājat, kādas cilvēku masas bija nepieciešamas, lai uzceltu šīs milzīgās būves, piemēram, kaut vai tikai sfinksas, kuru lielums ir milzīgs, lai radītu tās tik lielā skaitā, kā tās tika radītas, tad jums rodas uzskats: tas ir pilnīgi aplam, ka tolaik Ēģiptē bija tik mazs iedzīvotāju blīvums, bet gan ka Ēģiptei ir bijis jābūt blīvi apdzīvotai, daudz blīvāk nekā šodien, teiksim, iedzīvotāju blīvums ir Saksijā vai Beļģijā. Tātad tam, ka atgriežoties atpakaļ Zemes attīstībā ir sastopams arvien mazāk un mazāk cilvēku, vēstures fakti ir izšķirošā pretrunā.

            Bez tam, ja mēs paskatāmies daudz tālāk uz Āziju, tur ir atrodamas ierīkotas milzīgas kanālu sistēmas. Vai nav tiesa, ja te mums ir Eiropa (tas tiek uzzīmēts) - es reiz jums to jau zīmēju - tad te mums ir Āfrika. Te būtu Nīla un Ēģipte, un te pāri mums tad ir Āzija. Tas ir milzīgs kontinents, kas tur tad vēl turpinās tālāk. Un te mums čum un mudž no iedzīvotājiem, kuri uzcēla piramīdas, un tā tālāk. Tur pāri mums ir senā kaldejiešu zeme Āzijā. Jūs taču zināt, ka Bībelē par Ābrahamu tiek pateikts, ka viņš nākot no Ūras pilsētas Kaldejā. Šī kaldejiešu zeme, tā toreiz pastāvēja. Un šajā zemē senos laikos - par to ir saglabājušās liecības vēl šodien - tika ierīkotas milzīgas kanālu būves, kam savukārt arī bija nepieciešamas milzīgas cilvēku masas. Jums tātad ir jāstādās priekšā, ka, fakti vienkārši to pierāda, tūkstošiem gadu pirms Kristus dzimšanas Āfrikā un Āzijā dzīvoja milzīgas cilvēku masas.

            Tālāk jums ir jāapdomā: kad eiropieši nonāca Amerikā, viņi apmetās tur uz dzīvi. Bet Amerika toreiz nebija tukša, bez iedzīvotājiem. Senie indiāņi, par kuriem es esmu jums stāstījis, kas bija vara krāsā, tagad taču ir gandrīz izmiruši. Ja paskatās uz atlikumu, kas daļēji ir izkaisīts, tad var saprast, ka tur ir bijis milzīgs iedzīvotāju daudzums, ar ko eiropieši nemaz nav sastapušies.

            Tātad tas vienkārši ir tas, ka nav pareizi, ka agrāk uz Zemes esot bijis daudz mazāk cilvēku. Iedomājieties, ka pat par mūsdienu cilvēku skaitu nav nekādu precīzu datu, tādi ir tikai par zināmu telpu. Ko gan šodien zina Eiropas statistiķis, kā ir ar iedzīvotāju skaitu Ķīnā tagad un kā bija pirms tūkstoš gadiem! Viss tas, ko ir stāstījuši ceļotāji, norāda uz to, ka iedzīvotāju skaits ne vienmēr tā samazinās, ja skatās senākos laikos, kā to parasti pieņem, bet gan ka pilnībā var būt bijuši laiki, kad Zeme ir bijusi ārkārtīgi blīvi apdzīvota. Ir gan tad bijuši arī laiki, kad zināmi apvidi ir bijuši mazāk apdzīvoti, bet mēs tūdaļ redzēsim, ka tas neko īpaši nemaina. Tātad kopumā arī attiecībā pret to, ko var uzzināt arī no ārējās zinātnes, pilnībā var tikt atspēkoti iebildumi, ka mūsdienās esot pārāk daudz cilvēku kā inkarnācijas no agrākiem laikiem.

            Bet ir jāapskata vēl kaut ko. Redziet, kad apskata mūsdienu cilvēkus, tad var atklāt, ka vienam, teiksim, starp nāvi un tagadējo piedzimšanu ir pagājuši tūkstoš gadi, citam varbūt tikai piecsimt, vēl cits varbūt ir dzīvojis tūkstoš piecsimt gadus garīgajā pasaulē, pirms atkal ir nonācis te lejā. Tā ka tātad tie cilvēki, kas šodien dzīvo, nemaz nav bijuši agrāk te vienā laikā, bet gan dažādos laikos. Ja laikiem uz Zemes ir bijis mazāk iedzīvotāju, tad dvēseles ir gaidījušas augšā, līdz te atkal bija vairāk iedzīvotāju.

            Tātad tas, ko var teikt par inkarnāciju un reinkarnāciju, atkalinkarnēšanos, pilnībā saskan ar faktiem. Es esmu bieži teicis - tas ir iebildums, kas gadu gaitā, kopš es lasu lekcijas, ir ticis izteikts vienmēr atkal: tas jau ir tikai tāds rēķina piemērs. - Pieņemsim, ka 800.gadā pēc Kristus te būtu bijis kāds cilvēks, kaut kur; tagad 1000.gadā pēc Kristus te būtu bijis kāds cits cilvēks (tas tiek zīmēts). Tagad mums ir 1923.gads. Tagad var labi gadīties, ka tas viens sastopas ar to otru, jo viens ir veicis īsāku ceļu. Tagad jums te [1923] ir jau divi, un te [800. un 1000. pēc Kristus] šajos dažādajos laikos vienmēr ir tikai viens. Tātad ne jau visiem vienā laikā ir jābūt te un jānāk vienā laikā. Tā ka arī tiem laikiem, kad Zeme ir mazāk apdzīvota, pilnībā atbilst tas, ka tad lejā uz Zemi nāk mazāk dvēseļu.

            Vai nav tiesa, ja nedomā fantastiski, bet gan pareizi, ir pilnībā jābūt skaidram, ka tas nebija vienkārši tā, ka reiz te bija divi cilvēki, pēc tam četri, pēc tam seši un tā tālāk, bet gan, jo tālāk atgriežas pagātnē attiecībā uz apdzīvotāju daudzumu, jo skaidrāk atklājas, ka tas mainās ritmiski. Ir laiki, kad uz Zemes ir daudz cilvēku, un ir laiki, kad uz Zemes ir mazāk cilvēku. Un mēs nekad nenonāksim pagātnē pie viena vienīga pāra, kā tas ir dots Bībelē. Tas nav domāts tā. Par "vienu pāri" tajā veidā, kā tas tur stāv, nevar būt runas. Tā ka tātad ir jāsaka, ja pieņem, ka reiz bija tikai divi cilvēki, tad vienmēr vajadzētu būt bijušiem tikai diviem un starplaikos pat nevienam. Bet tas nav tā. Te reālā zinātne runā pretī tam, ko iedomājas fantastiskā zinātne.

            Bet tagad vēl kaut kas cits. Redziet, ir jābūt skaidrībā par to, ka ir jāpaiet zināmam laikam, līdz cilvēks atkal nonāk lejā uz Zemes. Un tad jūs varat jautāt: jā, kad viņš nāk lejā? – Ja šo lietu patiešām izpēta līdz galam, tad atklājas: viens šeit uz Zemes ir ļoti daudz nodarbojies ar garīgajām pasaulēm, viņš vieglāk ieaug garīgajā pasaulē pēc nāves. Viņam tad, jo ir daudz nodarbojies ar garīgo pasauli, ir vajadzīgs salīdzinoši ilgs laiks starp nāvi un jaunu piedzimšanu. Jūs varbūt esat pārsteigti, kad es saku: ilgs. Viņš var ilgi uzturēties garīgajā pasaulē, jo jau šeit ir daudz iemācījies par garīgo pasauli. Šādi ļaudis, kas šeit daudz ir nodarbojušies ar garīgo pasauli, var tur labāk attīstīties, paliek tur ilgāk un vēlāk nāk atkal atpakaļ. Turpretī tas, kurš nodarbojas tikai ar materiālo pasauli, tas savukārt nāk atkal salīdzinoši drīz. Un tā arī šīs lietas nobīdās.

            Tas ir viens iebildums. Tad ir vēl kāds pavisam cits iebildums.  Tam jau es esmu pievērsis jūsu uzmanību. Tas ir šāds: kāpēc cilvēki neatceras agrākās inkarnācijas? – Jā, redziet, mani kungi, tas ir tā: ja kāds saka, ka cilvēks prot rēķināt, tad tas nav apšaubāms – cilvēks prot rēķināt. Tagad viens saka: bet es tev pierādīšu, ka cilvēks neprot rēķināt. – Nu, kā tu to izdarīsi? – Tad viņš atved kādu mazu bērnu, kurš neprot rēķināt. Viņš taču arī ir cilvēks – viņš saka.

            Tā tas ir ar agrākajām Zemes dzīvēm. Cilvēks noteikti var pamazām iemācīties, un viņš to iemācīsies, atcerēties savas agrākās Zemes dzīves, kad attīstīsies uz Zemes arvien tālāk un tālāk. Tas arī ir tieši kaut kas tāds, par ko garazinātne tieši saka, ka cilvēks tagadnē vēl nav tik tālu, lai varētu atcerēties to, ko ir piedzīvojis iepriekšējā dzīvē. Bet tas, ko mēs varam pateikt garazinātnē, tas taču pilnībā saskan ar to. Redziet, mani kungi, jūs taču esat nomoda stāvoklī, no rīta līdz pat vakaram. Tad jūs pārdzīvojat visu to, kas ir ap jums. Un kad jūs tad atceraties, tad jūs arī atceraties arī tikai to, ko esat piedzīvojuši nomodā. Padomājiet vien, cik ātri aizmirst sapņus – kas jau arī neko īpašu nenozīmē, kā es jums to jau teicu! Tātad cilvēks atceras to, ko viņš šeit ir piedzīvojis nomodā. Bet kaut ko citu viņš šeit uz Zemes jau vairs neatceras. Tas ir tas, ko viņš piedzīvo miega stāvoklī. Un proti, miega stāvoklī mēs piedzīvojam neiedomājami daudz vairāk, nekā mēs piedzīvojam nomodā, tikai cilvēks ar tagadējo apziņu miega pārdzīvojums vēl nevar uztvert. Kad reiz tam būs izcīnītas spējas – un ko cilvēks arī var sasniegt – tad zinās, ka miegā tiek pārdzīvots ārkārtīgi daudz. Bet to cilvēks visumā vēl nezina. Tagad cilvēks nomirst, un tas, ko viņš pārdzīvoja nomodā, pēc divām, trīs dienām ir prom. Tas izliekas tā, it kā visas domas, kas ir pārdzīvotas nomodā, pēc divām, trīs, četrām dienām vienkārši izzustu. Un tad uznirst visas tās lietas, kas ir pārdzīvotas miegā. Tām tad ir vajadzīga, kā es jums to jau teicu, trešā daļa no visas Zemes dzīves. Tātad to, ko cilvēks pārdzīvo ļoti iekšēji, to viņš arī vēl nezina te uz Zemes. Viņš to zinās, ja arvien vairāk un vairāk garazinātniski iedziļināsies tajā.

            Tādēļ mēs arī varam nebrīnīties, ka tagadējā Zemes dzīvē vēl ir neapzinātas tās lietas, kas ir norisinājušās agrākajā Zemes dzīvē. Es jums nesen arī jau teicu, kāda tā ir atšķirība, ja es esmu nolicis krekla pogu, neesot ar apziņu tur klāt – tad es no rīta varu skraidīt apkārt un meklēt un meklēt – bet ja es noteikti atceros: tu šo podziņu noliki te – tad nav jāskraida apkārt, bet gan var doties tieši pie tās. Galvenais tieši ir tas, vai par kaut ko domā.

            Senos laikos cilvēki zināja, ka viņi dzīvo uz Zemes atkārtoti, bet gadu tūkstošiem ilgi jūs par to nemaz neesat domājuši kā par kaut ko garīgu. Tādēļ tagadējā Zemes dzīvē jūs nevarat to atcerēties. Bet pienāks laiks, kad jūs atcerēsieties, tieši tāpat kā četrgadīgajam bērnam pienāks laiks, kad viņš pratīs rēķināt.

            Tagad otrs jautājums: cilvēkam ir tāda tieksme griezties pa riņķi. – Tā ir caurcaurēm pareiza piezīme. Te man jāpievērš jūsu uzmanību sekojošajam. Mēs faktiski, ko esam jau bieži uzsvēruši, tikai kā bērni iemācāmies stāvēt un staigāt, mēs kā bērni iemācāmies īsti kustēties izslējušies stāvus un tā tālāk. Tagad iedomājieties, ka jūs guļat gultā un esiet aizmiguši, tad pamostieties no kāda sapņa, tad šis sapnis var būt ne tikai tāds, ka jūs tajā – sapnī tas, dabiski, tas ir iespējams – griežaties, jūs tajā varat pat lidot! Un sapņi, kuros cilvēks lido, iesākumā, protams, dvēseliski, tie nav nemaz tik reti. Ka cilvēks sapnī lido, tas parasti nāk no tā: viņš pamostas. Viņš ir pieradis, kad ir nomoda stāvoklī, sajust zem sevis vai nu pamatu zem kājām, vai krēslu, ka kaut kas ir zem viņa, uz kā var sēdēt, īsi, pieradis vienmēr kaut ko sajust zem sevis, kad ir nomodā. Kad cilvēks tagad guļ, tad ļoti reti gadās tā, ka viņš ar pēdām būtu atspiedies pret gultas galu, biežāk pēdas ir brīvas. Tātad viņš pamostas stāvoklī, pie kāda nav pieradis. Viņam šķiet, ka viņš ir gaisā un lido. Tā viņam tātad iesākumā šķiet.

            Bet tagad jums ir jāņem sekojošais. Ja mēs kā bērni tikai dzīves gaitā iemācāmies stāvēt un staigāt, tātad atrasties stāvus, tad šī izsliešanās taču nav mūsos jau no piedzimšanas; to mēs tikai iemācāmies. Turpretī tagad pajautāsim sev: no kurienes tad nāk šī izsliešanās? Ko mēs darām, kad ejam stāvus? – To jums tagad būtu labi jāpārdomā, ko jūs tur darāt. Iedomājieties, ka te būtu Zemes virsma. Ja jūs te palaižat vaļā kādu akmeni, tas krīt zemē. Kāpēc? Mēs sakām, jo Zeme to pievelk. Vai nu tas patiešām precīzi tā arī ir, ka Zeme to pievelk kā aiz pavediena vai nē, to vēl vajadzētu tā īsti uztvert. Par to mēs vēl varētu kādreiz parunāt. Bet katrā gadījumā ir kāds spēks, kas velk to lejā, citādi tas nekristu. Un lai kur šis akmens nebūtu, tas krīt vertikāli lejā uz Zemi.

             Tur, šajā līnijā arī mums ir jāmācās iestāties. Mums ir jāmācās nostāties vertikālajā līnijā, kad mēs esam Zemes cilvēki. Mēs tātad piemērojamies šai vertikālajai līnijai. Visam mūsu fiziskajam ķermenim nebūtu nekādas nozīmes, ja mēs neiekļautos vertikālajā stāvoklī. Jo palūkojieties uz dzīvniekiem, kuri nestaigā vertikālā stāvoklī, bet gan iet uz visām četrām: jā, viņu kāju  pirksti ir izveidoti pavisam citādāk nekā mūsu pirksti! Mums tātad, ja gribam lai mūsu fiziskajam ķermenim būtu kāda jēga, ir jāiekļaujas vertikālajā stāvoklī; tas ir pilnīgi nepieciešami.

            Bet tas, kas tur ir nepieciešams fiziskajam ķermenim, vai tas ir nepieciešams arī ēteriskajam ķermenim? Jūs zināt, es esmu jums teicis: mums ir ne tikai šis fiziskais ķermenis, ko mēs redzam ar acīm, kad uzlūkojam kādu cilvēku, ko mēs varam aptaustīt ar rokām, bet mums ir arī smalks ēteriskais ķermenis. Jā, šim ēteriskajam ķermenim, tam nav nepieciešamības tā pielāgoties. Tas saglabā citus ieradumus. Kādus ieradumus? Nu, mani kungi, jūs ziniet, ka Zeme ir apaļa, dienu nomaina nakts. Kāpēc dienu nomaina nakts? Vai ne, saule atrodas šeit (tas tiek uzzīmēts), un ja saules stari krīt uz Zemi tā, tad šajā pusē ir diena. Tur vienmēr paliktu diena, ja Zeme negrieztos. Tad, kad otra puse, šeit, kas ir iezīmēta sarkana, pagriežas uz šo pusi, tad otrā pusē ir nakts un šajā pusē, kas ir pagriezusies tā – tur ir diena.

            Tātad diena un nakts rodas tādēļ, ka Zeme griežas. Tagad padomājiet: cilvēka ēteriskais ķermenis, šis smalkais ķermenis, kas arī cilvēkam ir, tas bērnībā tā nepieradinās iekļauties vertikālajā stāvoklī, bet gan grib vienmēr sekot šai Zemes griešanās kustībai. Šis ēteriskais ķermenis, tas grib vienmēr kustēties apkārt Zemei; tas vienmēr grib būt tāds, šai kustībai tas vienmēr gribētu sekot. Ja ēteriskais ķermenis negribētu izdarīt šo kustību, tad jūs, ja ietu tieši Zemes virzienā, jo Zeme veic šo kustību, nemitīgi gribētu apgriezties, jo jums vienmēr viss darītu sāpes no tā grūdiena, kuru jūs saņemtu. Ir kaut kam jābūt jūsos, kas vienmēr kustas līdzi Zemes kustībai, citādi jums vienmēr viss radītu sāpes.

            No tā jūs arī varat redzēt, cik nedomājoša ir tagadējā zinātne. Tā ļoti labi zina, ka Zeme griežas, izdara ne tikai to kustību, ko dara fiziskais ķermenis, kad ir piemērojies vertikālajam stāvoklim. Bet tad nav neviena ķermeņa, kurš darītu līdzi šo kustību. Tāds ir tas stāsts.

            Tagad iedomājieties, ka jūs zaudētu samaņu. Kad jūs zaudējat samaņu, tad jūsu fizisko ķermeni un ēterisko ķermeni pamet Es un astrālais ķermenis, tātad īstenais garīgi-dvēseliskais. Un pie tam jūs sajūtat, ka ēteriskais ķermenis grib griezties. Tad jūs iesākumā garīgi-dvēseliski griežaties tieši tāpat kā no rīta sapnī, kad sajūtat, ka zem jums nav pamata. Tātad, kad jūs krītat bezsamaņā, tad iesākumā garīgi griežaties. Kad cilvēkam, piemēram, uznāk reibonis, tad griezties grib tikai tas, kas ir dvēselisks. Bet iedomājieties, ka jūs tagad, neko nedomājot, ietu prom. Jā, ja jūs ejat prom neko nedomājot, tad mehāniski kustināt fizisko ķermeni. Tad jūs nemaz nedomājiet par savu iešanu, un it īpaši, ja mežs ir miglains, tad jūs nemaz nevarat domāt par savu iešanu; jūs taču nemaz nezināt uz kuru pusi būtu jādodas. Ejot ar fizisko ķermeni jūs taču orientējieties uz noteiktu punktu. Dažreiz jūs to pat nezināt, bet ceļš pats jūs vada, tā ka gaita ir vērsta uz kādu noteiktu punktu. Bet kad ir migla, jūs neko neredzat; tad jūsu fiziskais ķermenis nezina ceļu. Tad nāk jūsu ēteriskais ķermenis; tas grib veikt tikai savas kustības, un tās ir kustības aplī. Tad tas seko kustībai pa apli un velk līdzi arī fizisko ķermeni! Kad jūs tikai sapņojat vai ja jums ir reibonis, tad kustību nosaka astrālais ķermenis. Bet kad jūs esat kustībā ejot, tad ēteriskais ķermenis ievelk šo fizisko kustību fiziskajā ķermenī, un jūs sekojat tai. Bet no tā jūs arī redzat, ka ēteriskais ķermenis nemaz nav saistīts ar Zemi. Ēteriskais ķermenis cilvēkā tātad seko līdzi tam, kas ir uz Zemes.

            Tagad padomājiet: cilvēks kā tāds taču ir Zemes būtne starp piedzimšanu un nāvi. Bet tad viņam ir jāstrādā. Bet jūs arī zināt, ka ne vienmēr var strādāt. Citādi fiziskais ķermenis tiktu nolietots un tā tālāk. Tad cilvēks savu fizisko ķermeni gan grib kustināt, bet viņš negrib to kustināt tā, kā fiziskais ķermenis ir piemērojies Zemei, bet gan grib vērsties pēc ēteriskā ķermeņa. Bet ēteriskais ķermenis grib izdarīt riņķveida kustības, un tad cilvēks dejo. Un parastā deja pastāv vienkārši tieši tajā, ka cilvēks grib sekot nevis savam fiziskajam ķermenim, bet gan ēteriskajam ķermenim. Patika uz dejošanu pastāv tieši tāpēc, ka cilvēks spēj aizmirst savu fizisko ķermeni un spēj sajusties kā būtne, kas pieder visai pasaulei.

            Protams, cilvēks pēc savas iekšējās sajūtas gan gribētu daudz par daudz piederēt pasaulei un sekot savam ēteriskajam ķermenim. Īstenībā cilvēks visbiežāk negribētu kustēties tā, kā to no viņa grib Zeme, bet gan īstenībā gribētu sekot savam ēteriskajam ķermenim. Un tas tiešām varētu viņam ļoti patikt, tiešām daudz kustēties pa apli, kā grib kustēties ēteriskais ķermenis. Tādēļ cilvēkam ir jāpieradinās pie tādām kustībām, kas piederas Zemei. Un šīs parastās kustības mēs esam ietvēruši arī audzināšanā: tā ir vingrošana. Kāpēc vingro? Vingrošanas jēga ir tā, ka cilvēks vēl vairāk piemērojas Zemei, nekā viņš citādi varētu piemēroties Zemei. Cilvēks tātad vairāk atvirzās no sava ēteriskā ķermeņa, ne vienmēr seko savam ēteriskajam ķermenim, tādēļ viņš vingro. Bet, dabiski, ka cilvēkam, lai viņš pavisam neatsvešinātos no lielās pasaules, no ārpasaules, ir jāizdara arī tādas kustības, kas viņu nesaista pie Zemes.

            Redziet, mēs šodien dzīvojam materiālisma laikā. Tie cilvēki, kuri visvairāk ilgojas pēc materiālisma, tie dzīvo Rietumos. Austrumnieki, kuriem reiz bija sena kultūra, aziāti, tiem nav tādu lielu ilgu piederēt Zemei. Viņi uzskata Zemi par īstu bēdu leju, daudz vairāk nekā kristietis, un tie, kuri dzīvo Austrumos, Āzijā, tie gribētu tik ātri, cik vien iespējams atkal pazust no šejienes.

            Bet Rietumu ļaudīm Zeme patīk, briesmīgi patīk. Ne jau ka viņi to skaļi teiktu, bet īstenībā viņi gribētu vienmēr palikt uz Zemes. Tādēļ arī viņi gribēti sekojošo. Un tagad man jums ir kaut kas jāpasaka: ēteriskais ķermenis grib kustēties atbilstoši debesīm. Planētas kustas pa apli, tātad Zeme kustas pa apli. Ēteriskais ķermenis gribētu kustēties pa apli, fiziskais ķermenis gribētu tikt no šī apļa ārā. Ja tam ir daudz jāstrādā, tad tas tiek ārā no šī apļa; bet pieņemsim, augstākās aprindas Rietumos, kam nav jāstrādā, kā klājas tiem? Tiem klājas nedaudz dīvaini, viņi nejūtas labi, jo ēteriskais ķermenis viņus nepārtraukti plosa. Kad tāds bifštekus ēdošs cilvēks iet cauri pasaulei, tad viņu nemitīgi secē, spīdzina ēteriskais ķermenis, un viņam gribētos izdarīt apaļas kustības. Un šis bifštekus ēdošais cilvēks tad grib sekot šīm ēteriskā ķermeņa apļveida kustībām. Pērkoņi un zibeņi, tas ir tik nepatīkami! Ēteriskais ķermenis nemitīgi grib dejot, izdarīt apļveida, skaistas apļveida kustības, bet bifšteku ēdājs nespēj tām sekot. Tad viņš grib pieradināt savu fizisko ķermeni, lai tas būtu pietiekami stiprs, lai neļautos ēteriskajam ķermenim nemitīgi aizraut sevi aplī. Tad viņš nodarbojas ar sportu, ne tikai vingro, bet gan sporto. Un šī sporta rezultāts ir, ka cilvēks pilnīgi izraujas no sava ēteriskā ķermeņa, pilnībā seko tikai fiziskajām Zemes kustībām. Ar to cilvēks arvien vairāk iedraudzējas ar Zemi un attālinās no garīgās pasaules.

            Jūs nedrīkstat iedomāties, ka no garīgās pasaules attālinās tikai tā, ka par to nedomā, bet gan arī ar šādām lietām: ja pārāk daudz nodarbojas ar sportu, ja tātad fizisko ķermeni pilnīgi un galīgi atrauj no ēteriskā ķermeņa. Tas cilvēkam ir briesmīgi, un tā pat ir tāda, gribētos teikt, ļoti biedējoša lieta. Jo vairāk nodarbojas ar sportu, jo vairāk cilvēki aizmirst garīgo, un pēc nāves tūdaļ, ļoti īsā laikā, atkal ir atpakaļ no garīgās pasaules. Tātad, ja viss tas, kas ir Rietumos, nesaņemtu nedaudz garīgā, tad pamazām vispār Zemi apdzīvotu tikai cilvēki, kas vispār nemaz negribētu tikt atpakaļ garīgajā pasaulē. Bet tad taču uz Zemes pamazām būtu tikai cilvēki, kas Zemi pakāpeniski iznīcinātu. Nedaudz jau mēs to esam sākuši. Šis nedaudz tagadnes cilvēkiem jau ir diezgan spēcīgi. Bet ja cilvēki sāks vispār nedzīvot pēc sava ēteriskā ķermeņa, bet gan tikai pēc fiziskā ķermeņa, tad tas būs kaut kas, kas izsauks uz Zemes briesmīgus stāvokļus. Un tad savukārt būs jāiejaucas ar garazinātni. To var tikai tādējādi, ka tagad tām kustībām, kas visā pilnībā ir vērstas uz to, lai iedzītu cilvēku viņa fiziskajā ķermenī, lai pilnībā padarītu viņu par Zemes cilvēku, liek pretī arī citas kustības.

            Tagad cilvēku noskaņojums jau ir tāds, ka viņiem svarīgākais ir kļūt par Zemes cilvēkiem. Jūs tagad, kad es esmu jums jau nolasījis tik daudz lekciju, apjēgsiet, ka par šādām lietām, nemaz neesot mietpilsonim, sāp sirds.

            Redziet, iepriekšējā vasarā es biju arī Anglijā. Kad mēs tieši jau ceļojām prom, visa Anglija bija satraukta, gaidīja ziņas, kam vajadzēja nākt vakarā par vissvarīgāko notikumu. Visi saspringti gaidīja vakara avīzes. Ko viņi gaidīja? Par futbola spēles iznākumu!

            Tagad mēs tikko braucam no Norvēģijas. Kad mēs kāpām vilcienā, bija daudzi, kas mūs pavadīja. Perons bija cilvēku pilns. Un kad vilciens jau sāka kustēties, atskanēja: urā! urā! – Un arī nākamajā stacijā viņi kliedza: lai dzīvo! – Jā, tas, dabiski, nenotika mūsu dēļ, bet kas tad tur bija. Es to vēl uzzināju: tie bija futbolisti, kas bija ieradušies no Viduseiropas un tagad atkal brauca atpakaļ.

            Jā, par ko tad šodien cilvēki interesējas? Tātad daudz vairāk kā par kādu notikumu, kas kaut kā ir saistīts ar miljoniem cilvēku labklājību vai bēdām, cilvēki šodien interesējas par lietām, kas pamazām un pakāpeniski fizisko ķermeni aizvelk prom no ēteriskā ķermeņa, tā ka cilvēks tagad vispār kļūst tikai par Zemes dzīvnieku.

            Tas ir pamatojums, kāpēc kustībām, kādas šodien tiek izdarītas visā pasaulē un kas izplatās arvien vairāk un vairāk, ir jātiek liktām pretī citām: eiritmiskajām kustībām. Tās vadās pēc ēteriskā ķermeņa. Kad jūs redzat eiritmiju, tad redzēsiet visas tās kustības, ko izpilda ēteriskais ķermenis. Kad jūs redzat sportu, tad jūs redzēsiet visas tās kustības, ko izpilda fiziskais ķermenis.

            Jā, mani kungi, tas ir ārkārtīgi svarīgi, jo vienlaikus tās rada ilgas pēc sporta. Es gan negribu tagad runāt pret sportu vispār. Sports ir dabisks, ja ar to nodarbojas cilvēki, kuri bez tam strādā, tad tas ir pavisam labs, jo darbā ir jāpieradinās pie vairāk nedabiskām kustībām; ja tad sportā ienes dabiskas kustības, kas ir vairāk piemērotas fiziskajam cilvēkam, tad sportā ir laba atpūta. Bet šodienas nodarbošanās ar sportu, kur piedalās arī daudzi cilvēki, kuriem nekāda tāda atpūta nav vajadzīga, kas tas ir? Jā, mūsdienās ir tādi sportisti, kuri atkarībā no apstākļiem – dabiski, ka ne jau visi, bet daži tādi jau ir – no rīta ātri aiziet uz baznīcu, un tur viņi lūdz: es ticu dievam debesīs un tā tālāk. Un tad viņi dodas uz stadionu. Jā, tur viņi to neizrunā ar vārdiem, bet tas, ko viņi tur dara, ja to ietērptu vārdos, nozīmētu: es neticu dievam debesīs. Viņš man ir devis ēterisko ķermeni, bet es par viņu neko negribu zināt. Es ticu kauliem un muskuļiem, tā ir mana vienīgā svētlaime. – Redziet, tās, dabiski, ir nepieciešamas, neapzinātas sekas tam, ar ko mūsdienās nodarbojas. Ne tikai tādējādi, ka saka, ka negrib neko zināt par garīgo, ir materiālists, bet arī ar tādām lietām, ar ko visu cilvēku atrauj nost no garīgā.

            Tā ka attiecībā uz jūsu iepriekšējo jautājumu var teikt: ja kāds iet pa mežu un ir migla, un viņš apmaldās, tad notiek tā, ka viņš nu seko savam ēteriskajam ķermenim. Tas nav tik ļauni, jo drīz viņš atgriežas atpakaļ tajā pašā vietā. Kad griežas – tas nav tik slikti, tad notiek daudzas svārstības, vienreiz aizsvārstās uz ēterisko ķermeni, vienreiz aizsvārstās uz fizisko ķermeni. Tas ir tāpēc, ka cilvēkam ir tie abi un viņam tie abi arī būtu jāveido. Mūsos ir tie abi. Bet tas, ka šodien kopumā Rietumos ir tieksme pilnībā atrauties no ēteriskā ķermeņa un kopt tikai fizisko ķermeni, tas rada šo briesmīgo materiālismu, kurš īstenībā ir kaitīgs materiālisms. Jo domu-materiālisms pat nav viskaitīgākais. Viskaitīgākais ir materiālisms, kur viss cilvēks nolaižas lejā līdz dzīvniekam. Tas ir tas, ko ir jāapdomā.

            Ļoti viegli nonāk līdz tam, ka cilvēki tad saka: jā, tas nu gan ir mietpilsonis, viņš cīnās pret sportu! Sports taču ir kaut kas ārkārtīgi noderīgs. – Bet es nemaz neuzstājos pret sportu. Lai cilvēki nodarbojas ar sportu, viņi taču ir brīvas būtnes. Bet tad viņi sevi kā cilvēkus iznīcina pilnīgi un galīgi, ja godā tikai sportiskās lietas.

            Šajā ziņā nu ir jābūt skaidrībā par to, ka tas, ko es esmu pateicis “Centrālo jautājumu” pirmajā nodaļā, ir spēkā visplašākajā nozīmē. Dabiski, ka es domāju, kad rakstīju šos “Centrālos jautājumus”, ka rakstīšu tā, lai cilvēki par to padomātu. Nu, tas nebija ne plika graša vērts, neko viņi nedomāja. Viņi to nepārdomāja, un “Centrālie jautājumi” netika saprasti. Es teicu: protams, mums ir liela demokrātiska, proletāriska kustība, bet ja ieskatās, tad vairums proletāriešu šodien atdarina to, ko agrāk atļāvās buržuāzija, tāpat viņi atdarina visu zinātni un tic tam, kas tiek pasniegts universitātēs. Dažreiz proletāriskās partijas ir pirmās, kas atbalsta likumus – es atceros par ārstēšanās brīvību -; sociālisti parasti ir pirmie, kuri saka: jā, tur ir jābūt ekspertu komisijai un tamlīdzīgi. – Un attiecībā uz sportu: sports, protams, ir buržuāzijas izdomājums, to pēc iespējas arī atdarināsim! Pilnībā gan tas mums neizdosies; bet šā vai tā, pēc noskaņas vienkārši seko tam un uzlūko kā kaut ko vienīgi dziedinošo, kamēr proletāriskā kustībā patiešām varētu par kaut ko kļūt tikai tad, ja uztvertu savu pašas impulsu, nevis atdarinātu to, ko ir darījušas agrākās šķiras. Tieši tādēļ es uzrakstīju šo pirmo nodaļu. Visur varēja redzēt, kā proletāriskā kustība diemžēl nonāk ticības autoritātei ietekmē. Tādēļ es uzrakstīju šo pirmo nodaļu “Centrālajos jautājumos” un domāju, ka to pārdomās.

            Bet dabiski, ka pārdomāšana ir kas tāds, ko ļaudis, kas nodarbojas ar sportu, vispār nemīl; jo, ja kāds tā patiešām nopietni nodarbojas ar sportu, tad tas ir tā, ka par pārdomāšanu aizmirst. Proti, domāt var tikai ar ēterisko ķermeni. Lai kā viņi piepūlētos, ar fizisko ķermeni viņi domāt nevar. Tādēļ var tikai teikt, ja tiek jautāts: vai vajadzētu ēst gaļu vai tikai augus, lai labāk varētu domāt? – tad vienmēr var tikai atbildēt: ar ēšanu domāšanu kultivēt nevar; to jums ir jādara ar ēterisko ķermeni. Tad jums ir jāieiet ēteriskajā ķermenī.

            Tātad jūs redzat, ēteriskais ķermenis rāda savu esamību cilvēkā tieši caur šīm apļveida kustībām, kādas cilvēks grib izdarīt, caur tieksmi dejot vai caur šo apmaldīšanos un staigāšanu pa apli.

            Jā, mani kungi, ja jūs, piemēram, būtu dzīvojuši Vīnē, tad zinātu: vīnieši ir viegli dzīvojoši cilvēki. Tādi viņi ir; viņi ir omulīgi, bet bezrūpīgi cilvēki. Vīnē ir Prāters. Tas ir liels izpriecu parks, milzīgs izpriecu parks. Prāters ir tāds, kur, ziniet, īstenībā aiziet svētdienā, ja nav tāds slaists, kurš iet uz Prāteru katru dienu. Tur ir desiņas, klauni un tā tālāk, viss iespējamais. Bet ceļi Prāterā kā ceļi ir ierīkoti īpatnējā veidā. Proti, tur jūs, jo ceļi jau tā ir ierīkoti, vienmēr nonākat atpakaļ tajā pašā vietā. Var iet pa garu ielu, iet kaut kur iekšā mežā; bet pēc kāda laika atkal ir turpat, kur jau bija! Ja tu biji pie kādas desiņu būdas, tad drīz tu atkal nonāc turpat. Tā ceļi tur ir ierīkoti. Redziet, viņi, dabiski, tā neteica: te mēs vīniešus izvilināsim ārā, lai viņi nododas izpriecām – bet viņi to ir sajutuši, uztvēruši, un tāpēc ceļus ierīkojuši tā, ka cilvēkiem nemaz nevajag miglu, lai atkal nonāktu tajā pašā vietā, bet gan viņi izveidoja tādus apļveida ceļus, kādus grib ēteriskais ķermenis, kad cilvēks jūtas jau pilnīgi atrāvies no fiziskā ķermeņa. Proti, var justies atvirzījies tā, ka rodas īsta labsajūta. Ja nav nekādas orientācijas, tad iet pa apli. Bet ja jau ceļi ir tādi, ka pats no sevis iet pa apli, tad rodas arī labsajūta. Un to gribēja tie cilvēki, kuri ierīkoja Prāteru, izsaukt vīniešiem: ka viņu ēteriskajā ķermenī rodas īsta labsajūta, kad viņi vienmēr atkal nonāk pie savas desiņu būdas. Tas ir ļoti rafinēti ierīkots. Tas vēl tur arī pastāv. Jūs varat papētīt, kā tie ceļi tur iet. Ja tur nomaldās – gan jau atkal nonāk turpat atpakaļ, iet pa apli. Un šī griešanās, tas ir tas, kas ļaudis, proti, ja viņi to dara visu svētdienas pēcpusdienu, ieved īstā labsajūtā.

            Nu, tā ir daudz nevainīgāka labsajūta nekā daža laba cita labsajūta. Jūs zināt, ka orientāciju var pazaudēt arī citādi, es jums šo gadījumu reiz jau esmu stāstījis: ja vakarā vēlu pārnāk mājās un tā īsti nezina, vai ir piedzēries vai nē, tad noliek savu cilindru uz gultas. Ja redz vienu cilindru, tad tu neesi piedzēries, ja viss dubultojas, tad tu esi piedzēries. Tas ir tādēļ, ka viss griežas. Redziet, tur arī kaut kas griežas: astrālais ķermenis. Ja tas, kurš guļ gultā ir piedzēries, tad viņa astrālais ķermenis griežas. Bet ja kāds vairāk garīgā veidā, tādējādi, ka iet pa apļveida ceļiem, ienes ēterisko ķermeni, tad griežas ēteriskais ķermenis. Tas ir nevainīgāks griešanās veids.

            Dzeršana iet astrālajā ķermenī, griešanās vairāk iet ēteriskajā ķermenī. Tad arī ir saprotams, kāda tur ir atšķirība. Jo, ja es skatos uz kādu, kurš ir piedzēries: jā, viņš negriežas tā, kā kāds, kurš staigā pa apli, tādam griežas viss, it kā viņa astrālais ķermenis pats būtu kļuvis par zemeslodi. Tāds griežas tā, kā griežas Zeme. Tas ir astrālais ķermenis, kas tur griežas.

            Bet kad cilvēki dejo vai grozās Vīnes “Desiņ-parkā”, tad griežas ēteriskais ķermenis. Tas ņem līdzi fizisko ķermeni; tas vēl ir nevainīgi. Var teikt: tam, kurš dejo, griežas ēteriskais ķermenis, tam, kurš ir piedzēries, tur griežas astrālais ķermenis. – Tātad dzīvē var atšķirt no tā, ko cilvēks dara, vai tas ir ēteriskais ķermenis, kas to dara, vai astrālais ķermenis.

            Redziet, šādām lietām mūsdienu zinātne vēl nepievēršas. Tādēļ arī tā nemaz nevar atbildēt uz lielajiem civilizācijas jautājumiem, jo šie ļaudis nezina, kā būtu jāierīko lietas, lai cilvēks pilnīgi un galīgi nepaliktu necilvēcīgs. Cilvēce kļūs arvien dzīvnieciskāka, ja šodienas atkarība no sporta paliks tāda, kāda tā ir.

            Cilvēcē ir jāienāk kaut kam garīgam. Un es esmu pārliecināts par to, ka tie cilvēki, kuri no vienas puses iepazīst Zemi savā darbā, ka no otras puses viņiem būs arī tieksme ieiet garīgajā, un viņi pamazām un pakāpeniski mācīsies saprast, ka arī tieši garīgo ir jākopj, ka tas ir nepieciešami.

            Nu, tas pagaidām ir tas, ko es gribēju jums pateikt. Mēs vēl runāsim par šīm lietām tiešām daudz, lai tas viss kļūtu skaidrs.

OTRĀ LEKCIJA

Dornaha, 1923.gada 2.jūnijs

Par ēteriskā un astrālā iedarbību cilvēkā un Zemē

Par acu katarakta slimību. Dzīvā acs lēca un brilles. Mēs redzam tādējādi, ka mūsu astrālais ķermenis ir iekšā ēteriskajā ķermenī. Katarakta ceļas no tā, ka acī, acs lēcā nogulsnējušies sāļi neielaiž acī ēterisko ķermeni. Par vulkāniem. Zemestrīces un vulkānu izvirdumi rodas no zvaigžņu konstelācijām. Falba teorija. Raktuvju gāze. Augi, kuri uzņem astrālo: indīgie augi. Kataraktas ārstēšana ar beladonnas sulu. Cilvēka aknas kā iekšējs novērotājs.

            Labrīt! Īstenībā es gribētu vēl kaut ko pievienot tam, ko es izklāstīju iepriekšējā reizē. Es domāju, ka mēs zināsim arvien labāk, kas īstenībā ir cilvēks pasaules kopsakarībā, ja aplūkosim tieši šādas lietas. Tātad šodien es gribētu vēl pievienot tam, ko mēs pārrunājām iepriekšējā reizē, kā tas īstenībā ir, ja ar cilvēku notiek kaut kas tāds, kā piemēram, katarakta acīs. Acs tad kļūst nelietojama. Vispirms cilvēkam rodas iespaids, it kā acu priekšā kaut kas mirguļotu. Tad skats kļūst arvien neskaidrāks un neskaidrāks, un tad viņš vairs neredz to, ko ir redzējis agrāk.

            Tagad, uz kā balstās šī acu slimība katarakta? Tā balstās tajā, ka kaut kas, kam acī ir jābūt caurspīdīgam, caurspīdīgam kā stiklam, kļūst necaurspīdīgs. Ja jums logā caurspīdīgā stikla vietā ir kāds necaurspīdīgs papīrs vai kartona gabals, tad jūs vairs nevarat tam redzēt cauri. Tā ir arī ar aci, kas saslimusi ar kataraktu. Tur kaut kas, kam vajadzētu būt caurspīdīgam, ir kļuvis necaurspīdīgs.

            Tiksim par to pilnīgā skaidrībā. Es jums jau bieži esmu zīmējis aci. Tā izaug no galvas smadzenēm, no galvaskausa; tas ir skatoties no sāniem. Priekšā nedaudz ir izvirzījums, un tur iekšā pašā acī izplešas asinsvadi, redzes nervs. Tur tātad kopā ir asinsvadi un redzes nervs.

            Bet tad acī ir vēl kaut kas, kas ir sava veida muskuļu aizmetnis. Šīs muskuļu aizmetnis tur to, ko sauc par acs lēcu. Tātad iekšā acī muskuļi tur pavisam nelielu, caurspīdīgu,  lēcveidīgu ķermenīti. Ja jūs tātad iedomājieties nelielu lēcu, kura ir caurspīdīga, tad tā ir iekarināta iekšā acī. Un cauri šai lēcai perpendikulāri ir jāskatās cauri. Skatoties no priekšas, šī lēca izskatās šādi, un tai ir jāvar redzēt cauri.

         Jau no tās jūs redzat, ka runa ir par to, ka mums ir nepieciešama caurspīdīga acs, ja gribam redzēt. Acij ir jābūt caurspīdīgai. Vai nav tiesa, ja to pamatīgi pārdomā, tad jāsaka: tā nevar būt acs, kas redz, jo acij tieši ir jābūt nemanāmai, jākļūst caurspīdīgai, lai varētu redzēt. Ja jūs, piemēram, nosmērējat logu rūtis tā, ka nevarat redzēt tām cauri, tad jūs vairs neko ārā neredzat. Jā, jūs esat tas, kurš tur skatās cauri šīm rūtīm. Rūtis pašas nevar redzēt, bet gan jūs redzat. Tāpat tā nav acs, kas redz, bet gan kaut kas cilvēkā, kas skatās cauri caurspīdīgajai acij.

            Tagad, kas notiek, kad cilvēks saslimst ar kataraktu? Kad cilvēks saslimst ar kataraktu, tad šī lēca acī kļūst necaurspīdīga. Šī lēca gan ir ļoti maziņa, bet ja tā ir ārpus acs un to apskata, tā ir caurspīdīga. Bet ar kataraktu slima cilvēka acs lēca ir balta, pienaina, necaurspīdīga. Tātad man skaisto, caurspīdīgo veselas acs lēcu būtu jāzīmē tā, un necaurspīdīgo, to man būtu jāzīmē šādi. (zīm.) Te tātad acs lēca ir kļuvusi pienaina un necaurspīdīga.

            Redziet, šajās lietās vienmēr nāk par labu tas, ka cilvēka ķermeņa atsevišķās daļas ir elastīgas, daudzējādā ziņā ir elastīgas. Ja jums tātad ir ar kataraktu slima acs un jūs tajā izdarāt iegriezumu zināmā virzienā, tad izpaužas šī muskuļa te elastīgums, un lēca, kuru muskulis parasti tur, izlec ārā, ja jūs šeit iztaisāt caurumu. Tātad iedomājieties, ka jums ir ar kataraktu slima acs. Jūs zināmā veidā izdarāt iegriezumu. Šādas operācijas salīdzinoši ir ļoti vienkāršas, jo ķermenis jums visur nāk palīgā. Acs lēca izlec ārā. Tad jums tā ir rokā, jūs ieliekat to preparējamā trauciņā, šo lēcu, kas kļuvusi necaurspīdīga. Dabiski, ka tagad cilvēks iesākumā īsti neredz, kad lēca ir izņemta, jo lēca ir vajadzīga, lai redzētu. Es tūlīt jums parādīšu, kāpēc redzei ir vajadzīga lēca.

            Ja tātad kāds cilvēks šādā veidā ir operēts, ka lēca ir izņemta ārā, tad viņam apkārt atkal paliek gaišs, kamēr agrāk viņš neko nebija vairs redzējis. Viņš gan var jau skatīties uz āru, bet tagad pēc operācijas, kad lēca ir izņemta ārā, viņš redz tikai ļoti attālinātus priekšmetus. Bet tad savukārt nepietiek redzes spēju. Tātad esam ieguvuši nelietojamu aci. Redzes spējas nesniedzas tik tālu, lai mēs vēl varētu redzēt to, ko mēs piemēram redzam te ar šo ārā izņemto lēcu. Acs ir kļuvusi nelietojama.

            Tagad šādam cilvēkam, kurš šādā veidā ir operēts, iedod brilles. Proti, tās ir mākslīgas lēcas. Agrāk lēca viņam bija iekšā acī un tagad viņam ir mākslīga lēca. Tagad ar šo mākslīgo lēcu viņa redzes stari, kas agrāk, pirms lēca bija izņemta ārā, gāja tā, ka varēja redzēt tikai ļoti tālus priekšmetus, tiek pavērsti tā, ka viņš atkal var redzēt arī tuvumā. To tātad izdara stikls, kas ir priekšā acij. Tātad var to lēcu, kas viņam bija iekšā acī, aizstāt ar caurspīdīgu stiklu. Dabiski, ka tas ir nepilnīgāks, jo nav dzīvs. Lēca acī dzīvo, to var kustināt, un tam, dabiski, ir savas priekšrocības. Bet jebkurā gadījumā vismaz var redzēt, ja necaurspīdīgu kļuvušo lēcu izņem ārā un aizstāj to ar stikla brillēm, kataraktas brillēm. Tad cilvēks atkal redz.

            Tātad šādā veidā ir iespējams precīzi uztvert, kāda īstenībā ir tā lieta ar redzi: ka acī ir aparāts, rīks redzēšanai, jo var pat gabaliņu no acs aizstāt ar ārēju rīku, ar kataraktas brillēm. Ka dzīvajām brillēm, tātad acs lēcai ir priekšrocības attiecībā pret šīm kataraktas brillēm, tas jums var izrietēt no tā, ka šo lēcu, kas ir tāda (tas tiek zīmēts), ja grib saskatīt kaut ko ļoti attālinātu, ir jāveido nedaudz plānāku. Tad var redzēt attālinātākas lietas. Ja tātad kāds ir mednieks un grib šaut tālumā, tad viņam savu lēcu ir jāpadara plānāku. To paveic muskulis, kas atrodas šeit (norādot uz zīmējumu); tas padara lēcu plānāku. Ja grib redzēt kaut ko tiešā tuvumā, grib kaut ko lasīt, tad lēcu ir jāpadara biezāku. To atkal paveic muskulis. Ar kataraktas brillēm to, dabiski, nevar, jo citādi būtu ik pa mirklim jāliek citas brilles. Dažreiz tā arī dara. Ir cilvēki, kuriem ir vajadzīgas divējādas brilles, tuvumam un tālumam. Bet tā kā lēca acī ir dzīva, tad to var gan iekšēji kustināt, gan redzēt tuvumā un tālumā.

            Tagad jūs arī varat saprast, kāpēc, kad lēca ir vispār izņemta ārā, var  redzēt tikai tālus priekšmetus, jo tas ir tā, it kā lēca būtu padarīta pavisam plakana, kad to izņem ārā. Tad es redzu tikai lietas, kas ir tālumā. Bet tad savukārt nepietiek redzes spēju.

            Aiz acs lēcas vēl ir tāds gļotveidīgs ķermenis, tā saucamais stiklveida ķermenis. Arī tas var kļūt necaurspīdīgs. Ja tas ir kļuvis necaurspīdīgs, tad operēt nevar, jo to tādā veidā nevar aizstāt.

            Ja no ārpuses ieskatās acs lēcā, tad tā ir melna. Tieši aiz melnās acs zīlītes ir lēca. Un melna tā ir tādēļ, jo tad ir redzama acs pamatne. Tad skatās cauri acs lēcai un stiklveida ķermenim.

            Bet tagad mums ir sev jājautā: kas tad tur īstenībā notiek, ka acs lēca paliek necaurspīdīga? – Iedomājieties stiklu. Ja stikls ir caurspīdīgs, tad gaisma iet tam cauri. ja jums ir kaut kas necaurspīdīgs, tad tas nozīmē, ka gaisma neiet tam cauri, ka gaisma tiek apturēta. Nu, acī ir tā, ka pa šo lēcu gaismai ir jātiek iekšā un ārā. Redziet, gaisma pieder pie ētera. Tā nepieder matērijai, smagajai vielai, kas ir ārā, bet gan gaisma pieder ēteram.

            Es jums teicu: cilvēkam bez viņa fiziskā ķermeņa ir arī ēteriskais ķermenis. Un ko nozīmē tas, ka lēca ir caurspīdīga? Ka lēca ir caurspīdīga, tas nozīmē, ka cilvēka ēteriskais ķermenis, kas iet cauri visur – es to tagad zīmēju sarkanā krāsā – vienkārši tiek cauri lēcai. Ja lēca ir skaisti caurspīdīga, tad ēteriskais ķermenis tiek lēcai cauri. Tas nozīmē, ka cilvēkam tajā vietā, kur ir lēca, ir gabaliņš ēteriskā ķermeņa. Ja lēca kļūst necaurspīdīga, tad tas ir tādēļ, ka viela lēcā saraujas. Ja lēcā nogulsnējas sāļi vai kas tāds, tad tā kļūst necaurspīdīga. Tas ir tieši tāpat, kā ja jūs glāzē ar ūdeni izšķīdinātu sāli. Kamēr sāls ir izšķīdusi, jums ir gandrīz caurspīdīgs sāls šķīdums. Ja sāls nosēžas te lejā (tas tiek uzzīmēts), tad te lejā kļūst necaurspīdīgs. Tas nozīmē, viela nelaiž gaismu cauri. Tā, ja nogulsnējas sāls daļiņas, lēca kļūst necaurspīdīga. Šādas sāls daļiņas nogulsnējas vecam cilvēkam. Tad cilvēka caurspīdīgās daļas kļūst necaurspīdīgas.

            Tātad, saslimstot ar kataraktu, caurspīdīgā lēca var palikt necaurspīdīga. Kādas tam ir sekas? Sekas ir, ka necaurspīdīgajā lēcā cilvēka ēteriskais ķermenis vairs netiek iekšā. Tagad tam tur ir mazs caurumiņš. Cilvēkam ēteriskais ķermenis ir visur, un ja viņš ir vesels, ēteriskais ķermenis piepilda visu. Kad lēca saslimst, paliek necaurspīdīga, tad tajā vietā, kur ir lēca, ēteriskais ķermenis netiek iekšā. Tagad jums tajā vietā, kur ir lēca, nav ēteriskā ķermeņa. Tātad mums jāsaka: kas ir katarakta? – Katarakta ir, kad cilvēkam tajā vietā, kur acī lēca ir palikusi necaurspīdīga, nav ēteriskā ķermeņa.

            Bet ar ēterisko ķermeni vien vēl redzēt nevar. Ja varētu redzēt ar ēterisko ķermeni, tad vienmēr varētu redzēt arī naktī, jo naktī gultā paliek arī ēteriskais ķermenis, ārā ir tikai astrālais ķermenis. Tātad ar ēterisko ķermeni neredz. Redz ar dvēseli. Bet redzei ir vajadzīgs ēteriskais ķermenis. Vēl ir arī astrālais ķermenis – tas ir trešais, kas cilvēkam ir – arī tas savukārt visu piepilda. Kad nu šis astrālais ķermenis šajā vietā, kur nav ēteriskā ķermeņa, grib redzēt, tad to nevar, jo tieši šajā vietā trūkst ēteriskā ķermeņa. Un tā mēs varam teikt: kā tas notiek, ka mēs redzam? Tādējādi, ka mūsu astrālais ķermenis ir iekšā ēteriskajā ķermenī. – Bet ja kādā vietā ēteriskais ķermenis ir izslēgts, izstumts tādēļ, ka lēca, acs ir kļuvusi necaurspīdīga, tad mēs nevaram redzēt. Tur astrālais ķermenis nevar redzēt. Vai tas ir saprotams?

            Tas tiek apstiprināts: jā!

            Tātad mūsu astrālais ķermenis kļūst spējīgs redzēt tādējādi, ka tajā vietā, kur tieši ir lēca, kur tas ir visnepieciešamāk, ēteriskais ķermenis vispār tiek iekšā. Ja tātad pareizi saprot kaut ko tādu kā acs katarakta, tad var teikt: katarakta ceļas no tā, ka acī, lēcā nogulsnējušies sāļi nelaiž ēterisko ķermeni iekšā acī. – Tad vajadzētu kaut ko darīt, lai lēcu atkal padarītu caurspīdīgu. Ja tā lieta jau ir ļoti progresējusi, ja lēcu jau pilnīgi ir caurauduši sāļi, tātad tā ir palikusi pilnīgi necaurspīdīga, tad vairs nevar darīt neko citu, kā izoperēt to ārā un aizstāt to ar kataraktas brillēm. Bet tagad tā lieta ir tāda, ka, ja katarakta ir tikko sākusies, var darīt vēl arī ko citu. Un tieši ar to es jums tagad gribu parādīt, kā cilvēks ir saistīts ar savu apkārtni.

             Pieņemsim, ka te ir zeme. No šīs zemes aug augi. Redziet, šādam augam, dabiski, ir fiziskais ķermenis. Mēs varam to satvert, apskatīt. Bet augam ir arī ēteriskais ķermenis, jo tas ir dzīvs, un visam, kas ir dzīvs, ir ēteriskais ķermenis. Ja augam nebūtu ēteriskā ķermeņa, tad tas būtu kā akmens. Bet tam ir ēteriskais ķermenis, tas ir dzīvs. Toties augs nevar sajust, just. Tam nav astrālā ķermeņa. Bet visur visapkārt Zemei ir tas, kas ir astrālā substance. Astrālais ir visur. Mums ir savs astrālais ķermenis, bet arī visapkārt Zemei visur ir astrālais. Es jums pateikšu, kā to var atklāt, ka astrālais ir visur. Te mums būs jāpiesaista kādu tiešām attālu faktu, kas šķietami te nemaz neiederas.

            Jūs taču visi ziniet, ka uguni spļaujošie kalni laiku pa laikam spļauj uguni, kā saka, ka nāk ārā kvēlojoša masa. Es gribētu jums nedaudz aprakstīt tādu vulkānu. Vispirms te apakšā ir zeme, ko aizpilda parasti ieži. Tātad, ja mēs, piemēram, apskatām Vezuvu, kurš atrodas Itālijā pie Neapoles, tad pamatu tur veido apenīniskie ieži, kā tos sauc. Tātad tur apakšā mums ir parastie ieži, kas arī ir sastopami visur attiecīgajā apvidū. Bet tad tur noslāņojas arī citi slāņi. Tie uzslāņojas šādi. Tajā vietā, kur izlaužas, piemēram, Vezuvs, tur ir plaisa zemē. Un kad nu notiek Vezuva izvirdums, tad no šīs plaisas zemē vispirms nāk ārā pelni ar ūdeni; tad nāk ieži vulkānisko bumbu veidā. Tas viss tiek izmests virspusē.

         Tas ir dažkārt šķidrs, dažkārt kā bumbas. Tad tas plūst lejā, plūst tālu lejā. Un visur tad izlido arī šie ieži, kas tiek izmesti kā bumbas. Arī tie savukārt tad plūst lejā. Var gadīties arī lietus un dubļu, pelnu straumes. No tā visa tad uzslejas šīs kalns, tas izveido kalnu. Tātad tur no Zemes iekšienes tiek izmests ārā vispirms karsts ūdens, kas ir sajaukts ar pelniem. Tas rada, plūstot lejā, ļoti biezus dubļus. Tad nedaudz vēlāk nāk šīs vulkāniskās bumbas, kas tur lido augšā un tiek izmestas uz visām pusēm. Šādā veidā izveidojas šādi vulkāniski kalni.

            Tagad, mani kungi, es gribētu jums pastāstīt, kā attiecībā pret šādu parādību kā vulkāni  parasti izturas zinātne. Zinātne saka: jā, tur laužas ārā viss iespējamais, kas ir zem zemes. Vulkāni kā likums parasti ir ūdeņu tuvumā. – Protams, tas arī ir patiesi. Zemei pa vidu ir maz vulkānu, parasti tie ir krastu, ūdeņu tuvumā. – Tur tātad varētu, jo tur bez tam ir plaisa zemē, iespiesties iekšā ūdens, un šīs ūdens Zemes iekšējā karstuma dēļ tad tur iekšā sāk vārīties. Un šis vārošais ūdens, tas tad izgrūžot ārā to visu, kādas vielas tur apakšā ir. – Tā iesākumā pasaka viens mācīts vīrs, tad uzraksta par to grāmatu un šādā veidā, kā saka, ir izskaidrojis vulkānu izcelšanos.

            Tad nāk kāds cits un saka: jā, bet mums ir iemesli pieņemt, ka šīs plaisas nav nemaz tik platas, lai tur tiktu iekšā ūdens. Mēs nevaram pieņemt, ka ūdens, kaut arī vulkāni atrastos pie ūdens, caur šīm plaisām var tikt iekšā zemē. Tātad tas nebūs gluži pareizi, ko ir teicis pirmais mācītais vīrs. Šo lietu ir jāizskaidro citādā veidā.

            Tad atkal nāk pirmais un saka: jā, Zemes iekšienē apstākļi ir citādi nekā ārpusē, iekšpusē metāli ir šķidri. Tāpat kā dzelzs kausējamā krāsnī, kad to apstrādā, ir šķidrs, tāpat arī Zemes iekšienē metāli ir šķidri. Tur iekšā ir šķidri metāli. – Tagad – vārdus mēs izdomājam viegli – šos šķidros metālus nosauc par magmu. Tātad tur iekšā ir magma – labi, lai būtu, šķidri metāli. Un tagad, kad šis šķidrais metāls, šī magma nonāk tādā vietā, kur var vieglā izplesties – te visur tai ir pārāk grūti izplesties, citādi tā izplūstu visur – kad tā tātad nonāk vietā, kur vieglāk var izplūst, tad tā arī izplūst un iznāk virspusē. – Tā saka tas otrs. Tātad tas notiek, šis otrais saka, nevienmērību dēļ Zemes blīvumā; tādēļ magma izstaro vienā vai otrā virzienā.

            Tad nu savukārt nāk kāds trešais vai ceturtais un saka: jā, bet magmai nevar būt tāda spēka, lai tik vareni izšautu gaisā vulkāniskās bumbas! Tas arī nevar būt izskaidrojums. – Tad nāk vēl daži citi, kas saka vēl kaut ko citu. Un tad tas tiek uzrakstīts parastajās, tautai domātajās grāmatās. Tajās tad raksta: tātad īstenībā šodien vēl cēlonis nav zināms, kāpēc rodas vulkāni. – Tāds apmēram šodien ir faktu stāvoklis. Parasti jūs atklāsiet: viens apgalvo šo, otrs to – bet īstenībā nav zināms, kāds ir īstais cēlonis. Pat svarīgākajām lietām nezina, kur ir to cēlonis!

            Bet tagad es gribu jums pateikt vēl kaut ko. Tā lieta ir šāda: kad nonāk apvidū, kur Vezuvs jau ir pavisam tuvu, vulkāniem kaimiņos, tad tur var novērot kādu ļoti skaistu parādību. Ja jūs paņemat papīra gabalu un to aizdedziniet, tad zeme pēkšņi sāk kūpēt. Tātad te mums ir zeme (tas tiek zīmēts), te mēs aizdedzinām papīra gabalu, tas  tagad deg (sarkanā krāsā), un tagad te visur zem papīra liesmas zeme  sāk kūpēt, pati no sevis, un jūs pakāpeniski, ja dedzināt lielu papīra gabalu, pilnīgi varat ietīties dūmos. Tā, protams, ir ļoti skaista parādība. Ceļveži cilvēkiem, kuri ceļo uz Itāliju, rāda kā no zemes nāk dūmi, ja vienkārši aizdedzina gabalu papīra.

Ko tad tas īstenībā nozīmē? Jā, redziet, mani kungi: tajā vietā tur iekšā ir zināms ūdens tvaiku uzkrājums. Tajā vietā zemē, kur šīs tvaiks nāk ārā, tur tas iekšā ir uzkrājies. Tas tikai netiek ārā, ja gaisam virs tā ir noteikts blīvums. Gaiss tur šo tvaiku tur iekšā. Bet jūs visi ziniet: ja gaisu sasilda, tā blīvums samazinās. Jā jūs sasildāt istabu, tad arī gaisa blīvums samazinās. Siltā gaisa blīvums ir mazāks nekā aukstam gaisam. Tātad ja jūs te aizdedziniet, tad gaisa blīvums samazinās. Mazāk blīvais gaiss tad vairs nevar noturēt šos tvaikus apakšā, un tad tie plūst ārā. Dabiski, ka iesākumā tiem tur apakšā ir jābūt. Kaut kam ir jābūt apakšā, lai tas varētu plūst ārā. Jā, mani kungi, bet padomājiet, ko jūs tur izdarāt! Jūs taču nebijāt tur apakšā un nepūtāt tvaiku augšā. To jūs nedarījāt, bet gan izvilinājāt tvaiku augšā aizdedzinot gabalu papīra. Tātad, ja jūs te augšā virs zemes kaut ko aizdedziniet, tad variet tvaiku izvilināt ārā. Padarot gaisu mazāk blīvu, jūs izvilināt ārā tvaikus.

Redziet, mācītie kungi nu nemitīgi meklē cēloņus tam, ka no vulkāniem ārā nāk ūdens tvaiki, ka tur lido ārā pat vulkāniskās bumbas; viņi meklē šos cēloņus, viņi meklē tos zem zemes. Bet tur to nemaz nav, tur tie ir tikpat maz, kā zem zemes ir cēloņi tam, kāpēc izlaužas virspusē ūdens tvaiki, kad aizdedzina papīra gabalu, bet gan cēloņi ir ārpusē, ārpus zemes.

Jums lietas, kas ir fakti, ir jāsaprot pareizajā veidā, tad jūs šīs lietas variet saprast. Tātad tikpat maz, it kā jūs būtu te iekšā un pūstu tvaiku ārā no zemes, bet gan jūs to izvilināt ārā ar sasildīto, mazāk blīvo gaisu, tāpat kaut kas izvilina ārā to visu, kas tur apakšā ir. Un redziet, cietus iežus tur nevar dabūt ārā, ja aizdedzina tikai papīra gabalu, citādi ziņkārīgie ceļojošie angļi, ja Neapoles tuvumā aizdedzinātu kādu papīra gabalu, ietītos ne tikai dūmos, bet arī dabūtu visādus akmeņus uz galvas! Tā tur nenotiek, bet gan tikai gaiss kļūst mazāk blīvs, un augšā paceļas tvaiki. Bet te virs Vezuva, kad sākas tā izvirdums, samazinās blīvums visā tajā, kas tam pāri ir kā astrālais. Un šis astrālais, tā blīvums samazinās dēļ tālu ārpusē esošajiem zvaigžņu, planētu spēkiem. Kad pāri Vezuvam tātad ir noteikta zvaigžņu konstelācija, kā tas bieži notiek – citur tā nav vērojama, tā ir novērojama tieši šajā  vietā – tad tur, tāpat kā ar papīru, bet te dēļ zvaigžņu konstelācijas, kas augšā samazina astrālā blīvumu, tiek izrauts ārā tas, kas ir apakšā.

Tātad jūs parādāt nelielu Vezuva izvirdumu, kad dabūjat te ārā sēra tvaikus – tur ir ne tikai ūdens, bet arī sēra tvaiki. Tos sauc par solfatare. Tā visur tur, kur notiek šie varenie vulkānu izvirdumi, darbojas nevis tas, kas ir apakšā, bet gan tas, kās ir ārpusē, kas nāk tieši no zvaigžņu konstelācijām.

Dabiski, ka šādās lietās dažreiz ir nedaudz vērojama arī, kā lai to pasaka, uzpūtība, vīzdegunība. Tā reiz kāds ir atklājis, ka zināmas lietas nāk no zvaigžņu konstelācijām, piemēram, no zināma Saules un Mēness savstarpējā stāvokļa. Tas bija Falbs. Varbūt vecākie no jums ir jau kaut dzirdējuši par slaveno Falba teoriju. Falbs teica ne tikai kā zemestrīču, bet arī, piemēram, vulkānu izvirdumu cēlonis ir zvaigžņu konstelācijas. Tas bija pareizi. Bet viņš bija arī šausmīgi iedomīgs cilvēks un labprāt izlikās varen svarīgs šajās lietās.

Viņš atklāja vēl kaut ko citu, kas arī ir svarīgi. Jūs ziniet, ka raktuvēs briesmīgs posts ir tā saucamā raktuvju gāze. Tur raktuvēs viss kas var notikt, ja šīs gāzes uzliesmo, jo tās plūst cauri visām šahtām. Falbs tagad teica: arī šīs īpašās gāzes nāk nevis no pazemes, bet gan izplūst, piemēram, Saules un Mēness stāvokļa dēļ. – Un tad Falbs no tā, ko viņš tur bija izdomājis, pat bija sastādījis pareģojumus par zemestrīcēm un raktuvju gāzēm. Bieži tie izrādījās nepareizi, dažreiz arī saskanēja. Dabiski, ka notiek tā, ka dabas parādībās dažreiz notiek neparedzamas lietas; tad nekas nesakrīt. Bet Falbs tad izdeva tādu gada kalendāru. Tajā viņš norādīja tā saucamās kritiskās dienas. Kad bija īpašas zvaigžņu konstelācijas, īpaši Saules un Mēness stāvokļi, tad viņš teica: šajā dienā varētu eksplodēt raktuvju gāzes -, vai arī: varētu būt zemestrīce.

Reiz es biju – tas jau bija sen, pirms vairāk kā trīsdesmit gadiem – uz kādu Falba lekciju. Tur Falbs, kurš bija liela auguma, slaids cilvēks, pārliecinoši klāstīja savas teorijas, tātad klāstīja, kā – viņš neko nezināja par astrālo, bet gan ticēja, ka tas viss notiekot siltuma izretināšanās dēļ – siltums tiek izretināts un kā tad no apakšas tiek uzrautas augšā, līdzīgi kā tas ir ar tiek sēra un ūdens tvaikiem, šīs raktuvju gāzes, kuras tad var eksplodēt vai tamlīdzīgi. Tā bija liela zāle. Falbs stāvēja tur augšā. Viņš to visu smalki izskaidroja. Viņa skaidrojumos bija daudz pareiza. Pēkšņi, skaidrojumiem pa vidu, kad viņš tieši saka: tātad tur īpaša Saules un Mēness savstarpējā stāvokļa dēļ tiek izsauktas izmaiņas gaisā, kas liek veidoties raktuvju gāzēm, tās tiek izvilinātas augšā – kā noklaudz durvis. Ienāk avīžu zēns no “Neuen Freien Presse” un atnes un noliek uz galda telegrammu. Falbs nav tik smalks un saka: tur jābūt kaut kam svarīgam! – lekcijas laikā atver telegrammu un lasa: tajās un tajās raktuvēs tikko ir izplūdusi raktuvju gāze. – Un tikko Falbs savā lekcijā tieši bija pareģojis šo gāzu izplūšanu un bija norunājis ar “Neue Freie Presse”: ja kaut kas notiek, tad sūtiet to man kaut vai uz lekcijas zāli! – Falbs bieži strādāja ar šādām lietām, jo bija nedaudz iedomīgs un ārišķīgs. Bet tas tomēr tā bija noticis, mani kungi. Tieši kad Falbs skaidroja, ka tagad atkal kaut kam ir jānotiek, kā raktuvju gāzu izplūšanai, avīžu zēns viņam ienesa telegrammu. Un viņš vēl teica: redziet, manas dāmas un kungi, tā nu pierādījumi reizēm tiek piegādāti tieši uz galda!

Nu jā, tā dabiski bija zināma vīzdegunība. Bet aiz šādām lietā tieši Falbam savukārt slēpās kaut kas ārkārtīgi patiess. Tā lieta nu reiz ir tāda, ka ir jāsaka: arī šīs biezās, smagās masas netiek izmestas ar grūdienu no apakšas, kā to vienmēr saka mācītie vīri, bet gan tiek izvilinātas no augšas caur zvaigžņu stāvokli. Tikai, gribētos pateikt, kad degošais papīrs izraisa tvaiku pacelšanos un ietin jūs dūmos, tad gaisa blīvums ir tikai nedaudz samazinājies. Tik stipru retinājumu, lai varētu tikt izmestas augšā cietās masas, protams, gaiss vien nevar radīt; tur jau ir jābūt retinātam ēteram un tad vēl arī astrālajam. Ar to mēs nonākam pie pareizā izskaidrojuma mūsu uguni spļaujošajiem kalniem, ka mūsu Zemi no visām pusēm aptver ne tikai zemes substance, bet arī astrālais. Šodienas zinātnei nav nekādas drosmes šādas lietas skaidrot tiešām lietišķi. Tai nav drosmes!

Mums tātad, iztēlojoties Zemi, šo Zemeslodi ir jāiedomājas no visām pusēm ietvertu, pirmkārt, ēterā, bet tad arī astrālajā. Bet arī astrālais savukārt iespiežas visā. Bet augi visumā astrālo neuzņem. Tiem ir tikai ēteriskais ķermenis. Tie uzņem tikai ēteru, astrālo tie neuzņem sevī. Bet ir zināmi augi, kuri tomēr uzņem astrālo. Tie ir indīgie augi. Un tā ir atšķirība starp neindīgajiem augiem un indīgajiem augiem: neindīgajos augos nav astrālā, un indīgie augi ir uzņēmuši astrālo sevī.

Nu, ko tad tas nozīmē? Redziet, viens no indīgākajiem augiem ir beladonna. Kad jūs apskatāt beladonnu, tad tā ir tik melna kāda tā ir tādēļ, ka tajā tieši tiek uzņemts astrālais. Tātad beladonna uzņem sevī astrālo. Bet tādējādi, mani kungi, ka beladonna uzņem astrālo – tā īstenībā nesagrauj sevi pilnībā – tai ir spēks nemitīgi sagraut fizisko matēriju. Beladonna iekšēji ir ļoti asa; tā grib sagraut fizisko matēriju. Tādēļ, ja mēs apēdam beladonnu, tad šī beladonna, tikko ir iekļuvusi mūsos, tūdaļ sāk graut mūsu iekšējo matēriju. Tad mums ir beladonnas dēļ jāiet bojā. Beladonnai ir iekšējs spēks sagraut fizisko matēriju.

Iedomājieties, ka mēs tagad pareizajā veidā, iepotējam pilnīgi atšķaidītu, pareizi atšķaidītu beladonnas sulu cilvēkam asinīs. Tad mēs varam, kad acs lēca sāk uzkrāt sāļus, aptumšoties, tieši ar beladonnas sulu, ja tā ir pareizi atšķaidīta, tik atšķaidīta, ka vairs neiedarbojas kā inde, cīnīties pret kataraktu, izšķīdināt to, kas ir radies kā nogulsnes. Es jums te uzzīmēju (uz tāfeles) šīs nogulsnes. Ja mēs tātad esam pareizi lēcā iepotējuši beladonnas graujošo sulu, kas visur iznīcina visu pārējo, tad tā iznīcina arī sāļus, kas tur ir nogulsnējušies, un acs lēca zināmos apstākļos var tikt izdziedināta.

Dabiski, ka, ja katarakta jau ir pārāk progresējusi, nedrīkst cerēt pārāk daudz. Bet ja kādam cilvēkam, kam katarakta vēl nav tik progresējusi, to pamana īstajā brīdī, tad ar kataraktu var vēl cīnīties, lai vēlāk acs lēcu nebūtu jāizoperē ārā.

Tādēļ parasti neko nedod tas, kā to dara homeopātiskie ārsti. Viņi iedod atšķaidītu beladonnu. Tā gan arī iedarbojas, bet ne pārāk spēcīgi; slimība vienmēr atkal atgriežas. Tātad šādā veidā parasti nevar neko panākt. Bet var panākt ļoti daudz, ja to ievada asinīs. Asinis tad plūst visur, nonāk arī acīs.

Līdz ar to jūs savukārt redzat vēl arī ko citu. Proti, jūs redzat: ja mums ir tāda inde, kā tā, kas nāk no beladonnas, ja mēs apēdam daudz šīs beladonnas – dabiski, ka pietiek ar nedaudz, bet tas ir daudz šajā gadījumā – ja mēs apēdam salīdzinoši daudz beladonnas, tad tā jau sākot no kuņģa, jau no barības vada sagrauj mūsu fizisko matēriju. Tad mēs vairs nevaram palikt dzīvi. Ja mēs šo beladonnas sulu arvien vairāk un vairāk atšķaidām, tad līdz ar to tā vairs neuzbrūk fiziskajām daļiņām, bet beladonnas sula tiek sagremota un stipri vēl uzbrūk tikai galvai. Tad beladonnas sulu vēl var izmantot tam, ja cilvēks ir kļuvis ļoti nervozs, to atkal sakārtot tādējādi, ka iedod ļoti stipri atšķaidītu beladonnas sulu, kas to, kas tur ir nogulsnējies, izšķīdina. Bet ja to ņem tik atšķaidītu, kā tā vairs neuzbrūk arī galvai, tad tā vēl vienmēr iedarbojas uz acīm. Acis ir tas orgāns, kas ir jūtīgs pret visatšķaidītāko beladonnas daudzumu. Beladonna, “skaistā sieviete”, tā to sauc, jo tā ir tik skaisti melnām acīm. Tātad acis vēl ir jūtīgas pret vismazākajiem beladonnas sulas daudzumiem. Tas ir īpatnēji, ka mūsu cilvēciskā būtība ir dažādā veidā jūtīga pret dažādām apkārtējās vides vielām. Kā jau teikts, pārāk daudz beladonnas sulas sagrauj acis, bet atšķaidītā veidā acis ir jūtīgas pret beladonnas sulu. Pret citām sulām savukārt ir jūtīgi citi orgāni. Tā ka pret jebkuru substanci kaut kas mūsu miesā ir īpaši jūtīgs un izraisa īpašas sekas.

Paņemsim, piemēram, cilvēka aknas. Jā, tur ir tā, ka cilvēka aknām īstenībā ir briesmīgi daudz darāmā. Es jums jau esmu teicis, kā tās ir tāds iekšējais novērotājs. Tām ir briesmīgi daudz jāpaveic gremošanā. It īpaši aknām cilvēka miesā ir daudz jāpaveic pārstrādājot taukvielas. Ja aknas nevar īsti strādāt, tad cilvēkam uzkrājas tas viss, kas viņam ir no taukiem, un ceļo pa ķermeni visdažādākajos veidos. Notiek tauku ceļošana tā vietā, lai tauki tiktu pārstrādāti aknās. Tātad taukiem, ko cilvēks uzņem sevī, savukārt ir īpašas attiecības ar aknām. Tāpat kā labām vielām ir attiecības ar cilvēka ķermeņa daļām, tāpat arī indīgajām vielām ir noteiktas attiecības ar visām cilvēka daļām.

Un tā mēs varam teikt: mēs zināmā mērā acs lēcu varam atkal padarīt gaišu, ja tā ir aptumšojusies, līdz ar to atkal iesūtīt šajā cilvēka daļiņā astrālo ķermeni, ja mēs cilvēkam no apkārtējās vides iepotējam kaut ko, kas īpaši iedarbojas uz acīm. Tā tātad ir beladonnas sula atbilstošā atšķaidījumā. No tā jūs redzat: beladonnas sulā mums ir kaut kas, kas tieši acīs atkal pievelk astrālo, tā lai cilvēks caur šo astrālo varētu redzēt; tā pievelk klāt astrālo, un astrālais tad savukārt pievelk klāt ēterveidīgo.

Tādēļ es arī gribētu pateikt: kaut arī beladonna aug ārā, tā pievelk astrālo. Ēteriskais jau ir tajā iekšā, tam nav jātiek pievilktam. Tādēļ, ja pareizi studē šo smalko procesu, norisi, kas notiek dziedinot ar kataraktu slimu aci ar beladonnu, tad saprot arī, kas norisinās beladonnā ārpusē. Beladonnas sula pievelk izslēgto astrālo. Tātad beladonnas sula pievelk  astrālo arī no pasaules. Beladonnas sula ir pievelkošs spēks astrālajam. Un ja mēs tiekam saindēti ar beladonnu, tad mūsos tiek ievilkts pārāk daudz astrālā, šis astrālais sāk vārīties un šī vārīšanās sagrauj mūsos fizisko.

Bet ja ir sagrauts pārāk daudz fiziskā – ar kataraktu slimā acī tas ir sagrauts tādēļ, ka ir pārāk daudz nogulsnējies – tad mums no tā ir jātiek vaļā. Nost ar to! Tad varētu cerēt, mani kungi, ka ar beladonnu varētu dziedināt, ja ķermenī arī kaut kur citur nogulsnējas sāļi vai tamlīdzīgas vielas. Ja cilvēkam, piemēram, ir radušies žultsakmeņi vai urīnpūšļa akmeņi, tad jau arī nogulsnējas kaut kas ciets, kam īstenībā tā nevajadzētu būt. Tad būtu jācer, ka, ja jau ar kataraktu slimā acī var dziedināt acs lēcu ar beladonnu, ka tad arī žultsakmeņus vai urīnpūšļa akmeņus varētu dziedināt ar beladonnu. To arī var darīt, ja tikai pareizi šo lietu pielieto. Un to var izdarīt!

Tā var redzēt, ka visas lietas saskan kopā, un ja pareizi saprot dabu, tad var pareizi saprast arī cilvēku. Tagad mēs no šīs puses atkal esam nonākuši pie ēteriskā un astrālā ķermeņa, tāpat kā iepriekšējo reizi ar griešanos mēs nonācām pie ēteriskā un astrālā ķermeņa. Ja vienkārši lietas pareizi apskata, tad visur nonāk pie šīm cilvēka pārjutekliskajām daļām. Šīs lietas patiešām nav izdomātas, bet gan nāk no zinātnes, kas visur iet tālāk nekā parastā zinātne.

Nākamajā trešdienā, ja jūs nesagatavosiet jautājumus iepriekš, turpināsim runāt par šīm lietām.

TREŠĀ LEKCIJA

Dornaha, 1923.gada 6.jūnijs

Asinsrite un sirds kustības – Garīga uztvere caur acs lēcu

Aplami uzskati par sirds kustībām. Par hidru (biol.). Sirdi kustina mūsu astrālais ķermenis. Sirds kā iekšējais maņu orgāns. Kreissirži un labsirži. Var redzēt ārēji, ja acī viss ir caurspīdīgs, un var redzēt iekšēji, ja kaut kas patvaļīgi tiek padarīts necaurspīdīgs. Pareizas un aplamas kustības. Visam mašinālajam ir jāvadās pēc cilvēka.

Labrīt, mani kungi! Vai kāds gribētu uzdot kādu jautājumu?

Tiek uzdots jautājums attiecībā uz kataraktu. Jautājuma uzdevējs saka, ka viņš 1916.gadā esot bijis Bāzelē slimnīcā acs īrisa iekaisuma dēļ un tur esot saņēmis injekcijas galvā. Tagad viņš gribētu pajautāt, vai šīs injekcijas nevarētu būt bijušas kaitīgas.

Dr.Šteiners: Vai jūs esat sevī kaut ko pamanījis? Tas, dabiski, nav iedomājams, ka šīs injekcijas varētu būt veicinājušas kataraktu. Tā saucamās mušiņas, šīs parādības, par ko jūs runājat, tās vēl nenorāda uz kādu kataraktas formu, bet gan nāk no kaut kā cita. Injekcijām ir tāda īpatnība, vai ne, ka dažreiz tās padara muskuļus, kas ir tuvumā, nedaudz vājākus, un tad šos muskuļus nevar tik brīvi lietot, acs paliek nedaudz stīva. Kad nu acis kaut kam pievērš, tās nepievēršas tūdaļ precīzi, un tā rodas šie “knišļi un mušiņas”. Tātad tas bieži ceļas tikai no, gribētos teikt, nelielā vājuma acs precīzā pagriešanā. Kāpēc tad jums deva  šīs injekcijas?

Jautājuma uzdevējs: Domāja, ka vainīgs ir stiklveida ķermenis.

Dr.Šteiners: Tā jau ir, ka vienmēr ir labāk pret šādām lietām cīnīties ar citiem līdzekļiem, tātad, cik vien iespējams ar iekšējiem līdzekļiem. Ir lietas, pret ko nevar cīnīties ar iekšējiem līdzekļiem; tad izmēģina injekcijas. Bet raizēties par to jums nevajadzētu. Tas nav nepieciešams.

Vai varbūt ir vēl kāds jautājums, uz kuru mēs varētu atbildēt?

Jautājuma uzdevējs: Es gribētu vēlreiz atgriezties pie griešanās. Man un maniem kolēģiem, ja mēs sākam runāties par sirdi, liekas uzkrītoši, ka tur ir zināmas neskaidrības. Es esmu pārdomājis, kā doktora kungs mums reiz uzzīmēja, kā Zeme ir saistīta ar Mēnesi, un fluīds – es nezinu, vai es pareizi izsakos – ir visapkārt Saulei. Sirds ir ķermeņa kreisajā pusē. Es nu gribētu jautāt, vai arī sirds īstenībā nav saistīta ar visu šo pasaules ainu?

Dr.Šteiners: Tad mums ir jāatceras dažādas lietas, ko mēs arī jau esam pārrunājuši. Es reiz teicu: par sirdi mūsdienās zinātnei vispār ir aplami uzskati. Iedomājas, ka sirds esot sava veida sūknis, un ka sirds sūknējot asinis uz visu ķermeni. Tātad domā: sirds savelkas. Kad sirds savelkas, tā kļūst mazāka, tajā ietilpst mazāk asiņu. Tādējādi sirds izgrūžot asinis asinsvados, tās tiek izgrūstas ķermenī, un tā kā sirds ir elastīga, tā domā, tā tad atkal izplešas. Līdz ar to tajā atkal ieplūst asinis. – Tātad šodien sirdij pieraksta, ka tā izturas kā sūknis, ka tā tātad sūknē cauri ķermenim asinis.

Redziet, tas ir pilnīgi aplams uzskats. Tas vispār ir uzskats, kas ceļas tikai no materiālistiskā laikmeta, kas tātad visu salīdzina ar mašinālo, kad iedomājas, ka sirds varētu būt īsts mehānisks sūknis, kas sūknē asinis caur visu ķermeni. Pie tam vispār neņem vērā, kā īstenībā norisinās visa dzīvība dzīvā būtnē. Te es gribētu pievērst jūsu uzmanību vienai lietai.

Ir kāds pavisam maziņš zemākais dzīvnieciņš, kas faktiski sastāv tikai no sava veida caurulītes. Ja es gribētu šo dzīvnieciņu uzzīmēt, tad man būtu jāzīmē apmēram tā: te būtu āda. Šis dzīvnieks ir tāda caurulīte. Te iekšā ir dobums, un tas ir vienkārši kā tāda maza osta, kā trauciņš. Te tam vēl ir nelielas tvērējskropstiņas, tādi matiņi, ar kuriem tas var pārvietoties. Šis dzīvnieciņš dzīvo ūdenī. To sauc par hidru, jo tā dzīvo ūdenī. Šim dzīvnieciņam, hidrai ir tāda īpatnība, ka faktiski, ja to salīdzina ar augstākajiem dzīvniekiem vai cilvēku, tā nav nekas cits kā tikai kuņģis. Un šī caurulīte īstenībā nedara neko citu, kā tikai uzņem visādus graudiņus, tātad visādas barības vielas, kas nonāk tās tuvumā, un iekšā to sagremo. Dzīvnieciņš tātad dzīvo ūdenī; ūdenī peld dažādas barības vielas. Dzīvnieciņš peld visapkārt, piepeld klāt barības vielām, uzņem šīs barības vielas, tātad izturas tieši kā mūsu kuņģis; tas arī uzņem sevī. Rīkles, mutes, kas barības vielas sagatavotu, šim mazajam dzīvnieciņam, dabiski, nav. Hidra šīs barības vielas vienkārši uzņem un sagremo. Īpatnējais gan ir tas, ka izvadorgāns, tūplis tam ir turpat kur mute. Tas arī tūdaļ atkal caur muti izvada. Tātad šim dzīvnieciņam viss ir kopā.

 Ir arī dabiski: ja kaut kas vispār grib būt dzīva būtne, dzīvnieciņš, tad tam ir ne tikai jāēd – jāēd tam ir – bet tam ir arī jāelpo. Un šis dzīvnieciņš elpo ar savas ādas ārpusi. Tajā visur ir ļoti mazi caurumiņi. Tādi ir visur, kur ir organiska viela, dzīva viela, šie caurumiņi. Un caur šiem caurumiņiem tas no ūdens uzsūc gaisu, kas tam ir vajadzīgs. Tātad var teikt: šim dzīvnieciņam, hidrai ir iekšējā puse, dobums, ar kuru tas barojas. Ārēji, savā ārējā pusē tam ir elpošanas orgāni. Dzīvnieks tātad ievelk iekšā gaisu, un gaiss nonāk arī tur vidū, dobumā. – Dzīvnieciņš var baroties, elpot. Ar to tas vispār arī nodarbojas. Dzīvnieciņš peld apkārt ūdenī, barojas un no ūdens ieelpo gaisu, kas taču ir izšķīdis arī ūdenī.

Ko tad nu teiktu cilvēks materiālists? Viņš teiktu: nu jā, šis dzīvnieciņš vienkārši sastāv no šīs ādas. Šī āda iekšienē ir izaugusi tā, ka iekšpusē tā ir barošanās aparāts, un no ārpuses tā ir elpošanas aparāts. – Tā saka materiālists. Bet mēs tā nevaram teikt, jo mums to ir jāuzskata par augstākā mērā virspusēju uzskatu, un mums ir jāsaka: nē, šim dzīvnieciņam ir arī ēteriskais ķermenis, kurā tas ir ietverts, un arī astrālais ķermenis, kurā tas tāpat ir ietverts. Tam ir arī šīs neredzamās daļas.

Tagad, mani kungi, vai kaut kā var pierādīt, ka šis dzīvnieks ir vēl arī kaut kas neredzams vēl bez redzamā? Materiālists saka: es skatos uz redzamo, par neredzamo man nav nekādas daļas. Redzamais man rāda iekšpusē sava veida kuņģi, ārpusē tās ir sava veida plaušas, un ar to es apmierinos.

Bet ar šo dzīvnieku var izdarīt kaut ko īpašu. Vai nav tiesa, mani kungi, mums tagad nav rokās cimdu, bet ir taču zināms, kā tie izskatās. Ja jums ir cimds, tad jūs varat to apgriezt uz otru pusi. Tātad iedomājieties, ka šis cimds, manis dēļ, no ārpuses brūns un iekšā tam ir pelēka odere. Ja jūs to tagad apgriežat uz otru pusi, tā kā pelēkais ir ārpusē un brūnais iekšpusē, tad jūs esat to apvērsuši otrādi; tagad iekšējais ir ārpusē un ārpuse ir iekšējais. Jūs varat arī nogriezt tam vienu pirkstu un izdarīt to ar šo vienu cimda pirkstu. Proti, tad, ja jūs nogriežat šo pirkstu un apgriežat otrādi, jums ir kas līdzīgs šai hidrai. Hidra izskatās tā, kā šis viens atsevišķais pirksts. Un īpatnējais ir: tāpat kā var apgriezt šo vienu pirkstu tā, ka iekšējais ir ārpusē un ārējais ir iekšā, tāpat var apgriezt arī hidru. To var izdarīt, patiešām apgriezt. Un tad tas, ko es šeit uzzīmēju sarkanu, ārpuse un tas, ko es uzzīmēju violetā krāsā, tas tagad ir te iekšā. Bet arī dobums tagad ir ārpusē, un kas agrāk bija ārpusē, tas tagad ir iekšā. Un īpatnējais pie tam ir: tagad hidra pēkšņi arī sāk peldēt apkārt. Tai tas neko nenozīmē. Tā tāpat peld apkārt ūdenī, barojas un elpo. Tā tieši tāpat barojoties uzņem graudiņus iekšā dobumā, kas tagad ir radies no jauna, un elpo ar to, kas agrāk bija kuņģa sieniņa. Hidrai tas neko nemaina. Tas tai nemaz nekaitē. Tā tagad sāk ar to, ar ko agrāk elpoja, baroties, un ar to, ar ko tā agrāk barojās, elpot.

 Jā, mani kungi, ja tas būtu tā, kas tas viss tur būtu tikai tā izaudzis, ka iekšienē būtu tikai kuņģis un ārpusē elpošanas orgāni, tad jau hidrai nekas cits neatliktu, kā iekšienē ieelpot un no ārpuses sākt baroties. Bet to viņa nedara, bet gan tajā momentā, kad tiek apgriezta, tā padara savu kuņģi par plaušām un savas plaušas par kuņģi. Jā, es tagad gribētu zināt, ja tur nebūtu nekā vairāk kā kuņģis un plaušas, kā tas varētu notikt! Ja jums ir kāds darbarīks, kāds cimds vai kas tāds – to jūs varat apgriezt, ja tas ir kaut kas ārējs. Ja tas ir kaut kas iekšējs, tad jūs, dabiski, nevarat to tā vienkārši apgriezt. Tātad tas, kas tur vēl ir kā ēteriskais ķermenis un astrālais ķermenis, neredzamais, tas paliek. Un tā kā tas tur ir, tad hidras ķermenis var tikt vienkārši apgriezts. Tātad jūs redzat: ja tikai ar skaidru skatu apskata to, kas īstenībā dabā norisinās, tad tūdaļ atklājas, ka materiālistiskajam uzskatam ir jābūt absolūti aplamam. Tā ka var teikt: tas, kas tur īstenībā barojas un kas elpo, tas ir kaut kas neredzams. Un tā kā hidras ķermenis nav tik stingri izveidots kā mūsējais, kam ir kauli un muskuļi, bet gan viss ir no vienas un tās pašas vielas, tādēļ hidra šo vielu var izmantot visam.

Vai nav tiesa, mēs nevaram savu kuņģi izgriezt uz āru tikai tādēļ, ka tas ir izveidots tik īpaši, jo mēs nesastāvam no tik vienāda vieliskuma kā hidra, mūsu vielas ir dažādas. Bet iekšienē mūsu kuņģim arī ir jāelpo, un gaisu, kas mums tajā ir, tas tāpat iesūc no ārienes. Tātad arī mūsu kuņģis tomēr ir kā sava veida hidra.

Tomēr no visām šīm lietām, kam vēl daudz ko varētu pievienot, izriet, ka jau mazākajam dzīvniekam var pierādīt: tur ir kaut kas neredzams, kas ir šī dzīvnieka pamatā.

Bet, mani kungi, no tā jūs redzat, ka arī, ja mēs runājam par to, kas īstenībā norisinās visā mūsu cilvēkā, mēs nonākam pie tā, ka tas ir kaut kas neredzams. Ja jūs ņemat ārējo kustību, kad mēs ejam, tad jums nemaz neienāks prātā, ka, piemēram, jūsu kājas lielais pirksts varētu būt tas, kas izdara soli, bet gan tad jūs sakāt: es eju, tā ir mana griba, kas nosaka, ir cēlonis, ka es eju. – Kad iekšienē kustas orgāni – un kustas jau ne tikai sirds, nemitīgi kustas arī, piemēram, zarnas; zarnas izdara viļņveida kustības, citādi barības putriņa nevarētu tikt sagremota; tātad cilvēka iekšienē arī viss kustas, iekšienē nemitīgi notiek kustības – kad tātad iekšienē kustas orgāni, tad šīs kustības izsauc nevis tas, kas mūsos ir materiāls, bet gan tās izsauc tas, kas mūsos ir neredzams. Tā ka mums ir jāsaka: sirds nav nekāds sūknis, bet gan sirdi kustina mūsu astrālais ķermenis. – Tātad mums ir astrālais ķermenis, un tas kustina sirdi, respektīvi, tā kā astrālajā ķermenī ir arī mūsu īstenais Es, mēs arī ar savu Es kustinām savu sirdi, un proti, mēs to tagad kustinām pavisam īpašā veidā.

Ja jūs aplūkojat sirdi, tad tā normālam cilvēkam atrodas, kā to pilnīgi pareizi teica Burlē kungs, nedaudz uz kreiso pusi, ne tik daudz, kā to parasti iedomājas, bet tā atrodas nedaudz kreisajā pusē. Un tad no sirds šeit nāk lielie asinsvadi. Lielā artērija un citi asinsvadi faktiski nāk no sirds.

Tagad tas ir tā: kad es, piemēram, ieelpoju, tad es zināmā mērā barojos ar skābekli. Kad es izelpoju, es izvadu no sevis ogļskābi. Kad es esmu atdevis no sevis ogļskābi, man tūdaļ rodas skābekļa bads. Man gribas atkal ieelpot. Jā, iesākumā tam nav nekāda sakara ar manu sirdi, bet gan ar visu manu miesu. Visā manā ķermenī rodas skābekļa bads. Tādēļ, ka rodas skābekļa bads, rodas tieksme kustināt visas savas asinis, jo asinīs ir jābūt skābeklim. Ķermenis caur savu astrālo ķermeni sūta asinis uz turieni, kur tās var dabūt skābekli.

Vai arī pieņemiet, ka es eju vai strādāju. Tad manī sadeg uzturs. To es jums reiz jau iztirzāju. Līdz ar to asinis kļūst nabadzīgas ar uztura vielām. Kad strādā, tad asinis vienmēr kļūst nabadzīgas ar uzturu. Tagad, ko asinis grib? Asinis grib atkal saņemt uzturu. Asinis zināmā mērā ierauj sevī uzturvielas, ko ir uzņēmis kuņģis un zarnas. Tas viss, šis gaisa bads, uztura bads, tas liek asinīm kustēties. Asinis ir tās, kas iesākumā kustas, un asinis parauj līdzi sirdi. Tātad tā nav sirds, kas sūknē asinis cauri ķermenim, bet gan asinis kustas gaisa bada, uztura bada dēļ, un līdz ar to tiek kustināta sirds. Tā ka mums tātad ir jāsaka: mūsu neredzamais cilvēks ir tas, kurš kustina sirdi.

Tagad, mani kungi, kad jūs to tagad dzirdat, tad varat uzdot jautājumu. Redziet, mūsu antroposofijā vienmēr ir tā, ka pretinieki domā, ka viņi izsakot iebildumus. Bet iebildumi ir zināmi jau ilgi iepriekš. Tos jau iepriekš izsaka pats sev. Tādēļ es vienmēr pievēršu jūsu uzmanību iebildumiem. Jūs varat iebilst: jā, kam tad mums ir sirds, ja tā nesūknē asinis caur ķermeni? Ja asinis pašas kustas, varbūt sirds, kam tur jātiek parautai līdzi, mums nemaz nebūtu vajadzīga.

Jā, redziet, to saka tie cilvēki, kam nav nekādas īstas apjēgas par visu cilvēka ķermeni. Ir liela atšķirība starp cilvēka galvu un pārējo cilvēku. Es jums reiz par šo atšķirību jau stāstīju. Pieņemiet, ka jūs staigājat vai strādājat. Jā, galva tur nestrādā līdzi. Galva sēž uz pārējā ķermeņa apmēram tā, kā sēž karietē. Tur sēž pavisam mierīgi. Karietes riteņiem ir jāgriežas, zirgiem ir jāvelk. Bet tā ir jāstrādā mūsu rokām, mūsu kājām, un galva sēž iekšā kā tā, kas nestrādā līdzi, vai nav tiesa? Citādi mums pie ausu ļipiņām vajadzētu kaut kā piestiprināt virves un ar tām kustināt kādas mašīnas riteņus. Tā mēs nedarām. Galva nestrādā līdzi. Iedomājieties, ka varētu pie matu ērkuļa – vairums tagadnes cilvēku to nevarētu, jo ir plikpauraini – piestiprināt šādas virves. Tas cilvēkam nāktu tikai par ļaunu. Galva īstenībā nestrādā līdzi, tā mierīgi sēž uz mūsu pārējā organisma. Tikai, kāpēc tā to dara? Jā, redziet, galva nu reiz ir kaut kas pavisam cits nekā pārējais cilvēks. Pārējais cilvēks ir kustēšanās aparāts. Galva ir kustību aparāts tikai tiktāl, par cik iet līdzi šīm kustībām un tā tālāk; tur kustības iedarbojas augšā uz mūsu galvu. Bet galva nav tā, kas pati veiktu kustības.

Galvai uz ārpusi ir maņu orgāni. Ar tiem tā uztver to, kas ir ārpusē. Bet galva vēl uztver arī to, tikai vairumam cilvēku neapzināti, kas norisinās iekšienē. Ja es gribu paskatīties uz āru, lai zinātu, kas tur ārā norisinās, tad man ir vajadzīgas acis. Ja es gribu paskatīties uz iekšieni, uz asinsriti, tad man ir vajadzīga mana sirds. Sirds nav domāta tam, lai pumpētu cauri ķermenim asinis, bet gan tā ir maņu orgāns, kas uztver visu, tāpat kā visa galva. Mēs neko nevarētu zināt par savu asinsriti – dabiski, ka savos bēniņos mēs arī par to nekā nezinām, bet iekšā galvā šādai zināšanai ir jābūt – ja galva caur sirdi neuztvertu visu mūsu asinsriti.

Es jums esmu teicis, kā uztveres orgāns ir aknas. Zemākās kustības, piemēram, uztver aknas. Bet kādas kustības izdara viss cilvēks, to jau uztver sirds. Tas liek sirdij kustēties. Tās kustības, kuras tiek izsauktas dēļ elpošanas bada un uzturvielu bada, liek kustēties sirdij. Un no sirds kustībām var manīt, vai ķermenī viss ir kārtībā vai kaut kas nav kārtībā.

Mani kungi, to jūs varat viegli saskatīt. Ko tad dara, ja kāds saslimst? Pirmais, ko dara, ir iztausta pulsu. Tas, kurš ir pieradis pazīt pulsu, tas ārkārtīgi daudz var izzināt no pulsa sitieniem. Pulsa sitieni patiešām ir barometrs visam veselības un slimības stāvoklim. Bet pulsa sitieni jau nav nekas cits kā asins kustība. To, ko dara, kad slimam cilvēkam tausta pulsu, to galva dara bez pārtraukuma. Tā nemitīgi caur sirdi jūt visu asinsriti. Vispār visu, kas norisinās ķermenī, galva jūt caur sirdi.

Tagad iedomājieties, ka kāds kādu vakaru ir dzēris briesmīgi daudz alkohola un ir bijis, kā saka, pamatīgi piedzēries. Tas rada nekārtību visā asinsritē. Nākamajā dienā galva caur sirdi mana: visa asinsrite ir nekārtībā. Tad rodas tas, ko sauc par paģirām, vai ne, zināmo paģiraino pauri. Jā, kāpēc tad galvā tā dūc? Redziet, kad ir skaista diena, un es ar acīm slīdu pāri ainavai, tad es gūstu skaistu iespaidu. Kad ārā laiks ir briesmīgs, tad es gūstu sliktu iespaidu. Jā, mani kungi, kad asinīs viss kustas kārtīgi, tad galva saņem labu iespaidu, tad galvā viss ir sakārtots. Bet ja notiek tā, ka asinīs plosās negaiss – un tā tas ir, ja kāds vakarā ir bijis piedzēries – tad galvai caur sirdi rodas tieši vētrains iespaids, tad viss tur ir juku jukām.

Tātad mēs saprotam to, kas ir sirds, tikai tad, kad zinām: sirds īstenībā ir iekšējs maņu orgāns, caur kuru galva uztver visu, kas norisinās ķermenī.

Ja mēs palūkojamies apkārt pasaulē, tad atklājas, ka cilvēks ar savu neredzamo daļu, ar to, ko es nosaucu par viņa astrālo ķermeni, ir saistīts ar visu pasauli. Svarīgākās zvaigznes, ar kurām cilvēks ir saistīts, ir Saule un Mēness. Saistība ar Sauli galvenokārt ir cilvēka galvai, bet pārējais cilvēks patiešām ir saistīts ar Mēnesi. Un var sacīt, ka tā, dabiski, ir briesmīga māņticība, ja domā, ka ar tagadējām Mēness fāzēm varot kaut ko darīt. Bet cilvēkā ir kāds ritms, kas izpaužas arī asinīs un kas ir līdzīgs Mēness ritmam. Cilvēks tomēr vadās pēc visas pasaules. Un tāpēc arī ir tā, ka patiešām asiņu iekšējā kustība ir atkarīga ne tikai no uztura. Ja cilvēks ir pilnīgi vesels – viņš taču zināmā veidā ir brīva būtne – tad viņš savā ziņā padara sevi neatkarīgu no ārējām dabas ietekmēm, zināmā mērā padara sevi neatkarīgu arī no visas pasaules. Bet tajā acumirklī, kad cilvēks sāk nedaudz palikt slims, tad viņš kļūst atkarīgs no visas pasaules.

Pieņemsim, ka kāds ir slims un slimību var pamanīt viņa pulsā. Tad tam, kurš spēj to uztvert, ir milzīga atšķirība starp pulsu no rīta un pulsu vakarā. No tā, kā atšķiras rīta pulss no vakara pulsa, var daudz redzēt. Bet bez tam noteiktiem slimajiem ir liela atšķirība starp pulsu pilnmēness laikā un pulsu jauna Mēness laikā. Cilvēks ir no tā atkarīgs. Ja arī veselā stāvoklī viņš var padarīt sevi no tā neatkarīgu, zināma atkarība tomēr paliek, un tā īpaši izpaužas slimības laikā. Tā ka mums ir jāsaka: mēs tomēr tajā, kas atstāj iespaidu uz mūsu sirdi, esam saistīti ar debesu ķermeņu, proti, Mēness kustībām. Mēs esam saistīti ar Mēness kustību. – Šajā ziņā vēl vajadzētu tikt veiktiem patiešām daudziem, daudziem novērojumiem.

Es jums iepriekš teicu: normālam cilvēkam tas ir tā, ka sirds ir nobīdīta nedaudz pa kreisi. Bet tieši tāpat kā ir kreiļi un vairums cilvēku ir labroči, visu dara ar labo roku, tā kuriozā veidā ir arī labsirži. Proti, ir cilvēki, kuriem sirds ir nevis kreisajā, bet gan labajā pusē. Parasti to vispār nepamana, jo atšķirība tur, dabiski, ir iekšēja. Ja kāds ir kreilis, vai ne, tad to pamana ļoti drīz, bet ja sirds tā vietā, lai būtu nedaudz pa kreisi, ir nobīdīta nedaudz pa labi, tad to tik drīz nepamana. Bet būtu interesanti tieši tādus cilvēkus, kam sirds ir labajā pusē, reiz arī pārbaudīt, kā viņi dzīvē ir nedaudz citādāki nekā tie, kam sirds ir kreisajā pusē. Proti, tas, kuram sirds ir labajā pusē, tātad ir nobīdīta pa labi, ir cilvēks, kuram zināmas lietas, kuras viņš dara, īstenībā vienmēr ir jādara zināmā gadalaikā vai zināmā diennakts laikā. Labsirdis ir daudz vairāk atkarīgs no apkārtējā nekā kreissirdis. Un ja arī sirds tikai pavisam nedaudz ir nobīdīta uz labo pusi – tā jau arī neatrodas pilnīgi visiem cilvēkiem tieši tajā pašā vietā, bet gan nedaudz atšķirīgi katram cilvēkam – ja tā vēl vienmēr ir pa kreisi, bet tomēr pavisam nedaudz nobīdīta uz labo pusi, tad tādam tūdaļ ir ilgas vairāk sekot apkārtējai videi. Viņam tūdaļ gribas, teiksim, pavasarī darīt kaut ko īpašu un rudenī darīt kaut ko īpašu. Tas dabiski ne vienmēr izdodas un tad grauj sevi. Cilvēki nemaz nezina, ar ko nodara sev ļaunumu.

Piemēram, skolā ar bērniem, kam sirds ir nobīdīta nedaudz pa labi, ir tūdaļ jāapietas nedaudz citādi – tam nemaz nav jātiek pamanītam – nekā ar tiem bērniem, kam sirds ir normālajā vietā. Cilvēks, ja sirds viņam ir nobīdīta pa labi, tiek spiests daudz vairāk ņemt vērā savu astrālo ķermeni.

Redziet, mani kungi, tāds ir šis stāsts: ja kāds ilgu laiku strādā pie kādas mašīnas, tad jūs to varēsiet apstiprināt, vispār ir tā, ka darbs kļūst mehānisks. Tas kļūst nepatīkamāks ar to, ka pats kļūst par daļu no mašīnas, bet ja ilgu laiku strādā pie mašīnas, tad sāk kustināt rokas un tā tālāk mehāniski. Iedomājieties, ka kāds ir pavisam normāls kreissirdīgs cilvēks. Tēvs arī bija kreissirdīgs cilvēks, vectēvs arī, vecvectēvs arī. Tad tas jau palēnām ir pieslīpējies. Un ja nu tu tagad esi piedzimis kā dēls, tad, dabiski, iekšēji izdara tās pašas kustības, kādas jau ir darījuši tēvs, vectēvs un vecvectēvs. Tas iet tik viegli, it kā jau ilgi būtu strādāts pie kādas mašīnas.

Ja tu esi cilvēks ar sirdi labajā pusē, tad sirds atrašanās stāvoklis nav iedzimts no tēva. Parasti tēvs nav cilvēks ar sirdi labajā pusē. Tas neiedzimst. Tur vispirms ar savu astrālo ķermeni tās lietas zināmā mērā vienmēr atkal jāsāk no jauna. Tad nevar balstīties visā iedzimtībā. Un sekas tam ir, ka tādam cilvēkam, kurš ir cilvēks ar sirdi labajā pusē, ir jāpielieto daudz vairāk iekšējā spēka, lai turētu kārtībā visu asinsriti. Un tādēļ notiek tā, ka šāds labās puses sirds cilvēks daudz vairāk seko ārējajam.

Ir iespējams pat sekojošais. Pieņemiet, ka jūs nemaz neesat labās puses sirds cilvēks, bet gan pavisam normāls kreisās puses sirds cilvēks. Bet ja nu jūs kļūstat par baletdejotāju – tā taču gadās arī vīriešiem, bet sievietēm vēl biežāk – tad baleta dejošana arī ietekmē sirdi. Tagad gan balets ir tāds, ka arī tas ir ļoti materiālistisks. Bet senos laikos, kad cilvēki tika pieturēti pie dejas, piemēram, senajā Grieķijā, tur tā dēļ, ka viņi tad iekļāvās kustībās, kas tika atdarinātas no zvaigznēm, sirds pat dzīves laikā tika nedaudz nobīdīta pa labi, kā vispār arī mūsdienās dejotājiem deja, kaut arī ir kļuvusi materiālistiska, tomēr spēcīgi iedarbojas uz sirdi, un tā nedaudz nobīdās pa labi. Un ja šīm lietām pievērstu vairāk uzmanības, tad pēc nāves, izdarot sekciju, varētu gan redzēt, kā sirds ir izstiepusi zināmus asinsvadus. Tā dēļ, ka attiecīgais cilvēks ir bijis dejotājs vai dejotāja, sirds to var redzēt arī vēl pēc nāves – ir tikusi nobīdīta nelielu gabaliņu pa labi.

Līdz ar to ir atbildēts jautājums, kuru uzdeva Burlē kungs. Tas tiek atbildēts ar to, ka redz: cilvēks īstenībā, ja viņš vairāk ir atstāts sava astrālā ķermeņa ziņā, negrib sekot savai parastajai asinsritei, bet gan grib to vēl vairāk pārvaldīt, un tādēļ izdara, nododas kustībām, kas vairāk ir veidotas pēc kustībām ārpus Zemes, pēc Mēness. Vai to var saprast? (Atbilde: jā!)

Tātad tas, ko jūs šodien jautājāt, ka ļoti viegli var pamanīt, ka cilvēkam ir zināmas ilgas darīt to, ir saistīts tieši ar to, ka cilvēks visas savas sirds kustības pārvalda no neredzamās daļas, ka viņš tad, gribētos teikt, nedaudz pārsveras uz neredzamo un ka tad īstenībā vadās pēc ārējā un ne tikai pēc iekšējās asiņu kustības, kas seko elpošanai un uzturam. Visas šīs lietas var izskaidrot, ja cilvēku patiešām saprot.

Un tagad es gribētu jums pateikt vēl kaut ko, kas nedaudz vēl ir saistīts ar to, ko mēs pārrunājām iepriekšējo reizi. Iepriekšējo reizi mēs redzējām: tur iekšā acī ir šī mazā acs lēca (tas tiek uzzīmēts). Ja cilvēkam ir pavisam normāla redze, tad šī mazā lēca ir caurspīdīga. Ja cilvēks saslimst ar kataraktu, tad lēca kļūst necaurspīdīga. Tur nogulsnējas sāļi. Tā ka mēs tātad varam sacīt: veselam cilvēkam šeit acī – jā tā ir acs priekšpuse – ir lēca; tā ir caurspīdīga. Cilvēkam, kurš ir slims ar kataraktu, mums ir lēca, kurā ir nogulsnējušies sāļi, kas ir necaurspīdīga. Tā dēļ, ka lēca ir caurspīdīga, cilvēka astrālais ķermenis ar caurspīdīgo lēcu var redzēt pasauli. Tas redz visu pasaulē.

Ja ar tādām lietām, kādas es esmu aprakstījis grāmatiņā: “Kā sasniegt augstāko pasauļu atziņas?” pieradinās pie ļoti, ļoti intensīvas domāšanas, tad reiz pienāk moments, kad var kaut ko pavisam īpašu. Bet pieradināties pie ļoti intensīvas domāšanas, to cilvēki šodien tā īpaši negrib. Jo pilnīgi aiziet pašam savā domāšanā, to cilvēki šodien nedara, jo saka: mums visam ir jātiek dotam no ārienes; pasaules noslēpumus mums ir jāizpēta no ārienes. – Dabiski, ka tas arī ir neērti, jo ar domāšanu ir jābūt ļoti uzmanīgam. Ja domā ļoti dzīvīgi, tad, dabiski, ir jābūt briesmīgi uzmanīgam. Bet reiz tad dzīvē pienāk moments, kad var kaut ko pavisam īpašu.

Vai nav tiesa, ka es ar savu roku paceļu krēslu, to apjēdz katrs, jo tādas lietas notiek nemitīgi. Bet es varu arī atstāt savu roku mierā, varu to neizmantot tam, ko tā parasti dara. Tas, ko dara acs lēca, tas nav tik daudz cilvēka varā. Ja jums no ārienes nāk kāds iespaids, nu, tad jūs caur savu acs lēcu uz šo iespaidu arī skatāties. Ja nav nekādu iespaidu, tad acs lēca paliek mierā.

Bet iedomājieties, mani kungi, ka kāds patiešām ir pielicis pūles, lai attīstītu ļoti spēcīgu domāšanu. Viņš ir pilnīgi iekšā tikai iekšējajā domāšanā. Viņš neskatās uz āru, viņš atstāj mierā savu acs lēcu tāpat, kā atstāj mierā roku, kad ar to neko nedara. Jā, tad tajā vietā, kur parasti ir caurspīdīgā lēca, ar kuru parasti redz, atspoguļojas visa zvaigžņotā debess. Tas ir, gribētos teikt, tiešām brīnumaini, ka ar šo metodi, ko izveido tādā veidā, kā es to esmu aprakstījis “Kā sasniegt augstāko pasauļu atziņas?”, atsevišķos orgānus iemācās izmantot ne tikai Zemei, bet arī citai pasaulei. Ja dabiskā veidā ir nogulsnējušies sāļi, lēca saslimst ar kataraktu, tad tā kļūst necaurspīdīga nepatvaļīgi. Ja kāds dziļi pārdomā, tā paliek caurspīdīga, bet cilvēks neskatās caur lēcu, neskatās uz ārieni. Un tad no lēcas sāk apgaismoties visa pasaule. Bet tad redz garīgo. Un redz tieši visu zvaigžņoto debesi pēc tās patiesās, iekšējās nozīmes. Šī mazā vietiņa cilvēkā, kur atrodas lēca, tā var jums mācīt visu, ko tad uzticami var teikt par zvaigznēm un tā tālāk. Redziet, tik lielisks īstenībā ir cilvēks, ka viņš vismazākajā vietā ir tādu zināšanu atrašanās vieta, kas ir milzīgas.

Tas, kurš ir slims ar kataraktu – to dabiski nevar nevienam cilvēkam novēlēt -  tam tas pat var izdoties vieglāk, tam nav tik ļoti jāsasprindzinās ar domāšanu. Viņam tikai nedaudz ir jākoncentrējas, lai tiktu tiktāl, ka redz iekšēji, ja ārēji vairs redzēt nevar. Bet tas ir tas, kam vienmēr ir jātiek uzsvērtam, ja runā par šādām augstākajām atziņām: ja runā par šādām augstākajām atziņām, tad vienmēr tur ļoti tuvu ir tas, ka, dabiski, var piepūlēties pārāk daudz, un tad augstāko atziņu vietā var iestāties kaut kas tāds, kā, teiksim, acs lēcas traucējumi. Lēca dēļ šīs spēcīgās iekšējās koncentrēšanās, ja arī nesaslimst ar kataraktu, tomēr var palikt nedaudz necaurspīdīga. Tādēļ manā grāmatā “Kā sasniegt augstāko pasauļu atziņas?” viss ir aprakstīts tā, ka kāds cilvēks to, kas tur ir pārrunāts, var sasniegt, bet nepaliek līdz ar to slims. Neviens vingrinājums nedrīkst būt aprakstīts tā, ka no tā kāds varētu palikt slims. Bet acs lēca, tā ir vieta cilvēkā, kas mums patiešām acs iekšienē var atklāt visu garīgo pasauli. Un tā mēs varam teikt: var redzēt ārēji, ja acī viss ir caurspīdīgs. Var redzēt iekšēji, ja kaut kas patvaļīgi tiek padarīts necaurspīdīgs.

Jā, mani kungi, tas jau ir kaut kas, kas var jums padarīt skaidru, kā īstenībā rodas atziņas no garīgās pasaules. Atziņas no augstākajām pasaulēm rodas tieši tādējādi, ka vispirms savā galvā atklāj tos atsevišķos punktus, kuri nav vajadzīgi parastajai darbībai tāpēc, ka tie atrodas mierā. Caur lēcu vispirms iepazīst ārējo pasauli. Bet var visu ķermeni attīstīt tiktāl, ka viss iespējamais iekšēji kādu acumirkli netiek izmantots. Ja, piemēram, nelieto sirdi – asinsrite var turpināties, bet izslēdz sirdi kā maņu orgānu – tikai tad sāk uztvert visu asinsriti. Bet tad uztver ne tikai asinsriti. Ja jūs savu sirdi padarāt tādu, ka zināmā mērā skatāties cauri visam savam ķermenim uz asinsriti, ja jūs tātad iekšēji nesajūtat sirdi un nesajūtat pulsa sitienus, bet gan skatāties tam cauri, tāpat kā jūs ar galvu mācāties skatīties uz pasauli cauri lēcai, ja jūs tātad iemācieties skatīties paši sevī, tad, mani kungi, jūs redzat ne tikai asinsriti vienu pašu, bet gan ieraugāt visu Mēness kustību, visu, ko dara Mēness, un jūs redzat, kādas ir Mēness un Saules attiecības. Un tad jūs redzat sirds radniecību ar Sauli un Mēnesi.

Redziet, senos laikos tas viss cilvēkiem bija vieglāk. Toreiz cilvēki vēl patiešām nebija tā ieskoloti, ka visu zinātni ir jāuzzina tikai no ārpasaules. Viņi vispār negribēja visu tā redzēt savā priekšā. Ja kādu grieķi, tātad cilvēku, kurš ir dzīvojis pirms divdesmit septiņiem, divdesmit astoņiem gadu simtiem, aizvestu uz kino, jā, viņš ilgi kino neskatītos, viņš burtiski zaudētu samaņu, jo tajā momentā, kad senais grieķis paskatītos uz to, viņa iekšienē, bet ne jau tikai vienā daļā, bet gan visā cilvēkā rastos tas, kas rodas jums, kad kāda jūsu daļa iemieg, kad kaut kas uz to spiež. Cilvēks neiemigtu īstā miegā, bet rastos šī visa cilvēka iemigšana, ja jūs seno grieķi nosēdinātu kinoteātrī. Dabiski, ka viņš no tā zaudētu samaņu. Senais grieķis vispār nespētu to uzlūkot, jo tajā momentā viņa galvā caur sirdi rastos tādi traucējumi visā asinsrites sistēmā, ka viņam viss ķermenis, ne tikai atsevišķas daļas, iemigtu, un galva vairs nespētu neko pārvaldīt. Viņš zaudētu samaņu. Cilvēks tiešām ir kļuvis pavisam citāds, nekā viņš bija senajos laikos. Šodien cilvēkam jau ir tik nekārtīga asinsrite modernās kultūras dēļ, ka viņš kino samaņu nezaudē.

Ja patiešām kāds iekšēji nedaudz ir nodarbojies ar garazinātni un tad aiziet uz kino, tad ir ļoti jāsaņemas, citādi vēl arī mūsdienās var zaudēt samaņu. Bet vai nav tiesa, mēs visi esam cilvēki un pieņemam viens otra īpašības. Un ir tā, ka cilvēkam vairs nav tādas asinsrites sistēmas kā senajos laikos, kā senajam cilvēkam. Tādēļ senie cilvēki varēja vieglāk caurskatīt asinsrites sistēmu un varēja vieglāk runāt par Sauli un Mēnesi nekā mēs. Mēs esam no tā nogriezti un varam pie tā atkal nonākt tikai ar vingrinājumiem. Mums vispirms atkal orgānus tiešām ir jāpadara tādus, lai mēs varētu redzēt.

Redziet, senais grieķis tādēļ vēl varēja saprast, ja vecāki cilvēki viņam kaut ko stāstīja par to, kā īstenībā uz Zemes viss norisinās. Nedrīkst domāt, ka viss, kas mums ir saglabājies no senajiem laikiem, vienmēr ir tikai māņticība, tikai vēlākie to daudzējādi ir pārveidojuši tā, ka tas ir kļuvis par māņticību. Tas ir tiešām īpatnēji, kā lietas, kas iesākumā ir pavisam saprātīgas, vēlāk kļūst vienkārši par māņticību. Ja vairs nezina, kā tās lietas īstenībā vajadzētu izpildīt, tad tās kļūst par māņticību. Tā, piemēram, senie jūdi neēda cūkas gaļu. Jā, viņi zināja, ka viņu rasei un tam apvidum, kur viņi dzīvoja, cūkas gaļa padara viņus vājus. Bet vēlāk tas tad kļuva par māņticību. Lietas, kas vēlāk kļūst par māņticību, vienmēr ir cēlušās no agrākām saprātīgām lietām. Mums tātad nevajag iedomāties, ka tas, kas agrāk pastāvēja kā senās zināšanas, vienmēr bija kas bezjēdzīgs, bet ne vienmēr uz seno var paļauties, jo senās lietas daudzējādi ir viltotas. Tādēļ visu ir jāizpēta no jauna.

Tādēļ tas ir tik nejēdzīgi, ka ļaudis par antroposofiju saka: tur tiek savākts kopā tas, kas reiz jau bija. – Nekas netiek vākts kopā, bet gan viss tiek izpētīts no jauna! Un tie, mani kungi, kuri jums saka: tur antroposofijā viņi tikai vāc kopā visvisādus senos gnostiķus – tiem kādreiz pajautājiet, kur viņi var pierādīt, ka šis stāsts par acs lēcu, kā es jums to iepriekšējā reizē un šodien izstāstīju, kur tas ir atrodams kādā grāmatā. To nevarēs nekur atrast, jo šī lieta ir tikusi pilnībā aizmirsta. Tādēļ jūs katram, kurš saka, ka te esot tikai kopā savāktas lietas, varat atbildēt: tu melo, jo tu nemaz nezini, kas tur tiek teikts – ka tātad viss šis uzskats par sirdi un tā tālāk tiek atjaunots.

Ir tā, ka te viss tiek izpētīts no jauna un tad nonāk pie visa cilvēka. Un ar tādām vienkāršām lietām, kā cilvēks kustas dejojot, griežoties, kam es pieskāros iepriekšējo reizi un arī šodien, ko izsauca Burlē kunga jautājums, var daudz ko izzināt. To var saprast.

Bet, mani kungi, tad atklāsies kaut kas cits, no kā cilvēce baidās visvairāk. Jo redziet, ja antroposofija reiz izlauzīsies – šodien jau vēl nevar neko darīt; ja grib praktiski kaut ko darīt, tad jau tūdaļ iet velns vaļā; pat ja tās lietas tikai pasaka, tūlīt jau rodas pretinieki, ko jūs ziniet pietiekami – bet kad reiz antroposofija būs tiktāl, ka iespiedīsies mūsu skolās, kad šīs lietas visur būs spēkā, tad nāks vēl kaut kas cits. Proti, tad zinās, kādas kustības cilvēkam viņa veselībai un visai viņa vielmaiņas attīstībai ir pareizas un kādas nepareizas. Tad pienāks laiks, kad darbu iekārtos pēc cilvēka. Šodien darbu iekārto, orientē pēc mašīnām. Šodien cilvēkam ir jākustas tā, kā tas šķiet piemēroti ļaudīm, kuri šīs mašīnas ir atklājuši. Vēlāk sapratīs: ne jau tas, kas nāk no mašīnām, ir galvenais, bet gan cilvēks ir galvenais. Tādēļ drīkst būt tikai tādas mašīnas, kas ir ierīkotas cilvēkam. Un to varēs izdarīt tikai tad, kad antroposofija reiz tiks pilnībā pieņemta. Tad varēs teikt: visam mašinālajam ir jāorientējas pēc cilvēka.

Bet tam kaut kas ir nepieciešams. Vispirms ir jāsaprot, ka sidrs nav nekas mehānisks, mašināls, bet gan vadās no cilvēka. Tad arī ārējām mašīnām varēs atrast pamatu, kā tās izveidot tā, lai tās vadītos pēc cilvēka. Bet tāda zinātne, kas ir iekārtojusies tik ērti sev, ka apraksta sirdi tā, it kā cilvēkam viņa asinsritē būtu tikai tāds sūknis, tā nemokās ar sirdsapziņu arī taisot tādas mašīnas, ka cilvēkam ir jāvadās pēc tām. Ar šo aplamo uzskatu zinātnē ir burtiski saistīts arī viss mūsu aplamais sociālais stāvoklis. Un tādēļ nāksies vien apjēgt, ka vispirms ir jānāk pareizai domāšanai par cilvēku; tikai tad var sākties īsta sociālā dzīve. Kamēr domā, tic, ka sirds esot tikai pumpis, tikmēr arī ārējā dzīvē nevarēs pareizi iekļauties. Tikai tad, kad zinās, ka neredzamais cilvēks ir augstāks nekā viņa sirds, viņš ir tas, kurš kustina savu sirdi, tad arī mašīnas ierīkos cilvēkiem un nevis otrādi. To tikai ir jāsāk atzīt.

Šodien cilvēki grib dzīvot daudz par ērtu. Viņi patiešām dara savu dzīvi pārāk ērtu. Kas mūsdienās ir visinternacionālākais? Futbols! Es to jums nesen skaidroju. Bet tas, kas ir garīgs, tas vienmēr tiek atspiests mazā cilvēku lokā un tā tālāk. Tas sašķeļas, saskaldās. Vai nav tiesa, Norvēģijā var dzirdēt: lai dzīvo! – vai arī var dzirdēt dziedam kādu vācu dziesmu, kad  tur augšā aizbrauc futbolisti (no Vācijas). Bet citādi ļaudis nošķiras.

Tas, kam ir jātiek apjēgtam, ir gars, bet tā, ka tas tiek aptverts atsevišķajā. Ne jau vispārīgi runājot par garu, garīgumu, bet gan aptverot to katrā atsevišķajā lietā.

Nākamajā sestdienā tad turpināsim par to runāt.

CETURTĀ LEKCIJA

Dornaha, 1923.gada 9.jūnijs

Gaismas un krāsu iedarbības Zemes vielās un pasaules ķermeņos

Kāda ķermeņa krāsa ir saistīta ar visu to veidu, kā tas ir iekļauts pasaulē. Septiņas varavīksnes krāsas. Prizmas krāsas. Gāzes liesmas. Spektrālanalīze. Kā rodas krāsas? Nātrija liesma. Izstarojošas substances. Dzelzs asinīs. Marss un Saturns kā pretstati.

Vai jums ir kādi jautājumi, mani kungi?

Jautājums: Dažādām ķīmiskām vielām ir tāda īpašība, ka tās piešķir, piemēram, liesmai, zināmu krāsu. No otras puses, arī dažādām zvaigznēm piemīt krāsu mirdzums, kā Marsam. Es labprāt kaut ko uzzinātu par šo lietu. Piemēram, Marsam ir sarkanīga nokrāsa. Dzelzs, kad oksidējas, rūsa arī ir sarkanīgā krāsā. Vai tur ir kādas kopsakarības?

Dr.Šteiners: Tas, dabiski, ir ļoti grūts jautājums. Vispirms vajadzētu atcerēties to, ko mēs par krāsām jau esam pārrunājuši. Mēs par krāsām jau esam pārrunājuši dažādas lietas. Jums ir jāapdomā, ka kāda ķermeņa krāsa tomēr ir saistīta ar visu to veidu, kā tas ir iekļauts pasaulē. Iedomāsimies tātad, ka mums ir kāda viela. Katrai vielai ir pilnīgi noteikta krāsa. Tagad jūs domājat, ka šī krāsa atkarībā no apstākļiem var izpausties pavisam citādi, ja šo vielu ieliek liesmā, tā ka tad rodas zināma liesmas nokrāsa? – Tad ir jābūt skaidrībā par to, ka taču, kad rodas liesma pati, liesmai jau ir noteikta krāsa, un ka tad, ja mēs liesmā ieliekam kādu vielu, tad kopā darbojas divas krāsas, vielas krāsa un liesmas krāsa. Tas vispār ir kaut kas augstākā mērā īpatnējs, kā pasaulē uzvedas krāsas. Par to es jums tagad nedaudz pastāstīšu.

Jūs taču zināt parasto varavīksni. Varavīksnei ir sarkans loks, tad tas pāriet oranžā un dzeltenā, tad loks kļūst zaļš, tad zils, tad loks kļūst tumšāki zils, indigo zils un tad loks kļūst violets. Tā mēs dabūjam pēc skaita apmēram septiņas krāsas, kādas varavīksnei ir. Šīs septiņas krāsas, dabiski, cilvēki vienmēr ir novērojuši un izskaidrojuši visdažādākajos veidos, jo īstenībā šīs septiņas krāsas, ko tur dabū no varavīksnes, ir visskaistākās krāsas, kādas vispār dabā var redzēt. Un bez tam jums ir jāzina, ka šīs krāsas ir tādas, it kā tās pilnīgi brīvi lidotu gaisā. Tās rodas, kā jūs zināt, ja kaut kur spīd saule un saulei priekšā ir lietus. Tad debesu pretējā pusē parādās varavīksne. Ja tātad jūs kaut kur redzat varavīksni, tad jums ir jāsaka: kur tad ir lietus? Jā, lietum pretējā pusē ir jābūt saulei. – Tādai ir jābūt kārtībai. Tā rodas šīs septiņas varavīksnes krāsas.

 Bet šīs septiņas krāsas parādās vēl arī citādi. Iedomājieties, ka mēs dedzinām kādu metālisku ķermeni, sakarsējam to arvien vairāk un vairāk, tā ka šīs metāliskais ķermenis kļūst ļoti karsts. Tad šis metāliskais ķermenis vispirms kļūst, kā jūs to zināt, sarkani kvēlojošs, beigās balti kvēlojošs, kā saka. Tātad iedomājieties, ka mēs esam izsaukuši sava veida liesmu tādējādi, ka mums īstenībā ir, gribētos teikt, metāla liesma. Bet tā nav īstena liesma, tas ir kvēlojošs metāls, metāls, kas kvēlo. Ja tagad šādu metālu, kas kvēlo, aplūko caur tā saucamo prizmu, tad neredz balti kvēlojošu masu, bet gan redz tās pašas septiņas krāsas kā varavīksnē.

Es tagad to shematiski uzzīmēšu. Iedomājieties, ka šeit būtu kvēlojošais metāls, un te man tagad ir tāda prizma. Jūs zināt, kas ir prizma. Te tā ir zīmēta no sāniem, tāds trīsstūrains stikls. Te ir mana acs. Es tagad skatos te cauri. Tad es te redzu nevis baltu ķermeni, bet gan es redzu septiņas varavīksnes krāsas, septiņas vienu otrai sekojošās krāsas: sarkana, oranža, dzeltena, zaļa, zila, indigo zila, violeta. Tātad caur prizmu es redzu to, kas īstenībā ir balts, kas ir balti kvēlojošs, septiņās krāsās. No tā jums izriet, ka to, kas ir balti kvēlojošs, var redzēt mirdzam varavīksnes krāsās.

 Tagad var izdarīt vēl arī kaut ko citu, kas ir ārkārtīgi interesanti. Redziet, šādu balti kvēlojošu masu var radīt tikai, ja metālu, vai vispār kādu cietu ķermeni, padara kvēlojošu. Bet ja man ir gāze un es šo gāzi sadedzinu, tad, skatoties caur prizmu, es nedabūju šīs septiņas krāsas, nav šādas septiņu krāsu joslas, bet gan pavisam kas cits.

Jūs tagad varat teikt: kā tad var iegūt kvēlojošu gāzi? Jā, kvēlojošu gāzi var iegūt ļoti vienkārši. Piemēram, iedomājieties, ka man ir parastā vārāmā sāls. Parastās vārāmās sāls sastāvā ir divas vielas, viena metālveidīga viela, ko sauc par nātriju, un tad vēl ir arī hlors. Hlors ir gāze, kas, kad tā izplūst, kad tā kaut kur ir, tūlīt asi cērtas degunā. Tā ir tā pati gāze, ko izmanto, piemēram, veļas balināšanai. Veļa izbalinās no tā, ka tai pāri liek plūst hloram.

Ja tātad nātrijs un hlors ir kopā vienā ķermenī, tad tā ir mūsu parastā vārāmā sāls, ko mēs pievienojam saviem ēdieniem. Ja hloru atdala un ieliek liesmā nātriju, kas pats par sevi ir iebalts, tad liesma paliek pavisam dzeltena. No kā tas rodas? Jā, mani kungi, tas nāk no tā, ka nātrijs, ja liesma ir pietiekami karsta, kļūst par gāzi, un tad nātrija gāze sadeg ar dzeltenu liesmu, rada dzeltenu liesmu. Mums tātad tagad ir ne tikai īsti kvēlojošs metālisks ķermenis, bet arī gāzes liesma. Ja es to tagad aplūkoju caur savu prizmu, tad tā nepaliek tādā pašā veidā septiņkrāsaina, bet gan pamatā paliek dzeltena. Tikai vienā maliņā – bet tad ir ļoti, ļoti uzmanīgi jāieskatās – ir kaut kas nedaudz zilgans un kaut kas sarkanīgs.

 Bet kopumā tas pat nav pamanāms; redz tikai dzelteno.

Bet tas viss vēl nav tas interesantais. Visinteresantākais ir: ja es to visu tagad te uzstādītu, te būtu dzeltenā liesma, un tad atkal skatītos caur prizmu, ko tad jūs teiktu? Jūs teiksiet: ja es skatos te cauri, tad redzu sarkano, oranžo, dzelteno, zaļo un tā tālāk krāsu. Tur ir arī dzeltenā krāsa, jūs teiksiet. Tātad, kad es skatos te cauri, dzeltenā krāsa būs īpaši spēcīga, jūs teiksiet, dzeltenā krāsa būs īpaši spoža, tur būs tiešām mirdzoši dzeltena krāsa. – Jā, redziet, tā tas nav. Kas tur notiek, ir, ka dzeltenā krāsa neparādās vispār, dzeltenā tiek pilnīgi izdzēsta, un tās vietā ir melna josla. Tieši tāpat kā var būt dzeltena gāzes liesma, tā var būt arī, piemēram, zila. Var arī atrast vielas, kā piemēram, litijs, kas dod sarkanu liesmu. Kālijam un līdzīgiem ir zila liesma. Ja nu jūs, piemēram, noliktu te zilu liesmu, tad nav tā, ka zila krāsa te parādītos spēcīgāk, bet gan atkal ir tikai melna josla. Īpatnējais tātad ir: ja kaut ko padara kvēlojošu, ja kaut kas kvēlo kā ciets ķermenis un nav gāze, tad iegūst šo krāsu joslu no septiņām krāsām. Bet ja mums ir tikai degoša gāze, tad vairāk vai mazāk iegūst tikai vienu vienīgu krāsu, un šī vienīgā krāsa tad visā krāsu spektrā izdzēš to, kas tai ir pašai kā krāsai.

To, ko es jums tagad stāstu, cilvēki zina vēl salīdzinoši neilgu laiku, tas tika atklāts tikai 1859.gadā. Tikai 1859.gadā atklāja: septiņkrāsainā spektrā, kas nāk no kvēlojoša cieta ķermeņa, atsevišķas krāsas, kas nāk no kvēlojošām gāzēm, degošām gāzēm, izdzēš atbilstošās krāsas ārā.

No tā jūs jau redzat, cik ārkārtīgi komplicēti viena krāsa iedarbojas uz citu. Un ar to tagad ir saistīts tas, ka, ja parasti uzlūko sauli, tad tā ir veidota tā, it kā būtu balti kvēlojošs ķermenis. Tā patiešām ir: ja virspusēji skatās caur prizmu, tad arī saulē redz šīs vienu otrai sekojošās krāsas: sarkano, oranžo, dzelteno, zaļo, zilo, indigo, violeto. Bet ja ieskatās precīzāk, tad saulē, saules ripā nav vis šīs septiņas krāsas, bet gan tikai apmēram ir šīs septiņas krāsas, kam pa vidu ir daudzas melnas līnijas, vesels kopums melnu līniju. Tātad, ja precīzi skatās uz sauli, tad nav vis septiņkrāsaina josla, bet gan ir septiņas krāsas, kuras visur pārtrauc daudzas melnas līnijas.

Ko tad tur būtu jāsaka? Ja no saules nespīd īstais, nepārtrauktais krāsu spektrs, bet gan daudzu melnu līniju šķērsots spektrs, jā, tad ir jāsaka: starp mums un sauli ir daudzas degošas gāzes, kas pa ceļam vienmēr izdzēš atbilstošās krāsas. – Tātad, ja es kvēlojoša metāla vietā skatos uz sauli un redzu melnās līnijas, tad man visur, kur ir redzamas šīs melnās līnijas, ir sev jāsaka: te, tātad vienmēr noteiktā vietā, piemēram, nātrijs izdzēš dzelteno krāsu. Ja es skatos saulē un dzeltenajā krāsā ir melna līnija, tad man ir jāsaka: starp mani un sauli ir nātrijs. – Un tā es saules gaismā redzu melnas līnijas visiem metāliem. Tātad starp mani un sauli pasaules telpā gāzveidīgi ir izplatīti visi iespējamie metāli.

Kas no tā izriet? Mani kungi, no tā izriet, ka pasaules telpa, iesākumā vismaz Zemes apkārtne, ir pildīta ar daudziem ne tikai kvēlojošiem, bet gan degošiem metāliem. Ja to apdomā, tad vispār ir jābūt skaidrībā par to, ka, pamatā ņemot, nekur nevar tikt runāts par to, ka mēs stāvam te uz Zemes un tur augšā ir kvēlošā saule, bet gan tas, ko mēs redzam, tas īstenībā ir atkarīgs no tā, kas atrodas starp mums un sauli. Un fiziķi būtu ļoti pārsteigti, ja viņi kādreiz patiešām varētu nonākt uz saules, jo tur neizskatītos tā, kā viņi to iedomājas, bet gan tas, kas ir redzams, īstenībā ceļas no tā, kas atrodas starp cilvēkiem un sauli. Te jūs jau no viena piemēra redzat, cik komplicēta īstenībā ir kopsakarība starp substancēm un krāsām.

Ja jums tātad kaut kur ir kāda liesma, un šai liesmai, piemēram, sveces liesmai ir kāda noteikta nokrāsa, tad jums vispirms ir jājautā: jā, kas tad ir šīs sveces sastāvā? – Liesmā jums gāzveidā ir tās vielas – tās parasti kļūst gāzveidīgas liesmas karstumā – kas cietā stāvoklī ir iekšā svecē. Ja jūs tad paskatāties, kā es to te darīju ar liesmu, caur prizmu: viela, kas ir gāzveida, iekrāso visu liesmu. Piemēram, nātrijs padara visu liesmu dzeltenu. Ja jums tad, piemēram, šajā telpā būtu kāda liesma un jūs skatītos uz to caur prizmu – nātrija melnās līnijas ir gandrīz visur. Nemaz nav nātriju īpaši jāpievieno. Ja ir precīzi izveidota aparatūra, tā lai varētu precīzi skatīties, tad šīs melnās līnijas atklājas visur, kam īstenībā vajadzētu būt dzeltenām un kas, pamatā ņemot, ceļas no tā, ka visur ir nelielas nātrija pēdas. Īstenībā uz zemes nav atrodams gandrīz nekas, kur nebūtu kaut vai mazs nātrija piejaukums. Bet tas jums pierāda, ka nātrijs vispār ir nepieciešams dabā. Kur tā nav, tur mēs nevarētu dzīvot. Mums vienmēr noteiktam daudzumam nātrija ir jābūt arī sevī, mums ir jāpārstrādā nātrijs. Un tas sevi īstenībā nodod tikai ar to, ka visur izdzēš dzeltenās līnijas un padara tās par melnām.

Tagad jums ir jāatceras tas, ko es jums reiz jau teicu: kā rodas zilas un violetas krāsas? Kā rodas sarkanas un dzeltenas? – Zila, to es jums jau teicu, izskatās plašā pasaules telpa, jo tur ārā, kur mēs redzam Visumu, nekā nav. Tā ir plašā, melnā pasaules telpa. Mēs tātad redzam tālo, melno pasaules telpu. Bet mēs taču to neredzam tā, ka tā vienkārši būtu mūsu priekšā. Starp mums un šo tālo, melno pasaules telpu ir ūdens tvaiki, kas nemitīgi ceļas augšā. Arī ja gaiss ir tīrs, tajā nemitīgi ir ūdens tvaiki. Ja te ir Zeme (tas tiek uzzīmēts), te ir ūdens tvaiki un visapkārt ir melnais kosmoss, tad saule spīd cauri šiem tvaikiem. Kad jūs stāvat te lejā un skatāties uz augšu, tad redzat nevis melno, bet gan zilo krāsu. Cauri apgaismotajam jūs tagad tumšo telpu redzat zilu. Tas ir, ja es redzu kaut ko tumšu, melnu cauri apgaismotajam, tad es to redzu zilā krāsā.

Rītausma vai saulriets, kā jūs zināt, ir dzeltenīgā vai dzeltenīgi-sarkanīgā krāsā. Ja tā ir Zeme (tas tiek uzzīmēts), visapkārt ir tvaiki, un te tagad parādās saule, es redzu visu te apgaismotu. Te es redzu kaut ko gaišu, bet iesākumā cauri tumšajiem tvaikiem. Tādējādi man tas izskatās dzeltenā krāsā. Ja es redzu kaut ko gaišu cauri tumšajam, tas kļūst dzeltens. Ja es redzu kaut ko tumšu cauri gaišajam, tas kļūst zils. Zilā krāsa ir tumsa, kas tiek saskatīta cauri gaišajam, dzeltenā krāsa ir gaišais, kas tiek saskatīts cauri tumšajam. To taču var saprast!

Ja tagad man ir dzeltenā krāsa no dzeltenās nātrija liesmas, tad šī dzeltenā nātrija liesma nozīmē, kā nātrijs ir viela, kas iztvaikojot kļūst ļoti gaišs, bet vienlaikus ap sevi rada kaut ko tumšu. Tātad nātrijs īstenībā deg šādi: ja šeit sadeg nātrijs, tad vidū augšā šaujas baltā gaisma un visapkārt augšā šaujas tumsa, un tādējādi es dzelteno redzu dzeltenu. Tātad nātrijs izstaro gaismu, bet visapkārt, tā kā tas izstaro tik spēcīgu gaismu, tas rada tumsu.

Par to jums nebūtu jābrīnās, ka spēcīgi gaismu izstarojošais nātrijs ap sevi rada tumsu, jo, ja jūs esat sprinteris un tiešām ātri skrienat, un kāds grib jums tad tikt līdzi, tad viņš tomēr atpaliek. Tas, kas te izšļācas, tas tieši ir kā tāds ātrskrējējs; tas tātad parādās mirdzošs cauri tumsai, tas man šķiet dzeltenā krāsā.

Ar parasto sveces liesmu ir tā, kā daļiņas tā sašķeļas. Līdz ar to te visapkārt kļūst gaišs un vidū paliek tumšs. Tādēļ, ja jums ir parasta sveces liesma, tad jūs redzat tumšo cauri gaišajam. Te lēkā gaišie punktiņi. Te vidū paliek tumšs, tādēļ tas šķiet zilā krāsā. Ja tātad mums ir dzeltena liesma kā nātrijam, tad tas nozīmē, ka tas ārkārtīgi spēcīgi šļakstās. Ja ir zila liesma, tad tas nozīmē, ka īstenībā tā stipri nešļakstās, bet gan sašķeļas.

Tā vispār pasaulē ir atšķirība starp substanču iedarbībām. Iedomājieties, ka man te būtu stikla caurule; es to abos galos aizkausēju ciet. Bez tam es no tās izsūknēju gaisu, tā ka iegūstu pilnīgi tukšu, bez gaisa stikla cauruli. Tagad es daru sekojošo: es te pievadu elektrisko strāvu, kam kontakti ir te un te (otrā galā); tā ir strāva, kas te tad ir noslēgta. Te tātad tagad viens otram pretī ir divi elektrības poli. Starp tiem ir bezgaisa telpa. Tur tagad rodas kaut kas ļoti īpatnējs: vienā pusē elektrība izšļācas, un otrā galā, kur tas izskatās zilganā krāsā, izveidojas šādi viļņi, un tad tas savienojas. Tur, tā sacīt, gaišais nemitīgi šļācas iekšā tumšajā, gaišā elektrība tumšajā. Tur jums abas šīs liesmas, ko es jums rādīju, ir atdalītas viena no otras. Viena jums ir pie viena elektrības pola, otra pie otra pola. Ko dara nātrija liesma, te tiek izdarīts vienā pusē, ko dara parastā sveces liesma, tas tiek izdarīts otrā pusē.

Ja rīkojas pareizā veidā, tad te iegūst dažādus starojuma veidus, arī rentgena starus, ar kuriem, kā jūs zināt, var redzēt cietās sastāvdaļas, kaulus un tā tālāk, vai svešķermeņus, kas ir ķermenī.

Tā lieta tātad ir tāda, ka pasaulē ir substances, kas izstaro. Ir citas substances, kas neizstaro, bet gan, var teikt, kvēlo un virspusē pārvelkas ar tādiem viļņiem. Substances, kas virspusē pārvelkas ar tādiem viļņiem, ir zilganas; substances, kas izstaro, ir dzeltenīgas. Ja tad dzeltenīgajam priekšā aizstājas kāds tumšs ķermenis, tad dzeltenīgais kļūst sarkanīgs. Tātad, ja dzeltenīgo padara tumšāku, tas var kļūt sarkanīgs.

Tātad jūs redzat, mani kungi, mums pasaulē ķermeņi ir tā, ka pa daļai tie staro un līdz ar to rāda gaišās krāsas, kas ir varavīksnes vienā pusē, un ka no otras puses tie nestaro, bet gan izsūta tādus viļņus. Līdz ar to rodas zilganās krāsas, kas ir varavīksnes otrajā pusē.

Ja jūs to zināt, tad teiksiet: ir tādas zvaigznes, kā piemēram, Marss, kas staro dzeltenīgi-sarkanīgi, vai, kā piemēram, Saturns, kas staro zilganā krāsā. Tagad no tā, kāda tā zvaigzne ir, var redzēt, kā tā izturas. Marss vienkārši ir zvaigzne, kas daudz izstaro, līdz ar to tam ir jāizskatās dzeltenīgi-sarkanīgam. Tā ir zvaigzne, kas daudz izstaro. Saturns ir ķermenis, kas izturas mierīgāk un pārvelkas ar viļņiem. Šos viļņus pat gandrīz var redzēt tam visapkārt. Ja mums ir Saturns, tad viļņus ap to vēl var redzēt kā gredzenus. Tas izskatās zilā krāsā, jo ietinas viļņos.

Tas, ko novēro ar Zemes ķermeņiem, mums rāda, ja tikai to novēro nevis truli, bet gan pareizi, kādi ir ķermeņi ārā pasaules telpā. Tikai ir jābūt skaidrībā par to, ka visa pasaules telpa ir pildīta, kā es jums jau teicu, ar visām iespējamām substancēm, kas īstenībā vienmēr ir tādā degošā stāvoklī.

Ņemsim tagad kādu ķermeni, piemēram, dzelzi: tas rūsē. To taču jūs domājāt ar savu jautājumu? Dzelzs rūsē, un līdz ar to tā kļūst sarkanīgāka nekā parasti. Mums tātad ir ķermenis, kas ir salīdzinoši tumšs, kas rūsē un līdz ar to kļūst sarkanīgs. Pēc tam, kad nu mēs esam studējuši krāsas, mēs varēsim dot izskaidrojumu tam, ko tas īstenībā nozīmē: dzelzs rūsējot, tātad, kad tā ir nemitīgi pakļauta gaisa iedarbībai, kļūst sarkanīga. – Noskaidrosim pilnīgi skaidri, ko tas nozīmē. Man, dabiski, te nav visas krāsas, bet jūs taču varēsiet iztēloties, ko es domāju. Tātad pieņemsim, ka mums ir zilā dzelzs. Tagad tā ir pakļauta gaisa iedarbībai. Tagad tā, tādēļ ka ir pakļauta gaisa iedarbībai, kļūst sarkanīga rūsējot.

Tagad jūs varētu teikt, ka sarkanīgā krāsa rodas tādēļ, ka ir kaut kas gaišs, ko redz cauri tumšajam. Tātad gaišais, ja uz to skatās caur tumšo, kļūst sarkanīgs. Kad es skatos uz dzelzi, kāda tā ir savā parastajā stāvoklī, tad vispirms tā ir tumša, tas ir, izmet viļņu līnijas. Bet ja es dzelzi ilgu laiku atstāju gaisā, ja dzelzs ilgi stāv gaisā, tad gaiss piekļūst dzelzij; un dzelzs pamazām gaisā kļūst tāda, ka sāk iekšēji pret šo gaisu aizsargāties. Tā aizsargājas pret gaisu, sāk starot. Un tas, kas staro, kā te šī nātrija liesma, kur tad visapkārt ir tumšais, tas kļūst dzeltenīgs vai sarkanīgs. Tā ka jūs tātad varat teikt: attiecības starp dzelzi un gaisu ir tādas, ka dzelzs sāk iekšēji palikt nemierīga un starot. Dzelzij sāk kņudēt un tā staro.

  Jūs taču arī zināt, ka arī cilvēka ķermenī ir dzelzs, un tur tā ir ļoti svarīga viela. Dzelzi satur cilvēka asinis, un dzelzs ir ļoti svarīga asins sastāvdaļa. Ja mums asinīs ir pārāk maz dzelzs, tad mēs esam cilvēki, kas nevar kārtīgi paiet, kas ātri nogurst, ātri paliek gurdeni. Ja mums asinīs ir pārāk daudz dzelzs, tad mēs kļūstam par uzbudinātiem cilvēkiem un visu sadauzām. Mums tātad asinīs ir jābūt tieši pareizajam daudzumam dzelzs, citādi mums klājas slikti. Šodien, mani kungi, ar šādām lietām nodarbojas mazāk, bet reiz es jau esmu pievērsis tam jūsu uzmanību: ja pēta, kā cilvēks ir saistīts ar visu pasauli, tad atklāj: asinis cilvēkā ir saistītas ar Marsa iedarbību. Marss, kurš taču pārvietojas, faktiski vienmēr mūsos ierosina asins darbību. Tas ir dēļ tā radniecības ar dzelzi. Tādēļ jau senie mācītie vīri, kas to zināja, pierakstīja Marsam to pašu dabu, kāda ir dzelzij. Tātad Marsu savā ziņā var uzskatīt par kaut ko, kas ir vienāds ar mūsu dzelzi. Bet vienlaikus tas mirguļo sarkanīgi dzeltens, tas ir, tas nemitīgi staro savā iekšienē. Marsā mēs tātad redzam ķermeni, kas iekšienē nemitīgi kļūst starojošs.

Visu šo lietu var apjēgt tikai tad, ja tieši pēc šādām studijām saka: Marsam ir dzelzij līdzīgs veids, tā ir dzelzij līdzīga substance; bet tā nemitīgi kņud, nemitīgi grib kļūt starojoša. Kā dzelzs gaisa ietekmē, tāpat Marss savas apkārtnes ietekmē nemitīgi grib starot. Tam īstenībā ir tāda daba, kas nemitīgi iekšēji ir nemierīga, tas ir, grib kļūt dzīva. Marss nemitīgi grib pāriet dzīvā stāvoklī. – To var redzēt no visas tā nokrāsas un visa tā veida, kā tas izturas. Ja ir darīšana ar Marsu, tad ir jāzina, ka tas ir debesu ķermenis, kas īstenībā nemitīgi gribētu kļūt dzīvs.

Ar Saturnu ir citādi. Saturnam ir zilgans spīdums, tas ir, tas nestaro, bet gan aptver sevi ar viļņveidīgo. Saturns ir tiešs pretstats Marsam. Saturns nemitīgi grib pāriet nedzīvajā, nemitīgi grib kļūt par līķi. Ar Saturnu ir redzams, ka to zināmā mērā ietver gaišums, tā ka mēs viņa tumsību redzam cauri gaišumam zilganu.

Tagad es pievēršu jūsu uzmanību: jūs variet redzēt kādu ļoti jauku parādību, ja kādreiz ne pavisam melnā, bet tomēr stipri krēslainā naktī ejat cauri vītolu mežam, cauri mežam, kur aug vītoli.. Tad jūs ik pa laikam varat kaut ko redzēt, kas spiež jūs jautāt: pērkoņi un zibeņi, kas tur tā mirdz? Kas tas ir, kas tā mirdz? – Tad jūs pieejat tuvāk un atklājas, ka mirdzošā ir trūdoša koksne. Tātad trūdošais kļūst mirdzošs. Ja jūs tad aizietu ļoti tālu un tad paskatītos uz to, un aiz šī mirdzošā jums būtu kaut kas tumšs, tad jums šis mirdzošais vairs neizskatītos mirdzošs, bet gan zilā krāsā. Un tā tas ir ar Saturnu. Saturns īstenībā nemitīgi trūd. Saturns trūd. Tādēļ tam apkārt ir gaišums, bet pats tas ir tumšs, un tādēļ šķiet zilgans, jo mēs Saturna paša tumšumu, gribētos teikt, redzam cauri trūdošajām vielām, kas ir tam visapkārt. Marsu tātad redz, kā tas nemitīgi grib dzīvot, Saturnu redz, kā tas nemitīgi grib mirt.

Tas ir tas interesantais, ka debesu ķermeņus var apskatīt tā, ka par tiem var teikt: debesu ķermeņi, kas izskatās zilganā mirdzumā tīti, iet bojā, un tie, kas izskatās sarkanīgi, dzeltenīgi mirdzoši, tie vēl tikai rodas. Un tā jau arī pasaulē ir: vienā vietā ir kaut kas, kas rodas, citā vietā ir kaut kas jau zūdošs. Tāpat kā uz Zemes vienā vietā ir kāds bērns, citā vietā sirmgalvis, tāpat ir arī pasaules visumā. Marss vēl ir jauneklis, kas nemitīgi grib dzīvot. Saturns jau ir vecs sirmgalvis.

Redziet, to studēja senie. Mums to atkal ir jāstudē. Bet mēs to varēsim saprast to, ko domāja senie, tikai tad, ja mēs to atkal atklāsim, atradīsim. Tādēļ, kā es to teicu jau iepriekšējā reizē, tas ir tik dumji, ja ļaudis saka, ka antroposofijā sarakstot kopā tikai to, ko varot atrast senajos rakstos. Jo to nemaz nevar saprast, kas ir atrodams senajos rakstos! Redziet, to, kas ir senajos rakstos un ceļas no īstas senās gudrības, var saprast tikai tad, kad tas ir atkal atklāts. Tā vēl viduslaikos, pirms tika atklāta Amerika, bija kāds izteiciens. Tas bija ļoti interesants; to zināja gandrīz katrs cilvēks. Ja jūs būtu dzīvojuši tolaik, arī jūs zinātu šo izteicienu. Viduslaikos to skaitīja visi iespējamie cilvēki, jo šādus sakāmos vēl mācījās tā, kā mūsdienās, nezinu, varbūt mācās kādu aģitējošo saukli. Sakāmais bija šāds:

Ak, Saule, šīs pasaules valdniece!        O Sonn’, ein König dieser Welt!

Luna uztur tavu dzimumu.                     Luna dein Geschlecht erhält.

Luna ir Mēness.

            Merkurs jūs salaulā ātri.                       Merkur kopuliert euch fix.

            Bez Venēras jūs nebūtu nekas.             Ohn’ Venus wäret ihr alle nix,

            Tā Marsu izraugās sev par vīru.            Die Marten sich zum Mann erwählt.

Tātad Marss.

            Te sakāmajā tātad tiek izdarīts mājiens: Venēra, kas arī ir jauna, ir izvēlējusies Marsu par vīru. Tas dod tādu mājienu, ka Marss tur ārā pasaules telpā ir kā jauneklis.

            Bez Jupitera varas jums trūktu viss.       Ohn’ Jupiters Macht euch alles fehlt.

Tātad arī par Jupiteru tiek norādīts, kā tas visur iejaucas. Un  tad nobeigumā tiek pateikts:

            Lai Saturns, vecs un sirms,                   Damit Saturn, alt und greis,

            Daudzās krāsās parādās.                      In vielen Farben sich erweis’.

Padomājiet, cik skaisti šajā viduslaiku sakāmajā Marsa jaunība ir pretstatīta Saturna vecumam!

Ak, Saule, šīs pasaules valdniece!        O Sonn’, ein König dieser Welt!

Luna uztur tavu dzimumu.                     Luna dein Geschlecht erhält.

            Merkurs jūs salaulā ātri.                       Merkur kopuliert euch fix.

            Bez Venēras jūs nebūtu nekas.             Ohn’ Venus Gunst erreicht ihr alle nix,

            Tā Marsu izraugās sev par vīru.            Die Marten sich zum Mann erwählt.

            Bez Jupitera varas jums trūktu viss.       Ohn’ Jupiters Macht euch alles fehlt.

            Lai Saturns, vecs un sirms,                   Damit Saturn, alt und greis,

            Daudzās krāsās parādās.                      In vielen Farben sich erweis’.

            Tātad jūs redzat, to nesaprot, un to ļaudis arī parāda. Jo ja kāds šodienas mācītais vīrs lasa šādu sakāmo, tad saka: nu jā, tā ir tāda muļķīga māņticība! – Viņš par to smejas. Ja atkal izdodas atklāt, kas šādā sakāmajā ir patiesība, tad viņš saka, ka tas esot norakstīts. Tātad, vai nav tiesa, to nemaz nevar iedomāt, cik muļķīgi faktiski ļaudis izturas, jo nemaz nevar to saprast. Neviens mūsdienu zinātnieks nesaprot to, kas ir pateikts šādā sakāmajā. Bet ja spēj pētīt garīgi, tad to atkal atklāj, tikai tad to atkal saprot. Šīs lietas ir pašam atkal jāatklāj, citādi šie senie izteicieni, kas ir tautas gudrība, patiešām paliek pavisam bezvērtīgi. Bet tas arī ir brīnumskaisti, ja šīs lietas atklāj garīgos pētījumos, un tad vienkāršos tautas sakāmajos atrod milzīgu gudrību! Tieši tas apliecina, ka senie tautas sakāmie ir ņemti no tā, kas tika mācīts senajās gudrības skolās. No turienes šie sakāmie ceļas. Šodien tauta nevar tādā veidā iet pie saviem mācītajiem vīriem, jo no mūsdienu zinātnes nerodas nekādi sakāmie! Tur nevar daudz paņemt, ko varētu izmantot dzīvē. Bet reiz bija laiki, kad cilvēki zināja šādas lietas, kādas es jums šodien arī esmu pateicis. Tās viņi tad ieauda šādos sakāmajos. Un tad, dabiski, no tā radās visdažādākās lietas, dažreiz, dabiski, arī pārpratumi. Nu, šis sakāmais, ko es jums tikko minēju, par visām planētām, jā, tas ir ticis aizmirsts, bet citi sakāmie, tie tad ir tikuši sagrozīti.

            Dabiski, ka ir tā, ka arī tas kaut ko nozīmē, ja, teiksim, dzīvnieki uzvedas tā vai citādi. Viņi ir kopsakarībā ar Visumu. Par koku vardi mēs zinām, ka kaut kas notiek ar laiku, ja tā rāpjas augšā. Vai nav tiesa, koku vardi izmanto kā laika pareģotāju, ja tā rāpjas augšā vai lejā pa savām kāpnēm. Tas ir tāpēc, ka viss, kas ir dzīvs, ir saistīts ar visu pasauli. Tikai tas viss vēlāk ir ticis sagrozīts un, dabiski, ka tas nav gluži neattaisnoti, ja ir arī tādi sakāmie, par kuriem var pasmieties, kad tos dzird, jo muļķība tos ir pievārējusi. Jo, ja kāds, piemēram, saka: ja gailis dzied uz mēslu kaudzes, tad laiks mainīsies vai arī paliks kāds ir – nu jā, tas savukārt parāda, ka nevajag sajaukt kopā visu, un arī dumjības nevajag jaukt kopā ar gudrību.

            Sakāmais, kuru es jums minēju, tas, dabiski, ir tāds, kas norāda uz noslēpumiem pasaules visumā, kas ir saistīti ar gaismu un krāsu. Turpretī tas, ko ļaudis bieži saka par to, ko tur dara gailis un tamlīdzīgi, par to var pasmieties, kā tas arī notiek šajā izteicienā, ko es jums minēju. Bet no otras puses dažreiz tieši zemnieku izteicienos bieži vēl šodien – tie gan pamazām un neatlaidīgi tiek aizmirsti – ir ārkārtīgi dziļas, ļoti gudras lietas. Un zemnieks ne jau velti ir bēdīgs, ja martā vēl snieg, jo zināmas kopsakarības starp labības graudiem un marta sniegu tomēr nu reiz pastāv.

            Tā mēs tieši ar šādām lietām varam redzēt, kā no tā, ko novēro uz Zemes, var mācīties saprast visu pasauli. Būtu daudz labāk, ja vairāk turētos pie tā, ko var koku varde, kas rāpjas augšā un lejā atkarībā no gaidāmā laika, nekā ja mūsdienās vairāk, gribētos teikt, turas pie āpša, kas guļ un noguļ visus pasaules noslēpumus.

            Cerams, ka jūs varējāt saprast, ko es attīstīju attiecībā uz jūsu jautājumu. Dabiski, ka tas ir komplicēti un to nevar pateikt dažos vārdos. Man tātad bija jāpasaka tas viss, bet gan jau jūs varēsiet to visu apkopot. Ir taču ļoti interesanti, vai ne, šādā veidā redzēt kopsakarības.

            Turpināsim nākošajā trešdienā.

PIEKTĀ LEKCIJA

Dornaha, 1923.gada 13.jūnijs

Par sargeņģeli

Piemēri, kā darbojas tā garīgā būtne, kas vada cilvēku no vienas Zemes dzīves uz nākamo Zemes dzīvi un brīdina viņu. Stefensons un toreizējo zinātnieku aizspriedumi. Par Šleicha pieredzi ar pacientiem, kam bija priekšnojauta par savu nāvi. Par seru Oliveru Lodge, kurš pasaules karā zaudēja dēlu un saistījās ar mēdijiem, kas sniedza par dēlu ziņas.

            Vai kādam ir kāds jautājums?

Jautājums (Burlē kungs): Es gribētu izstāstīt kādu pārdzīvojumu no savas jaunības, kas ir saistīts ar likteni un ko, piemēram, reliģijā attēlo tā, it kā mums būtu sargeņģelis. Reiz es ķegļu zālē kā izpalīgs uzstādīju ķegļus, toreiz es biju deviņus vai desmit gadu vecs, un tieši nodarbojoties ar uzstādīšanu, pēkšņi it kā kāda balss man uzsauktu: nost! – tik intensīvi, ka es ātri atlēcu malā. Un acumirkli vēlāk liela ķegļu bumba ar lielu sparu aiztraucās tieši tur, kur es biju stāvējis. Es jautāju: kurš man uzsauca? – bet neviens to nebija darījis, un balss arī nevarēja būt nākusi no tās puses.

                Otrs tāds gadījums bija smēdē, kur cilvēki asināja savu arklu lemešus. Tur bija tāds liels rats. Mēs, kādi pieci, seši puikas tur dauzījāmies. Man bija varbūt vienpadsmit gadi. Es stāvēju uz šī rata spieķa, lai nospiestu to lejā. Tas man patika. Tad es teicu citiem zēniem: velciet dzensiksnu, tad es kāpšu no viena spieķa uz nākamo. Viņi pa visiem no visa spēka vilka, bet neizdevās. Kaut gan es biju pats mazākais, gāju paskatīties, kas tur ir. Pēkšņi rats ar visu sparu iegriezās, un tā būtu bijusi mana nāve, ja viņiem dzensiksnu būtu izdevies iekustināt ātrāk.

                Es ļoti priecātos, ja doktora kungs pastāstītu, vai šādos gadījumos var izpausties kāda augstāka vara.

Dr. Šteiners: Mani kungi, es labprāt gribētu kādreiz ar jums parunāt par šādām lietām, bet šeit, dabiski, visam ir jātiek pārrunātam tā, lai tas būtu zinātniski attaisnoti. Šādas lietas antroposofiskā garazinātne neuzskata par tikai tādām, kā to ļoti bieži uzskata ļaudis, kas nododas visādai māņticībai, bet gan šādas lietas, dabiski, arī – jo tās dzīvē ir daudz svarīgākas, nekā to iedomājas – ir jāapskata caurcaurēm zinātniski. Vispirms es jums gribētu pateikt kaut ko sagatavojošu.

            Redziet, tā īstenībā ir tikai pavisam maza dzīves daļa, ko cilvēks ievēro. Lielu daļu viņš neievēro, un tā kā viņš to neievēro, tad domā, ka šīs dzīves daļas nemaz nav. Piemēram, pieņemiet: ja kaut kur kāds iet garām kādai mājai un tajā acumirklī no augšas krīt ķieģelis un viņu nosit, tad to ļoti pamana, un notikušais gūst lielu ievērību tajā cilvēku lokā, kas viņu pazina, un arī vispār. Par to daudz runā. Tas ir novērots un par to daudz runā.

            Bet tagad pieņemiet sekojošo: kāds grib no rīta doties ārā. Bet pēdējā mirklī, kad grib jau iet, viņš pamana, ka kaut ko ir aizmirsis, ko noteikti vēl bija jānokārto, un tāpēc nokavējas par piecām minūtēm. Tad viņš iziet. Tagad ķieģelis ir nokritis piecas minūtes pirms viņš nāca, un tagad, nākot garām, nekas nenotiek. Ja viņš būtu gājis piecas minūtes agrāk, tad ķieģelis būtu ielauzis viņam galvu. Bet, dabiski, ka par to neviens nerunā, jo neviens to arī nav pamanījis. Neviens cilvēks nevar zināt – viņš pats, dabiski, to arī aizmirst, neviens to neievēro – kas tur būtu varējis notikt, ja viņš nebūtu dažas minūtes aizkavējies. Redziet, šīs lietas netiek ievērotas, bet tās tieši tāpat dzīvē notiek. Ir neskaitāmas tādas lietas, kur liktenis mūs attur no nelaimes, bet tās netiek ievērotas. Tās nestudē tādēļ, jo tām nevar tik viegli izsekot. Tām var izsekot tikai tad, ja tas kaut kā ir īpaši uzkrītoši, ja tas piesaista uzmanību. Tad izseko šādas lietas.

            Reiz bija kāds cilvēks, kurš ļoti bieži sēdēja pie sava rakstāmgalda, un apakšā dzīvoja pārējā ģimene. Viņš bieži kāpa augšā savā istabiņā. Reiz viņš nosapņoja, ka noteiktā dienā viņu sagaidot liela nelaime, ka viņš tikšot nošauts. Ko viņš darīja? Izstāstīja to pārējiem; viņam teica, ka vajadzētu būt ļoti piesardzīgam, jo šajās dienās viņš varot tikt nošauts. Tādēļ viņš negāja ārā, bet gan palika visu dienu sēžam savā istabiņā. Bet viņam tomēr bija tik baiss iespaids no šī sapņa, jo viņš to bija zinājis arī agrāk – tas bija tālākā pagātnē, kad cilvēki šādām lietām pievērsa lielāku vērību – ka ir tādi atklāsmes sapņi. Viņam bija nepatīkama sajūta. Un šīs neomulīgās sajūtas dēļ viņš pievērsa uzmanību pats sev. Un tad notika tā, ka noteiktā mirklī viņš kļuva nemierīgs un šis iekšējais nemiers spieda viņu piecelties no krēsla. Un tajā pašā momentā nodārd šāviens tieši gar viņa krēslu! Proti, viņam piederēja kāds senlaicīgs ierocis, kas karājās priekštelpā – durvis bija vaļā – to bija paņēmis rokās kāds kalpotājs. Viņš nebija iedomājies, ka ierocis ir pielādēts un neuzmanīgi bija turējis to tā, ka tas bija izšāvis tajā virzienā, kur tikko bija sēdējis šis vīrs.

            Tātad, redziet, te ir dubulta liktenīga apstākļu savirknēšanās. Vispirms ir banāls sapnis. Savukārt no otras puses, jo viņa liktenis vēl nav piepildīts, jo viņam vēl ir jādzīvo, īstajā momentā iekšēja dziņa viņu aizdzen malā. Bet tagad vēl arī kas cits. Redziet, viņš jau arī tajā pašā momentā tikpat labi būtu varējis dzirdēt: pamūc nost! – kā to dzirdēja Burlē kungs. Viņš tikpat labi būtu to varējis dzirdēt. Kā tas būtu varējis notikt? Redziet, ja runā par garīgo pasauli, tad ir jābūt skaidram, ka par garīgo pasauli nedrīkst runāt muļķības. Tās tomēr būtu muļķības par garīgo pasauli, ja kāds iedomātos – kam, starp citu, tic daudzi cilvēki, vismaz tie, kuri uzskata sevi par spiritistiem – ka garīgajā pasaulē varētu būt vācieši un francūži, un angļi, un spāņi, un ķīnieši. Bet tiem taču tur vajadzētu būt, ja kāds no garīgās pasaules dzird “mūc malā!”, jo tad kādai garīgai būtnei būtu jārunā vācu valodā. Ar kādu francūzi tai būtu jārunā franciski, jo ja tas tiktu teikts vāciski, tad cilvēks to varētu uzskatīt par kādu neartikulētu skaņu vai pat par kaut ko ļoti ļaunu. Tātad būtu ļoti muļķīgi iedomāties, ja kāds iztēlojas, ka “mūc malā!” būtu teicis kāds gars, jo gars nevar būt ne vācietis, ne francūzis, ne anglis. Tās ir tikai spiritistu nejēdzības, ka viņi iedomājas, ka ar mēdija palīdzību ir nodibinājuši kontaktu ar mirušajiem un saņem atbildi, un iedomājas, ka tā runā gari. To gari, dabiski, nedara. Kaut gan tie pastāv, gari to nedara. Bet notiek sekojošais.

            Šis veids saiknei ar garīgo pasauli, kas kādam dod iespēju runāt par garīgo pasauli arī zinātniski, tās priekšnosacījums ir, ka vispirms ir jāatradinās uzskatīt, ka gari varētu runāt kādā Zemes valodā. Vispirms pārjuteklisko pasauli ir jāiepazīst un tikai tad varēs pārtulkot kādā parastajā valodā to, ko gari runā pārjutekliskā valodā. Tātad, ja šis cilvēks, kurš sēdēja pie sava rakstāmgalda, būtu sadzirdējis “paej malā!” – tad tas tā arī varētu būt bijis. Bet tā lieta, mani kungi, ir tāda: jūs no manis jau dzirdējāt, ka cilvēks ir saprāta pilns. Es reiz jums to iztirzāju: aknas uztver norises cilvēka vēdera rajonā, cilvēks viss ir kā maņu orgāns. Sirds uztver, caur sirdi uztver asinsriti. Bet parastajā dzīvē šie orgāni uztverei nav vajadzīgi. Ir vajadzīgas savas acis un savs deguns, bet šie orgāni uztverei nav vajadzīgi. Šiem orgāniem ir kāda pavisam noteikta savdabība. Apskatīsim, piemēram, aknas, mani kungi! Redziet, ja aknas izgriež ārā no ķermeņa, tad tās ir kā tas orgāns, ko mēs zinām arī dzīvniekiem, jo jūs droši vien jau esat aknas redzējuši, vismaz zosu akniņas. Bet šim orgānam ir ēteriskais ķermenis, kas ir saistīts ar to otro ēterisko ķermeni (zīmējumā, dzeltenā krāsā), un tām ir arī astrālais ķermenis (violets), un tad tās vēl caurauž Es. Tātad šim orgānam, aknām, piemīt kaut kas garīgs. Savā galvā jūs uztverat garīgo, bet aknās jūs garīgo apzināti neuztverat. Tur jūs tā, kā cilvēks ir organizēts parastajā dzīvē, neko nevarat pārskatīt, tieši tāpat, kā es jums to tikko izskaidroju, jūs nevarat uztvert garīgo savā mazajā acs lēcā. Bet ar mazo acs lēcu var redzēt visas debesis. Caur visiem galvas orgāniem īstenībā garīgās būtnes gandrīz nemaz nerunā. Tur runā visa pasaule, zvaigznes ar savām kustībām un tā tālāk, tās runā caur galvas orgāniem. Bet caur citiem orgāniem, piemēram, caur aknām, tur patiešām runā arī garīgās būtības. Ar aknām runā kuņģis, bet arī garīgas būtnes, ar plaušām arī. Ar visiem orgāniem, kuri parastajā apzinātajā dzīvē nav vajadzīgi, runā garīgas būtnes.

            Tagad, mani kungi, ja galva faktiski ir orientēta uz to, lai uztvertu tikai to, ko tā saskata ārā ārējā pasaulē, tad tieši iekšējais cilvēkā, apakšējie orgāni, ir paredzēti tam, lai uztvertu garīgajā pasaulē. Bet šie orgāni ir ārkārtīgi smalki. Tie patiešām ir īsti smalki. Un ka tie ir smalki, jūs varat secināt no tā, kādi stāvokļi dažreiz nāk no šādiem orgāniem. Šos stāvokļus parasti neievēro, un tos neņem vērā tādēļ, ka mūsu medicīna ir tik nepilnīga. Redziet, jūs varbūt kādreiz jau būsiet piedzīvojuši, ka kāds dēļ milzīgām bailēm dabū Diarrhöe(?). To neievēro, jo nemaz nevar iedomāties, ka Diarrhöe var rasties no bailēm. Bet tā rodas no bailēm. Tāda ir ietekme no ārpasaules. Bet šāda ietekme var nākt arī no garīgās pasaules. Un no garīgās pasaules tas notiek tā, ka šie orgāni patiešām uztver, bet uztver pavisam citas lietas, nekā tās nāk no ārpasaules.

            Es jums tagad jau bieži esmu teicis: mēs kā cilvēki ejam cauri dažādām zemes dzīvēm. Jā, ja cilvēkiem vienkārši tāpat, bez kā cita, būtu bijis jāiet cauri dažādām zemes dzīvēm, tad viņi to nebūtu spējuši. Ja cilvēkam šeit uz Zemes ir jāattīstās no mazotnes, tad viņam ir vajadzīgs vadonis, proti, audzinātājs vai skolotājs, vai kaut kas tāds, citādi cilvēks tā arī paliktu pavisam dumjš. Šāds vadonis cilvēkam patiešām ir garīgajā pasaulē, kas vada viņu no vienas Zemes dzīves uz nākamo un patiešām atsevišķā Zemes dzīvē nepievērš uzmanību lietām, kurās mēs esam brīvi, par kurām mēs paši saprātīgi pārdomājam, bet par lietām, par kurām mēs nevaram pārdomāt, bet kas ir saistītas ar mūsu cilvēcisko organizāciju. Un tā nu notiek, ka, ja tur kāds sēž un ir zināmā mērā izbijies, tad viņš ir īpaši jūtīgs pret to, kas viņu sagaida. Par šo jūtīgumu arī ir jāspriež pareizajā veidā. Ir ļoti precīzi jāatšķir: vai šis jūtīgums iestājas attiecībā pret garīgo, vai arī šis jūtīgums tomēr vēl ir fiziski izskaidrojams. Ja kāds nav kritisks, tad nemaz nevar par šīm lietām runāt.

            Es gribu jums arī par to pateikt vēl vienu piemēru. Reiz bija kāda slimniece, kura dzīvoja mājas ceturtajā stāvā, un pie viņas katru dienu bija jānāk ārstam, arī vēl tajā laikā, kad viņa jau atveseļojās, jo šī lieta bija ļoti bīstama. Ārsts nenāca pie slimnieces katru dienu vienā un tajā pašā stundā, bet gan ļoti dažādos laikos, bet slimniece augšā ceturtajā stāvā katru dienu pavisam precīzi zināja: tagad nāk ārsts – arī, kamēr viņš vēl bija pašā apakšā. Kad viņš vēl stāvēja ārā pie mājas vārtiem, viņa jau zināja: tagad nāk ārsts. – Viņa to burtiski zināja, jau kad ārsts vēl bija tikai lejā priekštelpā, pirms viņš vēl bija spēris kāju uz pakāpieniem. To cilvēki izstāstīja ārstam un teica: jā, viņa to zina kā gaišreģe. – Nu, ārsts iesākumā bija nedaudz aizdomīgs. Ārsti tam nekad uzreiz nenotic. Jā, bet kad cilvēki viņam vienmēr atkal un atkal apgalvoja: jā, mūsu meita ir gaišredzīga, viņa zina, kad jūs esat lejā – tad viņš reiz teica: es tomēr gribu šo lietu pārbaudīt! – Un viņš pavisam klusi novilka zābakus, pirms ieiet pa vārtiem. Un tad viņa nezināja! Redziet, dabiski, ka ir arī šādi gadījumi, un tos ir pareizi jāpārbauda. Jo šai slimniecei dēļ ilgās gulēšanas bija attīstījusies smalki jūtīga dzirde, un viņa varēja saklausīt lejā soļus, ko parasti tur lejā nevar saklausīt. Ja par visu uzreiz saka, ka tā ir gaišredzība, tad, dabiski, ka nav nekādu tiesību runāt par garīgo pasauli. Ir jāmāk pavisam precīzi atšķirt to, kas vēl var tikt uztverts ar maņām, no tā, kas ar maņām vairs nevar tikt uztverts.

            Bet lietas, kas tur izspēlējas, rāda, ka maņas var kļūt ārkārtīgi jūtīgas. Jo parastajā dzīvē, dabiski, cilvēks taču nav spējīgs, ja atrodas ceturtajā stāvā un apakšā skan soļi, tos tūdaļ saklausīt. Bet tāpat kā maņas galvā un maņas vispār var kļūt jūtīgas, tāpat arī iekšējie orgāni, kas taču arī ir maņas, arī var kļūt jūtīgi pret garīgo. Un tad, ja piemēram, aknas ir uztvērušas iespaidu: šodien mani var nošaut – tad tās ir īpaši jūtīgas, un sekas tam ir, ka aknas var sadzirdēt, bet ne kādā itāļu vai vācu valodā, brīdinājumu no tās garīgās būtnes, kura patiešām pastāv.

            Bet padomājiet, tagad notiek brīnumainais: aknām taču to vispirms ir jānodod galvai, citādi cilvēks to nevar uztvert; tad ceļā no aknām uz galvu tas tiek pārtulkots tajā valodā, kādā cilvēks runā. Tas ir tas brīnumainais tajā, tikai tur īstenībā ir tas noslēpumainais. Tad nu jūs varat teikt, kāda savāda būtne ir šis cilvēks. Viņš nav spējīgs pats nojaust, bet, kas ir daudz brīnumaināk, to, kas nāk garīgā valodā, īstenībā neapzināti viņš pārtulko savā valodā.

            Bet no tā jūs varat redzēt: viss tas, kas tiek rakstīts dažās labās spiritiskās aprindās, tas tiek pateikts ķermeņa vēdera daļai. Tikai šie ļaudis negrib to atzīt. Viņi iedomājas, ka gari runā itāliski vai franciski, bet tas viss nāk no cilvēka paša. Un tomēr arī šajās sanāksmēs pastāv saikne ar garīgo pasauli, tikai tā ir ļoti slikta. Tā tad tiek pārtulkota dažādās valodās.

            Bet no tā jūs redzat, ka, ja parādās kaut kas tāds kā šis “pamūc malā!”, tad ir jābūt skaidram: īstenā saistība ar garīgo pasauli vēl vienmēr paliek tumsā tīta. Nav nekāda īsta priekšstata, ja vienkārši iztēlojas: sargeņģelis tev ir iečukstējis ausī – bet gan ir jāzina, pa kādu apkārtceļu tas notiek. Tad apjēdz vēl arī kaut ko citu. Tad apjēdz, ka cilvēki kaut ko tādu var ļoti viegli atspēkot, apstrīdēt. Jo parastam cilvēkam tas ar to vīru, kurš novilka apavus, ir atspēkojums. Tāds saka: cilvēki iedomājas, ka ir gaišredzīgi, gaišdzirdīgi, bet tur nebija nekādas gaišdzirdības, bet gan parastā dzirde. Tātad arī tajā otrajā gadījumā tas ir tāpat.

            Jā, tas ir tieši tas, mani kungi, ko ir jāizpēta vispirms! Un tad redz, ja izrāda nepieciešamo piesardzību, ka patiešām pa šiem apkārtceļiem nemitīgi no garīgās pasaules tiek strādāts pie cilvēku likteņiem, dabiski, ka īpaši spēcīgi bērnībā. Kāpēc bērnībā? Jā, proti, bērnībā astrālais ķermenis ir daudz darbīgāks, tad astrālais ķermenis strādā daudz intensīvāk. Vēlāk tas vairs nestrādā tik intensīvi. Ja bērnam aknas vēl ir elastīgas, tad astrālais ķermenis var to, ko dzird garīgajā pasaulē, pārnest uz aknām. Vēlāk, kad aknas ir kļuvušas cietākas, tas vairs neko nevar pārnest.

            Tagad jums ir jāpadomā, ko tāds notikums, kādu ir piedzīvojis Burlē kungs, nozīmē, kad kādu īstenībā gaida nāve, un tomēr neiestājas tas, ko lietu ārējā daba ir tik labi paredzējusi. Jo jūs taču toreiz, kad izdzirdējāt šo “pamūc malā!”, varējāt iet bojā? (Tas tiek apstiprināts.) Tātad jūs būtu gājis bojā. Tādi atgadījumi cilvēkā dzīvē ir daudzi. Tikai daudzus nepamana. Bet te ir viens, kuru jūs skaidri pamanījāt.

            Bet jūs, pirms sākāt šo Zemes dzīvi, jau esat izdzīvojis daudzas agrākas. Jā, mani kungi, kas ir pieredzēts agrākajās Zemes dzīvēs, tas grib pareizajā veidā izdzīvot. Tas grib izdzīvot tā, ka, piemēram, šajā dzīvē tagad ir tiešām gara dzīve, lai viss varētu izdzīvot tā, kā to nosaka agrākās Zemes dzīves. Ārējā daba pat var būt ar to pretrunā. Es varu kādu dienu ārēju apstākļu dēļ piedzīvot kādu nelaimi, man varbūt būtu jāmirst, un tā lieta varētu būt tāda, ka es, kad mirstu, īstenībā pēc savas iepriekšējās Zemes dzīves mirstu nesamērīgi agri. Pēc iepriekšējās Zemes dzīves tas nav pareizi, ka es mirstu tik agri, jo man uz Zemes vēl ir kas izdarāms. Nu es varētu arī nomirt. Neiedomājieties, ka tas pilnīgi droši ir noteikts, ka es nenomiršu! Es varētu arī nomirt, nelaime varētu notikt. Es varētu nomirt, bet viss mans liktenis tad tiktu izmainīts. Jo tad man nebūtu vēl tas laiciņš Zemes dzīves, ko man vēl vajadzētu izdzīvot. Viss liktenis tiktu izmainīts! Te nu iejaucas tā garīgā būtne, kas vada cilvēku no vienas Zemes dzīves uz otru, un var brīdināt. Tam vienmēr ir kāds pamats, ka tā var brīdināt. Bet apstākļi, dabiski, ir ārkārtīgi savijušies, un kādreiz var notikt arī tā, ka šī būtne, kas grib cilvēku pasargāt, ja mēs tā izmantojam šos vārdus, ir pakļauta citām būtnēm, kuras to attur, nepieļauj. Garīgajā pasaulē pilnībā var notikt arī šādas cīņas. Bet ja ļaunām būtnēm, ja drīkst tā izteikties, nav nekādas īpašas intereses, tad brīdinājums pienāk. Un tā tas ir pienācis toreiz. Un ka tur var iestāties pavisam īpašas lietas, arī ārēji, jā, tā tas gadās neskaitāmas reizes.

            Vai nav tiesa, ka jūs brīnījāties tajā otrajā gadījumā, jo jūs stāstījāt no savas dzīves, ka tas bija brīnums, ka rats netika pagriezts tālāk. Jo ja tas būtu ticis pagriezts tālāk, jums būtu bijis jāiet bojā. Pārējie nespēja palaist ūdeni, bet tad jūs varējāt to izdarīt viens pats. Nu, no kā tas bija atkarīgs? Jūs ārēji nemaz nevarējāt to redzēt, no kā tas bija atkarīgs. (Burlē kungs: nē!) Tas bija atkarīgs no tā, ka šī jūs pasargāt vai brīdināt gribošā būtne šajā momentā bija paralizējusi pārējo cilvēku gribu. Tas vienmēr darbojas caur cilvēku pašu, nevis ārējā veidā, nevis caur citiem. Pārējo griba šajā momentā bija paralizēta, viņi nespēja pietiekami likt lietā savus muskuļus. Tātad tādas ir šīs lietas, tā šīs lietas ir saistītas. Tā ka vienmēr, kad grib runāt par garīgo pasauli, ir jābūt drošam, ka garīgā pasaule darbojas caur cilvēku. Tieši tāpat, kā bez acīm nevar redzēt krāsas, tāpat arī bez šīs iekšējās cilvēka darbības nevar uztvert garīgo pasauli. Tas ir tas, ko vienmēr ir jāievēro, ja grib nodarboties ar īstu zinātni, nenonākot māņticībā. Jo tas tātad ir tā, ka tas, kas ir uz Zemes, dažādās valodas, vairs neder garīgajā pasaulē, tur pastāv tādas valodas, kuras vēl ir jāiemācās. Ja grib iedziļināties garīgajā pasaulē – un es jau esmu aprakstījis, kādi vingrinājumi ir jāveic, lai iekļūtu garīgajā pasaulē – tad pirmām kārtām, kamēr laužas iekšā garīgajā pasaulē, ir jāspēj atradināties no domāšanas. Ne jau uz visiem laikiem, tas būtu slikti, bet uz tiem momentiem, kad grib ielauzties garīgajā pasaulē. Jo cilvēciskā domāšana ir piemērota tikai šīszemes pasaulei. Tādēļ arī domāšana ir tik radniecīga runāšanai. Mēs faktiski fiziskajā pasaulē domājam vārdos, un tikai tādējādi, ka pamazām atradinās no tā, lai domātu vārdos, var tuvoties garīgajai pasaulei.

            Un tagad es gribētu jums izskaidrot, kā tas ir, kad cilvēks tieši ieskatās garīgajā pasaulē. Tātad iedomājieties, ja Burlē kungs tajā momentā, kad ar viņu notika tas, ka viņam tika pateikts “pamūc nost!”, būtu bijis gaišreģis, bet īsts gaišreģis, kas tad būtu noticis? Ja Burlē kungs būtu bijis gaišreģis, tad viņam nebūtu bijis iekšēji jāveic šo briesmīgi atjautīgo darbu, lai pārtulkotu vācu valodā to, ko viņam teiktu kāda garīgā būtne, bet gan būtu noticis kas cits. Jo tad viņš būtu iemācījies, kā tā pati garīgā būtne var norādīt, izdarīt žestus, dot zīmes. Jo garīgās būtnes nerunā ar vārdiem, bet gan izdara žestus. Dabiski, ka ne jau tādus žestus, kādus izdara kurlmēmie, bet tās izdara žestus. Cilvēki parasti nav mierā ar šiem žestiem, jo viņi kā spiritisti grib kaut ko dzirdēt. Bet patiesajā garīgajā pasaulē nav tā, tur lietas ar ārējajām ausīm nav dzirdamas. To pat nevar apjēgt, kā kāds saprātīgs cilvēks var iedomāties, ka ar fiziskajām ausīm var dzirdēt garus, jo fiziskās ausis tur nevar neko saklausīt. Tās ir muļķības, iedomāties, ka fiziskās ausis varētu sadzirdēt garus. Tam, dabiski, ir jābūt kāda orgāna astrālajam ķermenim, kas dzird garus. Bet tā arī nav īsta ārēja redzēšana un dzirdēšana, bet gan zināšana, kā ir jāuztver zīmes, kuras dod šīs būtnes. Un tad Burlē kungs, ja viņš būtu bijis gaišredzīgs, tā vietā, lai dzirdētu: “pamūc nost!”, būtu redzējis garīgu ainu, ziniet, it kā viņu kāds pastumtu nost. Un ja viņš tad būtu pareizi iekšēji garīgi uztvēris, tad viņam nebūtu bijis vajadzīgs to pārtulkot uz “pamūc nost!”. Bet tas viss notiek klusumā un mierīgi, un pie tā cilvēki nav pieraduši, ka garīgā pasaule ir jāuztver klusi, mierīgi, klusējot. Un arī, ja draud kādas briesmas, tas nemaz neienāk prātā, ka vajadzētu tiešām nomierināties. Tad cilvēks ir uztraukts, bet tieši šī uztraukuma, uzbudinātības dēļ garīgā pasaule tieši netiek uztverta. Un ja liktenis tad tomēr grib runāt, tad tas runā tieši tā, ka cilvēks to vispirms pārtulko.

            Redziet, ir tādi cilvēki, kā jūs jau ziniet, kuri ļoti viegli spēj domāt matemātiski, un ir tādi, kuriem nemaz nepadodas matemātiskā domāšana, ir tādi, kuri labi prot rēķināt, un tādi, kas nemaz neprot rēķināt. Spējas ir dažādas. Bet tieši pa īstam piepūloties matemātiskajā domāšanā, var vieglāk nonākt līdz patiesai gaišredzībai nekā tad, ja par matemātisko domāšanu nav nekādas apjēgas. Un tas jau ir viens no iemesliem, kāpēc cilvēki mūsdienās ar tik lielām grūtībām nonāk pie uzskatiem par garīgo pasauli. Jo tie, kas mūsdienās gūst izglītību, parasti vairumā gadījumu ir tie, kas apgūst grieķu un latīņu valodas, literatūru un visu citu iespējamo, visu to, kur var domāt nevīžīgi. Jā, vairums tā saucamo izglītoto un mācīto cilvēku īstenībā ir iemācījušies domāt tikai “nevīžīgi”, jo viņi domā tajā, kā īstenībā domāja senie romieši un grieķi, un pārējie tad mācās no viņiem. Un tā mūsdienās eksistē tieši briesmīgi nevīžīga domāšana, tā nav domāšana, kam patiešām būtu sevī spēks. No tā arī ceļas tas, ka mūsdienās nemaz nespēj pareizi saprast šādas lietas, kas ir gūtas no garīgās pasaules. Ja cilvēkiem būtu patiešām asa domāšana, tad viņi daudz drīzāk nonāktu līdz tā sapratnei, kas norisinās garīgajā pasaulē. Jūs varat redzēt tajās ārējās lietās, kas ir norisinājušās pēdējos gadsimtos, kā cilvēki gandrīz vai cenšas, lai nenonāktu līdz garīgajai pasaulei. To es jums gribētu izskaidrot ar vienu piemēru.

            Redziet, kad tāds Stefensons pirmais pievērsa uzmanību tam, ka varētu uzbūvēt ratus ar dzelzs riteņiem, kas brauktu pa sliedēm, tad tas tika likts priekšā sava laika mācītajiem vīriem. Tas nav nemaz tik tālā pagātnē. Nu mācītie vīri sāka rēķināt, izdarīja īstus aprēķinus. Ko viņi ieguva? Viņi aprēķināja: ja te ir sliedes un te ritenis (tas tiek uzzīmēts), tad tādi rati nekad netiktu uz priekšu, ja ritenim ir jāpārvietojas pa sliedi. Tā nevar notikt. – Un tad viņi rēķināja tālāk un aprēķināja: ritenis var tikt uz priekšu tikai tad, ja sliedes ir ar zobiem un arī ritenis ir izgatavots kā zobrats, tā ka zobrata izcilnis aizķeras aiz nākamā zoba. – Tātad mācītie vīri aprēķināja, ka, ja ratiem riteņu vietā būtu zobrati un arī sliedēm būtu zobi, kuros ķertos riteņu zobi, tad varētu būt, ka šādi rati kustētos uz priekšu, un pierādīja, ka tikai šādā veidā dzelzsceļa vilciens varētu kustēties uz priekšu. Nu, mani kungi, jūs redzat, mūsdienās tas iet lieliski bez kādiem zobratiem un zobainām sliedēm! Ko tad šie ļaudis izdarīja? Tas nav vēl nemaz tik senā pagātnē. Jā, viņi veica aprēķinus. Bet rēķināšanu viņi paturēja tikai galvā, viņi neļāva tajā piedalīties visam cilvēkam. Līdz ar to šāda rēķināšana kļūst trula. Tieši rēķināšana ir kas tāds, ar kuru var kļūt gaišs, skaidrs. Bet cilvēki pēdējos gadsimtos ir nostājušies pat pret rēķināšanu. Bet līdz ar to arī visa pārējā domāšana ir nonākusi sajukumā. Un 1835.gadā, kad bija tiktāl, ka vairs nedebatēja par “zobratiem”, bet tika ierīkots pirmais dzelzceļš Vācijā no Fürthas uz Nirnbergu, tad savukārt tika sasaukta kopā Bavārijas ārstu kolēģija un uzdeva jautājumu, vai tādu dzelzceļu drīkstētu būvēt, vai tas ir veselīgi. Šis dokuments ir ārkārtīgi interesants. Tas vēl nav nemaz tik sen, kā jūs domājat, nav pagājuši pat simts gadi. Šī mācīto kungu sanāksme sastādīja dokumentu, ka dzelzceļus labāk nevajadzētu būvēt, jo tie cilvēki, kas tajos brauktu, kļūtu ārkārtīgi nervozi. Ja tomēr cilvēki tiktu piespiesti būvēt šādu dzelzceļu, jo visi grib tikt ātri uz priekšu, tad vismaz gar vilciena labo un kreiso pusi vajadzētu uzcelt augstus dēļu žogus, lai, kad vilcieni brauks garām, no ātrās garām pabraukšanas zemnieki nedabūtu smadzeņu satricinājumu. Tā tas ir rakstīts šo mācīto vīru dokumentā.

            Jā, tā šie ļaudis sprieda. Bet nedomājiet, ka šodien viņi par lietām, kas tiešām progresīvi laužas pasaulē, spriež citādi. Viņi arī šodien nespriež citādi. Jo tas, ka šodien smejas par to, kas notika 1835.gadā, tas jau ir pagājis, un tāpat par to, kas notiek šodien, cilvēki varēs smieties tikai pēc tam, kad arī būs pagājuši gandrīz simts gadi. Ļaudīm vispār ir bijušas pavisam īpašas idejas par lietām, kam vajadzēja būt kam jaunam. Ar dzelzceļu negāja nemaz tik viegli, jo tas dzīvīgi pretojās cilvēku domāšanai. Piemēram, kad Berlīnē vajadzēja būvēt pirmo dzelzceļu uz Potsdamu, tad bija jāprasa ģenerālpastmeistaram, jo viņš uzraudzīja katru nedēļu četras pasta karietes, kas kursēja no Berlīnes uz Potsdamu un atkal atpakaļ, un viņam bija jādod savu atzinumu, vai šādu dzelzceļu vajadzētu būvēt. Tad viņš arī deva savu atzinumu: jā, viņš taču sūtot katru nedēļu četras karietes no Berlīnes uz Potsdamu, un tur gandrīz neviens nesēžot iekšā. Kāpēc tad vajadzētu vēl būvēt dzelzceļu, kad pat pasta karietes gandrīz neviens neizmanto? – Šodien ir tā, ka no Berlīnes uz Potsdamu katru dienu iet desmit līdz divpadsmit vilcieni, un tie visi ir pilni. Ne tieši šobrīd šajā acumirklī, bet tie bija visi pilni. Redziet, tik grūti cilvēkiem kopš dažiem gadsimtiem ir iejusties tajā, kas pasaulē īstenībā notiek. Tādēļ tās lietas, kas īstenībā pasaulē notiek, neuztver, un augstākais tad, ka tic kādam cilvēkam, kurš, gribētos teikt, ir ārēja autoritāte. Tādam dažreiz notic. Par to es jums gribētu pastāstīt vienu gadījumu.

            Reiz Anglijā bija kāds ļoti slavens tehniķis – tas notika ne sevišķi sen, pirms kādiem četrdesmit gadiem – man šķiet, viņu sauca Varley, kāds pazīstams tehniķis, par kura saprātīgumu neviens nešaubījās. Ar šo slaveno vīru notika sekojošais. Viņš ar savu sievu brauca ārā no Londonas uz laukiem, jo viņa sievasmāsa bija ļoti slima; gandrīz jau gulēja uz nāves gultas. Tā viņi dažas dienas uzkavējās ārpus Londonas. Nu pirmajā naktī šo kungu, kurš tātad bija ļoti slavens tehniķis, guļot gultā pēkšņi piemeklē tas, ko sauc nakts murgiem, viņu nomoka lietuvēns, un viņš nevar pakustināt ne roku, ne kāju. Ja šis lietuvēns ātri atkāpjas, tad tas nav nekas īpaši ļauns, bet ja tas paliek ilgāku laiku, ka nevar pakustināt nevienu locekli un paliek nomodā, tad var noslāpt. Nu viņš tur gulēja faktiski jau gandrīz nesamaņā, tā ka vēl tikai pazibēja doma: es taču noslāpšu. – Tagad, vai ne, tur taču ir kāda persona, par kuru domā, ka viņai pēc pāris dienām ir jāmirst. Mājā bez tam grib saglabāt mieru. Tātad viņš mēģina pats uzslieties kājās, bet tas neizdodas. Te pēkšņi viņš redz pie savas gultas stāvam slimnieci, un slimniece uzrunā viņu vārdā un saka: “Celies augšā!” – Un tas viņu tik ļoti izbiedē, ka pārbīļa dēļ locekļi atkal sāk kustēties. Tā kā viņš bija ļoti gudrs cilvēks, tad zināja, ka tas viņu ir izglābis. Viņš, dabiski, bija priecīgs, ka kaut kas tāds varēja notikt. To jūs arī varat apjēgt, jo pasaulē notiek ne tādas lietas vien. Cilvēks ir piecpadsmit, divdesmit gadus bijis mēms, pēkšņi pārdzīvojis lielas izbailes un atkal sācis runāt. Tātad lielas izbailes, pārbīlis, dabiski, ka var radīt briesmīgas sekas, bet var iedarboties arī labvēlīgi. Un no rīta, kad šis kungs bija piecēlies, viņš apmeklēja savu sievasmāsu, kas visu nakti bija gulējusi savā gultā. Bet pirmais, ko viņa stāstīja, pirms viņš vēl kaut ko bija teicis – jo kungs gribēja slimnieci pasargāt no uztraukumiem, negribēja šo sapni stāstīt – viņa sāka stāstīt: paklau, man šonakt bija dīvains sapnis. Es sapņoju, ka man jāiet pie tevis un tevi jānobaida, lai tu nenosmaktu. Un tad es gāju un tevi nobaidīju, lai tu nenosmaktu. Tāds man bija sapnis. – Viņas istaba bija dažas telpas tālāk.

            Redziet tas ir atgadījums, kuru nevar apšaubīt. Es jums šo atgadījumu stāstu tikai tādēļ, ka to ir izstāstījis cilvēks, kurš parasti pasaulē bija domājis pavisam lietišķi un saprātīgi, jo viņš bija profesionāls elektriķis un slavens savā specialitātē. Es negribētu nest tālāk uz ielas stūriem salasītus stāstus, bet šis stāsts ir tikpat drošs, kā ja kāds stāstītu par laboratorijas eksperimentu.

            Kas tad tur notika? Es jums jau stāstīju, mani kungi, ka naktī Es un astrālais ķermenis pamet cilvēku. Tātad, kad slimniece  tur gulēja, tad tajā ķermenī, kas gulēja gultā, Es un astrālais ķermenis nebija iekšā. Tad nu tas, kurš ir tā saucamais sargājošais gars, tieši netika klāt šim vīram, jo šim vīram piemita tā lietišķi saprātīgā domāšana, pie kuras cilvēki ir radinājušies jau vairākus gadsimtus. Ja Burlē kungam toreiz būtu bijusi tāda prozaiska domāšana – kā mazam zēnam viņam tāda tā pilnīgi noteikti nebija, jo zinātnieks galu galā viņš toreiz bija tikpat maz kā tagad – tad viņš nebūtu neko dzirdējis, jo lietišķā domāšana visu pārskan, pārmāc. Šim Varley kungam bija tāda lietišķa domāšana. Šo kungu viņa sargājošais gars tik vienkārši nevarēja nobaidīt. Tad šis sargājošais gars rīkojās pat pa tādu apkārtceļu, ka izmantoja gulošās slimās sievasmāsas astrālo ķermeni, aizvadot šo astrālo ķermeni pie viņa gultas, kas tad radīja viņam izbīli. To sievasmāsa nekad nebūtu uzzinājusi. Vienu tādu tā saucamo sapni viņa tikpat labi būtu varējusi aizmirst un nebūtu varējusi neko pastāstīt, ja būtu bijusi vesela. Bet dažas dienas pēc tam viņa arī nomira, un tad astrālais ķermenis tā kā tā aiziet garīgajā pasaulē. Tam tas jau bija gatavojies. Tādēļ šī slimā persona vieglāk varēja atcerēties kaut ko tādu, kas notika dažas dienas pirms viņas nāves, un ko būtu vajadzējis uzzināt pēc tam. Un sekas tam bija, ka arī viņa zināja šo lietu.

            Tātad jūs redzat, ja šādas lietas novēro pareizi, tad nonāk pie tā, ka par tām patiešām var runāt tā, kā runā par to, ja kaut kur laboratorijā ir kāda kolba, zem tās ir liesma, tur ieliek iekšā, manis dēļ, kaut vai sēru, sākumā tas ir dzeltens, tad kļūst brūns, vēlāk sarkans. To var aprakstīt. Tāpat arī var aprakstīt, kā tas norisinās ar garīgajām parādībām, ja pielieto patiešām veselīgu domāšanu. Bet tam, dabiski, ir jābūt pamatnosacījumam. Tikai mūsu laikos visu padara juceklīgu tādēļ, ka valdoša ir tieši šī juceklīgā domāšana, ko es jums aprakstīju. Un šo juceklīgo domāšanu es jums aprakstīju ne tikai tādēļ, lai jums aprakstītu šo domāšanu, bet gan es to aprakstīju tādēļ, ka gribēju pievērst jūsu uzmanību tam, ka pat ar cilvēku, kura liktenī bija nepieciešams iejaukties, kam tātad vēl bija kas izdarāms šeit uz fiziskās Zemes, tā lieta bija tāda, ka, tā kā viņš nekad nebūtu spējis to uztvert tieši, tika izvēlēts šis apkārtceļš caur slimo sievieti. Bet tādas lietas ir jāapskata pareizajā veidā.

            Man šķiet, es jums reiz jau esmu stāstījis, kas man notika ar ārstu Schleich, kurš nesen nomira Berlīnē, kurš bija diezgan slavens vīrs Berlīnē, slavens ķirurgs, bet kuram arī bija zināma nosliece – viņš bija gudrāks kā citi ārsti – saprast šādas lietas. Nu, ar Šleihu reiz notika sekojošais. Kādu vakaru pie viņa atnāk kāds cilvēks un saka viņam: Es tikko savā birojā iedūru sev rokā ar spalvu, tur tika iekšā tinte. Jums tūdaļ ir jāgriež man tā roka nost, jāamputē, jo citādi es nomiršu no asins saindēšanās. – Šleihs teica: Jā, mans kungs, bet man vispirms ir tas ievainojums jāapskata. – Nē, teica šis vīrs, to ir jādara tūdaļ! – Tas nav iespējams, to taču es nedrīkstu darīt! – teica Dr.Šleihs. Tad viņš apskatīja ievainojumu un teica: Šo ievainojumu taču var viegli iztīrīt. – Tad viņš iztīrīja ievainojumu. Bet pacients palika pie sava, lai viņam tiktu amputēta roka. – Es nevaru jums griezt nost roku, teica ārsts. Tad vīrs atteica: Tad man ir jāmirst! – Viņš neticēja, ka šis ievainojums nav bīstams; bet teica, ka viņam būs jāmirst.

            Nu, tad Dr.Šleiham palika pavisam neomulīgi. Te viņam piezvanīja kāds cits ārsts un pastāstīja: Man pacients stāstīja, ka esot bijis pie jums, bet jūs neesot gribējis viņam amputēt roku. Tagad viņš ir pie manis. – Bet arī šis ārsts nevarēja amputēt roku neliela dūruma ievainojuma dēļ. Dr.Šleihs visu nakti nevarēja mierīgi gulēt, tik biedējoša bija šī lieta.

            Nākamajā dienā viņš aizgāja uz māju, kur dzīvoja šis vīrs: Viņš naktī bija nomiris! Viņam tika izdarīta sekcija, un nebija nekādas runas par asins saindēšanos. Bet šim vīram bija jāmirst. Tad Šleihs vienkārši teica: Tā ir nāve pašsuģestijas dēļ – kā tas mūsdienās, vai ne, ir zināms: suģestija notiek. Suģestijas iespaidā var izdarīt visu iespējamo. Ar suģestiju var daudz ko izraisīt.

            Lai jums rastos kāds priekšstats, ko var izraisīt ar suģestiju, es jums gribu pastāstīt sekojošo. Piemēram, kādam var pateikt: Es tev uzlieku sūcošo plāksteri, spāņu plāksteri! – bet tā vietā uzliek tikai nelielu dzēšampapīra strēmelīti, un rodas liela čulga! Tur dvēseliskais ielaužas ķermeniskajā. Kaut ko tādu var izraisīt. To mūsdienās zina katrs, kas nodarbojas ar šādām lietām, ka kaut ko tādu var izdarīt. Šleihs sev teica: Nu, šis vīrs bija sev iegalvojis, ka mirs. Tātad šī iedoma iedarbojās uz viņu suģestējoši, tātad nāve suģestijas ietekmē.

            Viņš nemaz negribēja man ticēt, ka tās ir muļķības. Proti, šinī gadījumā tās bija muļķības, ka vīrs būtu nomiris suģestijas dēļ, jo tur bija kaut kas pavisam cits. Redziet, šī vīra nervi bija sabrukuši, kā jauno laiku biroja un biznesa cilvēkam viņam bija pilnīgi sagrauti nervi; nervos bija ieplūdušas asinis. Asinis asinsvados varēja izmeklēt, tās bija kārtībā. Un kad izmeklēja nervus, tad tajos bija tik nedaudz asiņu, ko ar ārējiem līdzekļiem nemaz nevar atklāt, bet nervus bija sagrāvusi asins ieplūde. Tādēļ šis vīrs bija kļuvis nervozs, bija iedūris sev rokā ar spalvu, jo bija neveikls, un ārēji nemaz nevarot neko daudz pamanīt, viņš jau bija nolemts nākamajā naktī. Viņam bija jāmirst iekšēju iemeslu dēļ, jo viņa nervu sistēmā bija ieplūdušas asinis. Un tad viņam bija radusies priekšnojauta un palicis bail, tā ka dvēseliskā iedarbība bija tieši pretēja. Šleihs domāja, ka viņš bija iedvesis sev nāvi. Nāvi viņš nebija sev iedvesis, nāve nāca viņa fiziskās organizācijas dēļ, bet dvēselē bija radusies priekšnojauta, ka būs jāmirst.

            Redziet, te jums ir spilgts piemērs, kā ir pareizi jādomā, ja grib ieskatīties garīgajā pasaulē. Ir pavisam pareizi jāzina, kur, tā teikt, zaķis slēpjas piparos, citādi var būt liels mācīts vīrs un tomēr pavisam aplami skaidrot garīgo pasauli. Tieši tā gadījās seram Oliver Lodge, kurš ir viens no lielākajiem Anglijas fiziķiem. Seram Oliveram Lodžam gadījās tieši tas, ka viņš garīgo pasauli izskaidroja aplami. Viņa dēls krita kādā no kaujām, kas tagad notika pasaules karā. Viņš bija ārkārtīgi satriekts, kad zaudēja savu dēlu Raimondu Lodžu, un tad viņš tika sapīts veselā mēdiju tīklā. Viņam tika piegādāts kāds ļoti izveicīgs mēdiju ziņojums un tika aranžēts, ka caur šo mēdiju ar viņu pēc nāves ir runājis viņa dēls Raimonds. Nu, šajā stāvoklī, ka viņa dēls bija miris vācu frontē, tas, dabiski, bija atstājis dziļu iespaidu, un šis mēdiju ziņojums tad arī bija liels mierinājums.

            Bet sers Olivers Lodžs bija arī ārkārtīgi liels zinātnieks un tāpat vien tam neticēja. Bet tad atkal notika kaut kas, kā dēļ gandrīz nekas cits neatlika kā noticēt. Un raugi, notika sekojošais. Mēdijs viņam, kā saka, transa stāvoklī, tātad pusapzinātā stāvoklī, deva ziņu, ka viņa dēls pēdējās dienās pirms nāves esot nofotografējies un pastāstīja, ka esot divas fotogrāfijas.

            Tā gan gadās visai bieži, ka šādi fotouzņēmumi tiek izdarīti vairāki viens pēc otra, un parasti cilvēkus, uzņemot vēlreiz, nosēdina citādi. Mēdijs tātad saka, ka dēls otrajā uzņēmumā sēžot citādi un pilnīgi pareizi apraksta, ar ko šis otrais fotouzņēmums atšķiras no pirmā. Un Olivers Lodžs tūdaļ sacījis: Pērkoņi un zibeņi, ja tas būtu patiesība, ko viņš man tur apraksta: dažas dienas pirms nāves fotografējies, divās dažādās pozās! – Toreiz Anglijā vēl neviens nevarēja zināt, ka tā ir taisnība, jo tas bija noticis tikai īsu brīdi pirms nāves; jo šī sēde ar mēdiju notika četrpadsmit dienas vai trīs nedēļas pēc dēla nāves. Un raugi, astoņas dienas pēc šīs tikšanās, pienāk pasts – tolaik pasts gāja ļoti lēni – ar pastu Londonā pienāk divas fotogrāfijas, un viss saskan, absolūti saskan!  Tātad viņš nevarēja domāt neko citu, kā ticēt, ka dēls to ir pastāstījis no aizsaules.

            Un tomēr tā tas nebija šajā gadījumā, bet gan mēdijs jau bija nonācis transā, citā stāvoklī, un tad viņam bija parādījies priekšredzējums, kā tas gadās, tātad viņam bija tikai paredzējums. Tās personas, kas sēdēja apkārt mēdijam, uzzināja par fotogrāfijām tikai tagad, pēc astoņām dienām, kad tās pienāca, mēdijam bija paredzējums un viņš tās redzēja jau astoņas dienas iepriekš. Tur tātad nebija nekādu sakaru ar viņpasauli, bet gan viss notika tepat uz zemes. Mēdijam tikai bija paredzējums, un Olivers Lodžs tomēr ļāva tam sevi maldināt. Tik piesardzīgam ir jābūt! Tātad tas viss ir pareizi, ka cilvēks turpina dzīvot arī pēc nāves, ka viņš arī tad var dot ziņu, bet ir jābūt drošam. Ja Raimonds Lodžs tad angļu valodā paziņo: Es īsi pirms nāves nofotografējos divas reizes, divās dažādās pozās – tad būtu jājautā, vai tas nāk no viņa. Jo pēc nāves vairs nerunā angļu valodā; citādi arī gariem būtu jāzina angļu valodu. Ziņai tātad būtu jāceļas no mēdija zemapziņas, no tā, kas parastajā dzīvē nav apzināts.

            Ar to es gribēju jums, jo uz to pamudināja Burlē kunga jautājums, pastāstīt tādas kutelīgas lietas, un arī pateikt, cik piesardzīgam ir jābūt, jo ir jābūt atbildīgam par to, ko saka; es gribēju parādīt, kā nedrīkst pieņemt jebkuru jēdzienu, bet visam ir jāizseko. Un tikai tad, kad tas ir ilgi pārdomāts, var teikt: Jā, tur ir runājis sargājošais gars. – Bet ka šie vārdi ir nākuši vācu valodā, tas ir noticis tikai ar cilvēka starpniecību. Un ja kādi cilvēki kaut ko nevar izdarīt, tad no garīgās pasaules vispirms nākas paralizēt viņu muskuļus. Visam ir jānotiek caur cilvēku.

            Tad, kad tas ir apgūts kā pamats, var iet arī tālāk. Par to mēs varēsim turpināt runāt nākamajā sestdienā.

SESTĀ LEKCIJA

Dornaha, 1923.gada 16.jūnijā

Par pasaules kara katastrofas dziļākajiem cēloņiem

Kā kāda cilvēka dvēseliskais spēks var ārkārtīgi spēcīgi ietekmēt  cita cilvēka dvēseli, kurš pats ir pavisam vājš. Piemēri tam, ka mēs savā ēteriskajā ķermenī esam daudz gudrāki nekā savā astrālajā ķermenī un savā Es. Jūliuss Roberts Meijers un viņa novērojumi, esot kuģa ārstam. Tā kā cilvēki negribēja mācīties neko garīgu līdz 1914.gadam, tad viņi par to saņēma pērienu no pasaules likteņa.

Vai ir kādi degoši jautājumi, mani kungi?

Dollingera kungs: Es gribēju pajautāt par cilvēka likteni. Lielajā pasaules karā krita miljoniem cilvēku. Vai tas bija viņu paredzētais liktenis? Kā tas izskatās garīgajā pasaulē kopsakarībā ar pasaules attīstību?

            Dr.Šteiners: Arī par to mēs varam runāt kopsakarībā ar pārējo, jo ir caurcaurēm nepieciešami, lai antroposofijā lietas neizskaidrotu vienkārši tā, kā to dažreiz dara ļaudis. Tam, kas tiek runāts, ir jābūt zinātniskam. Tagad es gribētu tieši attiecībā uz to kaut ko pateikt, kas tad mūs novedīs pie tā, lai saprastu, kā vispār bija iespējama šī lielā katastrofa, šis briesmīgais visas pasaules posts tik daudziem cilvēkiem. Proti, šodien parasti vispār vairs neievēro, kā viens cilvēks īstenībā ir saistīts ar otru cilvēku. Tas ir tā, ka mūsdienās visi cilvēki īstenībā stāv pasaulē vientuļi katrs par sevi. Pat kad šodien aiz ieraduma vai dēļ kaut kādas māņticības atlieku dēļ zina un novēro tādas lietas, kādas es jums pastāstīju iepriekšējā reizē, tad tās izskaidro, kā likums, aplami.

            Tagad es gribu jums pastāstīt kādu vienkāršu notikumu, kas var jums parādīt, kā mūsdienās nemaz vairs nedomā par to, ka viens cilvēks kaut kādā veidā ir saistīts kopsakarībā ar citu. Reiz notika sekojošais, kas ir pavisam droši kā kāds zinātnisks fakts. Kādā ģimenē viens jaunāks ģimenes loceklis, astoņpadsmit- vai deviņpadsmitgadīga meitene bija slima, ne tik slima, ka būtu jāguļ gultā, bet viņai ik pa laikam bija vienmēr atkal jāatguļas. Tagad kādu laiku pie viņas bija māte un kopa viņu. Viņa gulēja uz dīvāna, māte viņu tātad apkopa, un kad reiz meitene bija cieši iemigusi, māte aizgāja uz otru istabu un tur lasīja priekšā savam vīram un pārējiem ģimenes locekļiem kādu grāmatu. Tas bija istabā, kas bija diezgan tālu no tās, kur gulēja slimniece.

            Slimniecei bija sekojoša apziņa. Kad māte bija izgājusi pa durvīm, viņa pēkšņi sajuta tieksmi piecelties. Viņa piecēlās un gāja līdzi mātei cauri divām istabām uz trešo, kur tad atrada māti lasām priekšā grāmatu. Viņa bija ļoti pārsteigta , ka neviens nelikās izbrīnējies. Slimniece, kas gandrīz nevarēja pastaigāt un tikko bija atstāta iemigusi, tagad parādījās istabā, kur uz kādu laiku gribēja palikt māte, lai parūpētos arī par pārējiem. Meitene jutās nedaudz aizskarta, ka visi palika pavisam mierīgi. Tad māte, kas lasīja grāmatu, pēkšņi teica: Bet tagad man ir jāpaskatās, kā klājas manai meitiņai! – un izgāja no istabas. Meita viņai sekoja. Māte atkal izgāja cauri tām divām istabām un atrada meitu guļam uz dīvāna, bet ļoti bālu. Viņa iesākumā pat baidījās meitu uzrunāt. Bet tad, kad viņa to uzrunāja, meita neatbildēja un bija pavisam bāla. Meita tātad visu laiku bija gājusi pakaļ mātei un tagad redzēja, kā māte dodas pie viņas un ieraudzīja arī pašu sevi guļam uz dīvāna. Un meita atkal par to bija ļoti izbrīnēta, pirmkārt, ka viņa redz pašu sevi guļam uz dīvāna, otrkārt, ka māte viņu uzrunā tur. Tajā momentā meita sajūt it kā saņēmusi briesmīgu triecienu, un tad tā, kas guļ uz dīvāna, jau iegūst nedaudz labāku ādas krāsu, un viss atkal nostājas vecajās vietās.

            Tas ir ļoti ticams stāsts, tā šī lieta notika. Bet tad nāk visvisādi ļaudis, kas grib to izskaidrot. Jā, viņi tad skaidro šo lietu, piemēram, sekojoši: Nu jā, meitai bez fiziskā ķermeņa ir arī astrālais ķermenis. – Par astrālo ķermeni ļaudis līdz 16.gadsimtam, tātad vēl pirms četrsimt gadiem, runāja vienmēr tāpat, kā mēs tagad runājam par degunu vai ausīm. Bet tas nav nekas tāds, kas būtu saglabāts līdz mūsdienām, tas kopumā ir ticis aizmirsts. Tātad šie ļaudis var runāt par astrālo ķermeni un var teikt: Nu jā, tur īstenībā ārā izgāja astrālais ķermenis, tas staigāja cauri istabām, tas klausījās, ko pārējie tur lasīja un tā tālāk, tad tas ir atkal aizgājis atpakaļ un tajā momentā, kad māte uzrunāja meitu, atkal ieslīdēja atpakaļ.

            Bet, mani kungi, jums taču jābūt skaidram, ka, ja šo lietu izskaidro šādi, tad to izskaidro tā, it kā cilvēkā iekšā būtu otrs fiziskais cilvēks, it kā tur apkārt būtu loks, šis loks būtu liels, it kā no tā izslīdētu ārā un ietu pastaigāties kā fizisks cilvēks. Tā ir spēcīga māņticība, ka to izskaidro šādi. Šāda māņticība mūsdienās ir ļoti izplatīta starp mācītiem ļaudīm, citādi tādas lietas, kā tas bija ar Oliveru Lodge, ko es jums stāstīju, nenotiktu. Galvenais vienmēr ir tas, ka jāzina: kas tur notika patiesībā?

            Nu, tas kas tur notika patiesībā, ir sekojošais. Māte sēž pie savas meitas un kopj viņu. Vai nav tiesa, tur notiek kaut kas tāds, ko sauc par mīlestības pilnu kopšanu, un meitai ir ļoti, ļoti patīkami, ka māte viņu kopj. Viņa jūt mātes mīlestību. Tādā momentā, mani kungi, kad viens tik spēcīgi sajūt otra mīlestību un pie tam pats ir tik vājš, iestājās tas īpatnējais, ka viņš vairs nedomā pats ar savu astrālo ķermeni. Tas kļūst kā apdullis, un otra cilvēka astrālais ķermenis iegūst varu pār savu paša astrālo ķermeni. Tad pat gadās, ka sāk domāt ar otra cilvēka, kas ir tev blakus, domām. Tagad tas tātad ir noticis tā, ka, kamēr māte vēl kopa meitu, šīs jūtas, kas tur attīstījās, ir tā pārgājušas uz meitu, ka meita pilnībā sāka just un domām kā māte. Tagad māte iet prom. Tieši tāpat, kā ripo prom lode, kad es to pagrūžu, tā meita tagad domā nevis pati savas domas, bet gan mātes domas. Un kamēr māte iet cauri divām istabām, meita joprojām domā ar mātes domām. Un kamēr māte lasa priekšā grāmatu, meita domā ar mātes domām.

            Tātad meita, dabiski, paliek mierīgi guļam uz dīvāna, bet viņa nemitīgi turpina domāt ar mātes domām. Un kad māte tad kļūst nemierīga, atkal atgriežas pie meitas, tad arī meita domā, ka iet atpakaļ. Un tad jums nebūtu jābrīnās, ka meita ir kļuvusi ļoti bāla. Jo apdomājiet: ja cilvēks kādu laiku guļ dziļā bezsamaņā, tad taču paliek bāls. Jo kaut kas tāds, dabiski, izraisa dziļas bezsamaņas stāvokli, ja domā ar cita domām. Un kad māte tad atkal atnāk atpakaļ, tas iedarbojas uz meitu tā, ka viņa izjūt kā satricinājumu un viņai atkal atgriežas savas domas. Tātad jūs redzat, ka pareizais izskaidrojums šajā gadījumā ir, ka cilvēks tieši savā garīgajā daļā ārkārtīgi spēcīgi var iedarboties uz otru. Bet tas parādās it īpaši tad, ja tas, uz kuru iedarbojas, pats ir ļoti vājš. Ja tātad viņš pats nevar attīstīt dvēselisko spēku, tad viņu ļoti viegli var ietekmēt otra dvēseliskais spēks.

            Tā tas notiek dzīvē vispār. Bieži pat neiedomājas, cik liela ir cilvēku ietekme vienam uz otru. Domājiet, ja kāds otram kaut ko stāsta, un tam tad notic, ka tam vienmēr ir pamats, saprātīgi iemesli, kas pārliecina? Tā tas nemaz nav. Ja kāds ir mīļš, tad viņam vienmēr tic vairāk nekā tādam, kuru ienīst. Tāds nu ir tas stāsts, ka viena cilvēka dvēsele var ārkārtīgi spēcīgi ietekmēt otra cilvēka dvēseli. Tā ka ir jāsaka: man ir jāzina, cik spēcīgi viens cilvēks ietekmē otru. Man precīzi ir jāzina tas, kā tur ir ar šīm garīgajām lietām, ja es vispār gribu par to runāt.

            Tagad es gribu jums parādīt kādu citu piemēru, ko izstāstīšu jums ar noteiktu nodomu. Jo kāds tagad varētu teikt: jā, Dr.Šteiners tātad vispār netic, ka cilvēks varētu iziet ārā pats no sevis, viņš tic tikai tam, ka viens cilvēks var ietekmēt otru. – Nē, es izstāstīju jums tikai vienu piemēru, kurā jūs pavisam skaidri varējāt redzēt, kā viens cilvēks var ietekmēt otru, šeit māte meitu.

            Tagad cits piemērs, kur runa vispār nevar būt par to, ka kāds cilvēks būtu ticis ietekmēts. Vienā istabā kopā dzīvo divi studenti. Tā tas ar studentiem notiek bieži. Viens studē matemātiku, otrs ir filoloģijas students un neko nejēdz no matemātikas, neko nesaprot matemātikā. Bet tagad kādu vakaru viņi abi briesmīgi “iekaļ”, kā to saka studentu valodā, viens savu latīņu gramatiku, otrs savu matemātikas uzdevumu, ko viņš grib atrisināt, bet nekādi netiek galā. Viņam nekas neizdodas. Otram ar valodu iet tīri ciešami, viņš ļoti apmierināts liekas gultā. Bet matemātikas students neliekas gultā apmierināts, viņš nav varējis savu uzdevumu atrisināt. Valodās visbiežāk nemaz nezina, vai ar kaut ko ir tikts galā vai nē. Augstākais, ka var būt kļūdas, bet to uzskata par normālu parādību. Matemātikā diemžēl ir tā, ka nekas neiznāk, ja neprot. Tā ir tā atšķirība. Tagad viņi abi tātad aiziet gulēt; tā apmēram ap pusdivpadsmitiem vai divpadsmitiem abi noliekas gulēt.

            Apmēram pulksten trijos matemātikas students – valodu students bija paskatījies pulkstenī – pieceļas, atkal apsēžas pie galda un sāk rēķināt un rēķināt, un rēķināt. Valodu students par to ir ļoti pārsteigts, taču ir pietiekami atjautīgs un mierīgi nogaida, kas tur notiks. Otrs rēķina, rēķina, tad atkal pieceļas no krēsla, noliekas gultā un guļ tālāk.

            No rīta astoņos abi pieceļas. Matemātikas students saka: pērkoņi un zibeņi, man nu gan šodien ir dulla galva, it kā mēs visu vakaru būtu sēdējuši krogā, bet mēs taču bijām mājās! – Tad otrais saka: Es par to nemaz nebrīnos! Kāpēc tad tu naktī cēlies augšā un vēl strādāji? – Ko, es strādāju? Man tas nav nācis ne prātā! Es visu nakti gulēju, saka matemātikas students. – Bet tu taču biji piecēlies! – saka otrs. Tu paņēmi rakstāmo un strādāji, un strādāji! – Par to nevar būt ne runas, saka otrs students. – Paskaties taču, saka valodu students, te taču jābūt tam, ko tu tur sarakstīji! – Matemātikas students paskatās. Viss uzdevums ir atrisināts, ir izdarīts viss, ar ko viņš vakarā netika galā.

            Tagad redziet, te jums ir piemērs, kur nav nekādu šaubu, ka otrs neblēdās, jo viņš šādu uzdevumu nebūtu spējis atrisināt. Viņš bija tikai valodu students un bez tam redzēja, kā tas viss notika. Tātad šis students, pašam to nezinot, bija piecēlies un atrisinājis uzdevumu. Tātad nav nekādas runas par to, ka viņu varētu būt ietekmējis kāds cits. Šis students patiešām naktī bija pats piecēlies.

            Bet tagad, ja to sāk izskaidrot, iznāk kaut kas ļoti savāds. Redziet, mums taču vispirms ir, kā jūs ziniet, mūsu fiziskais ķermenis, tad ēteriskais ķermenis, tad astrālais ķermenis un Es-ķermenis. Es tos visus saucu par “ķermeņiem”, dabiski, ka tie nav ārēji ķermeņi, bet es nosaucu šīs cilvēka četras daļas par “ķermeņiem”. Tagad, mani kungi, kad mēs guļam, tad gultā guļ tikai mūsu fiziskais ķermenis un ēteriskais ķermenis; astrālais ķermenis un Es-ķermenis ir ārpusē. Tos mēs redzam ārpusē ap fizisko ķermeni un ēterisko ķermeni. To visu es jau esmu jums izskaidrojis. Tā tas notika arī ar šo matemātikas studentu. Viņš apguļas gultā. Viņš gan var iemigt, tātad iznes ārā savu astrālo ķermeni un Es-ķermeni, tomēr viņš ir nemierīgs, ka nav atrisinājis savu matemātikas piemēru. Ja tagad astrālais ķermenis un Es-ķermenis ieslīdētu viņa fiziskajā ķermenī, tad viņš būtu pamodies un atkal neko nevarētu, droši vien atkal nevarētu šo uzdevumu atrisināt. Bet to astrālais ķermenis un Es-ķermenis nemaz nedarīja, bet gan tā nemiera dēļ, kas bija pārņēmis studentu, tas viņu tikai iedunkāja. Astrālais ķermenis var iedunkāt, tas pat var nedaudz iedunkāt ādu. Bet tas var notikt tikai caur gaisu, ne fiziski, jo astrālais ķermenis taču nav fizisks. Bet gaisu tas var iekustināt. Un tas īpaši iedarbojas uz acīm, nedaudz uz ausīm, īpaši uz degunu un muti. Visur, kur ir maņu orgāni, šis astrālā ķermeņa grūdiens iedarbojas ļoti spēcīgi. Matemātikas students tātad apguļas gultā, no astrālais ķermenis nemitīgi viņu grūsta ārpuses, bet iekšā neiet. Bet šo grūdienu dēļ fiziskais ķermenis un ēteriskais ķermenis kā kāda mašīna automātiski jūtas spiesti  celties augšā. Bet astrālais ķermenis paliek ārā, jo, ja tas būtu bijis iekšā, tad students būtu to apzinājies. Tagad viņš tātad apsēžas pie galda. Astrālajam ķermenim un Es nemaz nenāk prātā ieiet iekšā. Jā, kas tad tagad rēķina? Tagad rēķina fiziskais ķermenis un  ēteriskais ķermenis, un ēteriskais ķermenis ir spējīgs paveikt visu šo rēķinu, ko students nespēj paveikt, kad iekšā ir astrālais ķermenis un Es.

            No tā jūs redzat, mani kungi, ka jūs visi savā ēteriskajā ķermenī esat šausmīgi daudz gudrāki nekā savā astrālajā ķermenī un savā Es. Ja jūs varētu visu to, ko jūs varat savā ēteriskajā ķermenī, pērkoņi un zibeņi, kas jūs būtu par gudriniekiem! Jo visa dzīve īstenībā pastāv tajā, ka mēs to, kas mums jau ir savā ēteriskajā ķermenī, paceļam augšā astrālajā ķermenī.

            Jā, kas tad īstenībā notika ar šo matemātikas studentu? Jūs ziniet, ka agrākajos laikos starp studentiem nebija gandrīz neviena atturībnieka un antialkoholiķa, studenti parasti dzēra pat ļoti daudz. Un tā šie abi puiši ne jau katru vakaru tā bija zubrījuši, bet gan bija visai daudz arī pasēdējuši krogos, un līdz ar to – alkohola iedarbības dēļ uz asinīm – astrālais ķermenis ir ticis sagrauts. Ēteriskais ķermenis ir ticis sagrauts mazāk. Un sekas tam bija, ka šis matemātikas students, ja mazāk būtu staigājis pa krogiem, ļoti labi būtu varējis pats atrisināt šo uzdevumu, bet tā kā viņš tik stipri bija ietekmējis savu astrālo ķermeni, tad, nomodā esot, šo uzdevumu atrisināt nespēja. Viņam vispirms bija jādabū ārā samaitāto astrālo ķermeni; tad viņš varēja apsēsties pie galda un viņa ēteriskais ķermenis, kurš bija palicis gudrāks, tas atrisināja šo uzdevumu. Mēs tātad varam to, ko dara saprāts, izdarīt ar ēterisko ķermeni. Mīlēt mēs nevaram ar ēterisko ķermeni, to ir jādara astrālajam ķermenim, bet visu, ko dara saprāts, to var izdarīt ar ēterisko ķermeni, to ir jāiztur ēteriskajam ķermenim. Tā ka mēs tātad varam teikt: šajā piemērā mēs pavisam skaidri redzam, ka te nav ietekmes no kāda cita puses, bet gan te šim matemātikas studentam ir darīšana tikai pašam ar sevi.

            Tagad pavisam skaidri stādieties priekšā: te mums ir fiziskais ķermenis, te ēteriskais ķermenis (dzeltenā krāsā); tas caurauž fizisko ķermeni. Un tagad, lai mēs vieglāk varētu pārskatīt visu cilvēku, es jums uzzīmēju astrālo ķermeni, kas naktī ir te ārā (sarkans). Tas augšpusē ir pavisam maziņš, apakšā ar milzīgu vēderu. Tad arī Es, Es-ķermeni (violetu). Tādi mēs tātad esam naktī. Mēs tātad īstenībā naktī pilnībā esam divi cilvēki. Jums, dabiski, nav jāiztēlojas to šeit kā otru cilvēku, kas būtu fizisks, tas, kas tur ir ārpusē, caurcaurēm ir garīgs. Citādi jūs pārāk stipri atkal iekristu materiālismā, ja neiztēlotos šo lietu garīgi. Bet no šī jūs varat gūt uzskatu, ka cilvēks īstenībā sevī ir divdaļīga būtne, viena ir garīgi-dvēseliska daļa un otra fiziska daļa kopā ar ēterisko ķermeni. Cilvēks, kurš ir nomodā, nomodā ir tikai tādēļ, ka patiešām katru rītu astrālais ķermenis un Es-ķermenis iekļaujas, ierindojas fiziskajā un ēteriskajā ķermenī (bultiņas).

            Tagad iedomājieties, ka tas nevarētu vienmēr kārtīgi notikt. Par to savukārt arī ir ļoti zināmi ļoti īpatnēji gadījumi. Reiz bija kāda meitene – šādas lietas vienmēr notiek tad, ja tās notiek pašas no sevis, tātad nevis kādu vingrinājumu rezultātā, tad, ja cilvēks ir nedaudz novājināts, piemēram, tādas notiek ar jaunām meitenēm, kad viņas tieši nobriest, sievietes brieduma pirmajā laikā – šai meitenei tātad bija deviņpadsmit, divdesmit gadi, un ar viņu notika sekojošais. Bija dienas, kad viņa runāja, bet pie ģimenes piederīgie nevarēja saprast nekā no tā, ko viņa runāja, galīgi nekā. Viņa runāja par pilnīgi nepazīstamām lietām. Tas bija ļoti savādi. Piemēram, viņa varēja pateikt: Ak, labdien, es ļoti priecājos, ka jūs mani apmeklējāt. Mēs pirms divām dienām tikāmies tur un tur – ak jā, tur mēs pastaigājāmies tajā skaistajā mežā. Tur bija arī avots. – Tad viņa gaidīja. Tas bija tieši kā ar telefonu, kad otru runātāju nedzird, bet dzird, ko atbild. Bija tā, it kā viņa atbildētu: jā, protams, jūs paņēmāt glāzi un izdzērāt. – Un tātad bija tā, ka vienmēr varēja dzirdēt, ko šī meitene atbild uz kaut ko, ko it kā būtu teicis kāds cits. Bet šo otru cilvēku tie, kuri tur apkārt bija, nevarēja redzēt. Bet meitene tad bija kā pavisam citā pasaulē un runājās tur. Piemēram, gadījās: pakustēties viņa tad nevarēja, bet palika pavisam mierīga. Bet kad viņa tur sēdēja un kāds viņu aizskāra, tad viņa neteica, piemēram: kāpēc jūs mani pagrūdāt? – bet gan: Kāds šausmīgs vējš! Aizveriet logu, ir briesmīgs caurvējš! – Viņai bija pavisam citi priekšstati par to, ka viņu, piemēram, kāds pagrūž. Tāda viņa tad palika vienu vai divas dienas. Tad nāca dažas dienas vai ilgāks laiks, kad viņa visu apzinājās, visu zināja, kārtīgi runājās ar cilvēkiem un neko nezināja par to, kas bija noticis tajās dienās. Viņa itin neko neatcerējās. Kad cilvēki viņai kaut ko par to stāstīja, tad meitene atbildēja, ka neko par to nezinot. Bija tieši tā, it kā viņa būtu bijusi aizmigusi. Bet toties bija kas cits. Kad meitene bija šajā stāvoklī, tad atcerējās visu, kas bija noticis šajā stāvoklī un nekā par to, kas notika viņas parastajā stāvoklī. Viņa varēja atcerēties visu to dzīvi, kuru viņa dzīvoja, kā teica cilvēki, savā nosapņotajā pasaulē.

            Kas bija ar šo meiteni? Tas, ko es jums tagad izstāstīju, dabiski, ir sastopams neskaitāmas reizes, un dažreiz tas parādās šausminošā veidā. Redziet, man reiz bija kāds paziņa, ar kuru es kādu laiku kopā strādāju. Viņš tad kļuva par profesoru kādā vācu augstskolā, un kādu dienu viņš vienkārši pazuda. Visi meklējumi galu galā neko nedeva. Vienīgais, ko izdevās atklāt, bija, ka no vietas, kur viņš dzīvoja, profesors bija devies uz staciju un nopircis biļeti. Bet tā kā vilcienā bija iekāpuši daudzi cilvēki, tad nevarēja zināt, uz kurieni viņš bija nopircis biļeti. Viņš bija aizbraucis. Viņš neparādījās ļoti ilgu laiku. Tad notika tā, ka Berlīnē klaidoņu patversmē ienāk kāds svešs cilvēks, grib, lai viņu tur uzņem, un kad viņam tiek jautāti dokumenti, atklājās: tas bija profesors XY no turienes un turienes. Viņš atradās Berlīnē bezpajumtnieku patversmē. Tad viņš atkal atgriezās mājās un varēja atkal pavisam labi turpināt savu profesora amatu. Tas turpinās automātiski, tas neko nekaitē, ka ir bijis neliels pārtraukums. Tātad viņš veica to tālāk. Bet viņa tuvinieki – viņš pat bija precējies – turpināja pētīt, kas bija noticis šajā laikā. Un noticis bija apmēram tā, ka šis vīrs bija nopircis biļeti līdz kādai zināmai stacijai, ne pārāk tālu. Viņš visu bija sarīkojis ļoti viltīgi. Tad viņš bija tur izkāpis, atkal nopircis biļeti – tad vēl nebija laiks, kad vajadzēja pasi – aizbraucis uz pavisam citu zemi, tad vēl uz citu zemi, tad devies pa vēl pavisam ceļu – viņš pats bija dzīvojis kādā Vācijas dienvidu pilsētā – devies uz Berlīni, dzīvojis bezpajumtnieku patversmē, tika tur uzņemts, pats par to visu absolūti neko nezināja, atradās pavisam citā apziņas stāvoklī.

            Kas tad notiek ar šādu cilvēku? Redziet, ar šādu cilvēku ir tieši tāpat kā ar to meiteni. Šādam cilvēkam, kad viņam vajadzētu pamosties, astrālais ķermenis un Es-ķermenis neienāk iekšā pilnībā, grūstās tikai ārpuses, un tad visu dara tikai fiziskais ķermenis un ēteriskais ķermenis. Šādi cilvēki uzvedas ārkārtīgi gudri, atjautīgi. Šis stāsts arī ir ļoti ticams, līdzīgi kā tas ar manu paziņu.

            Cits atgadījums: kāds cilvēks vispirms nopērk dzelzceļa biļeti, izdara tieši tāpat, aizbrauc uz kādu netālu staciju. Tad viņam ir jāizdomā visādas viltības; to visu izdara viņa ēteriskais ķermenis. Viņš nonāk līdz pat Indijai un paliek tur dažus gadus. Un tad, kad visu ir aizmirsis, atkal turpina dzīvot tāpat kā agrāk.

            Jā, redziet, šīs lietas patiešām ir tādas, ka jāsaka: tur var dziļi ieskatīties visā cilvēka būtībā. – Jo kas tad notika ar to vīru, kuru es tātad labi pazinu, kurš izbrauca cauri divām zemēm un nonāca bezpajumtnieku patversmē? Viņš atkal atgriezās savā augstskolā, pat tika uzaicināts uz citu augstskolu, lai aizstātu kādu slavenu profesoru. Es kādu dienu tieši biju tajā pilsētā. Viņš vairs neuzturēja ar mani sakarus, kā tas vispār bieži notika, ka laikā, kad es sāku lasīt antroposofiskās lekcijas, daudzi ļaudis, kas agrāk bija mani pazinuši, tagad vairs negribēja pazīt. Kādu dienu atskanēja ziņa: jā, profesors XY ir atkal pazudis. – Bet šoreiz viņš vairs neatradās, bet gan tika atrasts viņa līķis. Viņš bija noslīcinājies. Jā, kas tad bija noticis? Redziet, noticis bija tas, ka viņš atkal bija nonācis tajā pašā stāvoklī, kad astrālais ķermenis tikai dunkā no ārpuses. Tad viņš savā ēteriskajā ķermenī atkal bija atcerējies agrākos notikumus un bija tā nobijies par to, ka bija padarījis pats sev galu. Tātad tur pamatīgi var ieskatīties cilvēka būtībā, ja zina, kā tur tieši kopā sadarbojas cilvēka būtības dažādās daļas.

            Bet šī lieta tagad ir tāda: reiz bija kāds cilvēks, kurš arī nonāca šādos stāvokļos, un tad viņš arī stāstīja lietas, it kā būtu pavisam cits cilvēks, nekā bija iepriekš, tā ka citi neko nevarēja saprast. Viņš vispār attēloja – tas notika 19.gadsimtā – kā viņš ir piedalījies Franču revolūcijā. Viņš attēloja veselas ainas. Kas bija noticis ar viņu? Tas izskatījās līdzīgi kā ar cilvēkiem, par kuriem es jums stāstīju. Bet kas bija noticis ar šo cilvēku?

            Par to, kas norisinās astrālajā ķermenī un Es-ķermenī, cilvēks ar parasto apziņu zina ne pārāk daudz, bet tomēr pārdzīvo tajos ļoti daudz. Nu, iedomājieties, ka notiek sekojošais. Redziet, es gribu jums attēlot, kā tas ir, kad cilvēks mostas. Kad cilvēks mostas, tad astrālais ķermenis vispirms sašķeļas. Te tas pārtrūkst, un viena daļa ieiet iekšā galvā, otra, apakšējā, ieiet pārējā ķermenī. Tā tas arī dažreiz notiek. Tagad iedomājieties: ja galva astrālo ķermeni un Es uzņem vieglāk kā apakšējā daļa, tad astrālais ķermenis jau ātrāk var būt iekšā galvā, bet vēl ne apakšējā daļā. Šajā gadījumā cilvēks sāk runāt tā, it kā būtu pavisam cits cilvēks. Kas tad tur iestājas? Redziet, tur uz mirkli iestājas spējas atskatīties uz agrāko dzīvi. Tad mācās atskatīties kādā agrākajā dzīvē. Bet to nevar īsti izprast, to nesaprot, un tad izdomā kaut ko, ko ir iemācījies vēsturē. Tas, kurš tur bija citā stāvoklī, jo viņa astrālais ķermenis un Es ātrāk ienāca galvā, stāstīja, ka esot francūzis un esot piedzīvojis Franču revolūciju. To viņš bija mācījies, tas bija tikai tāds tulkojums pēc sava prāta. Bet viņš izjuta kādu savu agrāko inkarnāciju, agrāko dzīvi, un to viņš tūdaļ nevarēja saprast; tādēļ viņš to iztulkoja šādā veidā.

            Jums ir jābūt skaidram: patiešām līdz pat 16.gadsimtam – ir tātad pagājuši tikai četri gadsimti – cilvēki, kaut arī tiešām muļķīgi un tiešām neskaidri, izplūduši runāja par šādām lietām. Tas cilvēkiem šķita kaut kas ārkārtīgi svarīgs. Visur, kur cilvēki pulcējās kopā – viņi stāstīja ne jau spoku stāstus, bet tā, ka uztvēra to tikpat nopietni, kā citus dzīves notikumus – viņi stāstīja šādas lietas un zināja, ka tādas ir. Tā nav taisnība, ka cilvēki nebūtu to zinājuši. Šodien – jā, lūdzu, mani kungi, pamēģiniet kādreiz pastāstīt šādus notikumus, kādus es jums izstāstīju, savā partijas sanāksmē, un jūs tūdaļ redzēsiet, kā tie izskanēs tukšā gaisā – šodien vairs nav tā, ka par šīm lietām varētu runāt dabiskā, saprātīgā veidā. Par to vairs vispār nerunā. Un zinātnieki par tām runā vismazāk. To es gribu jums pierādīt, ka viņi par to zina vismazāk.

            Atcerieties vienu no svarīgākajiem zinātniskajiem faktiem, kas notika 19.gadsimtā. Toreiz viens no Heilbronnas iedzīvotājiem kļuva par ārstu. Un tā kā viņu Tübingenas universitātē uzskatīja par ļoti neapdāvinātu cilvēku, tad no viņa nekas daudz nevarēja iznākt, un tā viņš 1839.gadā pieteicās par kuģa ārstu un devās ar ļoti pilnu kuģi uz Indiju. Kuģim ļoti neveicās. Jūra bija ļoti nemierīga un cilvēki dabūja jūras slimību. Kad viņi nonāca Indijā, gandrīz visa kuģa komanda bija slima. Kuģa ārstam nemitīgi bija daudz darāmā. Tolaik bija ierasti, ka, kad kādam šis vai tas kaitēja, tad nolaida no vēnas asinis. To darīja kā pirmo.

            Bet cilvēkam ir divu veidu asinsvadi. Vienas asinsvados asinis ir tādas, ka, atverot asinsvadu, plūst sarkanīgas, sārtas asinis. Turpat blakus ir citi asinsvadi. Kad no tā plūst asinis, tās ir zilganas; tad izplūst zilganas asinis. Ja parastam cilvēkbērnam nolaiž asinis, tad, dabiski, nelaiž nost sarkanās asinis. Tās ir vajadzīgas ķermenim. Nolaiž zilganās asinis. To ārsts zina ļoti labi. Viņš arī zina, kur atrodas zilie asinsvadi un negriež pušu sarkanos. Labajam Julis Robert Mayer, kurš bija šis kuģa ārsts, tātad bija daudz jānolaiž asinis. Bet visiem cilvēkiem, kam viņš iegriež, neplūst īsti zilganas asinis, bet gan gaiši sārtas. Pērkoņi un zibeņi, viņš nodomā, būšu atkal ne tur iegriezis! – Bet darot to nākamajam un ļoti uzmanoties, atkal nāk gaiši sārtas asinis. Galu galā viņam neatliek nekas cits, kā teikt sev: Nu, jā, kad nonāk tropos, karstajā zonā, tad nav tā kā parasti, tad zilās asinis paliek sārtas no karstuma. – Tas, dabiski, bija kas tāds, ko Julius Robertts Mayers uzskatīja par ļoti svarīgu atklājumu, un viņam bija taisnība. Viņš bija novērojis kaut ko ārkārtīgi svarīgu.

            Bet tagad mums ir jāizsaka kādu hipotēzi, pieņēmumu. Iedomājieties, ka tas kādam būtu gadījies nevis 19.gadsimtā, bet 12.gadsimtā. Viņš būtu ar citiem kaut kur devies. Toreiz gan nedevās tik lielos ceļojumos, bet tas, ka gandrīz visa komanda gandrīz iet bojā, tas arī varēja gadīties. Tātad pieņemsim, ka tolaik visa komanda būtu palikusi slima, ārsts būtu laidis nost asinis un būtu atklājis: asinis, kam īstenībā vajadzētu būt zilām, pēkšņi ir sārtas. Tur tātad vajadzētu būt ļoti karstam. – Ko tad viņš būtu teicis? Jā, 12.gadsimtā viņš būtu teicis: kas tas ir, kas padara asinis zilas? – Un viņš, tā kā zinātu visas tās lietas, ko es jums esmu izstāstījis, kaut arī izplūduši – jo antroposofijas tolaik nebija, un visas šīs lietas bija diezgan miglainas – viņš, jo būtu to vismaz noijautis, būtu teicis: Jā, pie joda, te astrālais ķermenis neiegrimst tik dziļi fiziskajā ķermenī kā tiem, kam asinis ir pilnīgi zilas! – Jo viņš būtu zinājis: astrālais ķermenis ir tas, kas padara asinis zilas. Bet siltums tur astrālo ķermeni ārā. Tādēļ asinis paliek mazāk zilas, paliek vairāk līdzīgas sarkanajām asinīm. – Viņš būtu teicis: Tas ir svarīgs atklājums, jo tagad es apjēdzu, kāpēc senajiem austrumniekiem piemita tik augsta gudrība. Viņiem astrālais ķermenis vēl nav tik dziļi iegrimis fiziskajā un ēteriskajā ķermenī. – Viņš būtu iemantojis milzīgu, varenu cieņu pret austrumnieku gudrību un būtu teicis: tagad austrumniekus tikai ir aplipinājuši cilvēki, kam ir daudz zilgano asiņu, un tāpēc vairs nav iespējams, ka viņi varētu parādīt savu seno gudrību. – Tā būtu teicis 12.gadsimta kuģa ārsts.

            19.gadsimta kuģa ārsts par to visu, ko es jums tikko stāstīju, vairs neko nezināja. Ko teica viņš? Viņš teica: nu, jā, tas ir siltums. Tas veicina degšanu. Lielāks siltums izraisa spēcīgāku sadegšanu. Tātad asinis sadeg spēcīgāk, kad cilvēks atrodas karstajā zonā. – Un viņš atklāja siltuma pārveidošanās likumu spēkā, kas spēlē tik lielu lomu mūsdienu fizikā, pavisam abstraktu likumu. Viss pārējais viņu nemaz neinteresēja. Viņš atklāj likumu, kas, piemēram, spēlē lielu lomu tvaika mašīnā, kur siltums tiek pārveidots darbā. Un viņš teica: no tā, ka tur izplūst sarkanas asinis, es redzu, ka organisms karstajā zonā vienkārši strādā spēcīgāk un tādēļ rada vairāk siltuma. – Tātad Julius Roberts Mayers tagad atklāj kaut ko pavisam mašinālu.

            Redziet, tā ir tā lielā atšķirība. 12.gadsimtā vēl teiktu: asinis tur ir sārtākas, jo astrālais ķermenis neiegrimst tik dziļi. – 19.gadsimtā par visu šo garīgo pusi vairs nekā nezināja un vienkārši teica: tur cilvēks darbojas kā mašīna, un tā lieta ir tāda, ka siltums rada lielāku darbu un tādējādi cilvēka organismā savukārt tiek pārveidots vairāk siltuma. – Jā, mani kungi, tas, ko izdarīja Julius Roberts Mayers kā lielais zinātnieks, tāds apmēram ir visu mūsdienu cilvēku domāšanas veids. Tā tas ir. Bet līdz ar to, ka cilvēks var domāt un just tikai šādā veidā par to, kas vairs nav garīgs, līdz ar to viņš ir pazaudējis kopsakarību ar citiem cilvēkiem. Un augstākais, kad viņš ir slims un novājināts kā tā meitene, par kuru es stāstīju, tad viņš vēl iedzīvojas otrā cilvēkā tā, ka pat kopā ar otra domām aiziet uz citu istabu. Tā, dabiski, ir liela atšķirība! Protams, mēs esam tikuši ārkārtīgi tālu uz priekšu un ļoti progresējuši, bet mūsu cilvēcība nav progresējusi; tā ir atkāpusies, regresējusi. Mēs runājam vēl tikai par cilvēka fizisko organismu kā par mašīnu. Un pat lielākie zinātnieki, kā Julius Roberts Mayers, vēl runā par to tikai kā par kādu mašīnu.

            Jā, mani kungi, jā šī lieta uz Zemes tā turpinātos, tad visa domāšana vispār kļūtu par haosu. Parādītos visādas šausmas un katastrofas. Jau tagad cilvēki vairs nezina, kas viņiem īstenībā būtu jādara. Tādēļ viņi ķeras pie kaut kā ar visu spēku un saka: jā, mūsu saprāts mūs vairs netur kopā, un tad mūs kopā ir jāsatur mūsu nacionalitātei. – Šīs nacionālās valstis jau rodas tikai tādēļ, ka cilvēki vairs nezina, kam viņus būtu jāsatur kopā. Un tas, mani kungi, ka vairs neko nezina par garīgo pasauli, tas īstenībā ir izraisījis šo milzīgo postu – viss pārējais ir ārišķības – tas ir izraisījis šo šausmīgo postu. Un sacīt: cilvēki to bija pelnījuši, jo bija darījuši sliktas lietas agrākā dzīvē – tās, dabiski, ir muļķības, jo tas nav kāda atsevišķa cilvēka liktenis, bet gan tas kopējais katra atsevišķā cilvēka liktenis. Bet to jau izjūt katrs šajā dzīvē. Padomājiet vien, cik daudz posta piedzīvo cilvēks tagadējā dzīvē. Tas neceļas no kādas agrākās dzīves. Bet nākamajā dzīvē, tad viņš piedzīvos tagadējā posta sekas. Sekas tam būs tādas, ka viņš kļūs gudrāks, viedāks un ka garīgā pasaule varēs vieglāk viņā iekļūt. Tā ka tātad tagadējais posts ir arī audzināšana nākotnei.

            Bet no tā var secināt arī ko citu. padomājiet, ka antroposofija ir iesākusies jau 1900.gadā un tiešām ir kļuvusi ļoti pazīstama. Bet cilvēki ir sacēlušies pret to un negrib neko dzirdēt par garīgo pasauli. Nu, mani kungi, ja jums agrākajos laikos būtu kāds skolas puika, kurš negribētu vispār neko mācīties – tagad tā vairs nedara; es negribu nemaz neko teikt par to, vai tas ir pareizi vai nav pareizi – tad viņu kārtīgi nozilinātu! Dažs labs tad tomēr sāk mācīties. Dažiem tas ir līdzējis. Jā, cilvēki negribēja mācīties neko garīgu līdz 1914.gadam. Tagad viņi no pasaules likteņa, no kopējā likteņa par to ir dabūjuši pērienu. Tagad redzēsim, vai tas būs līdzējis.

            Jā, tā nu tas ir, mani kungi, to ir jāuzskata par kopēju cilvēku likteni! Jo, kas tad ir noticis? Redziet, tā meitene, par kuru es jums stāstīju, domāja ar savas mātes domām. Cilvēki pakāpeniski ir vispār atradinājušies no domāšanas un domā vēl tikai ar to cilvēku domām, kas viņiem ir autoritātes. Cilvēkiem, katram cilvēkam atkal ir jāsāk domāt pašam, citādi, tieši ja viņi negribēs neko zināt par garīgo pasauli, viņi tiks no tās nemitīgi ietekmēti, bet sliktā nozīmē. Un tad var teikt: šo postu, kas ir nācis pār cilvēci, tiešām var uzskatīt par likteņa rīkstēm, gribētos teikt, un no tā var mācīties. – Lai cik daudz kongresu nenoturētu, nekas nelīdzēs. Tie ļaudis, kas ar šodienas saprātu grib balstīt marku, izraisīs, ka pēc tam tā kritīsies dubulti, jo šis saprāts, kas pilnībā nāk no Zemes, neko nelīdz, pilnīgi neko. Ja kādā ķermenī nav pietiekami daudz šķidruma, tad tas kļūst sklerotisks, pārkaļķojas. Un ja dvēsele neko nezina par garīgo pasauli, tad galu galā tā dabū saprātu, kas nekam neder, neko nelīdz. Un šim liktenim cilvēce ies pretī, ja tā nemitīgi nedabūs uzturu no garīgās pasaules.

            Tātad vienīgais patiesais līdzeklis ir, ka cilvēkiem ir jāsāk interesēties par garīgo pasauli. Redziet, tā ir jāatbild uz jautājumu, ko uzdeva Dollingera kungs. Tās lietas ir jāizsaka nedaudz radikāli, bet tādas nu šīs kopsakarības ir.

            Man nākamajā nedēļā ir jābrauc uz Štutgarti, bet es ļoti drīz atgriezīšos. Nākamā tikšanās reize tiks paziņota.

SEPTĪTĀ LEKCIJA

Dornaha, 1923.gada 25.jūnijā

Zvaigznāju konstelāciju iedarbība uz Zemi un cilvēkiem

Pēdējo gadu neparastie laika apstākļi. Par Sibīrijas mamuta atradumu. Aukstuma viļņi, vulkānu izvirdumi un zemestrīces ceļas no neparastām zvaigznāju ietekmēm. Stipra asiņošana. Mēness ietekme uz cilvēkiem. Ko īstenībā nozīmē Amerikas atklāšana. Kristofers Kolumbs un Koperniks: Zemes lodes veids un Zemes kustība ap Sauli. Roberta Hamerlinga piedzīvojums ar mēnessērdzīgo Filomenu Gavazzi Triestā. Zvaigžņu konstelācijas ietekme uz Zemi, cilvēku un dzīvnieku.

Jautājums attiecībā uz zemestrīcēm.

Dre.Šteiners: Jūs droši vien domājat zemestrīces, kas tikko notika Amerikā? Pavisam īpaša nozīme attiecībā uz šādiem jautājumiem vienmēr ir tām vulkāniskajām parādībām, kas, man gribētos teikt, neparādās uzreiz tik intensīvi, tik spēcīgi, bet kas atsevišķajā parāda, ka arī laika gaitā kaut kas notiek no Zemes pasaules apkārtnes. Un te es gribētu pievērst jūsu uzmanību kaut kam citam, kas varbūt ir mazāk uzkrītoši, bet kas tomēr daudziem cilvēkiem ir vēl vairāk izjūtams nekā šīs atsevišķās parādības, kuras gan, dabiski, briesmīgi skāra tos, kas bija tuvumā, bet kam lielākajai daļai cilvēces tomēr ir vismazākā nozīme. Un atcerieties tikai, ka pēdējos gados varēja runāt par to, ka valda neparasti laika apstākļi. Mēs nevaram noliegt, ka pēdējos gados tādas īsti kārtīgas, ilgstošas vasaras nav bijis, it īpaši mūsu apvidū. Bet tas izplatās pāri lielai daļai Eiropas un vēl tālāk.

            Ļaudis parasti, kad runa ir par kaut ko tādu, runā par to, kā ziemeļu jūrās peld lieli aisbergi un kā no šiem varenajiem peldošajiem aisbergiem nāk tā saucamie aukstuma viļņi. Jūs varbūt arī atceraties, ka iepriekšējā gada tā saucamā aukstuma viļņa laikā tad tika ziņots no kuģiem, ka, ja tie kaut nedaudz uzņem kursu uz ziemeļiem, Atlantiskajā okeānā visur esot sastopami šie milzīgie peldošie ledus kalni.

            Bet mums ir jābūt skaidram, ka šīs lietas, kas parādās šādā veidā, nebūt neceļas tikai no Zemes vien, bet gan tās ir saistītas ar visu pasaules attīstību. Un tad mums ir jājautā: kā vispār ir ar siltuma un aukstuma sadalījumu uz mūsu Zemes?

            Te es gribētu pievērst jūsu uzmanību kaut kam, ko varbūt jau reiz esmu pieminējis, bet citā kopsakarībā, bet kas mums var būt svarīgi apskatot šo jautājumu. Jūs varbūt jau būsiet dzirdējuši, ka Sibīrijas ziemeļos, tātad tālu Āzijā, zemes virskārtā ir pavisam īpaši apstākļi. Lai jūs varētu orientēties, es gribētu piezīmēt tikai sekojošo. Ja tā mums tātad ir Eiropas karte (tas tiek uzzīmēts), tad te ir Norvēģija, te Vācijas ziemeļu krasti, te tad tālāk ir Holande un tā tālāk, te būtu Īrija, Anglija, un te mēs pāri lielajai pussalai jau nonāktu pāri Āzijā. Te ir robeža starp Āziju un Eiropu. Te ir Krievija. Te mēs nonākam pāri Āzijā un esam Sibīrijā. Tur augstāk ir tā saucamā Ziemeļu ledus jūra (okeāns). Tas ir uzzīmēts tikai, lai jūs orientētos. Šajā Sibīrijas zemē jau pirms ilga laika ir atrasti ziloņiem līdzīgi dzīvnieki, kādu šodien vairs nav, kas tātad ir dzīvojuši uz Zemes senos, senos laikos. Un jūs arī ziniet, ka mūsdienās ziloņiem līdzīgi dzīvnieki pie Ledus jūras vairs nav sastopami. Ziloņveidīgi dzīvnieki piederas daudz siltākiem apvidiem. Bet kuriozais ir tas, ka šie ziloņveidīgie dzīvnieki, kas tur ir dziļi iekšā zemē, sasalušajā zemē bija tik svaigi, ka to gaļu pat varētu ēst, ja nu kādam garšo tieši ziloņu gaļa. Tieši tā šie dzīvnieki bija sasalušajā augsnē, ka to gaļu pat varētu vēl ēst un it kā šie dzīvnieki tur iekšā priekš tam būtu uzglabāti. Tur tātad uz daudziem, daudziem gadu tūkstošiem šie dzīvnieki tur Sibīrijas ziemeļos vienkārši ir tikuši iekonservēti, kā saka, tātad gaļa saglabājās svaiga.

            Tagad redziet, mani kungi, ir neiespējami, ka tas būtu kādreiz noticis kaut kā palēnām. Jo ja šie dzīvnieki tur būtu dzīvojuši, tad vienkārši nomiruši un nonākuši zemē, tad, dabiski, ka tiem vajadzētu būt sen satrūdējušiem un varētu atrast augstākais kaulu atliekas, kā tās bieži arī atrod. Bet tagad tur atrod veselu svaigu dzīvnieku. Tas nemaz nav citādi iespējams, kā, ka kādreiz šie dzīvnieki tur ir dzīvojuši, un tad milzīgi ātri ir uznācis aukstuma vilnis, kas ir gāzies pāri šiem dzīvniekiem, ir tos ieslēdzis, tā ka tie gadu tūkstošiem ir saglabājušies tajā pašā stāvoklī ar svaigu gaļu. Jūs tātad varat redzēt: kādreiz uz Zemes ir jābūt bijušam stāvoklim, ka vienkārši no dienvidiem ir nācis varens grūdiens, kas ir uzmetis tur augšā ledus reģionos ūdeni. Ūdens momentā ir sasalis, šie dzīvnieki momentā ir nonākuši šajos milzīgajos Sibīrijas ledus pagrabos un tā varēja saglabāties gadu tūkstošiem ilgi.

            Tagad jūs visi piekritīsiet, ka Zemei, dabiski, nav nekāda iemesla pēkšņi kaut ko tādu darīt. Jo kur lai Zemē pašā rastos tādi spēki, ka tā varētu kaut ko tādu izdarīt? Šīs lietas var nākt tikai no ārpuszemes debess ķermeņu ietekmēm. Ja jūs tātad iztēlojieties, ka te ir Zeme (tas tiek uzzīmēts), ka te ir dienvidu rajoni, ekvatora zona – dienvidu, dabiski, tikai skatoties no ziemeļiem – tad reiz šeit ir jābūt bijušai tādai debess spīdekļu konstelācijai, kas vienkārši ūdeni ir uzmetusi atkal augšā. Tātad šis ūdens ir ticis uzmests augšā zvaigžņu konstelācijas, zvaigžņu stāvokļa dēļ, tur tas ir tūdaļ sasalis un apracis šos dzīvniekus. Jūs tieši no šādām lietām redzat, ka zvaigžņu konstelācijai ir varena ietekme uz zemes un ūdens, un ledus sadalījumu uz Zemes.

            Nesen es jums attēloju, kā arī vulkāni ceļas no tā, kas ir ārpus Zemes, kā, tā sacīt, tas, kas tur ir zem zemes, tiek izcelts ārā no Zemes iekšienes. Tā ka mēs varam arī sacīt, ka, ja, piemēram, notiek varenais Etnas izvirdums, tas viss tiek izmests nevis no apakšas, bet gan no augšas iedarbojas kāda zvaigžņu konstelācija un tā izrauj ārā no Zemes iekšienes šīs ugunīgās masas.

            No tā mēs redzam, ka šodien ļoti daudz kas mijiedarbojas, un tas no vienas puses izraisa to, ka mums ir šie aukstuma viļņi. Aukstuma viļņus tātad arī pilnībā izraisa ārpus Zemes esošais. Arī tas, ka mums notiek šie vulkāna izvirdumi un zemestrīces, ceļas no ārpus Zemes esošā. Bet par šādu parādību nekad nevar spriest pilnībā, ja nav skaidrības par to, ka cilvēks pats ir intīmā kopsakarībā ar visu šo ārpus Zemes esošo.

            Redziet, jūs noteikti jau būsiet kaut ko dzirdējuši par tā saucamo asins spļaušanu, kad ar cilvēku notiek tā, ka asinis viņā vairs neplūst pa pareizo ceļu, kad viņš spļauj asinis pa muti tā vietā, lai asinis sadalītos pa visu ķermeni. To sauc par asins spļaušanu. Proti, tāda asins spļaušana viegli parādās tad, kad cilvēks ir noteiktos dzīves posmos. Mums ir jājautā: kāda tad īstenībā ir saistība starp asins spļaušanu un to, kas norisinās ārpusē? – Nu, ja jūs atceraties, ka cilvēks sastāv ne tikai no fiziskā ķermeņa, ko mēs varam sataustīt ar rokām, bet gan ka cilvēks sastāv no fiziskā ķermeņa, ēteriskā ķermeņa un astrālā ķermeņa, un Es-ķermeņa, tad jums nāksies teikt: protams, fizisko ķermeni mēs varam apliecināt. Tas ir smags, tā ir smaga masa, tas ir saistīts ar Zemi. Bet ēteriskais ķermenis ir saistīts ar apkārtni. – Un kad nu tiek apskatītas lietas, kas notiek ar cilvēku, tad ir tā, ka tieši Mēnesim uz cilvēku ir milzīga ietekme. Bet Mēnesim ir ietekme uz cilvēku ne tik ļoti kā tādam, kāds tas ir tagad, bet gan te mēs atkal tiekam aizvesti atpakaļ ļoti senos laikos. Senos laikos Mēnesim uz cilvēku bija ārkārtīgi spēcīga ietekme. Cilvēkam bija jādara noteiktas lietas, kad Mēness bija augošs, noteiktas lietas, kad Mēness bija dilstošs, un tā tālāk. Un tajos senajos laikos tieši cilvēku vairošanās pilnībā orientējās pēc Mēness. Te ir ļoti interesanti redzēt, kā cilvēki, kas ir vēl kaut ko mantojuši no senajiem laikiem, domā par šīm lietām. Piemēram, viņi pilnīgi nopietni domā, ka tam ir liela nozīme, vai cilvēks ir ieņemts augošā vai dilstošā Mēnesī. Tā senās tradīcijās ir ļoti svarīga lieta. Un Mēness tad arī ietekmē visu cilvēka attīstību, bet tā, ka cilvēks šīs Mēness ietekmes nes sevī. Tātad ne tā, ka tam būtu tieša ietekme uz cilvēku, ja tagad ir pilnmēmess vai kaut kas tāds; bet mēs redzam Mēnesi augam, dilstam; tam reiz bija ietekme uz cilvēku, un tas ir saglabājies un turpinās. Tātad nevis tagadējai Mēness gaitai ir liela ietekme, bet kaut kam, kas ir līdzīgs senajai Mēness gaitai un kas ir sens mantojums, tam ir liela ietekme. Un tā var sacīt: Mēnesim ir zināma ietekme.

            Bet mums galvā vispār nebūtu asiņu, ja nebūtu šī Mēness. Mēs visi staigātu apkārt ar pavisam bālām sejām, šausmīgi bālām sejām, ja nebūtu nekādu Mēness ietekmju. Mēness mūsu ķermenī uzvelk asinis augšā uz galvu. Tā ir Mēness ietekme, ka asinis vispār ir tik laipnas, ka ieplūst galvā. Tas ir ārkārtīgi interesanti. Asinis tikai tādēļ plūst augšā uz cilvēka galvu, ka ir šī Mēness ietekme. Citādi asinis vienmēr plūstu uz leju. Ja nu kāds cilvēks kļūst tik vājš visā savā ķermenī, ka viņš šiem Mēness spēkiem, kas velk asinis uz augšu, vairs nevar izrādīt pietiekamu pretestību, tad asinis pārāk spēcīgi ieplūst cilvēka galvā, un tādējādi rodas šī asins spļaušana. Šai ietekmei uz mums vienmēr ir jābūt, bet ja tā kļūst pārāk spēcīga, tad asinis pārāk spēcīgi plūst uz cilvēka galvu, un tāpēc asinis tur nāk ārā.

            Un redziet, kas ir asins spļaušana atsevišķam cilvēkam, tas ir tāds pats stāsts, kā piemēram, ka tur (norādot uz Sibīriju) augšā uzšaujas ūdens vai vulkāna izvirdums lielajā dabā ārpusē. Tikai tur tā nav Mēness ietekme, bet gan tālāku zvaigžņu ietekme. Jums ir jāiztēlojas, ka mēs taču, mums kā cilvēkiem attīstoties, nemitīgi esam pakļauti citām ietekmēm. Es gribu jums to parādīt uzskatāmi. Iedomājieties, ka šeit būtu Zeme (tas tiek uzzīmēts), te ap Zemi riņķo Mēness. Es gribu zīmēt to tā, kā tas izskatās. Te tātad apkārt Zemei riņķo Mēness, kam pirmām kārtām ir liela ietekme uz cilvēkiem. Bet tālāk aiz Mēness vēl taču ir citas zvaigznes, Venēra, Merkurs, te ir Saule, Marss, Jupiters un tā tālāk, un tad vēl stāvzvaigznes. Tagad jums ir jābūt skaidram: tas ir citādi, ja, teiksim, Marss stāv aiz Saules, vai arī ja Marss jau ir pagājis tālāk un stāv blakus Saulei. Kad Marss stāv aiz Saules, tad iedarbojas uz Zemi mazāk, jo Saule tā iedarbību aizsedz. Ja Marss stāv šādi [blakus Saulei], tad spēcīgāk iedarbojas uz Zemi. Un tā vienmēr ir atkarīgs no zvaigžņu stāvokļa, cik stipri tās iedarbojas uz Zemi. Šī zinātne par zvaigžņu stāvokli mūsdienās gandrīz nemaz nav izveidota, un tādēļ cilvēki skatās tikai uz to, kas norisinās uz Zemes, ledus kalni un tā tālāk, bet viņi neskatās tālāk uz zvaigznēm.

            Šīs lietas arī nevar izpētīt no Zemes, bet gan ir jābūt skaidrībā par to, ka šīs lietas ir jāpēta no cilvēka. Šīs lietas caurcaurēm ir jāpēta, izejot no cilvēka.

            Tagad es gribētu jums kaut ko pateikt: ja jūs pārskatāt cilvēces attīstību jaunākajos laikos, tad atrodat milzīgas pārmaiņas šajā cilvēces attīstībā. Neiesim tālāk pagātnē, bet atgriezīsimies, teiksim, tikai sešsimt gadus atpakaļ. Ja mēs paejam sešsimt gadus pagātnē – šodien mums ir 1923.gads – tad esam pie 1323.gada. Te jums ir jāapdomā: ja jūs būtu dzīvojuši tad, tad jums vēl nebūtu ne jausmas, ka ir tāda Amerika, ka ir Austrālija. To visu cilvēki nezināja, viņi zināja tikai par Eiropu un Āziju, un gabaliņu Āfrikas, pavisam nedaudz no Āfrikas. Tātad sešus gadsimtus pirms mūsu laika, iedomājieties, cilvēki zināja tikai par mazu Zemes daļiņu. Un pāri šai zemei viņi redzēja lecam un rietam Mēnesi, lecam un rietam Sauli, zvaigznes, un viss bija tā, ka visa dzīve norisinājās tikai nelielā telpā. Jā, mani kungi, tolaik cilvēki maz zināja par Zemi un viņiem arī nebija nekādas nojausmas par zvaigžņu kustību. Bet viņi šo to zināja par zvaigžņu garīgajām ietekmēm. Tas ir saistīts ar to, ka cilvēki dzīvoja šauros apstākļos. Cilvēkus ietekmēja šie mazie apstākļi.

            Tad, jūs jau ziniet, tas nebija ilgi: 1492.gadā ženēvietis Kristofers Kolumbs ar nedaudziem kuģiem devās ceļā, un viņš uzskatīja, ka var apbraukt Zemei apkārt. Proti, Kristofers Kolumbs nemaz negribēja atklāt Ameriku, bet gan pieturējās pie uzskata, ka Zemei jābūt lodveida. Pirms tam Zemi uzskatīja par plakanu. Tagad viņam radās uzskats, ka Zemei jābūt lodveida. Un tad viņš sagādāja zināmu skaitu kuģu. Tam bija pretestība, bet viņš tomēr dabūja no valdības šos kuģus, apgādāja tos un ticēja, ka var apbraukt apkārt Zemei. Tā viņš domāja. Viņš sacīja: kad mēs no Eiropas dodamies uz austrumiem, tad tur atrodam (norādot uz zīmējumu) Āziju, tur apakšā ir Priekšindija, tur Aizindija. – Tātad viņš zināja, ja dodas pa zemes ceļu, tad nonāk Indijā. Tagad viņš gribēja no Spānijas apbraukt apkārt zemeslodei un nonākt Indijā no otras puses. To gribēja Kolumbs. Viņš gribēja apbraukt apkārt Zemei, jo cerēja, tā sacīt, izdarīt pirmo praktisko pielietojumu Zemes apaļumam. Viņš gribēja apbraukt apkārt un atklāt Indiju no otras puses. Nu viņš devās ceļā un uzdūrās Amerikai, un vispār domāja: tā ir Indijas otra puse. – Tādēļ arī šo pusi nosauca par Rietumindiju, kā to daļēji dēvē vēl šodien.

            Tātad jūs redzat, kā īstenībā pavisam pakāpeniski cilvēku domāšana iekaroja Zemes lodveida formu, kā tikai pakāpeniski saprata, ka ir nonākuši pie Amerikas otras puses un pamanīja, ka tur nav Indija, bet gan jauna zeme. Tātad 1492.gadā, ir pagājis tikai 431 gads, cilvēki vispār atklāja Ameriku.

            Bet Amerikas atklāšana nozīmē vēl arī pavisam, pavisam ko citu. Un ja jūs gribat saprast, ko nozīmē Amerikas atklāšana, tad lūdzu apsveriet sekojošo. Redziet, 1492.gadā, es jums teicu, Kristofers Kolumbs tātad devās ceļā un atklāja Ameriku. 1543.gadā parādījās Koperniks un pirmais lika priekšā pasaules uzskatu, ka Saule stāvot uz vietas un Zeme kustoties ap Sauli, tāpat kā arī pārējās planētas. Tātad tas, ko šodien skolā mācās katrs bērns, parādījās tikai kopš tā laika. Padomājiet, cik tad gadu ir pagājis? Tie ir tikai 380 gadi! Tikai kopš tā laika ir tā, ka cilvēkiem vispār ir kāda nojausma par to, ko šodien mācās jau pamatskolā. Pirms tam cilvēki par to visu nekā nezināja. Bet viņi jo vairāk pārdomāja to, kāda ietekme uz cilvēkiem ir Mēnesim. Ļaudis zināja to, ko es jums tikko teicu, ka Mēness dzen asinis uz galvu. Ietekmi uz cilvēkiem ļaudis bija izzinājuši.

            Tagad jums ir jāpārdomā, ko īstenībā nozīmē Amerikas atklāšana. Redziet, bieži runā tā nedomājot un arī vēsture to tā attēlo: Amerikas atklāšana, cilvēki tomēr bija ģēniji! – Jā, mani kungi, jums vajadzētu to iztēloties vēl pavisam citādi. Kā jūs domājat, kādi cilvēki dzīvoja Amerikā tajā laikā, kad tai uzdūrās Kolumbs? Tātad pirms nepilniem piecsimt gadiem tur dzīvoja vara sarkanie indiāņi, un šie indiāņi, viņi nedomāja tā, kā šodien Eiropā domājat jūs. Viņi daudz zināja par zvaigžņu ietekmi. Tātad tajā laikā visā Amerika bija iedzīvotāji, kas ārkārtīgi daudz zināja par zvaigžņu ietekmi. Viņi pilnībā vadījās pēc zvaigžņu ietekmes. Un tad atnāca eiropieši, civilizētā cilvēce. Redziet, vēl 19.gadsimtā  indiāņi teica, ka eiropiešiem vienmēr ir bijušas līdzi tādas komiskas lietas, tas esot balts un uz tā esot mazi gariņi. Bet tie esot ļoti kaitīgi gariņi, briesmīgi kaitīgi gari, un ar tiem eiropieši nolādot amerikāņus. Tā domāja indiāņi. Un ziniet, kas tas bija, no kā indiāņi tik briesmīgi baidījās, kā dēļ viņi domāja, ka eiropieši esot tik briesmīgi cilvēki, kas ar to sadara tik daudz ļaunuma? Tās bija grāmatas, baltās papīra lapas ar burtiem uz tām! Tās indiāņi redzēja, uzskatīja par burvestību un teica: ar tām šie cilvēki mūs nobur.

            Tā cilvēki sadūrās vieni ar otriem. Un tad sekoja indiāņu iznīcināšana. Bet no kurienes tad nāca cilvēki, kuri iznīdēja indiāņus? Viņi taču nāca no Eiropas! Un ja cilvēki, kuri vēl 1323.gadā dzīvoja Eiropā, būtu nonākuši tur otrajā pusē, tad viņu uzskati būtu bijuši daudz līdzīgāki indiāņu uzskatiem. Jo 1323.gadā cilvēki Eiropā arī vēl zināja par zvaigžņu ietekmēm. Viņi vēl varētu daudz labāk saprasties. Bet tie cilvēki, kuri tad pārbrauca pāri, tie vairs nemaz nesapratās ar indiāņiem, viņi varēja tos tikai iznīdēt. Un tajā vietā, kur agrāk bija tagad iznīdētie indiāņi, attīstījās eiropeiskā cilvēce. Jums tikai jāapdomā: amerikāņi, kuri tur attīstījās, taču ir eiropieši. – Vai nav tiesa, priekšstati, kurus cilvēki bieži veido pēc tā, ko ir iemācījušies skolā, tie patiešām dažreiz ir tiešām muļķīgi dumji.

            Es gribētu pievērst jūsu uzmanību tikai vienam. Šodien cilvēki tik daudz runā par francūžiem. Bet ap Nirnbergu cilvēkus vēl vienmēr sauc par frankiem. Francūži taču ir tikai ieceļojušie ģermāņi, kuri tad pieņēma pārmainītu latīņu valodu. Tātad viss tas, ko tā runā, ja nezina, kā tās lietas ir radušās, un tā tracina, jo tā vēsturē tas tiek attēlots, tas dažreiz ir tik bezgalīgi muļķīgi, tik neierobežoti dumji. Un tikpat bezgalīgi dumji ir arī te. Nemaz neapdomā, ka cilvēki no Eiropas, kas ir attīstījušies te Eiropā pēdējos trīs gadsimtos, ka tie ir pārceļojuši uz Ameriku. Galvenā ieceļošana jau notiek tikai vēlāk, tā notiek tikai 18., 19.gadsimtā. Tikai tad Amerika tiek apdzīvota. Un kādi cilvēki tad devās uz turieni? Nu, arī analfabēti gan arī ir tur pārcēlušies, bet tiem nebija nekādas lielās ietekmes. Tie, kas ir tur pārcēlušies un kam bija liela ietekme, ir tie, kas tika izglītoti Eiropā, tieši zinātnē, kas bija mācījušies Kopernika mācību, tie, kuriem bija pavisam citi uzskati par zvaigznēm.

            Padomājiet, kā tas vispār saskan kopā pasaules vēsturē. No vienas puses tiek pierādīta Zemes lodveida forma, ka vispār ir iespējams apbraukt apkārt Zemei, un no otras puses, ka tur nelec un neriet Saule, bet gan, ka tur visur ir telpa, un Zeme riņķo ap Sauli, ka Zeme nav plakana, ka Saule vakarā nenogrimst ūdenī, bet gan Zeme riņķo ap Sauli.

            Redziet, cilvēki nemaz nepārdomā, kāda īstenībā ir kopsakarība starp Amerikas atklāšanu, kas notiek 1492.gadā, un 1543.gadu, kad nāk Koperniks ar jauno uzskatu par zvaigznēm. Tur ir ļoti dziļi iekšēja kopsakarība. Tikai neticiet, ka tas, kas tur notika, varētu būt noticis, ja nebūtu noteiktas zvaigžņu ietekmes uz cilvēkiem. Ne jau bez zvaigžņu ietekmes Kolumbs nodomāja: tagad es gribu doties uz rietumiem. – Jums tikai jāapdomā, cik miglaini tas notika. Viņš vispār nemaz nezināja, ka atklās Ameriku. Viņš tikai gribēja vispār apbraukt apkārt Zemei. Tas ir tā, kā akla vista arī atrod graudu. Tad arī nevar teikt, ka tas bija viņas pašas saprāts, bet gan tur cilvēkus dzen dažādas ietekmes. Un tās, kas dzen, ir tieši zvaigžņu ietekmes. Tā ka arī mums nākas teikt, kad jautājam: kāpēc Koperniks tieši tā domāja par zvaigžņu ietekmēm? – tad mums pašiem cēloņi ir jāmeklē zvaigžņu ietekmēs.

            Mums ir kāds laiks viduslaikos – es jums jau teicu, ka tā tas bija vēl pirms sešsimt gadiem – tad cilvēkiem vēl bija jēdzieni, kas attiecās uz pavisam mazu pasaulīti. Tad viņi pēkšņi dabū jēdzienus, kas iet visapkārt Zemei un apkārt visām debesīm. Visi jēdzieni aizpeld viens no otra. Jā, mani kungi, tad nākas gan nedaudz dziļāk pārdomāt to, kas norisinās cilvēkā. Šajās lietās ir jāiedziļinās ar patiesu zinātni. Tātad ir jāstudē cilvēku. Tagad es jums esmu izstāstījis jau daudzas lietas par cilvēku. Es gribu jums tagad izstāstīt vēl vienu ļoti ticamu stāstu, lai jūs redzētu, kādas šīs lietas ir.

            Reiz bija kāds austriešu dzejnieks, Roberts Hamerlings, kurš zināmā laikā, 1855.gadā, tika pārcelts uz Triestu par vidusskolas skolotāju, un viņš ļoti interesējās par visu, kas notiek. Šis Roberts Hamerlings tolaik arī ļoti stipri interesējās par to, kā Triestā vienmēr ieklīst daļēji visādi krāpnieki, bet daļēji arī tādi cilvēki, kas producē anormālas lietas, tā saucamie mēdiji. Viņš ļoti labprāt apmeklēja visas tāda veida sapulces, itin nemaz nebija māņticīgs, bet gan patiešām saskatīja, kā vairums šo lietu ir krāpšanās. Bet reiz viņš nodomāja, kad bija redzējis, ka tur ir kāds cilvēks ar īpaši savādu mēdiju: tagad es gribu pārliecināties. – Tad nu Hamerlings – pirms viņš bija nonācis Triestā, viņš bija dzīvojis Grācā – Grācā viņš bija pazinis kādu jaunu meiteni, kas ļoti drīz pēc tam bija nomirusi, bet no kuras viņam bija palikusi matu loka. Šo jaunās meitenes matu loku Hamerlings bija izveidojis kā mazu vainagu, satinis papīrā un ielicis kastītē. To viņš bija glabājis kā piemiņu. Tā viņam bija kļuvusi īpaši dārga, kad šī persona jau bija nomirusi. To viņš bija paņēmis līdzi uz Triestu kopā ar citām savām mantām. Neviens cilvēks par to nezināja. Viņš nekad nevienam nebija par to stāstījis – to viņš atcerējās ļoti labi – un vispār nevienam nekad nebija rādījis šo kastīti. Bez tam apstākļi bija tādi, ka viņš nemaz nebūtu to labprāt kādam rādījis. Tas bija kaut kas tāds, par ko viņš ļoti kautrējās. Viņam tātad bija, tā sacīt, slepena kastīte, kur tas bija iekšā. To viņš ielika kabatā, kad devās uz sanāksmi pie šī mēdija. Un pie mēdija bija tā, ka cilvēki deva visdažādākos priekšmetus, ko bija ielikuši aploksnēs vai kārbiņās, mēdijs paņēma to rokās, pieskārās un tad pateica, kas kārbiņā ir iekšā. Nu, šādas lietas bieži vien ir krāpšanās pilnas; šajās lietās tiešām ir jāsaglabā atvērtas acis.

            Piemēram, es reiz biju kādā sanāksmē, kur arī bija atvests mēdijs, un cilvēks, kuru sauc par impresāriju, staigāja apkārt publikā un lika visu ko uzrakstīt uz lapiņām. Tās viņš savāca, bet palika stāvam. Mēdijam bija aizsietas acis. Un kamēr viņš vēl tur stāvēja – viņš tikai teica: pasaki, kas man ir rokā? – tad mēdijs tūdaļ pateica, kas viņam bija rokā. Ja kāds tātad uzrakstīja pats savu vārdu, iedeva to impresārijam, kurš to izlasīja un tad salocīja zīmīti. Mēdijs nevarēja neko redzēt, bet pateica, kas tur rakstīts. Redziet, cilvēki ap galdu, pie kura es toreiz sēdēju, bija briesmīgi ziņkārīgi – jo viņi bija šausmīgi izbrīnēti – un teica, tagad vajadzētu uzrakstīt kaut ko, lai tas vīrs nebūtu pietiekami atjautīgs, lai viņš nevarētu sazināties, jo visi domāja, ka viņš ar visādām zīmēm sazinoties ar mēdiju. Nu, tad es uzrakstīju tur Spinozas vārdu un vienu no Spinozas darbiem “Ētika”, jo šie ļaudis domāja, ka impresārijs tad, dabiski, nezināšot, kas ir Spinoza. Bet viņš tomēr tāpat paņēma Spinozu un “Ētiku”. un mēdijs atbildēja ātri un pilnīgi pareizi. Par to šie ļaudis bija briesmīgi izbrīnēti. Bet, redziet, šī lieta bija ļoti vienkārša. Impresārijs bija vēderrunātājs, un mēdijs tikai izlikās, ka viņš it kā atbildētu, bet to teica impresārijs no sava vēdera mēdija balsī! Tātad šīs lietas ir tādas, ka nedrīkst iekrist. Man vienmēr atkal ir jāuzsver, ka iekrist uz šādām lietām nedrīkst. Tieši tā ir atšķirība starp māņticīgiem un lētticīgiem ļautiņiem un tiem, kas var par šīm lietām spriest.

            Bet Hamerlings paņēma līdzi šo mazo kārbiņu un neviens cilvēks neko par to nezināja. Tad viņš šo mazo kārbiņu, par kuras saturu neviens cilvēks neko nezināja, kopā ar citiem priekšmetiem, padeva mēdijam. Mēdijs sēdēja pie galda. Viņš padeva kārbiņu. Nu, vispirms tika noteiktas citas lietas. To mēdijs izdarīja ļoti ātri. Un tajā acumirklī, kad nonāca pie viņa kārbiņas, mēdijs paņēma to rokā un aizmeta prom. Tagad Hamerlings jau domāja: tagad tas ir tā, ka ar visām tām citām lietām, dabiski, ir iepriekšēja noruna; ar mani nekāda noruna nevar būt, tad mēdijs nevar neko pateikt un aizmet to prom! – Tad viņš piegāja klāt un teica, ka tomēr gribot zināt, kas tur esot iekšā. Tad šī kārbiņa tika pacelta vēlreiz. Mēdijs to atkal aizmeta prom. Tā tika pacelta vēlreiz. Un tad mēdijs stostīdamies pateica: matu loka un papīra gabaliņš! – Nu, tagad izbrīns, dabiski, bija viņa pusē. Tur bija izslēgta jebkura krāpšanās, absolūti izslēgta. Tad viņš jautāja, kāpēc viņš vienmēr atkal to meta prom. Tad atbilde bija: jo tā pieder mirušajam. – Nu, tad izbrīns bija vēl lielāks. Tātad tas ir gadījums, kur – es nepieminu citus gadījumus, ko jūs varat atrast literatūrā, citādi es varētu saukt vēl simtiem – jebkura krāpšanās ir izslēgta. Un kas tad ir tur pamatā? Mēdijs nedrīkst zināt tajā momentā, kas tur ir, bet gan viņam to ir jāmeklē neapzinātajā. Tam pamatā ir kāda pavisam noteikta ietekme.

            Es reiz jums stāstīju, ka dažreiz griķu putraimu lejā pagrabā ietekme izpaužas vēl pat trešajā stāvā. Atcerieties, kā es jums to stāstīju. Tāda ietekme ir te pamatā, kas tikai šoreiz izpaužas uz galvu. Un tad mēdijs pasaka, kas tur ir iekšā – kāpēc? Jo mēdijs ir cilvēks, kam asinis ir vairāk pakļautas Mēness ietekmei nekā citiem cilvēkiem. Tā neiedarbojas tik spēcīgi, ka sākas asins spļaušana – arī tas varētu iestāties mēdijam, kurš tiešām nekrāpjas – bet asinis tiek vilktas uz galvu spēcīgāk nekā citiem cilvēkiem. Līdz ar to rodas spēcīga ietekme, tādējādi var rasties šāda veida ietekme.

            Ja jūs uzmanīgi to paturiet prātā, tad teiksiet: jā, varenās zvaigžņu ietekmes, tās, dabiski, nemitīgi iedarbojas uz cilvēku. Un viss, ko Eiropa kopš četrsimt gadiem ir pārdzīvojusi kopā ar Ameriku un visu Zemi, tas ir pakļauts zvaigžņu ietekmei. Bet kāda ir šī zvaigžņu ietekme? Nu, mani kungi, tad jums ir jādomā sekojošo. Iedomājieties tagad, ka te būtu Zeme (tas tiek uzzīmēts). Tā bija tā Zemes daļiņa, ko cilvēki zināja agrāk. Tai pāri kaut kā ir zvaigznes, es jums to, dabiski, uzzīmēju tikai shematiski. Cilvēki ir pakļauti šo zvaigžņu ietekmei. Tas ir laiks pirms Amerikas atklāšanas. Cilvēkiem ir jēdzieni, kas ir cieši saistīti. Ja jūs apskatāt seno rātskungu bildes un portretus, tad varēsiet saskatīt šo ļaužu stingros jēdzienus, kā viņi ar abām kājām stāv stingri uz zemes. Tas tā ir, jo tolaik bija tāda zvaigžņu konstelācija, kur zvaigznes stāvēja ļoti tuvu viena otrai. Kopš tā laika mums ir cita zvaigžņu konstelācija. Ja te ir Zeme, tad tagad zvaigznes stāv, tā sacīt, daudz slīpāk, dabiski, atkal zīmējot pavisam shematiski. Ja zīmētu izsmeļoši, tad, dabiski, katrs, tā sacīt, izceltos. Jūs teiksiet: Bet stāvzvaigznes taču nav mainījušās? – Bet arī tās ir mainījušās, kaut arī ne tik lielā mērā. Tātad jūs redzat: atstatumi 15., 16., 17., 18., 19.gadsimtā ir kļuvuši lielāki. Jēdzieni ir izšķīduši. Un tagad atkal nāk laiks, kad atstatumi kļūst mazāki, kad zvaigznes atkal savelkas kopā. Stāvzvaigznēm tas notiek pavisam nedaudz, bet tomēr tā tas notiek. Arī uzzīmējot stāvzvaigznes, ir redzams, ka tām ir jānobīdās. Un tagad cilvēki ir pakļauti tam, ka viņi ir apguvuši jēdzienus atbilstoši tālu vienai no otras stāvošo zvaigžņu ietekmei. Pasaulē ir pavisam jauna zvaigžņu konstelācija. To var redzēt, ja kāds ir dzīvojis nomodā, modri no pagājušā gadsimta uz šo gadsimtu. Redziet, es esmu dzimis 1861.gadā, tātad esmu apzināti piedzīvojis septiņdesmito, astoņdesmito un deviņdesmito gadu laiku, un tagad 20.gadsimtu. Jā, manos zēna gados bija pavisam citādi nekā šodien! Manos zēna gados cilvēki vienkārši domāja pavisam citādi nekā šodien. Viss ir kļuvis citāds, un tieši vienā jomā viss ir kļuvis citādi. Kad es biju mazs divpadsmitgadīgs puika, tolaik man nebija pārāk daudz naudas, lai varētu pirkt grāmatas, bet katru gadu mums dāvināja skolas programmu; tajā bija arī atrodami svarīgākie tālaika fizikālie jēdzieni. Tos es pētīju vispirms. Bija diezgan grūti tos apjēgt. Man jau tolaik nācās mācīties diferenciālrēķinus, lai apjēgtu šīs lietas. Bet es zinu, kādi tolaik bija fizikālie jēdzieni.

            Bet šodien tas ir pavisam citādi. Ja šodien kāds augstskolā mācās fiziku, viņš mācās kaut ko pavisam citu, nekā ko mēs kā zēni mācījāmies. Un ar to, kas tur ir noticis, no tā var redzēt: fizikālie jēdzieni ir izšķīduši. Šodien vairs neviens fiziķis vispār nezina, ar kādiem jēdzieniem viņam vajadzētu rīkoties. Tolaik par laiku un telpu runāja kā par divām dažādām lietām. Šodien fiziķis runā par četrām dimensijām, un ņem pirmo, otro un trešo kā telpas dimensijas un ceturto kā laika dimensiju. Vairums cilvēku pat nezina, kādas šodien ir mācības. Ļaudis, kas ir ārpus skolas, vēl vienmēr dzīvo ar jēdzieniem, ko es mācījos būdams puika. Bet īstenajā fizikā šodien jau runā par pavisam ko citu. Tas rāda, ka jēdzieni ir pilnīgi sajaukušies. Šodien fiziķis zina vismazāk, kas viņam būtu darāms. Viss ir sajaucies juku jukām.

            Jā, mani kungi, tas jums parādās cilvēka galvā, ka ir cita zvaigžņu konstelācija. Jo tas ir tā, ka mūsdienu cilvēkiem visiem ir vairāk asiņu galvā, nekā bija cilvēkiem visus iepriekšējos gadsimtus, jo Mēnesi atbalsta atkal tuvāk viena otrai stāvošās zvaigznes. Ja tātad studē cilvēces attīstību, tad atklāj, ka zvaigžņu konstelācijas dēļ galvā ir uzgājis vesels asins vilnis. Bet šis vilnis nenorisinās tikai cilvēkā, bet gan uz visas Zemes. Un šī pati ietekme ir tā, kuras dēļ reiz aukstums no dienvidiem tika aizmests uz ziemeļiem un kas kā lielā ledus pagrabā apraka mamutus, kas vēl šodien Sibīrijā ir saglabājuši svaigu gaļu. Tāpat kā tolaik tas tika uzmests augšā, tāpat kā asinis Mēness ietekmē ir uzdzītas augšā galvā, tā šodien vulkāna izvirdumus uzmet augšā zvaigznes. Tā mums šodien ir tādas zvaigžņu konstelācijas iedarbība, kas nāk no Zemes otras puses. Tas iet pāri Ziemeļamerikai, cauri Grenlandei, atmet šurp auksto gaisu, tā ka šodien zvaigžņu konstelācijas dēļ nemitīgi lielas auksta gaisa masas no rietumiem tiek pārmestas uz austrumiem.

            Bet es jums teicu: kad dodas uz Itāliju, tad zināmās vietās ir tikai jāaizdedzina papīra gabaliņu, tad no apakšas uz augšu jau ceļas dūmi. – Tur nevis zeme met augšā putekļu dūmus, bet gan tas, ka tad augšā padara siltu un līdz ar to mazāk blīvu gaisu, kas nes augšā šos tvaikus. Tagad tātad zvaigžņu konstelācija met šīs gaisa masas no rietumiem uz austrumiem. Tām mēs šeit esam pakļauti, tāpēc mums tagad ir tāds klimats. Te iet no rietumiem uz austrumiem. Bet līdz ar to apakšā pamats tiek ierosināts mest augšā savas masas, savas uguns masas. Vispirms tās tiek izmestas tur pāri Amerikā milzīgajos vulkānos, milzīgajās zemestrīcēs. Tagad tas virzās arvien tālāk uz austrumiem. Sāk darboties Etna, Vezuvs, jo vilnis plūst te pāri, un apakšā viss paliek elastīgs. Tas netiek dzīts uz augšu no apakšas, bet gan zvaigžņu konstelācija velk to virspusē. Cilvēkam asinis tiek dzītas galvas smadzenēs, un uz Zemes gaisa masas tiek pārmestas pāri un ugunīgās gāzu masas zem zemes tiek izmestas ārā un rautas uz citām vietām. Tas ir tas pats stāsts. Tas viss nāk no zvaigznēm.

            Ja cilvēki saprastu, kāpēc viņi šodien domā citādi, tad viņi arī saprastu, kāpēc Etna spļauj uguni. Bet priekš tam cilvēkam atkal ir jāzina: viņš nav kaut kas tāds, ko var apskatīt pašu par sevi, bet gan viņu ir jāapskata kopsakarībā ar visu Visumu. Tā tas ir. Un to cilvēki ir pavisam aizmirsuši, apskatīt lietas visā Visumā. Tas ir patiešām interesanti, kā dzīvnieki šajā ziņā, ir daudz gudrāki nekā cilvēki. Dzīvnieki taču parasti aizbēg, pirms nāk kāds vulkāna izvirdums vai kas tāds, cilvēki paliek sēžam. Kāpēc dzīvnieki dodas prom? Jā, kad mainās zvaigžņu ietekme, tad dzīvniekam ir tā: dzīvnieks taču ir veidots tā, ka te viņam ir kājas, te mugurkauls, muguras skriemeļi, te galva. Ja te pāri ir zvaigznes, tad viss mugurkauls nemitīgi ir pakļauts zvaigznēm, skriemelis pēc skriemeļa ir pakļauts zvaigznēm, un tas viss ir saistīts kopā, tie ir tik stipri saistīts, ka mums šeit ir 28 līdz 31 skriemelis mugurā, un Mēnesim ir vajadzīgas 28 līdz 31 diena, lai veiktu vienu apriņķojumu. Tik cieši tas ir saistīts.

            Bet cilvēks staigā stāvus. Viņam tikai galva, šī galvas daļa, ir pakļauta zvaigžņotajām debesīm. Viņš savu mugurkaulu ir izcēlis ārā. Tā ka cilvēkam tikai asinis ir pakļautas zvaigžņu ietekmei, bet ne nervu sistēma. Dzīvniekam visa nervu sistēma ir pakļauta zvaigžņu ietekmei. Tādēļ dzīvnieks zvaigžņu ietekmi sajūt daudz drīzāk nekā cilvēks, un aizbēg, kad tuvojas zemestrīces un vulkānu izvirdumi. Cilvēks paliek sēžam. Jau tas, ka dzīvnieks var aizbēgt un tā mums parāda, ka uz dzīvnieku iedarbojas zvaigžņu ietekme, jau tas ir pierādījums, ka tur mums ir darīšana nevis ar patvaļīgi no Zemes nākošiem viļņiem, bet gan no ārpuses nāk zvaigžņu ietekme. Tas ir tas, kas mums tātad rāda šo ļoti interesanto kopsakarību ar visu Visumu. Cilvēks ir ne tikai Zemes būtne, bet gan cilvēks ir būtne, kas ir iekļauts visā zvaigžņu pasaulē.

            Dabiski, ka tas noved arī pie tā, lai apjēgtu, ka, pēc tam kad cilvēki ir aizmirsuši savas senās zvaigžņu zināšanas, viņiem tās atkal ir jāatgūst. Tātad, gribētos teikt: ir tā, ka ar antroposofiju jaunā veidā cilvēcei atkal ir jādod to, kas tai ir vajadzīgs, citādi cilvēce paliks apjukumā. Jo tuvāk izvietojušās zvaigznes vairs neatbilst jēdzieniem no citiem laikiem, te savukārt atbilst jēdzieni, kādus tos var dot antroposofija.

            Šodien man tika uzdoti četri jautājumi. Skatīsimies, kā mums nākamajā reizē tikt uz priekšu. Iespējams, ka trešdien man būs jābūt projām. Es tad likšu pateikt jums, kad mums notiks nākamā stunda.

KĀ NONĀK PIE GARĪGĀS PASAULES SKATĪŠANAS?

***

ASTOTĀ LEKCIJA

Dornaha, 1923.gada 28.jūnijā

Patstāvīgas domāšanas un atpakaļdomāšanas izveidošana

Par tā saucamajiem vājprātīgajiem. psihiski slimajam ķermenis ir tik slims, ka viņš nevar izmantot garu, kurš vienmēr ir vesels. Kāpēc cilvēki nespēj domāt. Latīņu valodas īpatnības. Domāt var tikai ar ēterisko ķermeni. Bez spējas patstāvīgi domāt nevar ienākt, tikt garīgajā pasaulē. “Brīvības filozofija” kā audzināšanas līdzeklis. Jēdzieniem ir jākļūst elastīgiem. Ar pilnīgi apzinātu un precīzu atpakaļdomāšanu cilvēks izraujas no fiziskās miesas. Atskats uz dienas notikumiem.

            Ir daži jautājumi, kas tika uzdoti pagājušajā reizē un uz kuriem es atbildēšu nedaudz citā secībā nekā tie tika te uzstādīti. Šie jautājumi tātad ir:

            Kā var attiecībā uz pasaules un dzīves uzskatu nonākt pie pasaules noslēpumu skatīšanas?

                Cik tālu cilvēkam ir jāiet, līdz viņš pa dabaszinātņu ceļu atradīs augstākās pasaules?

                Vai Visuma spēkiem ir ietekme uz visu cilvēci?

                Kādas ir augu attiecības ar cilvēkiem, ar cilvēka miesu?

            Es gribētu to ierīkot tā – tie, dabiski, ir ļoti komplicēti jautājumi – lai atbildes, tā sacīt, rastos pamazām pašas. Proti, citādi ar tik komplicētiem jautājumiem to nevar darīt. Jo, ja piemēram, tiek jautāts: kā nonāk līdz pasaules noslēpumu skatīšanai? – tad tas taču nozīmē: kā nonākt līdz patiesajai garīgajai zinātnei. – Nu, tas ir kas tāds, ko jums šobrīd nav viegli stādīties priekšā. Jo šī lieta taču ir tāda, ka vairums cilvēku, kad viņi izdzird par to, ka esot tāda antroposofija jeb garīgā zinātne, domā: labi, es arī tagad apgūšu spējas skatīt garīgo. Apmēram astoņās dienās es būšu to paveicis, un tad jau es visu to zināšu arī pats.

            Nu, tik viegla tā lieta, dabiski, nav, bet gan ir jābūt skaidram: pie parastās dabaszinātnes taču, pamatā ņemot, piederas tiešām daudz lietu. Pat ja grib izdarīt jau visvienkāršākos novērojumus dabaszinātnē, tad tur uzreiz piederas tas, ka jāmācās apieties ar instrumentiem. Tas, dabiski, ir salīdzinoši viegli iemācīties lietot mikroskopu, bet, lai ar mikroskopu pareizajā veidā kaut ko izpētītu, nevar taču vienkārši teikt: es tagad nolikšu zem mikroskopa gabaliņu muskuļa vai kaut ko citu, tad ieskatīšos tajā un zināšu, kas tur norisinās. – Ja jūs darītu tā, tad, dabiski, neko neredzētu. Jo runa ir par to, ka, ja mikroskopā grib kaut ko saskatīt, vispirms ir jāpagatavo plāni griezumi. Tātad gabaliņš muskuļa neko nelīdzēs, bet gan runa ir par to, ka ar smalku skujamo nazi ir jāizdara plāns griezums, tad nedaudz tālāk atkal jāpagatavo plāns griezums, tā ka iegūst veselu griezumu klāstu. Un vairumā gadījumu arī ar to vēl nevar neko sasniegt. Jo, kad jūs noliekat zem mikroskopa tādu pavisam plānu, teiksim, muskuļu vai šūnu slāni un ieskatieties, tad parasti arī vēl nekā neredzat. Tas, kas jums ir jādara, ir jājautā: kā to, ko es zem mikroskopa nemaz nevaru vispār saskatīt, varētu padarīt redzamu? – Un tad bieži paraugu ir jāiekrāso ar speciālām krāsvielām, tā ka to vispirms padara redzamu, ienesot tajā krāsvielas. Un tad ir jābūt arī skaidram, ka tagad šī lieta ir nedaudz izmainīta. Tad savukārt ir jāzina, kāda tā lieta ir, kad tā nav izmainīta. Bet tās visas vēl ir ļoti vienkāršas lietas. Arī ja jūs ar teleskopu gribat pētīt zvaigznes, jums vispirms ir jāapgūst teleskopa lietošana. Tas gan ir vēl vienkāršāk. Jūs ziniet, ka ir tādi apkārtklejojoši ļaudis, kas var uzstādīt tālskati jums uz ielas. Tikai tas vien jums arī daudz nelīdz. Jums līdz tikai, ja jūs ziniet: te jums atkal ir vajadzīgs klāt mikroskops un pulkstenis, kuru atkal ir jāiemācās lietot, un tā tālāk. – Tātad tie ir tikai piemēri, ar kuriem es gribēju jums uzskatāmi parādīt, cik komplicēti ir izpētīt pat vienkāršākās lietas maņu-fiziskajā pasaulē.

            Bet pētījumi garīgajā pasaulē patiesi ir vēl daudz grūtāki. Tur ir jāveic daudz lielāka sagatavošanās. Cilvēki iedomājas, ka to varētu iemācīties astoņās dienās. Bet tā nu tas nav. Tur cilvēkam pirmām kārtām ir jāapdomā to, ka vispirms ir jāiedarbina kaut kas, kas ir viņā pašā. Kas faktiski nemitīgi netiek lietots, to vispirms ir jāiedarbina.

            Lai jūs redzētu, kādas tās lietas īstenībā ir, es gribētu jums vispirms pateikt sekojošo. Jūs ziniet, ka tieši tādos pētījumos, kas iesniedzas garīgajā pasaulē, un arī parastajā zinātnē, bieži ir jāsāk ar tā izziņu, kas nav normāls. Jūs īsti iepazīstat tās lietas, ja esat iepazinuši ne-normālo. Es reiz jums jau to parādīju ar noteiktiem piemēriem. Mums to jāapskata arī tāpēc, ka cilvēki ārā pasaulē bieži to, kas pēta garīgajā pasaulē, lai cik normāls viņš arī nebūtu, tomēr sauc par trako. Tātad mums nāksies vien uz to ielaisties, lai šīs lietas nedaudz papētītu tā, ka galu galā nonākam tieši pie patiesības. Jums, dabiski, nav jāiedomājas, ka ar to var kaut ko sasniegt, ka ieskatās ne-normālajā, slimīgajā, bet mācīties no tā var daudz.

            Runa, piemēram, ir par to, ka ir tādi cilvēki, kas nav normāli tādējādi, ka saka, ka viņi esot garā traucēti, garīgi slimi (geistesgestört). Ko tas īstenībā nozīmē, ka cilvēks esot garā slims? Nav neviena sliktāka vārda pasaulē kā šis “garā slims”, jo gars nekad nevar būt slims. Gars vispār nevar būt slims! Ņemiet, piemēram, sekojošu gadījumu: ja kāds cilvēks divdesmit gadus ir, kā saka, garā slims – tādas lietas atgadās – un pēc tam atkal paliek normāls, kas tad tur īstenībā notiek? – Vai nav tiesa, tā var būt, ka kāds cilvēks divdesmit gadus apgalvo, ka viņu izsekojot; viņš cieš, kā saka, no vajāšanas mānijas. Vai arī notiek tā, ka viņš redz visādus spokus, kuru tur nav un tā tālāk. Tas tātad var ilgt divdesmit gadus. Tagad, mani kungi, tā pilnībā var būt, ka kāds, kurš divdesmit gadus ir bijis garā slims, atkal paliek vesels. Bet jūs vienmēr pamanīsiet vienu lietu: ja kāds trīs, piecus vai divdesmit gadus ir, kā to saka, garā slims un pēc tam atkal paliek vesels, tad viņš vairs nav tas pats, kas bija agrāk. Pirmām kārtām jūs pamanīsiet sekojošo. Kad viņš atkal ir palicis vesels, viņš var izstāstīt jums: jā, tajā laikā, kad es biju slims, es nepārtraukti varēju ieskatīties garīgajā pasaulē. – Viņš jums stāsta visādas iespējamās uztveres no garīgās pasaules. Un ja tad ar atziņām, ko no garīgās pasaules gūst pilnīgi vesels cilvēks, izseko viņa stāstīto, tad ir gan tā, ka šis tas ir pilnīgas blēņas, bet no otras puses tur ir arī daudz pareiza. Tātad tas ir tas īpatnējais: kāds cilvēks var būt gadiem ilgi garā slims, tad atkal palikt vesels, un tad viņš stāsta, ka esot bijis garīgajā pasaulē un ir tur to un to piedzīvojis. Un pat ja to lietu zina kā vesels cilvēks, tad par daudz ko ir jāatzīst, ka viņam ir taisnība.

            Ja jūs runājat ar kādu tajā laikā, kad viņš ir garīgi slims, viņš jums nekad nevarēs izstāstīt neko saprātīgu. Tad viņš stāsta tieši tās blēņas, ko tur pārdzīvo. Proti, tā nemaz nav, ka tādi cilvēki, kas gadiem ilgi ir garīgi slimi, savas tā saucamās garīgās slimības laikā būtu šīs lietas pārdzīvojuši. Tad viņi no garīgās pasaules nav pārdzīvojuši neko. Bet pēc tam, kad viņi atkal ir kļuvuši veseli un zināmā veidā var atskatīties atpakaļ tajā laikā, kad nebija veseli, tad viņiem tas, ko viņi slimības laikā nemaz nav pārdzīvojuši, šķiet kā ieskats garīgajā pasaulē. Faktiski tāda apziņa: es esmu daudz redzējis no garīgās pasaules – iestājas tikai tajā momentā, kad cilvēks atkal paliek vesels.

            Redziet, no tā var ārkārtīgi daudz mācīties. No tā var mācīties, ka cilvēkam sevī ir kaut kas, ko viņš tajā laikā, kad bija garīgi slims, vispār nemaz nav lietojis, izmantojis. Bet tas bija viņā, dzīvoja viņā. Un kur tas bija? Viņš neko nav redzējis no ārējās pasaules, jo var jums stāstīt: debesis ir sarkanas, mākoņi ir zaļi – visu iespējamo. Viņš vispār nemaz kārtīgi neredz ārējo pasauli. Bet tas dziļākais cilvēks, kas sēž viņā, ko viņš nemaz nespēj likt lietā savas slimības laikā, tas ir garīgajā pasaulē. Un kad viņš tad atkal pats var lietot savas smadzenes un atskatīties uz to, ko ir piedzīvojis šis garīgais cilvēks, tad viņam nāk šie garīgie pārdzīvojumi.

            No tā mēs redzam, ka cilvēks, kamēr viņš ir stāvoklī, ko sauc par garīgi slimu, ar savu garīgo daļu dzīvo tieši garīgajā pasaulē. Tā ir ļoti vesela. šī garīgā daļa. Kas tad ir slims garīgi slimajam? Jā, garīgi slimajam slims ir tieši ķermenis, un ķermenis tad nevar izmantot dvēseli un garu. Tādam, par kuru saka, ka viņš ir garīgi slims, vienmēr ir kaut kas slims ķermenī, un ja slimas ir smadzenes, tad, dabiski, nevar kārtīgi domāt. Nevar arī kārtīgi just, ja slimas ir aknas.

            Un tādēļ ir tā, ka faktiski “garīgi slims” ir visliktākais izteiciens, kuru vien var izvēlēties, jo “garīgi slims” nenozīmē, ka gars ir slims, bet gan garīgi slims nozīmē: ķermenis ir tik slims, ka nevar izmantot garu, kurš vienmēr ir vesels. – Pirmām kārtām jums ir jābūt skaidram, ka gars vienmēr ir vesels. Tikai ķermenis var saslimt un tad nevar izmantot garu īstajā veidā. Ja kādam ir slimas smadzenes, tad ir tāpat, kā ja kādam ir āmurs, kas pie katra sitiena nolūst. Ja es kādam, kam nav āmura, saku: tu esi sliņķis, tu vispār nemāki sist ar āmuru – tad tas, dabiski, ir bezjēdzīgi. Viņš varbūt ļoti labi prot strādāt ar āmuru, bet viņam nav āmura. Tāpat ir aplamība, ja saka, ka kāds esot garā slims. Gars ir pilnībā vesels, bet viņam nav tāda ķermeņa, caur kuru tas varētu darboties.

            Tas, ko šādā veidā var iemācīties, tas it īpaši parādās tad, kad pārdomā par to, kā tad īstenībā ir ar mūsu domāšanu. No tā, ko es jums esmu pateicis, jūs nomanīsiet, ka cilvēkam gan ir gars, bet domāšanai ir vajadzīgs darbarīks, smadzenes. Domāšanai fiziskajā pasaulē ir vajadzīgas smadzenes. Tā nav nekāda māksla, kad materiālisms saka, kas esot vajadzīgas smadzenes. Pats par sevi saprotams, ka ir nepieciešamas smadzenes. Bet tas neko nepasaka par garu, kad tā to apgalvo. Bez tam jūs no tā nomanīsiet, ka īstenais gars cilvēkā var atkāpties. Garīgi slimajiem īstenais gars pavisam atkāpjas. Un ir svarīgi zināt, jo tikai tā mācās saskatīt, ka cilvēki mūsu laikos – tagad es jums pateikšu kaut ko, kas jūs ļoti pārsteigs, bet tā tas ir – vispār nespēj, nemāk domāt. Viņi iedomājas, ka var domāt, bet itin nemaz to nespēj. Es gribu jums parādīt, kāpēc cilvēki nemaz nevar domāt.

            Jūs teiksiet: jā, cilvēki taču iet skolās, mūsdienās jau pamatskolā iemācās diezgan brīnišķīgi domāt! – Protams, tā tas izskatās. Un tomēr mūsdienu cilvēki vispār nemāk domāt. Tas tikai tā izskatās, it kā viņi varētu domāt. Vai nav tiesa, pamatskolā mums ir pamatskolas skolotāji. Savukārt pamatskolas skolotāji kaut ko ir mācījušies, domājams, ka viņi ir mācījušies arī domāt. Tie, no kuriem viņi ir mācījušies, ir, kā saka Štutgartē, “lielgalvainie”; tātad tie ir briesmīgi gudri cilvēki pēc šodienas uzskata. Tie ir beiguši augstskolas. Pirms studijām augstskolā viņi ir beiguši ģimnāzijas vai kaut ko līdzīgu, un tur viņi ir mācījušies latīņu valodu. Proti, ja jūs tā nedaudz paskatieties apkārt, tad varēsiet gan teikt: jā, mans skolotājs gan neprata latīņu valodu! – Bet viņš savukārt ir mācījies no kāda, kurš tomēr zināja latīņu valodu! Tādēļ arī tas, ko jūs esat iemācījušies, ir atkarīgs no latīņu valodas, un viss, ko šodien mācās, ir atkarīgs no latīņu valodas. Jūs to varat redzēt jau no tā, ka, kad jums izraksta recepti, to raksta latīņu valodā. Tas ceļas vēl no laikiem, kad vispār visu rakstīja latīniski. Vēl nav pagājis ilgs laiks, trīsdesmit, četrdesmit gadi, kad tika pieprasīts, lai katrs, kurš studē augstskolā, savu eksāmena darbu rakstītu latīņu valodā.

            Tātad viss, ko šodien mācās, ir atkarīgs no latīņu valodas. Un tas tā ir noticis tādējādi, ka viduslaikos, ja atskatās 14., 15.gadsimtā – tas tātad nav vēl nemaz tik sen – visu pasniedza latīniski. Pirmais, kurš. piemēram, Leipcigā pasniedza kaut ko vāciski, bija zināmais Thomasius. Tas nebija nemaz tik sen, tas bija 17.gadsimtā. Visur lekcijas tika lasītas latīniski. Tas, kurš bija kaut ko iemācījies, gāja cauri latīņu valodai, un viduslaikos vispār tas viss, ko varēja mācīties, bija tikai latīniski. Ja gribēja kaut ko mācīties, vispirms bija jāiemācās latīņu valoda. Jūs teiksiet: bet ne jau pamatskolā. – Bet pamatskolas jeb tautskolas taču eksistē tikai kopš 16.gadsimta. Tikai pakāpeniski, kad tautas valoda uzņēma arī zinātni, radās tautskolas. Tātad tas, kas ietekmē visu mūsu domāšanu, ir latīņu valoda. Jūs visi, mani kungi, domājat tā, kā cilvēki ir iemācījušies domāt caur latīņu valodu. Un ja jūs arī, piemēram, sakāt piemēru, ka, teiksim, amerikāņi tik agri nemācījās latīņu valodu – jā, bet šodienas amerikāņi taču ir ieceļojuši no Eiropas! Tas viss ir atkarīgs no latīņu valodas.

            Bet latīņu valodai ir kāda pavisam noteikta īpatnība. Proti, tā senajā Romā ir tikusi izveidota tā, ka tā pati domā. Tas ir interesanti, kā tiek pasniegta latīņu valoda ģimnāzijās. Tā tiek pasniegta tā, ka tātad mācās latīniski, un tad mācās domāt, pareizi domāt no latīniskā teikuma. Tā ka tātad visa domāšana kļūst atkarīga no kaut kā, ko nemaz nedara cilvēks, bet gan ko dara latīņu valoda. Saprotiet to, mani kungi, ka tas ir kaut kas ļoti svarīgs! Tātad cilvēki, kuri mūsdienās ir kaut ko iemācījušies, nedomā paši, bet gan viņos, kaut arī viņi nekad nebūtu mācījušies latīņu valodu, domā latīņu valoda. Tādēļ arī ir tā, ka patstāvīga domāšana, lai cik kuriozi tas nebūtu, īstenībā ir sastopama tikai pie nedaudziem cilvēkiem, kuri nav daudz mācījušies.

            Es negribu ar to teikt, ka mums būtu jāatgriežas pie analfabētisma. To mēs nevaram. Es nekad negribu regresu; bet to, kas ir, ir jāsaprot. Tādēļ arī ir tik svarīgi, ka dažreiz arī var atgriezties pie tā, ko zina vienkāršais cilvēks, kas nav daudz mācījies. Viņš to bieži nemaz vairs nevar izpaust, jo viņu, dabiski, izsmej. Bet tomēr tas ir ārkārtīgi svarīgi, ka zina: cilvēki šodien paši nedomā, bet gan latīņu valoda domā viņos.

            Redziet, kamēr nemāk pats domāt, tikmēr vispār nevar tikt garīgajā pasaulē. Tagad jums ir zināms iemesls, kāpēc šodienas izziņa saceļas pret jebkuru garīgo izziņu: jo cilvēki caur latīnisko audzināšanu ir nonākuši pie tā, ka paši vairs nedomā. Tas ir pirmais, ko ir jāiemācās: domāt pašam. Ļaudīm mūsdienās ir pilnīga taisnība, kad viņi saka: smadzenes domā. – Kāpēc domā smadzenes? Jo latīniskie teikumi (Satz) ieiet smadzenēs, un tad smadzenes mūsdienu cilvēkam domā pavisam automātiski. Tie ir latīņu valodas automāti, kas te staigā apkārt un nemaz nedomā paši.

            Pēdējā laikā ir noticis kas tāds, kas ir ļoti īpatnēji. Es jums jau iepriekšējā reizē to pieminēju, bet diezin vai jūs to pamanījāt, jo to nav tik viegli pamanīt. Proti, pēdējā laikā ir noticis kaut kas ļoti īpašs. Vai nav tiesa, mums ir mūsu fiziskais ķermenis, bez tam arī ēteriskais ķermenis un arī pārējie, par to es tagad negribu runāt. Nu, smadzenes, dabiski, arī pieder pie fiziskā ķermeņa, bet arī ēteriskais ķermenis ir smadzenēs, un domāt var tikai ar ēterisko ķermeni. Nevar domāt ar pašu fizisko ķermeni. Bet ar fizisko ķermeni var domāt tad, ja tas ir kā ar latīņu valodu: ka smadzenes tiek izmantotas kā automāts, kad ar smadzenēm domā. Bet kamēr domā tikai ar smadzenēm, tikmēr nevar domāt neko garīgu. Tad ir jāsāk domāt ar ēterisko ķermeni, ar to ēterisko ķermeni, kas tam, kurš ir garīgi slims, daudzus gadus bieži netiek izmantots. To tad ir iekšēji jāiedarbina.

            Bet tas ir tas, kas ir galvenais pirmām kārtām: jāmācās pašam patstāvīgi domāt. Bez patstāvīgas paša domāšanas nevar tikt garīgajā pasaulē. Tam, dabiski, ir nepieciešams, ka visupirms vispār atklāj: pērkoņi un zibeņi, tu taču jaunībā vispār neesi iemācījies pats domāt! Tu esi iemācījies domāt tikai to, kas gadu simtiem ir ticis domāts līdz ar latīņu valodas lietošanu. – Un ja to tad pareizajā veidā zina, tad arī zina, ka pats pirmais nosacījums, kas ir būtisks tikšanai garīgajā pasaulē, ir: mācies patstāvīgi domāt.

            Bet tagad nāk tas, uz ko es gribēju norādīt, kad teicu, ka pēdējā laikā ir noticis kas īpatnējs. Tie cilvēki, kuri visvairāk ir domājuši tikai pēc latīņu valodas, tie taču bija mācītie vīri, zinātnieki, un zinātnieki ir izveidojuši, piemēram, fiziku. Fiziku viņi izdomāja, viņi to izdomāja pilnībā latīņu valodas nozīmē ar fiziskajām smadzenēm. Kad mēs vēl bijām mazi, tad mēs mācījāmies tikai vienu fiziku, kas ir tikusi izdomāta ar latīniskajām smadzenēm. Mēs mācījāmies tikai to, kas ir ticis izdomāts ar latīniskajām smadzenēm. Bet kopš tā laika, mani kungi, ir taču ārkārtīgi daudz kas noticis. Redziet, kad es biju maziņš, parādījās telefons. Pirms tam tāda nebija. Pēc tam nāca visi tie pārējie lielie atklājumi, kuros šodien cilvēks jau ieaug tā, it kā tie vienmēr būtu bijuši. Tie ir parādījušies tikai pašos pēdējos gadu desmitos. Līdz ar to zinātnē ir ienākuši arvien vairāk cilvēku, kas nav tikuši dresēti latīniski. Tas ir tāds īpatnējs stāsts. Proti, ja izseko pēdējo desmitgažu zinātniskajai dzīvei, tad atklājas, ka zinātnē ienāk arvien vairāk tādu tehniķu. Tie nav pārāk daudz noņēmušies ar latīņu valodu. Līdz ar to viņu domāšana nav kļuvusi tik automātiska. Un šī neautomātiskā domāšana tad ir pārgājusi uz citiem. Tādēļ šodien ir tā, ka fizikā ir vieni vienīgi jēdzieni, idejas, kas sabrūk. Tas ir augstākā mērā interesanti. Piemēram, Bernē ir tāds profesors Gruners, kurš pirms diviem gadiem runāja par fizikas jauno orientāciju. Viņš teica: visi jēdzieni ir kļuvuši citādāki pēdējos gados.

            Tas, ka to nepamana, ceļas tikai no tā, ka, kad jūs šodien apmeklējat populāras lekcijas, tad tur vēl vienmēr stāsta to, ko domāja pirms divdesmit gadiem! To, kas tiek domāts šodien, to viņi jums nevar pastāstīt, jo viņi paši vēl nemāk domāt. Burtiski ir tieši tā, ka, ja paņem jēdzienus, kas vēl pirms trīsdesmit gadiem bija spēkā, tad ir it kā rokā būtu gabaliņš ledus, kas kūst: idejas izkūst. To vairs nav, ja grib tās precīzi izdomāt. To mums ir jāatzīst. Ir taču tā: ja kāds pirms trīsdesmit gadiem ir mācījies fiziku un šodien paskatās, kāda tā ir kļuvusi, tad viņam gribas plēst matus, jo nākas teikt: jā, te es vispār vairs netieku ne ar ko galā ar tiem jēdzieniem, ko es esmu mācījies! – Tieši tā tas ir. Un no kā tas ceļas? Jā, tas ceļas tieši no tā, ka pēdējos gados attīstība cilvēci ir novedusi pie tā, ka jāsāk domāt ir ēteriskajam ķermenim. Un to viņi negrib, viņi grib turpināt domāt ar fizisko ķermeni. Bet fiziskajā ķermenī jēdzieni brūk kopā. Un ar ēterisko ķermeni viņi negrib mācīties domāt. Patstāvīgi domāt viņi negrib mācīties.

            Redziet, tas ir tā, ka tā kļuva par nepieciešamību, lai es 1893.gadā uzrakstītu šo grāmatu par brīvības filozofiju. Šī grāmata “Brīvības filozofija” nav tik svarīga ar to, kas tajā ir rakstīts. Dabiski, ka to, kas tajā rakstīts, toreiz arī gribējās pateikt pasaulei, bet tas nav tas vissvarīgākais, bet gan svarīgais šajā grāmatā “Brīvības filozofija” ir, ka pirmo reizi šajā grāmatā ir pilnīgi patstāvīga domāšana. Šo grāmatu nevar saprast neviens cilvēks, kurš domā tikai nepatstāvīgi. Lasītājam lappusi pēc lappuses jau no paša sākuma ir jāpieradinās atgriezties pie sava ēteriskā ķermeņa, lai viņam vispār varētu rasties tādas domas, kādas ir šajā grāmatā. Tādēļ šī grāmata ir audzināšanas līdzeklis – tas ir ļoti svarīgs audzināšanas līdzeklis – un kā tādu to arī jāuztver.

            Kad grāmata iznāca deviņdesmitajos gados, tad cilvēki vispār nezināja, ko viņiem ar to būtu jādara. Tas viņiem bija tā, it kā kāds Eiropā rakstītu ķīniešu valodā un neviens to nevar saprast. Dabiski, ka tā bija rakstīta vāciski, bet tā bija uzrakstīta domās, kādas cilvēkiem vispār nebija pierastas, jo šajā ziņā viss latīniskais bija ar nodomu izsvītrots. Pirmo reizi pavisam apzināti bija ņemts vērā: tur nedrīkst būt nevienas domas, ko būtu ietekmējis latīniskais, bet gan tikai pilnīgi patstāvīgas domas. – Latīnis jau ir tikai fiziskās smadzenes. Cilvēka ēteriskais ķermenis nav latīnis. Tādēļ vispirms ir jāpieliek pūles, lai šādas domas izteiktu tādā valodā, kādas tās ir, kad tās ir ēteriskajā ķermenī.

            Es gribu jums pateikt vēl kaut ko. Dabiski, ka cilvēki pamanīja, kā pēdējos gadu desmitos visi jēdzieni ir kļuvuši citādi. Kad es vēl biju jauns, tad nāca profesors un pierakstīja pilnu tāfeli. To bija jāiemācās, un tad varēja labi nokārtot eksāmenus. Nu, skaisti! Un tagad, pēdējos gados, ļaudis ir atklājuši to, ko tieši teica šis Gruners savā rektorāta runā: visiem mūsu jēdzieniem vairs nebūtu nekādas jēgas, ja vairs nebūtu cietu, bet gan tikai šķidri ķermeņi. – Viņš iztēlojas, ka visa pasaule būtu šķidrs ķermenis. Bet tad visiem jēdzieniem vairs nebūtu nekādas jēgas, tad būtu jādomā pavisam citādāk, viņš saka.

            Jā, dabiski, ka būtu jādomā citādāk, ja vairs nebūtu neviena cieta ķermeņa! Tad jūs ar visiem tiem jēdzieniem, ko esat iemācījušies skolā, vairs neko nevarētu iesākt. Ja jūs, teiksim, pēkšņi būtu ļoti gudra zivs un jums ienāktu prātā ideja, kā zivij doties uz kādu cilvēku augstskolu, tad jūs tur mācītos kaut ko tādu, kas zivij vispār neeksistē, jo zivs dzīvo ūdenī. Tai cieti ķermeņi ir tikai pie robežas, kur tā pieskaras un tūdaļ atlec atpakaļ. Tātad, ja zivs sāktu domāt, tad viņai vajadzētu būt pavisam citādām domām nekā cilvēkam. Bet šādas domas šodien ir vajadzīgas arī cilvēkam, jo citas domas viņam aizmirstas, un viņam ir pašam sev jāsaka: pērkoņi un zibeņi, ja viss būtu šķidrs, mums vajadzētu pavisam citas domas.

            Jā, bet, mani kungi, vai tad es jums neesmu stāstījis par tādu Zemes stāvokli, kad vēl nebija nekādu cietu ķermeņu, kad viss bija šķidrs, kad pat dzīvnieki bija tādi, ka tie bija šķidri? Es jums stāstīju par šādu stāvokli. Jūs to nevarat apjēgt, ka mūsdienu domāšana šajos stāvokļos vispār nespēj atgriezties? Tā taču nemāk domāt! Tātad mūsdienu domāšana par pasaules sākumu vispār neko nevar izlobīt. Un tā, jāsaka, mūsdienu cilvēki sāk domāt: pērkoņi un zibeņi, ja pasaule būtu šķidra, mums vajadzētu pavisam citus jēdzienus! – Bet garīgajā pasaulē nav nekādu cietu ķermeņu! Tātad ar visiem tiem jēdzieniem, ko cilvēkā pamazām un pakāpeniski ir iedresējusi latīņu valoda, garīgajā pasaulē vispār nevar tikt iekšā. Vispirms ir no tiem jāatradinās, no šiem jēdzieniem.

            Redziet, tas ir liels noslēpums: grieķu laikmetā, kas bija pirms latīņu laikmeta – latīņu kultūra radās tikai piecus, sešus gadsimtus pirms Kristus dzimšanas, bet grieķu kultūra ir daudz senāka – grieķu laikmetā vēl pastāvēja garīgā izziņa. Tad vēl varēja ieskatīties garīgajā pasaulē. Kad nāca Roma ar latīņu valodu, tad gars pamazām tika iznīdēts. Tagad man atkal jums jāsaka kaut kas, kas šķitīs kuriozi, bet jūs to apjēgsiet. Kas tad gadu simtiem ilgi ir izmantojis latīņu valodu, kas ir lietojis tikai latīņu valodu? – Pati baznīca tam ir devusi visvairāk! Tieši tā tas ir, ka baznīca, kas apgalvo, ka māca cilvēkiem garīgo, tieši visvairāk ir devusi tam, lai garu izdzītu. Un viduslaikos visas augstskolas piederēja baznīcai. Dabiski, ka ir jābūt pateicīgiem baznīcai, ka tā vispār dibināja augstskolas 13., 14., 15.gadsimtā, bet tā dibināja augstskolas latīniskā nozīmē, un latīniskumam nekad nav iespējas nonākt līdz garam. Un tieši tā nu notika, ka cilvēkiem pakāpeniski palika jēdzieni tikai par cietiem ķermeņiem. Paskatieties, kā tas bija romiešiem: romieši ieviesa pasaulē šos pavisam sausos, prozaiskos, negarīgos jēdzienus. Tas paveica to, ka visu tad sāka iztēloties tik materiāli. Kā jums šķiet, ja vēl grieķi būtu attēlojuši tādu darbību kā svētais vakarēdiens – jā, viņi taču to neattēlotu tā, it kā tas materiālais, kas tur ir, būtu asinis un miesa! Tas nāk no materiālisma. Pat svētā vakarēdiena uztvere ir kļuvusi materiāla, jo tas viss ir saistīts ar latīņu valodu.

            Latīņu valoda visa ir tikai loģiska. Redziet, es esmu strādājis ar daudziem tādiem cilvēkiem, kam piemita pilnībā latīniska kultūra, kaut arī viņi runāja vāciski. Ja gribēja kaut ko labi noskaidrot, tad ātri to pārtulkoja latīņu valodā, jo latīniskajā jaunajos laikos domā tikai loģiski. Bet šī loģiskā domāšana, tā attiecas tieši tikai uz cietiem ķermeņiem. Ja grib iekļūt garīgajā pasaulē, tad ir vajadzīgi plūstoši jēdzieni.

            Piemēram, pastāv tāda Teozofiskā biedrība. Tā arī gribēja iekļūt garīgajā pasaulē. Šī Teozofiskā biedrība, tā arī runā par: cilvēkam ir fiziskais ķermenis, ēteriskais ķermenis un tā tālāk – bet viņi ir materiālisti, jo domā tikai: fiziskais ķermenis, tas ir blīvs, ēteriskais ķermenis ir nedaudz mazāk blīvs, un astrālais ķermenis ir vēl retinātāks. – Bet tie paliek tikai ķermeņi, tas nekad nekļūst par garu, jo ir jānonāk pie tādiem jēdzieniem, ja grib piekļūt garam, kas nemitīgi mainās. Redziet, kad es zīmēju, tad jūs pamanīsiet, ka es to ievēroju pat zīmējot. Es uzzīmēju, manis dēļ, kaut vai fizisko ķermeni; tur es mēģinu atdarināt, kāds ir cilvēks kā fiziskais cilvēks. Bet ja es tagad mēģinu uzzīmēt ēterisko ķermeni, tad man pat prātā nenāk jums tādā pašā veidā zīmēt kādu figūru, bet gan tur es mēģinu attēlot tā: cilvēkam ir arī ēteriskais ķermenis, kas izplešas šādi. – Bet jums ir jāzina: tas  nav tik daudz ēteriskais ķermenis, ne tik ļoti, ja es to uzzīmēju šādi, tā attēls, bet gan tas ir tikai viena acumirkļa attēls. Nākamajā acumirklī tas ir atkal citāds. – Tātad, ja es gribētu uzzīmēt ēterisko ķermeni, tad man būtu to jāuzzīmē, ātri jānodzēš, atkal jāuzzīmē citādi, ātri jānodzēš, atkal jāuzzīmē, atkal jānodzēš. Tas ir nemitīgā kustībā. Cilvēks ar saviem jēdzieniem, kādi viņam šodien ir, šīm kustībām netiek līdzi. Tas ir tas, ko jums ir jāņem vērā pirmām kārtām: jēdzieniem ir jākļūst kustīgiem. Pie tā cilvēkiem vispirms ir jāpierod. Tādēļ ir nepieciešams, lai mūsdienās nonāktu līdz pilnīgi patstāvīgai domāšanai.

            Bet ar to vēl nepietiek, mani kungi. Es gribu jums pateikt vēl kaut ko citu. Jūs taču ziniet: cilvēks attīstās. Nu, parasti šo attīstību cilvēka dzīvē neievēro; bet kad cilvēks vēl ir pavisam jauns, tad to ievēro. Ļoti labi zina: četrgadīgs bērns vēl neprot rakstīt un rēķināt, un lasīt, astoņgadīgs bērns to visu varbūt jau prot. Tur ir redzama attīstība. Bet vēlākajā dzīvē, kad mēs jau esam “iztaisīti” cilvēki, tad mēs jau vispār esam tik vīzdegunīgi, ka vairs neatzīstam, ka attīstāmies. Bet mēs īstenībā attīstāmies visu dzīvi, un tas ir ļoti īpatnēji, kā mēs attīstāmies. Redziet, mūsu attīstība īstenībā norisinās tā: pieņemsim, ka mums ir cilvēks – es to zīmēšu pavisam shematiski: kad bērns vēl ir mazs, tad visa attīstība notiek no galvas. Kad nu ir notikusi zobu maiņa, tātad bērns ir kļuvis vecāks, tad visa attīstība notiek no krūtīm. Tādēļ ir tik uzmanīgi jāseko, kā bērni no septītā līdz četrpadsmitajam gadam elpo; lai viņi elpotu pietiekami un tā tālāk. Tātad tas ir jau lielākā bērna vecums – šodien jau īstenībā būtu jāsaka citādi, šodien bērniem tas vairs nepatīk; no četrpadsmitā gada šodien jau ir jāsaka “jaunās dāmas” un “jaunie kungi”. Tātad teiksim: tas ir lielāko bērnu vecums. Un tikai tad, kad cilvēks ir dzimumnobriedis, attīstība notiek no visa cilvēka, no locekļiem. Tā ka mēs varam teikt: kad cilvēks ir kļuvis dzimumnobriedis, tikai tad cilvēks pats ir pilnā attīstībā. – Tas tagad paliek. Tā mēs turpinām attīstīties cauri divdesmitajiem, trīsdesmitajiem gadiem. Bet redziet, mani kungi – daži no jums to var redzēt jau paši pie sevis – kad kļūst vecāks, tad šis tas atkal sāk atkāpties. Tad patiešām šis tas sāk atkāpties. Nu, tā tam nav jābūt, ja cilvēks ir iekļāvies garīgā dzīvē, bet tādā normālā cilvēka dzīvē tā lieta jau iet atpakaļ, kad paliek vecāks. Tas ir tieši antroposofijas uzdevums, rūpēties par to, lai nākotnē cilvēki līdz ar vecuma iestāšanos vairs neietu atpakaļ. Bet tam, dabiski, tad arī ir jānotiek lēnām un pakāpeniski.

            Tagad ir tā, ka ir tādi cilvēki, kuriem garīgie spēki, kā saka, briesmīgi zūd. Bet atkal ir tā, ka gars nevar regresēt, tas ir tikai ķermenis, kas regresē. Tad ir interesanti, ka tieši ļoti atjautīgi cilvēki vecumā bieži briesmīgi regresē. Tā piemēram, jūs jau būsiet dzirdējuši, ka cilvēki pie īpaši lieliem gudrajiem pieskaita Kantu. Bet Kants vecumā palika plānprātīgs. Tātad viņa ķermenis bija tā regresējis, ka vairs nevarēja izmantot savu viedo garu. Un tā tas ir ar daudziem. Tieši ļoti gudri cilvēki vecumā ir kļuvuši pa īstam plānprātīgi. Tas, dabiski, atkal ir tikai spēcīga, intensīva izpausme tam, kas notiek ar katru cilvēku. Pakāpeniski vecumā fizisko ķermeni vairs nevar tā izmatot. To vairs nevar tā izmantot jau tā iemesla dēļ, ka ir nogulsnējies milzīgi daudz kaļķa, proti, tieši asinsvados. Un jo vairāk asinsvados nogulsnējas kaļķis, jo mazāk var lietot fizisko ķermeni. Bet tajā pašā mērā, kādā, teiksim, piemēram, līdz četrdesmitajam gadam no galvas attīstība iet lejā visā ķermenī, tajā pašā mērā tā atkal iet atpakaļ. Kad no četrdesmitajiem gadiem nonāk piecdesmitajos, tad atkal ir vairāk jāizmanto krūtis, un vecumā atkal vairāk ir jāizmanto galvu. Ja cilvēks tātad ir kļuvis pavisam vecs, tad atkal vairāk ir jāizmanto galvu. Bet tagad vecumā nevajadzētu izmantot fizisko galvu, bet gan smalkāko galvu, ēterisko galvu tur augšā ir jāizmanto. Bet ļaudis ar latīnisku audzināšanu nav iemācījušies. Un tieši tie, kuri pēdējos gadu desmitos ir baudījuši materiālistisko latīnisko audzināšanu, tie visvairāk ir bijuši pakļauti šai vecuma plānprātībai.

            Vecumā atkal ir jāatgriežas bērnības pakāpē. Ir taču cilvēki, kam iestājas ļoti izteikti. Viņi kļūst, kā saka, garīgi arvien vājāki un vājāki. Bet gars pilnībā saglabājas, tikai ķermenis kļūst arvien vājāks un vājāks. Šādi cilvēki galu galā vairs nevar to, ar ko viņi tika galā no paša sākuma. Šādas lietas ir vērojamas. Teiksim, kāds cilvēks ir kļuvis vecs. To, ko viņš darīja agrāk, viņš vairs nevar. Viņš vēl var tikai to, ko ir varējis būdams paliels bērns. Galu galā viņš vairs nevar arī to, bet var tikai spēlēties un arī saprot vēl tikai tos jēdzienus, ko ir apguvis spēlējoties. Ir pat bijuši cilvēki, kas vislielākajā vecumā vēl varēja saprast tikai to, ko viņiem vecāki vai auklīte bija pateikuši visagrākās bērnības gados. Izteikums: vecumā paliek bērna prātā – tam burtiski ir ļoti labs pamatojums. Cilvēks patiešām nonāk atkal bērnībā.

            Bet tas, ja tevī ir garīgā dzīve, nav nekāda nelaime, itin nemaz tā nav nelaime, bet gan īstenībā tā ir laime; jo kad vēl ir bērns, tad var izmantot ēterisko ķermeni. Kad bērns dauzās un kliedz, un dara visu iespējamo, jā, to nedara fiziskais ķermenis – augstākais tikai tad, kad sāp vēders, bet arī tad vēdera sāpēm vispirms ir jātiek pārnestām uz ēterisko ķermeni un astrālo ķermeni, lai bērns kustētos vēdera sāpju dēļ – bet tas, kas tur dauzās, tas nav fiziskais ķermenis. Tagad ir vecs un atkal atgriežas bērnības pakāpē; tad cilvēks jau pamazām ir pieradinājies nedauzīties, un izmanto to pašu ēterisko ķermeni, ko kā bērns izmantoja, lai dauzītos, vecumā kaut kam gudrākam. Tātad tā var būt īsta laime, ka atkal notiek tāda atgriešanās.

            Te jums ir otrais. Pirmais, ko ir jāiemācās, lai iekļūtu garīgajā pasaulē, ir pareiza domāšana. Kā pie tās nonāk, par to mēs vēl runāsim; šie jautājumi ir ļoti komplicēti. Šodien mums vispirms ir jānonāk līdz tam, lai saprastu, kā tas ir. Pirmais ir pilnīgi patstāvīga domāšana. Tad ir jālauž daudz kas, kas ir mūsdienu audzināšana, jo mūsdienu audzināšana ir tieši nepatstāvīga domāšana, kas ceļas no latīniskā. Neiedomājieties, ka tā domāšana, kas šodien tiek attīstīta sociālistiskajās teorijās, ir brīva domāšana! Viņi visi taču ir mācījušies no tā, kas ir iznācis no latīniskā; tikai viņi to nezināja. Vai nav tiesa, strādnieks savā gribā var apņemties vienu vai otru; bet kad viņš sāk domāt, tad domā pilnībā buržuāzijas jēdzienos, un tie savukārt ir cēlušies no latīniskās domāšanas. Tātad pirmais, kam ir jābūt, ir patstāvīga domāšana.

            Bet otrais, tas ir, ka ir jāiemācās dzīvot ne tikai tagadējā acumirklī, bet gan varēt vienmēr atkal atgriezties dzīvē, kas ir vadīta līdz pat bērnībai. Redziet, kas grib ielauzties garīgajā pasaulē, tam bieži ir jāapņemas: tagad tev ir jāatceras to, kā tas bija, kad tu biji divpadsmitgadīgs zēns. Ko tu tad darīji? – Un to ir jāiztēlojas nevis virspusēji, nevis ārišķīgi, bet gan ļoti detalizēti. Piemēram, nav nekā noderīgāka, kā ja sāk sev teikt: jā, tad es biju divpadsmitgadīgs puika – es to varu ļoti labi atcerēties – tur bija tāda akmeņu kaudze uz ceļa, pa kuru es kāpu augšā. Reiz es noripoju lejā. Tur bija lazdu krūms, es tad izņēmu savu nazi, nogriezu dažus zarus, iegriezu sev pirkstā. – To atkal tā īsti redzēt, ko pats esi darījis pirms daudziem gadiem: līdz ar to īstenībā nonāk līdz tam, ka dzīvo ne tikai tagadējā mirklī. Kad jūs domājat, kā tas ir mūsdienās iemācīts, tad jūs domājat ar savu tagadējo fizisko ķermeni. Bet kad jūs atgriežaties pie tā, kas jūs bijāt divpadsmit gadu vecumā, tad jūs nevarat domāt ar savu toreizējo fizisko ķermeni, jo tā vairs nav – es jums to teicu, ka fiziskais ķermenis katrus septiņus gadus atjaunojas – tad jums ir jādomā ar savu ēterisko ķermeni. Tādēļ jūs izsaucat šo ēterisko ķermeni, kad jūs domājat atpakaļ par kaut ko, kas ir noticis divpadsmit, četrpadsmit gadu vecumā. Līdz ar to jūs uzsākāt šo iekšējo darbību.

            Un pavisam īpaši var pieradināties vispār domāt citādi, nekā parasti domā. Redziet, kā jūs domājiet? Vai nav tiesa, mēs šorīt pulksten deviņos satikāmies. Tad es jums vispirms iesāku ar to, ka nolasīju zīmīti ar jautājumiem. Tad es klāstīju dažādus apskatus, un tagad mēs esam nonākuši līdz tam, ka es saku: mums ir jādomā atpakaļ, jāatceras sava agrākā dzīve, kad mēs bijām divpadsmit, četrpadsmit gadus veci. Tagad jūs varat, kad pāriesiet mājās, varbūt, ja tas jums šķiet īpaši interesanti, šo domu pārdomāt vēlreiz. Nu jā, to var. Tā arī dara vairums cilvēku: viņi vēlreiz iziet tam cauri. Bet jūs varat darīt kaut ko citu. Jūs varat teikt: ko viņš pateica beigās? Viņš nobeigumā teica, ka vajadzētu domāt atpakaļ par savu agrāko dzīvi, līdz divpadsmit, četrpadsmit gadu vecumam. Vēl pirms tam, tad viņš runāja par to, ka ir jābūt brīvai domāšanai. Vēl pirms tam viņš stāstīja, kā pakāpeniski visā ir ienācis latīniskais. Vēl agrāk, kā cilvēks, ja kādu laiku nav bijis garīgi vesels, tad atskatās un saka, ka esot pieredzējis kaut ko īpašu. Tad viņš iztirzāja, kā iekšējais cilvēks nepaliek garīgi slims, bet gan tikai ķermenis paliek slims. Redziet, tad jūs būtu visu lekciju izdomājuši atpakaļgaitā.

            Jā, mani kungi, ārā tās lietas atpakaļ neiet! Es jau varētu jums tūlīt no sākuma lekciju lasīt atpakaļgaitā, bet to jūs nesaprastu, jo parasti taču sāk no sākuma un veido tā, lai pakāpeniski to saprastu. Bet ja tā ir saprasta, tad var domāt arī atpakaļ. Bet atpakaļgaitā fakti taču nenotiek! Tad es atraisos no faktiem. Tad es domāju tā, ka saku: šajā mirklī es domāju tā, kā tas ārā nenorisinās, bet es domāju atpakaļ. – Tam piederas zināms spēks. Tad man iekšēji ir jāsarosās, kad es domāju atpakaļgaitā. Tieši tāpat, kā tam, kurš skatās caur teleskopu, ir jāiemācās apieties ar teleskopu, tāpat tam, kurš grib ieskatīties garīgajā pasaulē, bieži ir jādomā atpakaļgaitā, vienmēr atkal jādomā atpakaļ. Tad gan jau kādu dienu pienāk laiks, kad viņš zina: ahā, tagad es ieeju garīgajā pasaulē.

            No tā jūs atkal varat redzēt, mani kungi: savus fiziskos ķermeņus jūs esat visu savu dzīvi pieradinājuši domāt uz priekšu. Ja jūs tagad sākat domāt atpakaļ, tad fiziskais ķermenis negrib darboties līdzi. Tad rodas kaut kas īpatnējs. Tas ir tas, ko tiem, kas vienmēr atkal jautā: jā, kā man tikt garīgajā pasaulē? – dod kā pirmo padomu – tas ir rakstīts arī grāmatā “Kā sasniegt augstāko pasauļu atziņas?” – ka viņiem saka: iemācieties vispirms vismaz dienas notikumiem izsekot atpakaļgaitā; tad pārējo. – Dabiski, ka cilvēki vispirms ir iemācījušies domāt tikai ar savu fizisko ķermeni. To viņi novēro. Tagad nu viņi pūlās domāt atpakaļgaitā, bet ir mācījušies domāt tikai ar fizisko ķermeni, bet ne ar ēterisko ķermeni. Un tad nāk ēteriskā ķermeņa “ģenerālstreiks”. Jā, tas patiešām ir īsts ģenerālstreiks! Un ja cilvēki domājot atpakaļgaitā tik bieži neiemigtu, tad viņi zinātu: kad es sāku domāt atpakaļ, man vajadzētu nonākt pie garīgās pasaules. – Bet tieši tajā momentā, kad skatījums sākas, cilvēks iemieg, jo sasprindzinājums ir par lielu. Tātad ir jāsakopo visu savu labo gribu un visu spēku, lai neiemigtu. Tur ir vajadzīga pacietība. Bieži tas ilgst pat gadiem; bet ir jābūt pacietībai.

            Redziet, jā kāds jums varētu izstāstīt, ko jūs, kad esat domājuši atpakaļ, neapzināti piedzīvojat pēc iemigšanas, tad jūs redzētu, cik tas ir briesmīgi gudri! Tad visdumjākie cilvēki sāk miegā radīt ārkārtīgi gudras domas, tikai viņi par to nekā nezina.

            Tātad es pievērsu jūsu uzmanību vispirms: vispirms ir jāiemācās vispār domāt patstāvīgi. Nu, to var izdarīt. Es negribu teikt, piemēram, jo es neesmu tik iedomīgs, ka tam kalpo tikai mana “Brīvības filozofija”, bet tā ir apzināti uzrakstīta tam, lai radinātu pie patstāvīgas domāšanas. Tātad: patstāvīga domāšana; par lietām, kas ir notikušas desmit, divpadsmit gadu vecumā, vai par lietām, kas ir piedzīvotas, ļoti precīzi domāt atpakaļ. – Ar to mēs vismaz vienreiz esam pievērsuši uzmanību tam, kā atraisās no fiziskā ķermeņa, kā ieiet garīgajā pasaulē. Un par to tad sestdien turpināsim runāt, izsekosim tam tālāk, lai pakāpeniski noskaidrotos visi šie četri jautājumi.

DEVĪTĀ LEKCIJA

Dornaha, 1923.gada 30.jūnijā

Mākslīgas garlaicības radīšana – Fiziskās pasaules spriedumu apvēršanās garīgajā pasaulē

Mākslīgas garlaicības radīšana, pārdomājot noteiktas tēzes, kā ceļš, lai tiktu garīgajā pasaulē. Par Nīči, kurš jaunībā pastāvīgi nomocīja sevi ar šādām tēzēm. Gribēt pastāvīgi izklaidēties, nozīmē bēgt prom no gara. Garīgajai pasaulei ir pretējas īpašības kā fiziskajai pasaulei. Fiziskās pasaules spriedumu apvēršanās otrādi garīgajā pasaulē. Garīgā pārveidošanās.

            Turpināsim atbildēt uz iepriekš uzdotajiem jautājumiem. Bet jums ir jābūt skaidram, ka atbildes uz šiem jautājumiem pieder pie visgrūtākajām. Es mēģināšu padarīt tās tik vieglas, cik iespējams. Es jums jau teicu: ja grib atrast ceļus, lai tiktu pie garīgā skatījuma, tad vispirms ir jāpieradinās pie pilnīgi patstāvīgas domāšanas. Otrkārt ir jābūt iespējai, kā es jums jau teicu, domāt atpakaļ. Tātad ir jāmēģina tās lietas, kas dzīvē norisinās šādi: pirmā, tad otrā, tad trešā un tā tālāk – to ir jāmēģina domāt atpakaļgaitā. Tātad, kad es jums lasu lekciju, kā es teicu iepriekšējā reizē, tad jums ir jāmēģina sākt no beigām un domāt uz sākumu. Tās ir tādas lietas, kas pieder pie visupirmajiem, gribētos teikt, sākumprincipiem.

            Bet šodien es gribētu ciešā kopsakarībā jau ar otro jautājumu izklāstīt vēl kaut ko citu. Jūs taču ziniet, ka cilvēks var dzīvot tikai noteiktā siltumā. Atkarībā no apstākļiem cilvēks var izturēt daudz siltuma. Kad vasarā kļūst tiešām karsti, tad viņš gan svīst, bet var to izturēt; bet ja kļūtu vēl karstāks, tad cilvēks vairs nevarētu izdzīvot. Tikpat labi cilvēks var paciest noteiktu aukstumu, bet ja temperatūra noslīd zem šī aukstuma, tad cilvēks nosalst. Un redziet, īpatnējais ir tas, ka tieši starp šīm divām temperatūrām, starp aukstumu, pie kura sāk nosalt, un siltumu, kuru vēl tieši var izturēt, starp šīm divām temperatūrām, kurās dzīvo cilvēka ķermenis, tieši nevar redzēt nevienu no garīgajām būtnēm. Tātad par to nemaz nebūtu tik ļoti jābrīnās, ka cilvēks ar savu ķermeni nevar uztvert nekādas garīgās būtnes. Tas ir tieši tā, kā es jums to pateicu iepriekšējā reizē, ka tajā momentā, kad sāk domāt atpakaļ, sāktu redzēt garīgās būtnes. Bet tad iemieg. Vairums cilvēku iemieg, ja vien viņi iepriekš nav vingrinājušies palikt nomodā. Bet tagad kaut kas cits. Redziet, cilvēks varētu, ja tiktu augstāk par temperatūru, kuru vēl tieši var izturēt, tur pie augstākām temperatūrām uztvert garīgās būtnes. Bet viņš nevar to izturēt. Tāpat cilvēks varētu uztvert garīgās būtnes, ja varētu izveidot sev sniega tērpu, pilnīgi ieslēpties sniegā; bet tad viņš nosalst. Tātad tas, kas cilvēkam šķiet tik neticami, tas tomēr ir fakts: ka garīgās būtnes izvairās no temperatūrām, kuras iztur cilvēks, kad ir fiziskajā ķermenī.

            Ar savu ķermeni cilvēks šādas temperatūras nevar izturēt, bet ar savu dvēseli viņš var izturēt. Tikai, kā teikts, dvēsele tad iemieg. Jo dvēsele nenosalst, dvēsele arī nesadeg, bet tā iemieg.

            Bet ir divas iespējas, kā cilvēkam var rasties nojausma, kā tas ir, ja nonāk augstākās temperatūrās, nekā var izturēt, un arī, ja nonāk zemākās temperatūrās, nekā var izturēt. Tam es gribu jums minēt piemēru. Redziet, cilvēks nonāk augstākās temperatūrās, nekā var izturēt, iekšējā veidā, kad viņam ir paaugstināta temperatūra. Tad viņš gan nenonāk tik augstās temperatūrās, ka tūdaļ ietu bojā, bet tā kā siltums tiek radīts no iekšienes, cilvēks nonāk drudža temperatūrās, augstākā temperatūrā, nekā tad, ja viņam nav drudža. Jūs ziniet, ka cilvēks, kad viņam ir drudzis, kad viņam ir paaugstināta temperatūra, sāk patiešām runāt kā tāds, kurš nav uz Zemes. Jo tam, ko cilvēki murgo drudža laikā, tam nav nekādas saistības ar Zemi. Bet ja kāds tieši būtu materiālists, viņam būtu jāsaka: jā, bet tās taču ir domas, kas tur vārās drudža karstumos, kaut arī tās nav patiesas.

            Tātad mums cilvēkā ir kaut kas, kur viņš ieaug paaugstinātas temperatūras stāvoklī, iesākumā ir drudzis, viņš murgo. Tagad, redziet, dvēsele, tā nevar murgot. Lai cik augstā temperatūrā dvēsele nebūtu, tā nevar murgot. Tā runā murgaini, jo paaugstinātā temperatūrā ķermenis nav kārtībā. Jūs varat to iztēloties, ja iedomājieties tādu lodi, kādas dažreiz uzstāda ziedu dārzos, kas ir kā spogulis, kurā atspoguļojas visa apkārtne. Ja jūs tādā ieskatieties, tad redzēsiet atspīdam tādu seju, kādu jūs labprāt negribētu sev redzēt! (Tas tiek uzskicēts uz tāfeles.) Tādu seju jums sev negribētos. Bet jūs arī neteiksiet: pie joda, kāda ir palikusi mana seja! – Jūs nenoticēsiet, ka tā ir jūsu seja tāpēc, ka šajā spogulī tā izskatās tik izmainījusies. Kad nu jūsu dvēsele drudzī sāk murgot, tad jūs arī neteiksiet, ka jūsu dvēsele sāk murgot, bet gan tas, ko jūsu dvēsele runā, tas kļūst par murgiem, jo tā runā no slimām smadzenēm, tieši tāpat kā jūsu seja izskatās tik uzblīdusi, jo, atspoguļojas greizā spogulī. Tātad jums arī jāsaka: kad man ir paaugstināta temperatūra un es runāju muļķības, tad ar dvēseli ir tā, ka tā runā no slimām smadzenēm. Man taču nav cita seja, kad es stāvu lodveida spoguļa priekšā, bet viss izskatās izķēmoti. – Tāpat izķēmoti izskatās tas, ko runā drudža slimnieks, jo tas nāk no slima ķermeņa un nepareizi darbojošamies smadzenēm. Bet kā rodas aplami darbojošamies smadzenes? Tāpēc, ka visa asinsrite norisinās pārāk strauji. Jums tikai jāparauga pulsu, kad tas jau ir jūtams. Tātad drudža karstums galvā tiek radīts tādējādi, ka pārāk strauji norisinās asins cirkulācija. Asins cirkulācija rada siltumu, tas kāpj galvā: jums ir paaugstināta temperatūra. Jūsu dvēsele parādās kā nepareizā spogulī.

            Var iestāties arī pretējais stāvoklis, bet tas neiestājas tādējādi, ka noguļas sniegā un salst nost, jo tad patiešām nosalst. Proti, pretējais stāvoklis var iestāties tikai no garīgā. Tur gan no garīgā ir kaut kas jādara. Redziet, mani kungi, tur notiek kaut kas ļoti īpatnējs. Padomājiet: kāds sāk briesmīgi pārdomāt, pārdomā vismazākos sīkumus. Ir labāk par vismazākajiem sīkumiem pārdomāt kā par svarīgām lietām, par tādiem tā saucamajiem sīkumiem, par ko vairums cilvēku nemaz neiedomājas. Es gribu jums kaut ko parādīt: ja te mums ir trīsstūris, un jūs šo trīsstūri sadalāt četrās vienādās daļās, tā ka iegūstiet četrus šādus trīsstūrus, tad varat teikt: lielais trīsstūris ir lielāks nekā katrs no četriem mazajiem trīsstūriem. – Es tagad varu to vispārināt un teikt, ir tāda teorēma, kas skan: veselums ir lielāks par savām daļām. (Tēze tiek uzrakstīta uz tāfeles.) – Pie joda, ja tad atnāk kāds trekns biržas darbonis, un viņam saka: Paklau, padomā par to, veselums ir lielāks nekā tā daļas – tad viņš atbild: nē, tas man ir pārāk garlaicīgi! – Un ja vēl atnāk pie viņa un saka: paskaties, tāfele ir ķermenis, kam ir noteikts lielums, tai ir izmērs, galds arī ir ķermenis, kam ir noteikts lielums, kam ir savi izmēri – un tad es izveidoju tēzi: visiem ķermeņiem ir savi izmēri. (Tēze tiek uzrakstīta uz tāfeles.) – Iedomājieties, ja jums kādreiz kādā sanāksmē tiktu lasīta lekcija tikai par šo vienu tēzi: visiem ķermeņiem ir izmēri – jūs ietu prom un teiktu: tā nu gan bija neinteresanta, garlaicīga lekcija! – Un ja es tagad nāktu ar vēl kaut ko un teiktu: redziet, pļava ir zaļa, roze ir sarkana, tātad šiem priekšmetiem ir krāsa. Vakar tur bija kāda tiesas sēde, tur tiesnesis pieņēma tādu un tādu spriedumu – tam nav krāsas. Un citā vietā arī bija tiesas sēde, tur arī tiesnesis pieņēma spriedumu – tam nav krāsas. Spriedumiem nav krāsas. – Tad mums ir trešā tēze. (Tēze tiek uzrakstīta uz tāfeles.) Jā, mani kungi, ja jums tikai vienu stundu lasītu lekciju par to: spriedumiem nav krāsas – tad jūs teiktu: es veselu stundu esmu klausījies: spriedumiem nav krāsas – bet tas ir briesmīgi garlaicīgi, tas ir bezgalīgi garlaicīgi!

            Bet kāpēc šie spriedumi jums ir garlaicīgi? Man nevajadzētu šīs lietas jums rakstīt uz tāfeles, un man nevajadzētu ar zināmu humoru jums šīs lietas stāstīt, bet gan man vajadzētu stīvi un stalti ienākt kā profesoram un tad teikt: mani kungi, šodien runāsim par tēzi: spriedumiem nav krāsas – un tad veselu stundu pierādīt, ka šī tēze ir pareiza. Kā es to tagad jums parādīju, tas vēl bija tā amizanti. Bet tā man vajadzētu ienākt un veselu stundu runāt par tēzi: spriedumiem nav krāsas, vai: visiem ķermeņiem piemīt izmēri. – Jūs varētu arī novilkt šādu līniju, lai nonāktu no viena punkta pie otra (tas tiek uzzīmēts). Viena līnija ir taisna, pārējās ir liektas. Bet kad jūs to apskatāt, tad tūdaļ teiksiet: taisne ir īsākais ceļš, visi pārējie ir garāki. – Tagad es varu jums uzrakstīt arī šo tēzi: taisne ir īsākais ceļš starp diviem punktiem. – Ja es arī par šo tēzi gribētu runāt veselu stundu, jums tas atkal šķistu garlaicīgi.

Veselums ir lielāks nekā tā daļas

Visiem ķermeņiem piemīt izmēri

Spriedumiem nav krāsas

Taisne ir īsākais ceļš starp diviem punktiem

            Ir gan kāds vācu profesors, kurš saka: garīgo pasauli var gan izzināt; bet izzināt no garīgās pasaules var tikai to, kas ir ietverts šādos teikumos. – Un tad nu viņš liek priekšā saviem skolēniem teikumus, caur kuriem var kaut ko izzināt no garīgās pasaules: Veselums ir lielāks nekā tā daļas. Visiem ķermeņiem piemīt izmēri. Spriedumiem nav krāsas. Taisne ir īsākais ceļš starp diviem punktiem, un tā tālāk. – Tas ir vienīgais, viņš saka, ko var zināt par garīgo pasauli. Jā, skolēni šajās lekcijās briesmīgi garlaikojas. Bet šodien ir tā, ka ļaudis jau ir noticējuši: zinātnē ir jāgarlaikojas. – Tādēļ parasti skolēni pat ir sajūsmā par profesoru, kurš saka tādas lietas. Bet tā tikai tāda blakus piezīme.

            Faktiski tas ir tā. Kad uzņem sevī šādus spriedumus, pieņem šādus spriedumus, šādas tēzes: veselums ir lielāks nekā tā daļas, taisne ir īsākais ceļš starp diviem punktiem – tad pakausī paliek auksti. Tas ir tas raksturīgais: pakausī paliek auksti. Un tāpēc, ka pakausī paliek auksti, tāpēc, ka cilvēks sāk salt, viņš grib tūdaļ tikt prom no šādām tēzēm. Tās viņam ir garlaicīgas. Proti, tas ir tas īpatnējais: garlaikojoties pakausī paliek auksti. Nevis viss cilvēks paliek auksts, bet pakausis paliek auksts. Pakausis sāk gribēt nosalt. Un tas tagad salst nevis sniega dēļ vai ledus dēļ, bet gan tas salst dēļ dvēseliskā, tādēļ, ka domā lietas, par ko viņam nav nekādas intereses.

            Redziet, par šādām tēzēm var uzjautrināties; bet tā lieta ir tāda, ka ar pacietību vienmēr atkal domājot šādas lietas, tas ir, ar pacietību vienmēr atkal ļauties briesmīgai garlaicībai, ir pareizs ceļš, lai nonāktu līdz garīgā skatīšanai. Tas ir savādi: jāvingrinās ir tieši to, ko cilvēks negrib. Es varu jums pateikt: matemātika dažiem šķiet garlaicīga, bet tādēļ, ka tā ir grūta un ir jāpiepūlas, un tādēļ ka matemātika tieši pakausi padara tik aukstu, tādēļ tie, kam ir bijis jāmācās matemātiku, tā kā tā bija tik auksta un bija tiešām jāpiepūlas, visvieglāk iekļūst garīgajā pasaulē. Un tie, kas pārvar sevi un vienmēr atkal un atkal pārdzīvo šādas tēzes, tātad tie, kas mākslīgi kopj garlaicību, tie visvieglāk tiek iekšā garīgajā pasaulē.

            Es jums teicu: kad ir paaugstināta temperatūra, tad paātrinās pulss. Tad paliek silts, un tad ir tā, ka galvā, smadzenēs rodas karstums. Tā rada karstumu. Tad murgo. – Bet ja moca sevi ar šādām tēzēm, ar ko pilnīgi gribas pārtraukt domāt, tad asinis nepaliek kustīgākas, bet gan iestrēgst pakausī, asinis. Un tādēļ, ka asinis iestrēgst, tur pakausī sakrājas sāļi. Sāļi sakrājas. Šie sāļi izpaužas divējādi. Vairumam cilvēku no tā sāk sāpēt vēders. Un tā kā vēdera sāpes pamana ļoti ātri – vēderā rodas nepatīkama sajūta, kad jādomā šādas tēzes – tad to drīz pārtrauc. Bet ja kāds tomēr turpina domāt šādas tēzes, ka to ir darījis Nīče, kurš bija ļoti liels vīrs un dzīvoja ap 19.gadsimta beigām, kurš vienmēr atkal jaunībā mocīja sevi ar šādām tēzēm, tad viņam galvā nogulsnējās daudz sāļu, un Nīče nepārtraukti cieta no migrēnas. Un tagad, redziet, ir jātiek tiktāl, ka var domāt šādas tēzes, nedabūjot migrēnu, nenogulsnējot sāļus, tātad arī nedabūjot vēdera sāpes. Ir jāpaliek pilnīgi veselam cilvēkam un tomēr jāvar radīt sev mākslīgu garlaicību. Tātad kādam, kurš jums godīgi teiktu, kā iekļūt garīgajā pasaulē, būtu jums jāsaka: jums vispirms ir jāprot radīt sevī mākslīgu garlaicību, citādi jūs garīgajā pasaulē vispār nevarat tikt.

            Paskatieties reiz uz tagadējo laiku. Ko tad tagadējais laiks grib? Tagadējais laiks nemitīgi grib padzīt garlaicību. Kur tik cilvēki visur neskrien, lai tikai nebūtu garlaicīgi! Viņi vienmēr grib amizēties. Ko tad tas nozīmē, ja kāds bez pārtraukuma grib amizēties, izklaidēties? Tas nozīmē, bēgt projām no gara. Tas nenozīmē neko citu. Un mūsu laiks grib bez pārtraukuma izklaidēties. Jā, kur varētu būt kaut kas garīgs, tur mūsu laiks tūdaļ bēg projām. Tas to nezina, tas notiek neapzināti. Bet šī vēlme izklaidēties tieši ir bēgšana no gara. Tā nu tas ir. Un garam piekļūt var vienīgi tie, kas nebaidās reiz pilnībā atstāt pie malas izklaidēšanos un mākslīgi dzīvot šādās tēzēs. Tad, kad ir tikts tiktāl, ka var mākslīgi dzīvot šādās tēzēs nedabūjot migrēnu vai vēdera sāpes, bet patiešām varot to izturēt, daudzas stundas dzīvot šādās tēzēs, tad ir radusies iespēja pakāpeniski nonākt līdz garīgam skatījumam.

            Bet te ir jānorisinās vēl kādai pārmaiņai. Proti, no kāda noteikta punkta pamana: kad nu ir dzīvots šādās tēzēs, tās sāk apvērsties otrādi. – Es ilgi pārdomāju: lielais trīsstūris ir lielāks nekā tā daļas. Ja es ilgi to pārdomāju, tēze apvēršas. Tā sāk kļūt interesanta, jo tad kādā brīdī man rodas sekojošs uzskats: ja man te ir trīsstūris, un es ņemu no šī trīsstūra ceturtdaļu un gribu to izņemt ārā, tā sāk augt (tas tiek uzzīmēts), un tā vairs nav patiesība, ka veselums ir lielāks par savām daļām. Šī ceturtdaļā pēkšņi ir lielāka. – Es redzu, ka šī ceturtdaļa ir lielāka, un tagad man jāsaka: veselums ir mazāks nekā tā daļas. (Teikums tiek uzrakstīts uz tāfeles.)

            Tagad es esmu iestrādājies, kā tas izskatās garīgajā pasaulē. Proti, no fiziskās pasaules tas izskatās pretēji. Fiziskajā pasaulē veselums vienmēr ir lielāks nekā tā daļas, garīgajā pasaulē daļa ir lielāka par veselumu. Piemēram, jūs nevarat izzināt nevienu cilvēku, ja nezināt, ka daļa ir lielāka par veselumu. Mūsdienu zinātne vienmēr grib skatīties uz vismazāko. Bet ja jūs gribat izzināt cilvēka aknas, tad tās ir mazākas nekā cilvēks, ja jūs tās apskatiet šeit fiziskajā. Ja jūs gribat tās apskatīt garīgi, tad tās aug un aug milzīgos apmēros, tad aknas kļūst par veselu Visumu. Un ja to neievēro, tad aknas garīgi nevar izzināt.

            Tātad jums vispirms ir godīgi jānonāk līdz tēzei: veselums ir mazāks nekā tā daļa, un daļa ir lielāka par veselumu. – Tāpat, ja jūs pietiekami ilgi esat domājuši tēzi: visiem ķermeņiem ir izmēri – tā ka jūs jau stāvat šausmīgu briesmu priekšā, ka jums pakausī nosals smadzenes, tad visi ķermeņi saraujas, tiem vairs nav izmēru, un galu galā jūs dabūjat spriedumu: nevienam ķermenim nav izmēru. (Teikums tiek uzrakstīts uz tāfeles.)

            Un tagad kaut kas pavisam jocīgs – jocīgi tas ir fiziskajai pasaulei, vislielākā nopietnība tā ir garīgajai pasaulei. Redziet, jums var šķist, ka nav nekā muļķīgāka, kā ja es saku: Bukstehūdē ir notikusi tiesas sēde, tur ir ticis pieņemts spriedums, tam nav krāsas. Trippstrillē ir arī pieņemts spriedums, tam arī nav krāsas. – Bet ja jūs ilgi domājat šo tēzi, tad spriedumi iegūst krāsu. Un tieši tāpat, kā jūs varat teikt: roze ir sarkana – tāpat jūs varat teikt: Bukstehūdes spriedums ir netīri dzeltenā krāsā, un Trippstilles spriedums ir sarkans. – Nu, var jau būt arī tādi, kas ir skaisti sarkanā krāsā, bet tas notiek ļoti reti. Redziet, tad jūs ieaugat tēzē: visiem spriedumiem, ko pieņem cilvēki, ir krāsa. – Un tikai tad tu esi punktā, ka vispār ir spējīgs domāt par garīgo pasauli, jo tai ir fiziskajai pasaulei pretējas īpašības: spriedumiem ir krāsa. (Teikums tiek uzrakstīts uz tāfeles.)

            Taisne ir īsākais ceļš starp diviem punktiem  - tas ir tik pareizi, ka to jums liek galdā kā pašu pirmo ģeometrijas teorēmu. Fiziskajai pasaulei tas ir tik pareizi, cik nu vien pareizi var būt. Bet ja ilgi pārdomā: jā kāds, kas nav fiziska, bet gan garīga būtne, grib nonākt no ciema A uz ciemu B, tad viņam ceļš šķiet briesmīgi īss, ja viņš skrien pa pusapli (tas tiek uzzīmēts) – un jūs nonākat pie sprieduma: taisne ir garākais attālums starp diviem punktiem. (Teikums tiek uzrakstīts uz tāfeles.)

Veselums ir mazāks nekā tā daļas

Nevienam ķermenim nepiemīt izmēri

Spriedumiem ir krāsa

Taisne ir garākais ceļš starp diviem punktiem

            Tas jau ir kaut kas tāds, kur mute var nedaudz palikt vaļā! Pasaule gan neiedziļinās šādās lietās. Tā saka: nu jā, ja kāds sāk teikt, ka spriedumiem esot krāsa, tad viņam ir drudzis vai arī viņš ir traks. – Bet tieši par to ir runa, ka pie šīm lietām nonāk bez sava ķermeņa, nonāk pilnīgi saprātīgi, jo tā nu tas ir, ka garīgajai pasaulei ir pretējas īpašības nekā fiziskajai pasaulei. Un pie tā ir jānonāk ar visvienkāršākajām tēzēm, jo visvienkāršākās tēzes ir visneticamākās. Vai nav tiesa, ja kāds sāk interesanti runāt par garīgo pasauli, tad ļaudis, dabiski, uzmanīgi klausās, tāpat kā ja viņiem vispār stāstītu spoku stāstus. Bet viņi neklausās, ja kāds saka: tev vispirms ir jāpieradinās mākslīgi sevī radīt garlaicību. – To ir jādara mākslīgi. Ja garlaicība rodas no ārējās zinātnes, tad tas neko nedod. Bet mākslīgi, ar iekšēju piepūli ir jābūt spējīgam sasniegt garlaicību, nedabūjot migrēnu vai vēdera sāpes, nepiedaloties ķermenim. Ja ir iesaistīts ķermenis, tad tūdaļ dabū migrēnu vai vēdera sāpes. Paklausieties vien kādreiz, ko cilvēki saka, kad dzird: jums nav jāļauj sevi garlaikot profesoram, tas jums neko nelīdz, tā jūs par garu redzošajiem nekļūsiet, bet gan jums pamazām un palēnām ir jāpārvar migrēnu un vēdera sāpes. – Redziet, te sēž students, profesors viņu briesmīgi garlaiko; faktiski viņam jārodas migrēnai vai vēdera sāpēm, bet tas nenotiek. Tad tas novirzās uz citiem orgāniem, kas sāp mazāk. Un īstenībā cilvēki tad paliek slimi, jo tajā piedalās fiziskais ķermenis. Ja garlaicību rada šādā veidā, kā tas notiek mūsdienu zinātnē, tad tas tikai padara cilvēku slimu. Ja cilvēkiem dod norādījumus, lai viņi paši ar iekšējo spēku pavisam brīvi rada garlaicību, un tad, ejot šai garlaicībai cauri, viņi pakāpeniski nonāks garīgajā pasaulē, kuru gan ir jāaptver, jo jau paši pirmie spriedumi garīgajā pasaulē ir apvērsti otrādi. Ir gan kāds ārkārtīgi labs līdzeklis, ar ko ļoti čakli var ar sevi strādāt. Tas ir, ja pasaulē piedzīvo kaut ko tiešām ļoti, ļoti garlaicīgu un pēc tam, kad ir bijis tik garlaicīgi, ka tu esi aizmucis prom, kad to vairs vispār nevarēja izturēt vai bija priecīgs, ka tas ir beidzies, tad ir jāsāk pavisam, pavisam lēnām to pārdomāt.

            Redziet, es pats no tā – to es varu jums atklāt – esmu briesmīgi daudz iemācījies. Es savā dzīvē, kad biju jauns, esmu dzirdējis briesmīgi garlaicīgas lekcijas. Jāsaka, pirms lekcija vēl bija sākusies, es pat jau priecājos par garlaicīgo lekciju, jo tas bija tieši tāpat kā miegs parastajā dzīvē. Tātad man bija patiess prieks: tagad tu atkal dažas stundas vari klausīties garlaicīgu lekciju! – Bet kad lekcija bija sākusies un profesors runāja, tad man nemitīgi bija iespaids: viņš taču ar savu nepārtraukto runāšanu vēl arī traucē man garlaikoties! Bet pēc tam es vienmēr sīki pārdomāju visu, ko viņš bija teicis. Tas mani neinteresēja ne vismazākajā mērā, bet es atkal izgāju cauri katrai stundai no paša sākuma tā pamatīgi, un dažreiz bija tā, ka vienai stundai bija jāiet cauri divas stundas, tātad radīju šo mākslīgo garlaicību. Mani kungi, tad jūs varat izdarīt kādu īpatnēju atklājumu. Tieši 19.gadsimta beigās jūs varējāt izdarīt kādu īpatnēju atklājumu. Iedomājieties, ka jūs tieši nākat no kāda tāda milzīga degunradža lekcijas, un jums ir bijis briesmīgi garlaicīgi. Tagad jūs varētu – tā tas bija tieši 19.gadsimta beigās – tagad jūs varētu, kā saka, meditēt par šo garlaicīgo lekciju. Tātad jūs atkal atsaucat dvēselē visu, kas jūs ir briesmīgi garlaikojis. Tad pēkšņi aiz tā cilvēka, kurš kā tāds degunradzis ir lasījis visgarlaicīgāko lekciju, pamazām parādās kaut kas līdzīgs augstākam cilvēkam, līdzīgs garīgam cilvēkam. Un auditorijas jums pārveidojas – tas ir tā, ka to var aptvert pilnā saprātīgumā. Un es pazīstu daudzus 19.gadsimta beigu profesorus, ar kuriem tas tā notika – bet es negribu, lai par to tiktu pļāpāts apkārt, citādi cilvēki domās: tas ir briesmīgi – aiz kuriem vienmēr parādījās šie gudrie garīgie cilvēki. Jā, kas tad tas bija?

            Proti, tā nav taisnība, ka cilvēki iekšēji neapzināti būtu tik dumji, kā tas, ko viņi tur saka. Proti, viņi ir daudz gudrāki, un tieši tie dumjākie dažreiz ir gudri. Tas arī apvēršas. Bet viņi nevar apjēgt paši savu gudrību. Tas ir briesmīgs noslēpums, jo tieši aiz šiem cilvēkiem bieži stāv tas, kas ir viņu pašu dvēseliskais; viņi paši to nespēj apjēgt.

            Jā, tā tad jau ienāk garīgajā pasaulē. Jūs taču ziniet, ka 19.gadsimta beigās bija materiālistiska dabaszinātne. Ļaudis vēl šodien pielūdz šo materiālistisko dabaszinātni. Man pašam ir jāsaka: tas bija ārkārtīgi noderīgi, iepazīt šo materiālistisko dabaszinātni. – Šī materiālistiskā dabaszinātne no sākuma līdz beigām vienmēr atkal radīja visgarlaicīgākās tēzes. Var aplaizīt visus pirkstus no prieka, ka ir palicis tik gudrs un beidzot zina, ka cilvēks esot cēlies no pērtiķiem, kā to saka šī dabaszinātne – jā, un tad no tā nekas nerodas. Bet ja ar visu iekšējo enerģiju šo tēzi domā atkal un atkal, tad galu galā tā pārveidojas garīgi pareizā, un tad pamana: cilvēks nemaz nav cēlies no pērtiķiem, bet gan no garīgas būtnes.

            Ir gan dažādas atšķirības. Reiz kāds zēns tika nosūtīts skolā. Viņš pirmo reizi dzirdēja no sava skolotāja, ka cilvēks esot cēlies no pērtiķiem – pārāk agri, kā izrādījās. Viņš mājās tēvam pateica: tēti, es šodien kaut ko dzirdēju, iedomājies, cilvēks ir cēlies no pērtiķa! – Nevar būt! – tēvs sašutis atbildēja – tu nu gan esi dumjš puika! Ar tevi varbūt tā ir! Bet ar mani gan nē! – Redziet, arī viņam tas šķita pilnīgi neticami. Tikai viņš to attiecināja uz dvēselisko.

            Bet no visa tā, ko es jums saku, jūs uzzināt, ka dabaszinātnēs var ietikt divējādi. Un es varu jums pateikt: ja nav mācījies dabaszinātnes, kā ļoti daudzi 19.gadsimtā un arī vēl līdz šodienai tās mācās, bet gan tā vietā, lai visu paklausīgi atkārtotu, meditatīvi domā, vienmēr atkal un atkal pārdomā, stundām un stundām ilgi pārdomā, tad tas savukārt apvēršas otrādi un no tā iznāk garīgi pareizais. Un ja jūs ilgi esat domājuši par augiem un minerāliem, un vienkārši ilgi pārdomājat to, ko cilvēki mūsdienās saka tik briesmīgi materiālistiskā veidā, tad jūs galu galā nonākat līdz tam, ka jums atklājas Zodiaka loka nozīme, zvaigžņu nozīme, visi zvaigžņu noslēpumi. Bet drošākais ceļš tieši ir, sākt ar šādām tēzēm: daļa ir lielāka par veselo. Nevienam ķermenim nav izmēru telpā. Spriedumi ir krāsaini. Taisne ir garākais ceļš starp diviem punktiem. – Līdz ar to var atrauties no fiziskā ķermeņa. Ja jūs to visu paveicat, tad nonākat pie tā, ka spējat fiziskā ķermeņa vietā lietot savu ēterisko ķermeni. Tad jūs varat sākt domāt ar ēterisko ķermeni, un ēteriskajam ķermenim visu ir jādomā otrādi par fizisko pasauli. Jo caur ēterisko ķermeni pakāpeniski iekļūst garīgajā pasaulē. Bet arī tad vēl netiek uz priekšu, un tad ir jāpieradinās pie vēl kaut kā.

            Jūs zināt, kad mūsdienās lasa, var notikt kaut kas pavisam īpatnējs. Tā piemēram, reiz, kad es biju kādā Dienvidaustrijas pilsētā, kas šodien vairs nav Austrijas pilsēta, dabūju kādu vakara avīzi. Šai vakara avīzei bija ievadraksts, kā to saka. Tur bija izstāstīts kā briesmīgi interesants notikums visās detaļās, visos sīkumos, liels politisks notikums: varēja lasīt pirmo sleju, otro sleju, trešo sleju, briesmīgi interesanti. Tad pašā apakšā, tajā pašā lappusē, nāca maza piezīme. Tur bija nodrukāts: mums diemžēl ir jāpaziņo, ka viss, kas ir rakstīts mūsu ievadrakstā, balstās maldīgā ziņojumā un neviens vārds no tā nav taisnība.

            Redziet, tā mūsdienās var gadīties. Tas bija visradikālākais gadījums, bet kurš mūsdienās lasa avīzes, tam tas tā var gadīties tik un tik bieži katrā lappusē, ka izlasa kaut ko, kas vienkārši nav patiesība. Tad viņš pēc tam uzzina, ka tā nav bijusi patiesība. Redziet, es domāju, ka mūsdienās vairums cilvēku šajās lietās jau ir briesmīgi notrulinājušies; viņi vienkārši pavisam vienaldzīgi uzņem kā patiesību, tā melus. Ja šajā ziņā cilvēks ir notrulinājies, ka uzņem patiesību un melus vienādā veidā, jā, tad nevar iekļūt garīgajā pasaulē.

            Es jums iepriekšējo reizi teicu: ja kāds paliek vājprātīgs, tad tikai ķermenis ir slims. Dvēsele nepaliek slima, tā paliek vesela. – Šodien es jums teicu: jā kāds drudzī murgo, tad viņa domas tikai pārvēršas par karikatūru, dvēsele paliek pareiza. – Bet pie tā ir jāpieradinās, ja grib iekļūt garīgajā pasaulē, ka, redzot nepareizību, rodas dvēseliskas sāpes, un ka pie pareizām lietām rodas dvēselisks prieks, ka par patiesību var priecāties tā, it kā tev būtu uzdāvināts miljons – es domāju miljonu franku, ne jau markas! (Jautrība.) Tā ir jāvar priecāties, ja izdzird kādu patiesību, un tā ir jāvar iekšēji dvēseliski ciest, ja kaut kur atklāj: te ir samelots – tāpat kā cieš ķermenis, kad saslimst ar kādu briesmīgu slimību. Dvēselei ir ne jau jāpaliek slimai, bet gan dvēselei ir jāvar sajust sāpes un prieku, līdzīgi kā ķermenis ir vai nu slims, vai nu ir labsajūta, vai kā ārēji fiziskajā pasaulē pārdzīvo sāpes vai prieku. Tas ir, jānonāk līdz tam, ka patiesību sajūt tā, kā sajūt prieku un svētlaimi, un baudu fiziskajā dzīvē, un ir jānonāk līdz tam, ka nepatieso sajūt tik sāpīgi, ka iekšēji dvēseliski paliek tik slims no nepatiesā, kā citādi paliek slims tikai no traucējumiem ķermenī. Tas ir, kad kāds ir piemelojis veselu maisu pilnu, tad ir jāvar pateikt, bet tā, ka tas ir patiesi: pie joda! Tas man dod ēst indīgās ogas. Tad jums ir nemitīgi, lai dvēsele paliktu vesela, dvēseliski jāspļaudās. Tad jums savukārt, tā kā bez avīzēm jau dzīvot nevar, ja gribat tikt garīgajā pasaulē, ir jāpieradinās, ka jums no avīzes rodas slikta garša, un par to, kur jūs lasāt kaut ko kārtīgu, kur kāds cilvēks atklāti runā, jums ir jārodas priekam, bet tādam priekam, it kā, manis dēļ, jums mutē būtu nonācis kaut kas ļoti garšīgs. Jums patiesībai un tieksmei pēc patiesības ir jāgaršo labi, un meliem, kad tos pamanām, ir jāgaršo rūgti, indīgi. Tā ka jums ir jāmācās ne tikai: spriedumi ir krāsaini, bet arī ir jāmācās pateikt: nodrukātais šodien ir pārsvarā inde. – Bet to jums ir jāvar sajust pavisam godīgi un patiesi. Tad, mani kungi, tad jūs esat pie tā, ko sauc par garīgo pārveidošanos.

            Ļaudis runā par ārējo alķīmiju un domā, ka ārējā alķīmija var varu pārvērst zeltā. To mūsdienās šarlatāni, dabiski, vēl arvien jums pateiks visā krāšņumā; tam ļaudis, kas ir māņticīgi, ilgi ir ticējuši. Bet garā šīs lietas ir iespējamas; tikai ir jātic gara patiesumam. Tad ir jāvar pateikt: tipogrāfijas krāsa, ko ir izmantojis iespiedējs, materiāli visur ir viena un tā pati, vai ir iespiesta patiesa grāmata vai melīga avīze. Bet vienu reizi šī tipogrāfijas krāsa ir īsta inde, otru reizi tā ir kā plūstošs zelts. – Garā tās lietas, kas fiziskajā pasaulē sakrīt, var būt pilnīgi atšķirīgas.

            Bet kad nu nāk tagadējie gudrie cilvēki un viņiem saka: tipogrāfijas krāsa var būt plūstošs zelts vai indīgā beladonnas sula – tad viņi atbild: to tu domā tēlaini, tas taču ir domāts tikai tēlaini. – Jā, mani kungi, tēlainajam ir jākļūst patiesi garīgam, un ir jāsaprot, kādas tās lietas kļūst garīgi.

            Tad es gribu jums pastāstīt kādu piemēru, tas pat ir no sociāldemokrātiskās partijas vēstures. Jūs varbūt to manījāt mazāk, bet vienu laiku sociāldemokrātiskā partija bija sašķēlusies divās daļās. Vieni bija tie, kas sekoja Bernšteinam un viņam līdzīgiem. Tie bija tie, kas labprāt būtu slēguši visdažādākos kompromisus ar pilsonisko. Un otri bija radikāļi, un radikāļu vadonis līdz pat savai nāvei bija Bēbels. Jūs vismaz no literatūras vēl būsiet dzirdējuši par Bēbelu. Tad nu reiz – tas bija Drēzdenē – bija partijas sanāksme, un Bēbels ir palicis nikns uz pārējiem un pateicis, ka nu reiz viņš ieviesīšot kārtību sociāldemokrātijā. Tad viņš noturēja ļoti sparīgu runu un šīs runas laikā teica: jā, bet ja šī otra daļa izdarīs to vai to, tad gan es būšu nikns! (Vāciski burtiski: man pārskries uts pār aknām!) – Tagad, dabiski, katrs teiks, ka tas ir domāts tēlaini, ka Bēbelam skries uts pār aknām, jo tur taču neskries nekāda uts pār aknām. Bet kāpēc tad tiek izmantots šāds izteiciens? Bēbels, dabiski, to lietoja ne jau tādēļ, ka viņam patiešām pār aknām būtu pārskrējusi uts, bet gan viņš to bija dzirdējis un izmantoja kaut kam tādam, kur cilvēks par kaut ko ir briesmīgi saniknots. Bet kāpēc tad ir tāds izteiciens, kāpēc var tā runāt, ka “uts” skrien pāri aknām?

            Katram jau neiet tā, kā jūdam Itcigsonam, kurš vienmēr no matiem vilcis ārā utis, un kad reiz kāds pajautājis: Saki, mans mīļais Itcigson, kā tas nākas, ka tu esi tik izveicīgs un vienmēr noķer uti? – tad tas atbildējis: Nav nekāda māksla, ja es aizķeru garām, tad vienalga kādu noķeru. – Tātad visiem tā neiet, ka tūdaļ, ja grib noķert uti un aizķer garām, tomēr vienu noķer. Visbiežāk gan tas ir augstākā mērā nepatīkami, kad cilvēks dabū utis, tas viņiem ir briesmīgi nepatīkami, tā ir šausmīga sajūta! Jums tikai vajadzētu to kādreiz redzēt: kad es biju audzinātājs, tad reiz mājās atnāca viens no zēniem, kuru man bija jāaudzina; viņš bija pastaigājies, sēdējis lielpilsētā uz visādiem soliem, pakāpeniski viņam bija sākušas sāpēt acis, radās briesmīgas acu sāpes. Tad nebija īsti skaidrs, kādu speciālistu būtu jāaicina, jo puikam bija briesmīgas acu sāpes. Es teicu: pamēģināsim vispirms ar utu smēri un iesmērēsim ar to viņam uzacis. – Pareizi, ieskatoties, viņš viss bija vienās utīs, un kad smēre iedarbojās, pazuda arī acu asarošana. Jā, to jums vajadzēja redzēt, kā tie cilvēki  skatījās, māte un tante, kad zēnam pēkšņi izrādījās utis! Tad viņām radās tādas sajūtas, kas iesniedzās līdz pat aknām. Tad vēderā rodas tāda pavisam dīvaina sajūta: pie joda, mūsu zēnam ir utis! Tas ir briesmīgi! – Un tad tas šķiet tik stipri, it kā tev uts skrietu pāri aknām. Šis izteiciens “uts skrien pār aknām” ceļas no patiesas sajūtas, kāda rodas, kad kāds ir dabūjis utis. Nu, kādā sanāksmē vai partijā jau tā nenotiek, ka tie ļaudis dabū utis, bet viņi dara ko tādu, pret ko rodas tāda pretīguma sajūta, it kā kādam agrākos laikos vai zināmā sabiedrības slānī utis pa aknām skraidītu. Tātad jūs redzat, tā, kā šis izteiciens ir veidots, tas varētu atbilst realitātei. Vēlāk šādi izteicieni tiek izmantoti tā, ka tos izmanto vēl tikai garīgi, dvēseliski.

            Bet to ir jāsavieno mākslīgi, mani kungi. To ir jāvar, ka ne tikai pēc frāžainā vārdu skanējuma, bet patiešām īsti godīgi sajūt: te nu man priekšā ir avīze, vairums tur pateiktā ir tāds, ka tipogrāfijas krāsa ir kā beladonnas sula. – Es gribētu zināt, ko ļaudis mūsdienās darītu, ja viņi godīgi to sajustu! Padomājiet, cik daudz beladonnas sulas ir izmantots, lai runātu par kara vainu un kara nevainību, un kā cilvēki vienkārši tādēļ, ka pieder pie vienas vai otras tautas, nevis tāpēc, ka šīs lietas būtu patiesas, bet gan tāpēc lai attaisnotu savu tautu, izmanto visas iespējamās nepatiesības un tomēr jūtas labi. Jā, kā tad mūsdienu cilvēkiem piekļūt garīgajam? Ir jāpieņem spēcīgs lēmums, ļoti intensīvs lēmums būt pavisam citādam nekā tagadnes cilvēkam, un tomēr, dabiski, ka ar cilvēkiem ir kopā jādzīvo. Jo, ja tu uzcel sevi uz postamenta un sāc visus nolamāt, tad tas, dabiski, neko nelīdz. Bet ir jāmeklē kādu ceļu, taciņu patiesībai. Un tas ir tik grūti, kā es jums to šodien esmu attēlojis.

            Šodien man bija jums jāstāsta grūtas lietas, lai jūs redzētu: tas nav tik viegli, iekļūt garīgajā pasaulē. – Mēs jau atkal atgriezīsimies pie lietām, kas nebūs tik sarežģītas. Bet jūs redzēsiet: ir labi, ka mēs esam nodarbojušies ar grūtām lietām. Kad es nākamreiz turpināšu, tad parādīšu, kāds ir viss ceļš uz garīgo pasauli.

DESMITĀ LEKCIJA

Dornaha, 1923.gada 7.jūlijā

Iekšēja godīguma attīstīšana

Cilvēks šodien patiesībā vispār nemāk domāt; šodienas izglītība nemaz nemudina veidot savu domāšanu. Piemērs tam no “Bāzeles ziņām” (par tā saucamo “lidošanas sapni”). Par spiritismu kā vismateriālāko, kas vien var būt. Baiļu sapņi. Mācīšanās domāt no runāšanas. Runāšana un pareiza elpošana. Iekšēja godīguma attīstīšana domāšanā.

            Mani kungi, es jums iepriekšējā lekcijā iztirzāju, ka šodien cilvēks nevar neko izzināt, jo domāšana, kāda tā šodien ir, īstenībā tam arī nav derīga. Agrāk, pat vēl, teiksim, tūkstoš, tūkstoš piecsimt gadiem tam, kurš gribēja kaut ko iemācīties, vispirms bija jāizveido sava domāšana. Tad nedomāja, ka ar parasto domāšanu, kāda tā ir, jau kaut kā varētu apjēgt garīgo pasauli, un tāpēc pastāvēja sava veida domāšanas skološana. Šodien ar visu mūsu izglītību, kāda tā mums ir, cilvēks nemaz netiek mudināts kaut kā veidot savu domāšanu. Tādēļ īstenībā viņš arī nemaz nevar reāli domāt.

            To es gribu jums iesākumā izskaidrot ar kādu piemēru, ko jūs šajās dienās varējāt izlasīt avīzē.

                Sapnis, kas bieži atgriežas, ir tā saucamais “sapnis par lidošanu”. Mēs sapņojam, ka lidojam, planējam vai krītam, un ļoti bieži tieši tūlīt pēc apgulšanās.

            Tātad, jūs visi taču zināt šo faktu, ka sapnī esat lidojuši. To nu kāds, kurš ir radis tikai pie dabaszinātniskās domāšanas, grib izskaidrot. Jūs tūdaļ redzēsiet, ka ar šo domāšanu vispār ne pie kā nenonāk, kad runa ir par šādām lietām.

            Šo sapni, kā to iztirzā Dr. Richard Traugott žurnālā “Daba”, izsaucot patiešām notiekoša ķermeņa saraušanās.

            Tātad, ko domā šis vīrs? Viņš domā, ka iemiegot ķermenis saraujas, noraustās. Tagad es jautāju jums, mani kungi: jūs taču esat diezgan bieži, arī esot nomodā, esat sarāvušies? Kad jūs saraujaties? – Es domāju, jūs saraujaties, kad pārdzīvojat izbailes, kad jūs pārdzīvojat kaut ko, kas rada izbīli un varbūt izbailes, kas jūs briesmīgi pārsteidz kādā acumirklī. Tad jūs saraujaties. Piemēram, jūs varat sarauties, kad, teiksim, pastaigājaties un pēkšņi ieraugāt cilvēku, par ko domājat, ka viņš ir Amerikā; viņu ieraugot, jūs saraujaties, jo esat pārsteigts. Bet jūs taču nekad neiedomāsieties tā saraujoties, ka jums šķistu, ka lidojat! Jums taču patiešām, tā var teikt, sapnī neienāk prātā, ka saraujoties jums šķistu, ka lidojat. Tātad jūs redzat, no kādām apjukušām domām vispār sāk, ja iedomājas, ka priekšstats par lidošanu varētu rasties no tā, ka ķermenis saraujas. No tā jūs redzat: cilvēks veido domas, bet tajā momentā, kad ar to grib izskaidrot kaut ko cilvēkā, tās nekam neder. – Šīs domas der tikmēr, kamēr laboratorijā eksperimentē ar nedzīvām vielām, bet tajā momentā, kad vajadzētu kaut ko izskaidrot, tās vairs nekam neder.

            Tagad tālāk:

                Šīs saraušanās cēlonis ir atšķirības muskuļu sasprindzinājumā nomoda un miega stāvoklī: nomodā ķermeņa muskuļiem nemitīgi pienāk enerģijas plūsma no centrālās nervu sistēmas puses,

- tātad viņš pieņem, ka nomodā no nerviem muskuļos vienmēr ieplūst elektriska strāva, enerģijas plūsma –

kas rada muskuļos to sasprindzinājumu, kas vispār ir nepieciešams ķermeņa līdzsvara saglabāšanai kā nepieciešamā vienmērīgā muskulatūras kopspēle; miegā šī muskuļu spriedze lielākoties izzūd, un tā kā miega pirmajā periodā ...

- tātad tūdaļ pēc tam, kad ir iemidzis –

... muguras smadzeņu reflektorā uzbudināmība ir sakāpināta, tad muskuļu atslābināšanās norise, respektīvi, tās uz muguras smadzenēm izdarītais kairinājums viegli izraisa šo saraušanās refleksu,

- tātad uz nervu sistēmu muguras smadzenēs tiekot izdarīts kairinājums; tam nu būtu jāiedarbojas tālāk, un tas spēcīgāk sasprindzina muskuļus –

tas ir, ķermeņa saraušanos. Citas faktiski esošās orgānu sajūtas varētu vēl tiešāk iedarboties uz lidošanas, planēšanas gaisā vai peldēšanas sajūtas rašanos: it īpaši ritmiskie, elpošanas muskulatūras un krūškurvja celšanās un nolaišanās kustības,

- tagad apdomājiet, kad jūs esat aizelsušies un krūškurvis ir sasprindzis, vai jums tad kādreiz ir bijusi sajūta, it kā jūs lidotu! Tad taču jūs jūtaties drīzāk tiešām smags –

kā arī tas, ka pazūd spiediena un pamatnes pretestības sajūta, kas nomodā mums ir visās tajās ķermeņa vietās, kas pret kaut ko atbalstās.

            Tagad, mani kungi, jūs redzat, ja nomodā staigā, tad atbalsta laukums ir pavisam neliels; tad ir sajūta, ka iet uz savām pēdām. Un ja nomodā sēž, tad atbalsta laukums ir nedaudz lielāks kā kāju pēdas. Tomēr kaut arī jūs pieskaitītu šo atbalsta laukumu, saskaitītu to kopā ar kāju pēdu atbalsta laukumu, tad summa tomēr joprojām ir maza salīdzinājumā ar telpu, ko ieņem kā atbalsta laukumu, kad guļ. Tagad šis kungs saka: izzūd atbalsta spiediens. Atbalsta spiediens taču ir lielāks, kad jūs atguļaties un esat iemidzis, nekā tad, ja jūs nomodā staigājat vai sēžat! Tātad jūs redzat, kā ar šo domāšanu nonāk līdz bezjēdzīgiem apgalvojumiem. Un tā ir mūsdienu zinātne par cilvēku!

            Viņš tātad domā: nervos esot elektriskas strāvas. Tās ir spēcīgākas, kad guļ, tad muskuļi saraujas, un tad rodoties lidošanas priekšstats, tātad iedomājas, ka lido; vai arī ka miegā zūd atbalsts! Faktiski tas ir neticami, kas tur tiek teikts.

            Pazūd spiediena un atbalsta pretestības sajūta, kas nomodā mums ir visās tajās ķermeņa vietās, kas pret kaut ko atbalstās.

Tas ir pilnīgi neticami, ka cilvēks neizsaka tādu iebildumu, ka miegā šis atbalsta laukums taču ir daudz lielāks. Bet to viņš nedara, jo tad mūsdienu domāšana, ja neizsaka tādus bezjēdzīgus apgalvojumus, vispār nespēj neko izskaidrot.

Tagad noskaidrosim šo to par šo lietu – jo no tā jūs redzēsiet, kā nonāk pie atziņām no augstākas, garīgās pasaules – kas tur patiešām notiek, kad cilvēks iemieg.

Iesākumā es jums to uzzīmēšu pavisam tēlaini. Jūs taču ziniet, ka tas ir tikai gleznains attēlojums. Bet pieņemiet, ka te jums būtu kāda cilvēka fiziskais ķermenis. Šajā cilvēka fiziskajā ķermenī iekšā papildus ir ēteriskais, pārjutekliskais ķermenis; to es iezīmēšu dzeltenu. Tas tātad ir tur iekšā, aizpilda to. Tas tātad ir neredzams.

 Tagad, šie divi ķermeņi, fiziskais ķermenis un ētermiesa, tie miega laikā paliek guļam gultā. Tagad, kad mēs esam nomodā, tur šajos divos ķermeņos iekšā vēl ir astrālais ķermenis – to es uzzīmēšu tā, ka pārkrāsošu pāri sarkano krāsu – un bez tam tur iekšā vēl ir Es, ceturtais loceklis. To es iezīmēšu neizteiktāk (violetā krāsā). Tāds ir cilvēks nomodā: fiziskā miesa, ētermiesa, astrālā miesa un Es; tie visi ir viens otrā.

Tagad paskatīsimies uz gulošo cilvēku. Aizmigušam cilvēkam, viņam gultā guļ tikai fiziskā miesa un ēteriskais ķermenis (vidū). Tie ir te gultā. Ārpus gultas ir astrālais ķermenis – tas ir izgājis ārā – un Es, Es-ķermenis (pa labi). Tas, kas tur ir palicis guļam gultā, ir kā augs, jo arī augam ir fiziskais ķermenis un ēteriskais ķermenis. Ja augam nebūtu ēteriskā ķermeņa, tas būtu akmens. Tad tas nebūtu dzīvs, neaugtu. Tātad tas, kas paliek guļam gultā, ir kā augs. Augs nedomā. Tas, kas tur ir gultā – jūs to ļoti labi zināt – tas arī nedomā tajā nozīmē, ka domāšana ir apzināta. Domas ir tur iekšā, to es jums nesen izskaidroju, pat gaišākas nekā domas, ko mēs izmantojam, kad esam pie pilnas apziņas, bet te apzinātu domu nav. Tas ir kā augam.

Bet tagad tur ārā, tur cilvēks ir tāds, ka vairs nevar sajust nekādus ierobežojumus. Jūs pat varat izskaidrot, kā tas nākas, ka, kad mēs izejam ārā no ķermeņa, tūdaļ zūd apziņa. Proti, kad jūs esat iekšā savā ķermenī, tad jums savu astrālo ķermeni ir jāpadara tik lielu, cik liels ir fiziskais ķermenis. Ja jūs izejat ārā, tad astrālais ķermenis pēkšņi sāk kļūt milzīgi liels, izplesties uz visām pusēm, jo fiziskais ķermenis to vairs nepievelk, vairs nepadara mazu. Tā ka jūs tajā momentā, kad iemiegat, izslīdat ārā no sava fiziskā ķermeņa; tad jūs kļūstat arvien lielāks un lielāks.

Tagad iedomājieties, ka jūs izdzerat glāzi – lai nerastos runas par to, ka es tagad runātu par alkoholu, jūs zināt, ka tā tagad ir kļuvusi nepatīkama tēma Šveicē – tad es gribu pateikt: jūs izdzerat glāzi ūdens ar nedaudz aveņu sulas. Ja jūs glāzē ar ūdeni pievienojat nedaudz aveņu sulas, tad rodas aveņu garša. Bet iedomājieties, ka jūs glāzes vietā paņemat tik lielu trauku, kurā saiet piecas pudeles ūdens, bet pievienojat tam tikai tik daudz aveņu sulas, cik iepriekš glāzē ūdens, labi to samaisāt, tad aveņu sulai ir jāizplešas daudz lielākā vairumā ūdens, tad jums jau ir mazāka aveņu garša. Tagad, redziet, es uzaugu, kad biju mazs puika, vīndarītavas tuvumā; tur pagrabā bija muca, kurā sagāja četrsimt spaiņu vīna. Ja to piepildītu ar ūdeni, tātad četrsimt spaiņu muca pilna ar ūdeni, un tur pielietu šos dažus pilienus aveņu sulas un to visu samaisītu, tad jūs varētu dzert šo ūdeni un vairs nevarētu sagaršot aveņu sulu. Tas ir skaidrs. Tagad, mani kungi, kamēr jūsu astrālais ķermenis ir tik mazs kā fiziskais ķermenis, tas ir kā aveņu sula glāzē ar ūdeni: jūsu astrālais ķermenis ir izpleties tikai tiktāl, ciktāl sniedzas jūsu fiziskais ķermenis. Kad jūs miegā izejat ārā, tad fiziskais ķermenis vairs nesavelk kopā, tad astrālais ķermenis izplešas, tāpat kā arī aveņu sula tiek izplatīta četrsimt spaiņos ūdens. Un tādēļ jums šajā astrālajā ķermenī vairs nav nekādas apziņas, jo apziņa rodas no tā, ka astrālais ķermenis savelkas kopā.

Bet tagad jūs arī dabūjat īstu izskaidrojumu tam, kam būtu jānorisinās, kad mēs iemiegam. Kamēr mēs esam nomodā, tikmēr mūsu astrālais ķermenis ir katrā pirkstā; visur visos muskuļos ir astrālais ķermenis. Kad mēs savos muskuļos jūtam astrālo ķermeni, tieši tad mums ir sajūta, ka esam atkarīgi no fiziskā ķermeņa. Fiziskais ķermenis ir smags. Mēs jūtam fiziskā ķermeņa smagumu. Tajā momentā, kad mēs ejam ārā, mēs pametam fizisko ķermeni ar tā smagumu. Mēs vairs nejūtamies šajā momentā, pirms apziņa ir pazudusi miegā, smagi. Mēs nejūtam, ka krītam lejā, jo mēs ceļamies augšā; mēs drīzāk jūtam, ka lidojam augšā. Šo kļūšanu lielam, šo vairs-nebūt-saistītam ar fizisko miesu, to mēs sajūtam kā lidošanu vai peldēšanu. Mēs varam brīvi kustēties, līdz apziņa zūd un mēs pilnīgi iemiegam.

Tātad, ko tad saka tagadnes zinātnieks? Viņš saka: mums saraujas muskuļi. – Nu, ja mums saraujas muskuļi, tad taču mēs šos muskuļus sajūtam vairāk, nekā mēs tos jūtam parasti! Tad taču mēs neiedomājamies, ka lidojam, bet gan tieši saraujoties jūtamies īsti piesaistīti fiziskajam ķermenim. Iedomājieties, ja kāds stāv un tiek pārsteigts, tad viņam paveras mute. Kāpēc viņam paveras mute? Jo viņš tieši tik stipri ir iekšā savos muskuļos, ka pat nevar tos vairs pārvaldīt. Tātad tieši šī saraušanās un šī dzīvošana-muskuļos ir pretstats tam, kas mums ir iemiegot. Iemiegot mēs tieši ejam ārā no saviem muskuļiem. Tātad runa ir nevis par muskuļu savilkšanos, bet gan par muskuļu atslābšanu. Kad mēs atguļamies un esam uz lielāka atbalsta laukuma, tad mums nav nepieciešams turēt kopā muskuļus ar mūsu astrālo ķermeni; tie atslābst. Un nevis tādēļ, ka tie tiek spēcīgāk sasprindzināti, bet gan tādēļ, ka tie atslābinās, ka mums uz muskuļiem vairs nav nekādi jāiedarbojas, tādēļ mums šķiet, ka esam brīvi no muskuļiem, un mēs aizlidojam ar savu vieglāko astrālo ķermeni.

Tagad padomājiet, ka es jums iepriekšējā reizē pateicu: ir jāmācās domāt otrādi. – Te jūs to redzat: tas, kurš domā tā, kā tas tagad ir pierasts domāt, tas, ja grib kaut ko izskaidrot par cilvēku, iegūst tieši pretējo tam, kas ir patiesība. – Tātad vispirms ir jāpieradinās pie pareizas domāšanas, lai var domāt arī pretējo tam, kas ir fiziskajā. Ļaudis ir atradinājušies pareizi domāt, domāt tā, ka ar domāšanu iesniedzas garīgajā.

Mūsdienās ir patiešām ļoti daudz cilvēku, kas gan runā mūsu valodā, un mūsu valodā arī ir vārds “gars”, bet šie cilvēki vairs nespēj neko stādīties priekšā ar garu. Viņi var iztēloties tikai kaut ko fizisku. Un tagad taču – to jūs redzējāt – ja grib iztēloties garīgo, ir jānonāk līdz kam tādam, kam nav nekādu fizisku īpašību, ko fiziskajā tātad neredz. Cilvēku domāšana šodien jau ir tik sabojāta, ka viņi arī garīgo grib redzēt fiziski. Tādēļ viņi kļūst par spiritistiem. Redziet, fiziskais ķermenis var pakustināt galdu. Ļaudis saka: ja es varu pakustināt galdu, tad esmu eksistējošs. Ja eksistē gars, tad tam arī ir jāvar pakustināt galdu. – Nu jā, tad viņi sāk rīkot galdiņa bīdīšanu, un tad ar galdiņa bīdīšanu viņi pierāda garīgo pasauli! Tas notiek tādēļ, ka domāšana ir palikusi šķība, nošķiebusies. Domāšana ir materiālistiska; tā grib arī garu redzēt materiālistiskā veidā. Spiritisms ir vismateriālistiskākais, kas vien var būt. To tikai vispirms ir jāapjēdz.

Tagad varbūt viens vai otrs no jums sacīs: bet es esmu tajā piedalījies, kad cilvēki sēž apkārt galdiņam, sadodas rokās, un tad galds ir sakustējies, lēkājis un darījis visu iespējamo. – Šis ārējais, tas ir pareizi: jūs varat apsēsties ap galdu, varat apkārt sadoties rokās, un atkarībā no apstākļiem likt galdam kustēties. Bet redziet, tas taču ir tieši tāpat, kā ja ar kādu mazāku kustību izsauc lielāku kustību. Iedomājieties, ka jums būtu vilciens. Vilcienam priekšā ir lokomotīve un tajā lokomotīves vadītājs. Nu, lokomotīves vadītājs taču nekāpj ārā, nestājas aiz mašīnas, lai stumtu. Tas viņam laikam gan īsti arī neizdotos, tā ātri iestumt ātrvilcienu. Jūs zināt, ka lokomotīves vadītājs izdara tikai tādu nelielu kustību, un ātrvilciens jau traucas uz priekšu, un mašīna velk daudzus vagonus. Kāpēc? Jā, jo tur pareizā veidā ir iekārtota pārslēgšanās. Tur ar mazu kustību fiziskā veidā tiek izraisīta liela kustība.

Tieši tāpat tā ir tīri fiziska norise, kad cilvēki apkārt galdiņam sadodas rokās un tad sāk izdarīt mazītiņus rāvieniņus un tamlīdzīgi. Un paskat, šie mazie, niecīgie rāvieniņi pārveidojas caur matēriju – proti, tā ir tik prasmīgi izveidota – lielā kustībā. Tā ir pavisam parasta fiziska norise.

Ja nu starp šiem cilvēkiem ir kāds, kas ar savu zemapziņu domā kādas domas, tad šīs domas turpinās pirkstu kustībās. Un tad šādā veidā arī saņem atbildes un var tās nolasīt no alfabēta. Bet tas, ko tur saņem kā atbildi, tas vienmēr ir zemapziņā kādam, kurš tur piedalās, kaut arī šīs atbildes būtu ļoti atjautīgas. Es taču jums jau izskaidroju, ka cilvēks, ja nedaudz ieiet zemapzinātājā, ir daudz atjautīgāks, gudrāks, nekā viņš ir savā apziņā. Tas parādās arī galdiņa bīdīšanā. Tātad tas, ka cilvēki ir kļuvuši par spiritistiem, tas tieši ir pierādījums, ka materiālisms mūsu laikā ir liels.

Ar parasto domāšanu vispār nevar nonākt līdz kaut kādiem izskaidrojumiem, kas kaut kādā veidā attiecas uz cilvēku. Redziet, te kāds šajā avīzes rakstā, ko es šodien citēju, mēģināja izskaidrot sapni, sapni par lidošanu. Viņš to izskaidro tieši pretējā veidā, nekā to būtu jāskaidro! Bet cilvēki vispār vairs nespēj, kas ir augstākā mērā interesanti, kaut ko tādu studēt. Es jums jau bieži esmu kaut ko stāstījis par sapņiem; šodien es gribētu jums vēlreiz izcelt dažus nozīmīgākos faktus.

Iedomājieties, mani kungi, ka kāds sapņo. Viņš sapņo, ka iet Bāzelē pāri kādam laukumam. Bet pēkšņi viņš atklāj – sapnī taču tas ir iespējams – ka ceļu aizšķērso žogs. Žogam ir te dēlītis, tur dēlītis, tur viens dēlītis trūkst; tur ir dēlītis, tur ir vēl viens, tur atkal viens trūkst. Tagad viņš sapņo tālāk, ka grib  šim žogam pārlēkt pāri un uzduras uz latiņas. Tas ir sāpīgi. Tad viņš pamostas. Jā, un tagad pamana: pie joda, tu nemaz neesi uzdūries uz latiņas, bet gan briesmīgi sāp zobs! – Viņam sāp zobs un ar šīm zobu sāpēm viņš pamostas. Viņam trūkst tur viens zobs, augšā vēl viens. Tas ir tas, ko viņš ir redzējis kā žogu ar trūkstošiem dēlīšiem. Tas pilnībā atbilst viņa augšžoklim ar trūkstošajiem zobiem. Tad viņš aptausta vienu zobu, un tas it tieši tas, kas sāp. Tam ir radies caurums un sāp. Šāds sapnis patiešām var būt.

Bet kas tad tur īstenībā ir noticis? Visa šī norise taču ir norisinājusies nomodā. Jūs varat teikt: kamēr es gulēju, biju laimīgs, jo tad es nejutu šīs nejēdzīgās zobu sāpes. Jā, kāpēc tad jūs nejutāt zobu sāpes, kamēr gulējāt? Jo jūs ar savu astrālo ķermeni bijāt ārpusē. Fiziskais ķermenis un ēteriskais ķermenis taču zobu sāpes nejūt. Jūs varat kalt kādu akmeni kā gribat, varat atskaldīt gabaliņu – atsevišķs akmens sāpes nejūt. Jūs varat arī noraut augu – tas to nejūt, jo tam vēl nav astrālā ķermeņa, ir tikai ēteriskais ķermenis. Redziet, daži no jums labāk neplūktu rozes vai ziedus pļavā, ja augi šņāktu kā čūskas, ja viņiem sāpētu! Bet augam nesāp. Un cilvēks ir kā augs, kad guļ. Kamēr viņš guļ, tikmēr zobs tātad nesāp. Kad nu griežas atpakaļ ar savu astrālo ķermeni, tad, slīdot iekšā, uzduras sakodienam. Redziet, tikai tad, kad pilnībā ir iekšā ķermenī, sajūt to, kas ķermenim sāp. Kad vēl pavisam nav viss iekšā, tad tas, kas sāp, šķiet kā kāds ārējs priekšmets.

Padomājiet, mani kungi, es te aizdedzinu sērkociņu; te es redzu, kā tas sadeg. Ja es būtu iekšā liesmā, tad ar savu astrālo ķermeni to ne tikai redzētu, bet arī sajustu kā sāpes. Kamēr es vēl neesmu pilnībā iekšā savā ķermenī, bet gan vēl tikai slīdu iekšā, mana zobu rinda man ir kā ārējs ķermenis, tad es to sajūtu kā ārēju ķermeni un izveidoju tēlu, kas ir tam līdzīgs. Tieši tāpat kā es veidoju tēlus no ārējiem priekšmetiem, tāpat es, kamēr vēl esmu pa pusei ārā, izveidoju bildi par savu zobu rindu, un tā kā es vēl nevaru izveidot īsto bildi – to es varētu izdarīt tikai ar garazinātnes palīdzību – tad izveidoju žogu zobu rindas vietā. Un tā kā man zobu rindā ir robi, tad arī žogā šur tur trūkst pa dēlītim. Redziet, slīdot iekšā apjukumā, ka vēl pavisam nav iekšā savā ķermenī, rodas maldi. Iekšējo uzskata par ārējo, jo miegā vēl ir ārā. Tad iekšējais ir ārējais.

Redziet, kas tur var notikt, to es patiešām esmu novērojis maziem bērniem. Kad viņus māca, bērniem vēl nav nekādas izjūtas par pilnīgi pareizu runu. Un es patiešām jau esmu piedzīvojis, ka kāds bērns, kurš tikko bija sācis rakstīt, vārda “zobs” vietā rakstīja “žogs” (vāciski: Zahn, Zaun), un kad viņam teica: tā nav pareizi! – Tā viņu pārņēma bailes slīdot iekšā, nevis slīdot ārā, bet gan slīdot iekšā. Bet tad rodas nevis sapnis par lidošanu, bet gan baiļu sapnis. Kā lietuvēnam mocot bērnu pārņem bailes un vēl izdara to – un tagad no zoba rodas žogs. Bērns izdarīja šo kļūdu. Un jūs vienmēr redzēsiet: proti, caur šādiem vārdu savienojumiem rodas sapņu tēli! Tur vienmēr ir kādi vārdu savienojumi. Un tagad var saprast, kas tur īstenībā notiek.

Redziet, jā kāds tā runā – šis Rihards Traugotts starp citu ir jau daudz rakstījis par sapņiem, kas ir tikpat nejēdzīgi kā tas, ko viņš tagad raksta par lidošanas sapni – un ir bruņots ar pavisam parastām tagadnes zināšanām, tad tāds saka pretējo tam, kas ir patiesībā. Jo viņš nesaprot, ka, tā kā astrālais ķermenis ir liels ejot ārā, cilvēkam šķiet, ka ir lidotājs, un tā kā astrālais ķermenis tiek atkal ierobežots, kad tas atkal iet iekšā, cilvēkam šķiet, ka viņam ir kaut kur jāizspiežas cauri. Muskuļi saspringst, tūdaļ rodas baiļu sapnis. Baiļu sapnis nāk tieši tad, kad tas vīrs, kurš ir uzrakstījis šo rakstu, domā, ka vajadzētu rasties sapnim par lidošanu. Arī iemiegot var rasties tikai baiļu sapņi, ja iemigšana nenorisinās pavisam pareizi. Iedomājieties, jūs kaut kur guļat un jums rodas sajūta, ka kāds jūs žņaudz. Tas notiek tādējādi, ka jūs jau iemiegat, bet kaut kur ir kāds nemiers, un tad jūs nevarat īsti iemigt. Tad nu jūs to mēģiniet – te ārā, te iekšā. Gribot nākt iekšā, ko jūs tad tomēr nevarat, jo esat noguris, tad liekas, ka žņaudz, jo astrālais ķermenis grib tikt iekšā, spiežas iekšā, bet tomēr īsti nevar iekšā tikt. Ja reiz šo lietu zina, tad visas šīs lietas var izskaidrot labāk.

Un tas jums arī parādīs, ka ir nepieciešams vēl kaut kas, ja grib izzināt garīgo pasauli. Ir jābūt caurcaurēm skaidram, ka fiziskais ķermenis te nevar līdzdarboties. Ir jāvar dzīvot tieši tajā, kas ir astrālais ķermenis. Ja grib izzināt garīgo pasauli, tad ir jāvar paveikt kaut ko tādu, pie kā parasti iemieg. Ja ir parastajā dzīvē un tad ar savu astrālo ķermeni izslīd ārā no fiziskā ķermeņa, tad iemieg. Jā, redziet, te ir tieši tā, kā es jums iepriekš stāstīju par to vīna mucu. Tad astrālais ķermenis kļūst milzīgi liels. Ja nu jūs gribat izzināt astrālo ķermeni, tad jums ir jāvar ar iekšējo spēku astrālo ķermeni saturēt kopā. Padomājiet, kas notiek, ja es tagad uz vienu acumirkli cilvēka astrālā ķermeņa un Es vietā atkal nolieku aveņu sulas pilienu. Aplūkosim to pavisam tēlaini. Te jums ir ūdens glāze un te aveņu sulas piliens. Aveņu sulas piliens tagad izplešas. Ja tas ir ūdens glāzē, tad to vēl var sajust. Bet tagad pieņemiet kaut ko – to es jums, dabiski, nevaru uzzīmēt – kas ir simttūkstoš reižu lielāks: tad jūs tajā vairs neko neredzēsiet, ja es lietošu tādu pašu sadalījumu. Tikpat maz var kaut ko sajust. Bet iedomājieties, ka šis piliens būtu tāds velna zellis, un es to pievienoju šai vīna mucā ar četrsimt spaiņiem vīna – piedodiet, nevis vīna, bet ūdens – un šis aveņu sulas piliens ir īsts velna zellis un saka: tur es neļaušu sevi iejaukt, palikšu aveņu sulas piliens! – Tagad nu te ir vīna muca jeb ūdens muca, un iekšā pavisam mazs aveņu sulas piliens. Ja nu jūs varētu tikt tur iekšā ar mēli, izlaizīt visu ūdeni un tad nonāktu līdz vietai, kur ir palicis mazais aveņu sulas piliens, tad jūs sajustu aveņu sulas piliena saldumu. Tam tātad ir jāaizsargājas.

Es teicu, ka tas ir velna zellis, tikai izmantojot izteicienu. Antroposofijas pretinieki jau reizēm ir ļoti jocīgi. Reiz kādā Hamburgas avīzē bija rakstīts, pēc tam kad no visām pusēm bija noķengāta antroposofija, kas es esot, un tur bija rakstīts, ka es īstenībā esot velns! Tās tātad bija domāts pavisam nopietni, ka te pasaulē esot nācis velns. Es saku tikai, ka tas tiktāl būtu velna zellis, šis aveņu sulas piliens, ciktāl tas varētu saglabāties mazs un vesels, kad to pievieno ūdenim. Ar astrālo ķermeni tas ir nedaudz citādi, ja tas ārā nākot var saglabāties tik mazs, kāds tas ir iekšā fiziskajā ķermenī. Tieši tagad ir jāattīsta spēku, lai saglabātu astrālo ķermeni tikpat mazu. To var tādējādi, ka attīsta asu domāšanu. es jums teicu, ka ir jāattīsta patstāvīgu domāšanu. Bet patstāvīga domāšana ir spēcīgāka domāšana nekā šī vājā domāšana, kāda cilvēkiem ir. Pirmais nosacījums ir spēcīga domāšana. Otrais nosacījums ir spēja domāt atpakaļ. Ārējās fiziskās lietas norisinās uz priekšu. Ja iemācās domāt atpakaļ, tad tomēr iemācās domāt spēcīgāk. Un ja vēl iemācās to, ko es jums pateicu iepriekšējā reizē: katra daļa ir lielāka par veselumu – kas tātad ir pretrunā fiziskajam – tad mācās pārcelties pasaulē, kas tieši nav tāda kā fiziskā, bet gan ir pretstats fiziskajai. Tad mācās pārcelties garīgajā pasaulē.

Visas šīs lietas izraisa tieši to, ka astrālais ķermenis, kaut gan iziet ārā no fiziskās miesas, tomēr var saglabāties mazāks, ka tas neizplūst vispārējā astrālajā jūrā.

Tas tātad ir pilnībā saskanīgi. Bet jums arī ir jābūt pilnīgi skaidram, ka visām šīm lietām ir jātiek apskatītām ar tieši tādu pašu lietišķumu un zinātniskumu, kā lietām tiek apskatītas lietas ārējā fiziskajā dzīvē. Tikko sāk fantazēt, tad tā vairs nav garazinātne. Nedrīkst kļūt par fantazētāju.

Piemēram, pieņemiet, nu, es teikšu pavisam skaidri, ka jums sāp kājas lielais pirksts. Šīs sāpes kājas lielajā pirkstā jūs jūtat tikai caur savu astrālo ķermeni. Ja jums būtu tikai fiziskais ķermenis, jūs nekādas sāpes nejustu. Ja jums būtu tikai ēteriskais ķermenis, jūs nekādas sāpes nejustu, citādi arī augi spiegtu, kad tiem pieskartos, puķes spiegtu, kad tām pieskartos. Nu, jūs spiedzat, kad jums sāp kājas lielais pirksts, tas ir, jūs varbūt arī nespiedzat, bet zināt gan, ko es ar to domāju. Mēs tātad spiedzam, kad mums sāp kājas lielais pirksts. Kāpēc mēs pīkstam? Redziet, mūsu astrālais ķermenis ir izplatīts pa visu fizisko ķermeni. Kad nu mēs ar astrālo ķermeni nonākam līdz tai vietai, kur kaut kas mūsu kājas lielajā pirkstā nav kārtībā, tad caur astrālo ķermeni to uznesam augšā līdz galvas smadzenēm. Tad mēs izveidojam priekšstatu par savām sāpēm.

Bet pieņemiet, ka kādam ir slimas smadzenes. Ja kādam ir pavisam veselas smadzenes, tad šajās smadzenēs arī ir vieta, ar kuru viņš var uztvert šīs sāpes kājas lielajā pirkstā. Tam ir vajadzīga kāda vesela vieta smadzenēs, lai varētu uztvert sāpes kājas lielajā pirkstā. Bet pieņemsim, ka šī vieta smadzenēs būtu slima. Es jums teicu: dvēsele nevar būt slima, astrālais ķermenis nevar būt slims, bet fiziskās smadzenes var saslimt. – Ja nu šī vieta smadzenēs ir slima, tad sāpes  kājas lielajā pirkstā nevar tikt uztvertas. Ko cilvēks dara? Jā, mani kungi, daļiņa fizisko smadzeņu ir slima; bet redziet, tajā vietā vēl vienmēr ir smadzeņu ēteriskais ķermenis. Smadzeņu ēterdaļa, kas tur ir, to vairs neatbalsta fiziskā daļa. Ko dara šī ēterdaļa? Šī ēterdaļa iztaisa no jūsu kājas lielā pirksta kalnu. Tā vairs ne tikai uztver kājas lielo pirkstu, bet gan izveido no tā klanu, un sāpes tā pārveido par  daudziem maziem gariņiem, kalnu gariņiem, kas tur sēž iekšā. Tā jūs redzat : tagad te ir jūsu kājas lielais pirksts; to jūs esat izlikuši ārā telpā, jo bija slimas smadzenes. Un tagad jūs varat apzvērēt, ka jūsu priekšā ir augsts kalns! Bet tas ir tikai jūsu kājas lielais pirksts. Tā ir uzmācīga ideja.

Mani kungi, no šādām uzmācīgām idejām ir jāsargājas, ja grib iekļūt garīgajā pasaulē, citādi sākas fantazēšana. Kā to sasniegt? To atkal vispirms ir jāsasniedz caur skološanos. Ir jāzina, kas viss var nākt no fiziskā ķermeņa, ja tas kaut kur ir slims. Tad vairs nesajauks to, kas parādās kā īsts gars, ar to, kas tikai kāpj augšā no fiziskā ķermeņa.

 Tātad darbīgajai domāšanai, domāšanai atpakaļ, domāšanai, ko es jums aprakstīju iepriekšējā reizē, kad domā pavisam citādi nekā fiziskajā pasaulē, ir jāpievienojas arī tam, ka precīzi ir jāzina: tas un tas ceļas tikai no fiziskā ķermeņa. – Šādu sagatavošanos ir jāveic.

            Redziet, šī sagatavošanās, kāda tā bija agrāk, lai cilvēki nedaudz varētu ielauzties garīgajā pasaulē senajā veidā, bija arī zināma māksla. To sauca par dialektiku. Tas nozīmē: bija jāmācās domāt. Šodien, ja kādam gribētu uzdot vispirms iemācīties domāt – jā, viņš jums izrautu visus matus, jo katrs cilvēks iedomājas, ka jau prot domāt. Bet tā nu tas ir, ja atskatās agrākajos laikos, ka cilvēkiem vispirms bija jāiemācās zināmu domāšanu. Šo domātmācīšanos sauca par dialektiku. Tur bija jāmācās domāt uz priekšu un atpakaļ, kā arī pareizajā veidā izmantot jēdzienus.

            Un kā tas notika? Tas bija tādējādi, ka domāšanu mācījās no runāšanas. Es reiz jums teicu, ka arī bērns vispirms iemācās runāt un tad mācās domāt, bet tas, dabiski, iesākumā ir bērnišķīgā veidā. Mūsdienās cilvēks visu dzīvi saglabā šo bērnišķību, bet vēlākajai dzīvei tā vairs neder. Ja nemitīgi mācās domāt no runāšanas, tad pie katras izelpas un ieelpas pareizi dabū iekšā un ārā gaisu. Jo runāšana tieši ir saistīta ar pareizu elpošanu. Tad gaisu pareizi dabū iekšā un pareizi ārā. No tā ir ļoti daudz atkarīgs, ka pareizi runā, jo šī pareizā runāšana tad pievērš arī pareizai elpošanai. Tas, kurš māk pareizi elpot, var ilgi runāt; tas, kurš nemāk pareizi elpot, tas ļoti drīz nogurst, kad kopsakarīgi ilgi runā.

            Ar šo dialektiku, šo mākslu iemācījās pareizi runāt un tādējādi arī pareizi domāt. Šodien cilvēki nemāk pareizi domāt, jo viņi katrā acumirklī ar savu elpošanu uzduras savam elpošanas orgānam. Paklausieties kādreiz kādu mūsdienu zinātnieku, kad viņš runā. Nu, ja vismaz viņš runā, parasti viņi nolasa; tad viņi ņem palīgā vēl pavisam citas lietas, acis un tā tālāk, tā viņi gūst atbalstu. Bet ieklausieties, kad viņi runā: parasti šķiet, it kā viņiem būtu īsa elpa un viņi vienmēr uzdurtos paši savam fiziskajam ķermenim.

            Tādējādi jums viss kļūst par fiziskā ķermeņa tēlu. Vai nu jums smadzenēs ir kāda slima vieta un tādēļ kājas lielais pirksts kļūst par kalnu ar visādiem kalnu gariņiem, vai nu jūs ar elpošanu nemitīgi atsitieties pret domāšanu, nedabūjot to ārā, tas ir vienalga: visa pasaule jums tad šķiet fiziska, jo jūs ar savu elpošanu nemitīgi atdurieties pret fizisko ķermeni. No kā tad tas īstenībā ceļas, šis materiālisms? Materiālisms ceļas no tā, ka cilvēki nemāk īsti domāt, nemāk pareizi izelpot, ka viņi atduras. Tādēļ viņiem šķiet, ka visa pasaule sastāv tikai no grūdiena un spiediena. Grūdiens un spiediens – tas ir viņos, jo viņi iepriekš nav sagatavojušies ar pareizu domāšanu. Un tā varētu teikt: ja kāds šodien ir materiālists, tad viņš tāds ir tādēļ, jo netiek ārā no sevis, jo iekšēji visur atduras pret sevi.

            Paskatīsimies vēlreiz uz šo Traugotta kungu. Viņam īstenībā bija jāsaka: sapnis par lidošanu nāk no tā, ka mēs izejam ārā no sevis un astrālais ķermenis sāk palielināties. – Bet tas viņam neienāk prātā, jo viņš to pārdomā, briesmīgi pārdomā! Tagad, mani kungi, iedomājieties: ja sāk pārdomāt kāds, kurš īstenībā nemāk domāt, ko tad viņš dara? – Vispirms viņš sarauc pieri, pēc tam, ja tas vēl nenoved pie domāšanas, viņš piesit sev pie pieres. Ko tad viņš īstenībā grib? Viņš grib sasprindzināt muskuļus, viņš sasprindzina muskuļus; un ja tie nav pietiekami sasprindzināti, tad gribas tiem iesist, lai tie pa īstam saspringtu. Ko tad dara Traugotta kungs, kad pārdomā par šo sapni? Tā vietā, lai apskatītu tās lietas, kādas tās ir, viņš sasprindzina pats savus muskuļus, un tad atklāj to, ko pats dara: muskuļu saspringums, viņš saka, ahā! sapnis ir vienlīdzīgs muskuļu saspringumam. – Bet viņš sajauc pats savas domas par sapni ar realitāti. Jūs no Traugotta kunga varat mācīties tikai vienu – kas notiek ar to, kurš pārdomā par kādām lietām – kad jūs lasāt šo rakstu. Tā jau šodien ir arī vispār: kad lasa to, ko cilvēki drukā, tad var uzzināt, ko viņi paši par to iedomājas. – Kad šodien lasa avīzi, tad ir jāsaka: kas norisinās pasaulē, par to tu no avīzes uzzināsi maz, bet ko labprāt gribētu, lai pasaulē notiek, tie kungi, kas sēž redakcijā, to gan tu uzzināsi.

            Tāpat ir arī ar materiālistisko zinātni. Jūs ar to neuzzināt, kas ir pasaule, bet gan ko materiālistiskie profesori šodien par pasauli domā. Kad jūs reiz to atklāsiet, tad redzēsiet, ka antroposofija tieši negrib piemānīt pasauli, bet gan likt godīgumu viltības un ilūziju vietā, un tā vietā, kas dažreiz pavisam apzināti ir nepatiesi.

            Jūs tātad redzat: godīgums, iekšējs godīgums, tā ir ceturtā īpašība, kam ir jābūt, lai tiktu garīgajā pasaulē. Ja jūs pasauli apskatāt tā, tad gan jau redzēsiet: pasaulē nemaz nav tik daudz godīguma. Nav nekāds brīnums, ka tā nav arī zinātnē.

            Līdz ar to mēs esam apskatījuši četras īpašības domāšanai: skaidri, patstāvīgi domāt, domāt neatkarīgi no ārpasaules, domāt pavisam citādi nekā ir fiziskā pasaule, un domāt godīgi. Citas īpašības tad apskatīsim nākamajā reizē.

VIENPADSMITĀ LEKCIJA

Dornaha, 1923.gada 18.jūlijā

Iedzīvošanās ārējajā pasaulē – Uztura jautājumi: Kartupeļu, sarkano biešu un rutku iedarbība

Kāpēc ķirzaka pazaudē savu asti, kad to saķer. Bailes satur kopā mūsu organismu. Rahītisku bērnu dvēseliska dziedināšana. Ir jābūt drosmei un jāpanes bailes, ja grib iemantot augstākas atziņas. Ir jāiekļaujas visā dabā, ja grib iemantot garīgas atziņas. Visas cietās vielas nemitīgi izdod skaņas, ko var vēl dzirdēt pamostoties. Mirstošo pieteikšanās. Cilvēks pamet Zemes esamību skanot. Kartupeļu kaitīgā iedarbība uzturā. Augam sakne ir bagāta ar sāļiem un zieds ar eļļām; sāļi ierosina mūsu smadzenes, eļļas iedarbojas uz vēdera daļu. Ja ēd sarkanās bietes, rodas lielas ilgas daudz domāt. Ja kāds nav sevišķi rosīgs galvā, tad viņam ir labi ēdieniem pievienot rutkus. Mēs veidojamies no tā, kas ir ārpus Zemes, kas aptver Zemi kā gaisma.

            Daži no jautājumiem, kas nesen tika uzstādīti, vēl ir palikuši. Tāpat kā es tikko piesaistījos kāda zinātnieka piezīmei par sapni, tāpat es arī šodien gribu piesaistīties kaut kam, kas tomēr šķiet radām daudz galvassāpju tagadnes zinātniekiem – caur to mēs arī nonāksim pie mūsu pārrunas: tā ir ķirzakas aste. Jūs zināt, it īpaši, ja tā ir kāda lielāka ķirzaka un ja grib to saķert aiz astes, tad aste nokrīt. Saka: ķirzaka ir trausla. Un ir patiešām ļoti grūti saķert kādas lielākas ķirzakas, ja tās tver aiz astes, jo aste ir trausla, tā notrūkst, un ķirzaka veikli aizskrien tālāk bez astes. Zinātnieku mēģinājumi ir vērsti tajā virzienā, lai pamatotu, vai šī dzīvnieka aste patiešām tiek norauta vai tomēr dzīvnieks pats to nomet. Mūsdienu zinātne vadās no materiālisma un tādēļ pārdomā, kā šim dzīvniekam ir ļoti vāji muskuļi, kas satur kopā šis astes daļas, un kā šie muskuļi nevar noturēties, kad aste tiek satverta.

            Bet pastāv kāds īpatnējs fakts, un to šie ļaudis ļoti maz ņem vērā. Tas ir fakts, ka ķirzakas, ja tās tomēr ir sagūstītas un ir ilgāku laiku dzīvojušas nebrīvē, zaudē šo savdabīgo veidu, ka aste viegli var notrūkt. Tad aste nostiprinās, un tad to nevar tik viegli noraut; tad tā turas labāk. Tā ir īpatnēja parādība, ka ķirzakas, kad tās ir ārā, viegli pazaudē savu asti; kad tās ir sagūstītas, aste turas labāk. Kāpēc tā?

            Redziet, tad nu šie ļaudis to ilgi pārdomā, kā to varētu izraisīt tie mazie muskuļi pie astes, kamēr taču tieši šis fakts viegli noved pie tā, no kā tas ceļas, ka šim dzīvniekam gūstā asti noraut ir mazāk viegli. Tas ceļas no tā, ka šo dzīvnieku taču tomēr pārņem bailes, kad to ārā grib noķert. Tas taču nav nekas parasts, ja savvaļā grib noķert. Tas tā notiek pirmo reizi. Pirmo reizi tuvumā pienāk cilvēks, tad dzīvniekam ir bail, un tādēļ, ka ir bail, ķirzaka kļūst tik trausla, ka pazaudē asti. Kad tā sagūstīta pierod pie cilvēka, kad cilvēki parādās tuvumā ik brīdi, ķirzakai vairs nav bail un tā vairs nezaudē savu asti.

            Mēs tātad redzam, kā jau pavisam virspusējs apskats noved pie tā, ka te ķirzakai svarīgu lomu spēlē nedziedināmas bailes. Bet tagad mums ir jāiet tālāk un jāsaka: jā, šīs bailes, kādas ir ķirzakai, kad tuvumā pienāk cilvēks un grib to saķert, tas jau ir tikai kas tāds, kas dzīvniekam izpaužas, kad cilvēks to ķer, bet kas vienmēr ir iekšā dzīvniekā, un šīs bailes ir tas, kas satur kopā un padara stipru dzīvnieka matēriju, dzīvnieka vielu.

            Par to es jums tagad minēšu kādu pavisam īpatnēju parādību cilvēka dzīvē. Jūs jau būsiet dzirdējuši, ka cilvēki, kas ir ļoti stipri atkarīgi no savas dvēseles dzīves, kad sajūt bailes, dabū caureju. Bailīgums izraisa caureju. Un ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka tas, kas ir zarnās, vairs netiek saturēts kopā. Jā, kas tad to visu zarnās saturēja kopā? Redziet, kad dvēselē paceļas bailes, tad tās vairs nesatur kopā zarnu saturu; bet kad bailes ir lejā zarnās, tad tās satur vielu kopā.

            Un tā tas ir arī ķirzakai. Ja paskatās uz ķirzaku (tā tiek uzzīmēta), tad šī ķirzaka ir tieši tāda, ka mūsu ķermeņa apakšdaļa nemitīgi visa pildīta ar bailēm, tātad ar kaut ko dvēselisku. Un it īpaši aste ir baiļu pilna. Kad dzīvnieks izspiež savas bailes ārā, tad aste nolūzt, bet bailes tomēr paliek dzīvniekā. Dzīvnieks nejūt bailes, kad tas ir sagūstīts, jo ir pieradis pie cilvēkiem, un tam sekas ir, ka tad bailes var saturēt asti kopā. Te mēs redzam vienu pavisam noteiktu dvēselisku īpašību, kam ir zināma nozīme ķermeniskajā veidojumā.

            Mums cilvēkiem arī ir bailes sevī. Kājas lielajā pirkstā, kājās, vēderā, visur slēpjas bailes. Tikai pāri diafragmai uz augšu tās neuzdrošinās nākt, uznāk tikai tad, kad mums ir baiļu sapņi. Bet mūsos slēpjas bailes. – Bet bailēm ir savs labs mērķis; tās satur kopā mūsu organismu. Un kaulos slēpjas visvairāk baiļu. Kauli ir tik cieti, jo tajos slēpjas briesmīgi spēcīgas bailes. Bailes ir tās, kas kaulus tur cietus. Tajā acumirklī, kad pārāk spēcīgi izjūt savus kaulus, dabū kaulu atmiekšķēšanos. Tādēļ jūs varat atrast tam apstiprinājumu pie bailīgiem cilvēkiem, tādiem, kas jau jaunībā ir bijuši bailīgi, kad kauli vēl nav tik cieti, kauli ļoti viegli paliek mīksti, un tādēļ rahītiskus bērnus ar to, ka viņiem ar kaut ko izdzen bailes, var dziedināt dvēseliskā veidā. Bet tomēr būtu pavisam aplami, ja kāds teiktu: tātad mūsos slēpjas bailes, kaut kas dvēselisks. Mums tikai vajadzētu šīs bailes pavilkt nedaudz augstāk, tad mēs varētu gūt augstākās atziņas. – Tas nebūtu labi, jo tad mēs vienlaikus padarītu sevi dvēseliski un ķermeniski slimus. Mums drīzāk ir jādara kas cits.

            Redziet, ja mēs gribam iegūt garīgās pasaules atziņas, mums vajag – pārējos līdzekļus es jums jau nosaucu – mums ir pa īstam jāiedzīvojas ārējā pasaulē, pareizi jāiedzīvojas. Nu, kā tad cilvēki iedzīvojas ārējā pasaulē? Pēdējo nedēļu laikā jūs jau atkal varējāt brīnišķīgi to vērot. Vai nav tiesa, mēs briesmīgi salām, un pēc tam mēs atkal briesmīgi svīdām. Tātad, tā vairums cilvēku iedzīvojas pasaulē, ka viņi nejūt neko vairāk, kā tikai, ka vienreiz ir briesmīgi jāsvīst, citu reizi ir briesmīgi jāsalst. Bet tas nav vienīgais veids, kā var iedzīvoties ārējā pasaulē, bet gan ir tā, ka sevī izveido noteiktas spējas, ka ne tikai salst, kad paliek auksti, bet gan, kad paliek auksti, liek manīt aukstumu tā, ka rodas sava veida bailes, un ka zina, ka, kad paliks silti, tad šīs bailes pāries. Ja sevī izveido to, ka rodas zināmas bailes no sniega un zināma labsajūta siltajos saules staros, tad tas vienkārši ir kas tāds, kas ved uz augstākām atziņām, kas piederas klāt tam pārējam, ko es jums esmu attēlojis. Un tā nu tas reiz ir: tam, kurš grib iemantot augstākas atziņas, ir kaut kas jājūt, kad viņš pieiet kvēlojošam dzelzs gabalam, un ir kaut kas jājūt, kad viņš pieiet akmens olim. Kad tuvojas kvēlojošam dzelzs gabalam, viņam iekšēji ir jārodas sajūtai: tas ir kaut kas radniecīgs tavam paša siltumam, tas rada labsajūtu. – Bet kad viņš paņem rokā oli, tad tai ir jābūt baisai, bailīgai sajūtai.

            Bet tagad, mani kungi, no tā jūs vienlaikus redzat, ka tas, kurš grib iemantot augstākas atziņas, nedrīkst būt nervozs, kā to mūsdienās saka, citādi taču, paņēmis rokās oli, viņš to tūdaļ aizmestu, jo tas rada bailes. Ir jābūt drosmīgam un šīs bailes jāpanes. Un tāpat viņš arī nedrīkst darīt kā tauriņš, kam tā patīk uguns, ka tas pat metas tajā iekšā un iet bojā. Tieši ar insektu, kas metas liesmās, jūs redzat, kā liesmas ir radniecīgas garīgi-dvēseliskajam.

            Un tā mēs varam teikt: mums ir jāiemanto iekšēja izjūta, iekšēja sajūta par to, kas tur ir ārā dabā. – Kas līdz ar to rodas? Jā, redziet, mani kungi, Zemei vispirms ir šie cietie ieži. Zemes cietajiem iežiem tic materiālisti, jo pa tiem viņi var staigāt; tas ir, tos satverot, tie ir cieti. Cietajiem iežiem materiālisti tic. Bet tieši no cietajiem iežiem tam, kurš grib iemantot augstākās atziņas, rodas zināms bailīgums.

            Šis bailīgums, tas nemaz nerodas, kad cilvēks atrodas siltajā gaisā. Sasildīto gaisu es uzzīmēšu te pāri, pāri cietajiem iežiem. Kad cilvēks aplūko sasildīto gaisu, tad šī bailīguma nemaz nav, jo sasildītais gaiss – es zīmēšu šo siltumu tā, ka iekrāsošu to sarkanīgu – tas nerada bailīgumu. Bet var tomēr panākt arī to, ka arī sasilušais gaiss rada bailīgumu. Tā tas ir tieši tad, ja mēģina arvien vairāk un vairāk tikt galā ar to, ko jūt attiecībā pret sasilušo gaisu tādējādi, ka tas patīk. Padomājiet: te ir kāds, kurš jūtas arvien labāk un labāk sasildītajā gaisā. Bet tagad sasildītais gaiss sāk viņā radīt arī bailīgumu! – Jo labāk jūtas, jo bailīgāku padara sasildītais gaiss.

            Ja tātad tagad pieradinās justies tiešām labi sasildītajā gaisā, ja, tā sacīt, arvien vairāk un vairāk pieradinās pie siltuma – šādas lietas ir nepieciešamas, ir jāiekļaujas visā dabā, ja grib iemantot garīgās atziņas – tad šī lieta sāk kļūt pavisam īpatnēja. Es gribu jums to padarīt vēl skaidrāku. Vairums cilvēku mēģina atkal atvēsināties, kad paliek karsti. Tad viņi, dabiski, negrib neko citu, kā tikai lai paliktu vēsāk. Bet ja šo siltumu iztur, ja paliek siltumā, ja siltumu sajūt kā labsajūtu, tad tas, ko es jums šeit gaisā shematiski iezīmēju (dzeltenā krāsā) sāk pavisam īpatnēji pildīties ar dažādiem tēliem (augšā gaišs), un sāk īsti parādīties garīgā pasaule – garīgā pasaule, kas arī vienmēr ir gaisā, bet kuru cilvēks gaisā nejūt, neuztver gaisā, jo negrib izturēt siltumu gaisā.

            Ja kāds ir pieradinājies visas šīs garīgās būtnes, kas ir gaisā, bet kuras cilvēks neuztver, jo negrib izturēt siltumu gaisā – ja ir pieradinājies redzēt šīs būtnes, tad pamazām un pakāpeniski nonāk arī līdz tam, lai uztvertu kaut ko īpatnēju attiecībā uz cietajiem iežiem. Proti, tad atklāj to, ka saka sev: jā, ja es ar savu neveiklo roku satveru kādu akmeni, tad tas ir ciets. Bet ja es tagad arvien vairāk un vairāk sāku uztvert garīgo, ja es arvien vairāk ieeju garīgajā, ja ap mani arvien vairāk un vairāk ir ne tikai jutekliskais, bet arī garīgais, jā, tad es gan nevaru ar savu fizisko ķermeni no miesas un asinīm ieslīdēt zemē, bet ar savu astrālo ķermeni, par kuru es runāju, es varu sākt slīdēt iekšā zemē. – Tas ir ļoti interesanti: tajā momentā, kad sāk gaisa telpā uztvert garīgo ar visiem tiem līdzekļiem, par kuriem es jums runāju, tajā momentā pats tiktāl izslīd no sava ķermeņa, ka akmeņus nemaz vairs nesajūt kā šķērsli, bet gan kā peldētājs ūdenī var ienirt cietajā zemē. Tur tad pats ieiet iekšā (zīmējumā sarkans).

         Tas ir ārkārtīgi interesanti. Gaisā nevar ieiet kā gars, jo tur parādās citi gari. Zemē – tā īstenībā gariem ir tukšā – tur viegli var ierāpties iekšā, tur var ienirt kā peldētājs.

            Un redziet, vidusstāvoklis ir ar ūdeni (zilā krāsā). Ūdens iztvaiko uz augšu un kā lietus atkal nāk lejā. Tur augšā – to jūs jau redzējāt – tur bieži rodas zibens (sarkans, augšā). Ūdens ir starp cieto zemi un gaisu. Tas ir mazāk blīvs kā cietā zeme, tas ir blīvāks nekā gaiss. Jā, ko tad tas nozīmē? Tas ir kaut kas, ko vislabāk redz, ja paskatās uz zibeni. Zinātnieki par zibeni saka: tā ir elektriska dzirkstele. Kāpēc zinātnieki to uzskata par elektrisku dzirksteli? Nu, jūs jau varbūt ziniet – ja nē, tad es tagad to pasaku – ja paņem zīmoglakas nūjiņu un berzē to ar ādas lupatiņu, gabaliņu ādas, tad tā elektrizējas, un ja tad ir mazi papīra gabaliņi, tad šī zīmoglakas nūjiņa tos pievelk. Un tā visdažādākos ķermeņus ar berzēšanu vai citā veidā var elektrizēt. To rāda bērniem skolā.

            Bet tur ir nepieciešams kaut kas noteikts. Proti, ja klasē gaiss ir mitrs, tad zīmoglakas nūjiņa neelektrizējas – arī citas lietas eksperimentējot tad neelektrizējas – un tad ir vispirms ar pavisam sausu lupatiņu visu ir rūpīgi jānoslauka, jo mitrumā nekāda elektrība nerodas. Tikai tad var radīt elektrību. Tagad zinātnieki saka: tur augšā ir mākoņi, tie berzējas viens pret otru un rada elektrisko dzirksteli, zibeni. – Jā, bet, mani kungi, katrs bērns varētu iebilst: jā, bet tev taču tieši mitrumu ir jānovērš, jo ja tavi aparāti ir mitri, tad taču elektrība nerodas! – To var iebilst katrs bērns. Tādas blēņas tātad tiek teiktas. Dabiski, ka nav vispār nekādas runas par to, ka tur augšā berzētos mākoņi.

            Bet iedomājieties, kad ūdens iztvaiko un paceļas augšā, tad tas arvien vairāk un vairāk nonāk garīguma reģionā, attālinās no garīgi tukšās vielas tur apakšā un iespiežas garīgumā tur augšā, un tas patiešām ir gars, kas rada šo elektrisko dzirksteli, zibeni. Proti, arvien vairāk un vairāk paceļoties augšā, mēs ieejam garīguma reģionā. Zeme tikai tuvumā ir materiāla. Tālāk augšā to aptver garīgais. Tur mēs patiešām tātad ieejam garīgajā. Un tā tas ir, ka tajā momentā, kad ūdens tvaiki paceļas augšā un nonāk garīgā reģionā, tad no gara var rasties zibens. Ūdens augšā kļūst garīgs un atkal sablīvējies nāk lejā. Tātad, nodarbojoties ar dabas apskatiem, arī ir tomēr jānonāk līdz garam. Un tikai tad, ja garīgo vispār negrib ņemt vērā, nonāk pie visādām tādām absurdām lietām, kādas ir tās, ko es jums stāstīju par lidošanas sapni, vai ķirzakas asti, vai zibeni. Visur var redzēt, ka dabu nevar izskaidrot, ja vispirms neiedziļinās garīgajā.

            Tagad jūs varat noskaidrot arī šo: ja cilvēks stāv uz zemes, tad īstenībā viņš no apakšas uz augšu vienmēr ir tāds, ka ir radniecīgs garīgajam apakšā; tur viņš var ienirt kā peldētājs. Tātad, kad mēs naktī ar savu astrālo ķermeni un savu Es izejam ārā no fiziskā ķermeņa un ēteriskā ķermeņa, tad mēs īstenībā visur ieejam cietajā apkārtnē. Mēs sasaistāmies ar to, kas ir ciets, jo gaisveidīgajā mēs nevaram tikt iekšā, un patiešām ceļojam apkārt cietajā.

            Bet šai apkārtceļošanai cietajā, tai ir liela nozīme. Ja mēs, kā es jums tikko teicu, izturamies pret siltumu pareizajā veidā, tad mēs nonākam pie tā, ka varam redzēt garīgās būtnes gaisā. Bet kad mēs naktī izejam ārā no sava ķermeņa un kā gars sasaistāmies ar zemesveidīgo, tad var būt tā, ka mums pamostoties vēl vienmēr ir kaut kas no tā, ko mēs esam izjutuši iekšā cietajā Zemes vielā. Tad mūsos vēl kaut kas ir iekšā; mūsu dvēseliskajā kaut kas ir iekšā.

            Nu, tas ir kaut kas ārkārtīgi interesants. Jo jūs jau būsiet pamanījuši: kad pamostas, tad pavisam klusi var dzirdēt skaņas. Un ja jūs īsti pievēršat tam uzmanību mošanās brīdī, tad piedzīvosiet to īpatnējo, ka teiksiet: liekas, kāds klauvēja pie durvīm! – Tas ir tiešām īpatnēji: ja ar savu dvēseli iedzīvojas gaisā, tad kaut ko saskata, tad rodas tēli, bildes. Bet ja ar dvēseli iedzīvojas cietajā, vieliskajā, kā peldētājs ienirst ūdenī, tad izjūt skaņas. Un tieši tas ir tas ārkārtīgi svarīgais, ka visas cietās vielas nemitīgi skan, kuras tikai nedzird, jo nav tajās iekšā. Katrā cietā vielā nepārtraukti ir toņi, skaņas, un tieši to dzird pamostoties, jo tad vēl pa pusei ir tajā iekšā.

            Bet šīs skaņas noteikti var kaut ko nozīmēt, un tas ir pilnīgi pareizi, ka, ja, piemēram, kāds tālumā ir nomiris un cilvēks pamostoties dzird kaut kā klauvēšanu pie durvīm, tas ir saistībā ar nomirušo. Tikai cilvēks, dabiski, nav spējīgs šīs lietas pareizajā veidā izskaidrot. Jo padomājiet: jūs taču neviens neprastu lasīt, tātad nespētu izskaidrot burtus uz papīra, ja jūs nebūtu to mācījušies. Tikpat maz jūs spējat izskaidrot to brīnumaino, kas tur darbojas, kad pamostoties dzird skaņas. – Jums arī nav jāiedomājas, ka tieši tas mirušais stāv aiz durvīm un klauvē ar saviem pirkstiem. Bet mirušais, kas pirmajās dienās pēc nāves vēl ir klāt uz Zemes, viņš dzīvo cietajos ķermeņos. Un tas ir kas tāds, kam jums nemaz nav jāšķiet brīnumaini, ka tieši saistībā ar cieto rodas toņi, kā tas vienmēr ir ticis stāstīts tajos laikos, kad vēl pievērsa vairāk uzmanības šādām lietām. Ka cilvēkiem rodas nojausma, ja kāds tālumā nomirst, tam ir sava labā nozīme. Cilvēks ir nomiris. Ar savu dvēseli viņš iesākumā vēl ir saistīts ar cieto zemes valstību. Tur rodas toņi, kas nāk no viņa. Cilvēks pamet Zemes esamību skanot. To jūs, dabiski, varat tikpat labi dzirdēt tālumā, kā jūs tālumā varat lasīt, ko kāds izdod Amerikā. Telegrammu var lasīt arī Amerikā. Šādas tālās iedarbības caur Zemes vielu pastāv, pastāv uz Zemes, tās ir vienmēr. Un tajos laikos, kad tieši pievērsa uzmanību šādām lietām, pilnībā zināja par garīgā kopsakarību ar zemesveidīgo. Tā nav tikai pasaka, tas patiešām ir kaut kas, kas senākajos laikos tika uztverts. Tātad jūs redzat, te nonāk pie pilnīgi noteiktām lietām, kas mūsdienās skaitās māņticība, bet ko var pierādīt tikpat zinātniski, kā arī citas zinātniskās lietas.

            Tikai šīs lietas arī ir precīzi jāzina. Jo redziet, ja nonāktu līdz tam, ka varētu uztvert gaisā garīgās būtnes, ja tātad cilvēki nebūtu tik gaudulīgi, kādi viņi šodien ir – jūs taču zināt, jo civilizētāki cilvēki kļūst, jo gaudulīgāki viņi paliek savā ziņā, un tie, kam darba dēļ iznāk dzīvot šausmīgā nemierā, kņadā, tiem nav laika darbā laikā uztvert garīgo pasauli – tad viņiem garīgā pasaule, kas dzīvo gaisā, nepaslīdētu garām nepamanīta. Bet tas, ka gaisā redzētu garīgās būtnes, tas īstenībā nemaz nebūtu bīstami. To varētu bez lielām pūlēm uztvert katrs cilvēks, tam nemaz nekļūstot viņam bīstami.

            Bet šī saklausīšana, ja tā pārņem cilvēku pārāk spēcīgi, ja viņš pārāk spēcīgi nonāk stāvoklī, kad visu ko sadzird, tad tas cilvēkam kļūst bīstami. Tā lieta ir šāda: ir tādi cilvēki, kuri pamazām nonāk stāvoklī, kad saklausa visvisādus vārdus. Viņiem tiek teiktas visdažādākās lietas. – Šie cilvēki ir ceļā uz vājprātu. Īstenībā nekad, tā redzot garīgās būtnes, ja meklē tās gaisā, nedraud briesmas. Kāpēc? Jā, man to jums jāpasaka ar kādu līdzību: ja jūs braucat ar laivu un iekrītat ūdenī, tad varat noslīkt. Ja kāds velk jūs uz augšu, tad jūs gan arī varat piedzīvot visu iespējamo, bet noslīkt jūs nevarat. – Tāpat ir, ja cilvēka dvēsele iziet ārā uz augšu un visu ko redz. Tur tai nekas nevar notikt. Ja tā dodas uz leju cietajā matērijā, tad gan tā var, gribētos teikt, garīgi noslīkt. Un šī garīgā noslīkšana iestājas, ja cilvēks tā pazaudē savu apziņu, ka iekšēji viņam tiek teiktas visdažādākās lietas. Un tas ir tas sliktais. Redziet, ja cilvēks redz garīgo ārēji, jā, tad tas ir tieši tāpat, it kā viņš staigātu apkārt pasaulē un nebaidās no krēsla, kuru redz, tāpat viņš arī pamazām un pakāpeniski vairs nebaidās no ārējā garīgā, viņam tas pat tīri labi patīk. Bet tas, kas tiek saklausīts iekšēji – mēs taču ienirstam cietajā zemē ar visu mūsu garīgo un visu mūsu dvēselisko – kas tur iekšēji tiek saklausīts, tas var pārņemt pilnībā. Tad tajā noslīkst, tad pārstāj būt cilvēks. Tādēļ vienmēr ar zināmu modrību jānoraugās uz cilvēkiem, kuri saka, ka viņiem iekšējas balsis saka dažādas lietas. Tas vienmēr ir kaut kas bīstams. Tikai tas, kurš patiešām jau pavisam stingri stāv garīgajā pasaulē un zina to, tas zina, kas tur īstenībā tiek pateikts: ka tur nekad nav īpaši augstas garīgās būtnes, kas tur runā, bet īstenībā tās vienmēr ir tās būtnes, kas drīzāk ir zemākā veida. Redziet, mani kungi, es jums šīs lietas tagad pasaku pavisam objektīvi tādēļ, lai jūs redzētu: cilvēkam patiešām ir jānonāk pie pavisam citādas ārpasaules uztveres, ja grib iekļūt garīgajā pasaulē.

            Dabiski, ka ir cilvēki, kuri saka: jā, kāpēc tad gari to ir iekārtojuši tik neērti, lai mēs varētu viņus iepazīt? – Jā, bet padomājiet, kāda būtne būtu cilvēks, ja viņam nemaz nebūtu jāpiepūlās, lai iekļūtu garīgajā pasaulē, ja viņš vienmēr jau būtu tajā! Viņš būtu tīrs garīgais automāts. Tikai tādējādi rodas īstās attiecības ar garīgajām būtnēm, ka ir jāpiepūlas. Un tas maksā vislielāko iekšējo piepūli, lai varētu pētīt garīgo pasauli.

            Tas, dabiski, ir viegli, iekārtoties pie laboratorijas galda un veikt tur dažādus mēģinājumus, ir viegli graizīt līķus un tur visu ko iepazīt, bet tas prasa patiešām spēcīgu iekšējo darbu, lai tiešām iekļūtu garīgajā pasaulē. Šim darbam mūsdienu izglītotā pasaule ir par slinku. Un tieši šī slinkuma dēļ īstenībā cilvēki arī vienmēr tad saka: es izdarīju vingrinājumus no “Kā sasniegt atziņas no augstākajām pasaulēm?”, bet neko neieraudzīju. – Ļaudis iedomājas, ka viņiem tam jātiek dotam ārēji, ka viņiem nav tā lieta jāizstrādā iekšēji. Mani kungi, tieši tas ir tas, ka cilvēki šodien grib, lai viņiem visu parāda priekšā! Es jums jau esmu teicis: cilvēks šodien gribētu visu nofilmēt, viņš no visa grib uztaisīt filmu, lai tas viņam nāktu ārēji.

            Ja grib pareizi garīgi attīstīties, tad visur ir jāskatās uz to, ka, kaut ko uzņemot no pasaules, tas ir jāizstrādā. Tādēļ pie garīgā vairāk nonāks tie, kuri nākotnē pēc iespējas izvairīsies no tā, lai viņiem visu nofilmētu priekšā, bet gribēs tiešām daudz domāt līdzi, kad viņiem tiek runāts par pasauli. Un redziet, es jums nedemonstrēju nekādu filmu. Dabiski, ka tam arī nav laika, bet ja arī laiks būtu pietiekami, es nemēģinātu šo lietu demonstrēt kā filmu, bet gan es jums uzzīmēju zīmējumus, kas rodas tajā momentā, kur jūs varat redzēt, ko es gribu ar katru vilcienu, kur jūs varat domāt līdzi. Tas arī ir tas, ko ir jāienes arī mūsu bērnu audzināšanā: pēc iespējas maz gatavu zīmējumu, pēc iespējas daudz tā, kas rodas tajā acumirklī, kur bērns redz katru līniju, kas rodas. Līdz ar to bērns iekšēji strādā līdzi, līdz ar to tiek ierosināta cilvēka iekšēja līdzdarbība, kas tad noved pie tā, ka viņi vairāk iedzīvojas garīgajā un tā savukārt rodas vairāk sapratnes par garīgo. Bērniem arī nevajadzētu izklāstīt priekšā veselas gatavas teorijas, jo tad viņi kļūst dogmatiski. Galvenais ir aizvadīt viņus līdz pašu darbībai. Līdz ar to arī viss viņu ķermenis kļūst brīvāks.

            Tagad es gribētu, jo tas arī bija ietverts vienā no jautājumiem, iztirzāt jums vēl kaut ko citu. Jūs varbūt jau esat dzirdējuši, ka kartupeļi Eiropā ir ievesti tikai pirms zināma laika. Cilvēki Eiropā ne jau vienmēr bija kartupeļu ēdāji.

            Te gan ir noticis kāds īpatnējs atgadījums. Redziet, ir kāds leksikons, pie kura es pat arī esmu strādājis līdzi, bet ne pie tā raksta, par kuru es tagad runāju. Tur ir rakstīts kaut kas komisks, proti, visur tiek teikts, ka kartupeļus Eiropā esot ievedis kāds Drake, un tas esot viņa lielais nopelns. – Offenburgā, ko tagad ir ieņēmuši francūži, ir arī piemineklis Drakem. Reiz man bija briesmīgi komiski, kad mēs paskatījāmies konversācijas leksikonā un tur tiešām bija rakstīts: Drakem Offenburgā ir uzcelts piemineklis, jo viņam maldīgi ir piedēvētas slava, ka viņš esot Eiropā ievedis kartupeļus! – Tātad, ja par kādu cilvēku it kā kaut kas tiek teikts, tad Eiropā viņam tiek uzcelts piemineklis! Nu bet par to es negribu runāt, bet gan es gribētu runāt par to, ka noteiktā laikā uz Eiropu ir tikuši atvesti kartupeļi.

            Paskatīsimies reiz uz kartupeli. No kartupeļa mēs īstenībā neēdam sakni. Proti, saknes ir šīs mazās lietiņas (tas tiek uzzīmēts). Ja te būtu kartupelis, tad te klāt ir šīs saknītes. Kartupelis pats ir šis nedaudz resnākais kāts. Tātad, kad aug kāds parasts augs, tad tam te ir saknes, un tur aug kāts. Bet ja kāts te sabiezinās, kā tas ir kartupelim, tad rodas tā saucamais gums, bumbulis. Bet tas īstenībā ir paresnināts kāts, tā ka kartupelī mums nav darīšana ar sakni, bet gan ar paresninātu kātu. Tātad, ievērojiet to labi: kad ēd kartupeli, tad ēd paresninātu kātu. Savu uzturu tad galvenokārt iegūst no paresnināta kāta. – Tagad mums ir jājautā: kāda tam ir nozīme cilvēkiem, ka viņi ar kartupeļiem, kas ir tikuši ievesti Eiropā, galvenokārt ēd paresninātu kātu?

            Ja jūs apskatāt visu augu, tad tas sastāv no saknēm, kāta, lapām un ziediem. Tas ir ļoti īpatnēji ar augu: saknes tur lejā kļūst ļoti līdzīgas augsnei un satur daudz sāļu, un zieds tur augšā kļūst ļoti līdzīgs siltajam gaisam. Tur tas ir tā, it kā ziedā nemitīgi tiktu vārīts saules siltums. Tādēļ zieds satur eļļas un taukus, proti, eļļas. Tā ka mums apskatot augu, apakšā ir sāļi, kas nosēžas. Saknes ir bagātas ar sāļiem, ziedi ir bagāti ar eļļām.

            Nu, sekas tam ir, ka mēs, kad ēdam saknes, ievadām savās zarnās daudz sāļu. Šie sāļi atrod ceļu līdz pat galvas smadzenēm un ierosina mūsu smadzenes. Tātad sāļi ierosina mūsu galvas smadzenes. Un piemēram, ja kāds cieš nevis no migrēnas veida galvassāpēm, bet gan no tādām galvassāpēm, kas piepilda galvu, tad ir pavisam labi, ja viņš uzēd saknes. Jūs varat arī redzēt, kā daudzas saknes satur zināmu sāļu asumu.

         To jūs varat noteikt pēc garšas. Bet ja jūs ēdat ziedus, tad tur augs īstenībā jau ir pa pusei vārīts. Tur ārā jau ir eļļas; tas ir kas tāds, kas galvenokārt ieeļļo kuņģi un zarnas, tām ir iedarbība uz ķermeņa apakšējo vēdera daļu. To ir jāņem vērā arī ārstam, kad viņš paraksta kādu tēju. Vārot tēju no ziediem, nekad nevarēs panākt spēcīgu iedarbību uz galvu; turpretī novārot saknes un dodot to dzert slimajam, notiks spēcīga iedarbība uz galvu. Tātad redziet, ja cilvēkā mums ir jāiet no vēdera uz galvu, no apakšās uz augšu, tad augā mums ir jāiet pa pretējo ceļu, no zieda uz saknēm. Auga saknes ir radniecīgas galvai. Auga zieds ir radniecīgs zarnām un pārējam tur. Ja mēs to apdomājam, mums zināmā mērā ataust gaisma par kartupeļu nozīmi. Jo kartupeļiem ir bumbuļi; tas ir kas tāds, kas īsti nav kļuvis par sakni. Tātad, ja ēd daudz kartupeļus, tad īstenībā galvenokārt ēd augus, kas nav īsti kļuvuši par sakni. Ja tātad aprobežojas ar kartupeļu ēšanu un ēd pārāk daudz kartupeļu, tad galva nesaņem pietiekami. Tas paliek lejā gremošanas traktā. Tātad tas ir tā, ka ar kartupeļu ēšanu cilvēki Eiropā ir atstājuši novārtā savu galvu, savas smadzenes. Šo kopsakarību ierauga tikai tad, ja nodarbojas ar garazinātni. Tad saka sev: kopš Eiropā arvien vairāk un vairāk virsroku ir guvis šis kartupeļu uzturs, kopš tā laika cilvēka galva ir kļuvusi nespējīga.

            Un kartupeļi galvenokārt ierosina mēli un rīkli. Kad mēs kartupeļa augā ejam lejā, tad nenoejam pilnībā līdz saknei. Tāpat ir ar cilvēku: ja mēs neuzejam līdz galvai pilnībā un paliekam pie mēles un rīkles, tad tos kartupeļi ierosina īpaši, un tādēļ kartupeļi kā piedeva ēdienam ļaudīm ļoti garšo, jo tas ierosina to, kas ir zem galvas un galvu atstāj nenoslogotu.

            Ja ēd sarkanās bietes, tad, mani kungi, rodas briesmīgas ilgas daudz domāt. To cilvēks dara pavisam neapzināti. Kad ēd kartupeļus, tad faktiski rodas ilgas tiešām drīz ēst atkal. Pēc kartupeļiem tik ātri atkal rodas izsalkums, jo tie neaiziet pilnībā līdz galvai. Sarkanās bietes ļoti ātri rada sāta sajūtu, jo tās patiešām, kas ir svarīgi, iet līdz galvai, un galva ir svarīgākais, jo tā tiek caurausta ar darbīgumu, kad bietes pa īstam aiziet galvā. Tas cilvēkiem, dabiski, ir briesmīgi nepatīkami, ka ir jādomā, un tādēļ viņi dažreiz vairāk mīl kartupeļus nekā sarkanās bietes, jo kartupeļi nerosina domāšanai. Tad paliek slinks. Tie neierosina domāšanai, tad paliek slinks domāšanā. Turpretī sarkanās bietes ļoti stipri ierosina domāšanu, jo tā ir īsta sakne. Tās ļoti stipri ierosina domāšanai, bet ierosina tā, ka īstenībā gribas domāt, un ja negribas domāt, tad sarkanās bietes nemīl. Ja ir vajadzīgs kāds ierosinājums domāšanai, tad it īpaši jāizmanto sāļo ierosinājumu, pamudinājumu, piemēram, no rutkiem. Ja kāds nav sevišķi rosīgs galvā, tad viņam tas nāk par labu, jo domas tiek nedaudz iekustinātas, ja ēdienam pievieno rutkus.

            Tā jūs redzat, ka parādās šī īpatnējā lieta: var sacīt, ka rutki ierosina, pamudina domāšanu. – Un nemaz nav pašam jābūt ļoti darbīgam domāšanā; domas taču nāk, ja ēd rutkus, tik spēcīgas domas, ka tās vēl pat rada pavisam varenus sapņus. Kurš ēd daudz kartupeļus, tad nerodas spēcīgas domas, turpretī rodas sapņi, kas rada grūtumu. Un tas, kuram tātad nepārtraukti jāēd kartupeļus, tas īstenībā nemitīgi būs noguris un nemitīgi gribēs gulēt un sapņot. Tādēļ tam ir liela kultūrvēsturiska nozīme, liela vēsturiska nozīme, kādus pārtikas līdzekļus cilvēki īstenībā dabū.

            Te jūs, mani kungi, varētu teikt: jā, bet tā lieta taču ir tāda, ka mēs taču īstenībā pilnīgi un galīgi dzīvojam no vielas! – Un tomēr tā nav taisnība. Es jums jau bieži esmu teicis: mums cilvēkiem apmēram ik pēc septiņiem gadiem ir jauns ķermenis. Tas atjaunojas nemitīgi. Tas, kas bija mūsu ķermenī kā viela pirms astoņiem vai desmit gadiem, tā mūsos tagad vairs nav. Tas ir ārā. To mēs esam nogriezuši kopā ar nagiem, nogriezuši līdz ar matiem, tas ir gājis ārā līdz ar sviedriem. Tas iet ārā. Šis tas iziet tiešām ātri, šis tas lēni, bet iet ārā.

            Kā tad īstenībā būtu jāiztēlojas šī lieta ar cilvēku? Redziet, to būtu jāiztēlojas apmēram tā – es to uzzīmēšu shematiski, (sarkanā krāsa) – Te būtu cilvēks (gaiši). Tagad cilvēks nemitīgi izdala vielu un nemitīgi uzņem jaunu vielu (zilās bultas). Tā ka tātad domā: pa muti viela nāk iekšā, caur dibenu un ar urīnu viela atkal iet ārā, un cilvēks ir kā tāda caurule. Viņš uzņem vielu ēdot, patur to kādu laiku sevī un tad atkal izmet ārā. – Apmēram tā iedomājas cilvēka uzbūvi.

            Bet īstajā cilvēkā nenonāk nekas no Zemes vielas, pilnīgi nekas. Tie ir tikai maldi, šķietamība. Proti, tā lieta ir šāda. Kad mēs, teiksim, piemēram, ēdam kartupeļus, tad runa nemaz nav par to, lai uzņemtu kaut ko no kartupeļiem, bet gan kartupeļi tikai ir kaut kas, kas mūs ierosina, ierosina žoklī, rīklē un tā tālāk. Tur visur iedarbojas kartupeļi. Un tad mūsos rodas spēks šos kartupeļus atkal izdzīt ārā, un kamēr mēs tos dzenam ārā, mums no ētera, nevis no cietās vielas, nāk tas (gaišās bultiņas), kas izveido mūsu ķermeni septiņu gadu gaitā. Mēs īstenībā veidojamies ne jau no Zemes vielas. Ko mēs ēdam, to mēs ēdam tikai tādēļ, lai rastos ierosinājums. Īstenībā mēs izveidojamies no tā, kas ir augšā. Tā ka tas viss, ko cilvēki iedomājas, ka tur nākot iekšā uzturs un ka tur barība atkal iznākot ārā, un pa visu kaut kas paliek iekšā, tā nemaz nav; tas viss ir tikai pamudinājums, ierosinātājs. Tur nāk pretspēks no ētera, un mēs veidojam visu savu ķermeni no ētera. Viss, kas mūsos ir, nev veidots no Zemes vielas. Redziet, kad mēs pagrūžam un tas atkal grūžas atpakaļ, tad mēs otro grūdienu nedrīkstam sajaukt ar pirmo grūdienu. Jūs nedrīkstat faktu, ka mums ir vajadzīga barība, lai mēs nesāktu slinkot sava ķermeņa atjaunošanā, sajaukt ar to, ka mēs šo barību uzņemam sevī.

            Tagad ir tā, ka protams var iestāties neregularitātes. Proti, ja mēs uzņemam pārāk daudz barības, tad šī barība paliek pārāk ilgi mūsos. Tad mēs savācam sevī neattaisnotu vielas daudzumu, kļūstam korpulenti, resni un tā tālāk. Ja mēs uzņemam pārāk maz, tad ir pārāk maz ierosinājuma un mēs pārāk maz uzņemam to, kas mums ir vajadzīgs, no garīgās pasaules, no ēteriskās pasaules.

            Bet tas ir kaut kas tik svarīgs, mani kungi, ka mēs nemaz neveidojamies no Zemes un tās vielām, bet gan ka mēs veidojamies no tā, kas ir ārpus Zemes! Ja tas ir tā, ka septiņos gados viss ķermenis tiek atjaunots, tad arī sirds tiek atjaunota (sarkanā krāsā). Tātad sirds, ko jūs esat nesuši sevī pirms astoņiem gadiem, tās jūsos vairs nav, tā ir tikusi atjaunota, atjaunota ne jau no Zemes vielas, bet gan no tā, kas gaismā aptver Zemi. Kopā sablīvēta gaisma ir jūsu sirds! Jūsu sirds patiešām ir sablīvēta kopā no Saules gaismas. Un tas, ko jūs uzņēmāt ar ēdienu, tas tikai ir devis ierosmi tam, lai jūs tiktāl saspiestu kopā Saules gaismu. Visus savus orgānus jūs izveidojat no tā, kas ir izgaismotā apkārtne, un ka mēs ēdam, ka mēs uzņemam barību, tas nozīmē tikai ierosinājumu.

            Redziet, vienīgais, ko mums dod uzturs, ir, ka mūsos ir sava veida iekšējs atzveltnes krēsls. Mēs jūtam sevi, caur to parastajā dzīvē nonākam pie Es-sajūtas tādējādi, ka mūsos ir fiziskā matērija, fiziskā viela. Mēs sajūtam sevi tieši tāpat, kā apsēžoties atzveltnes krēslā. Tad taču jūs arī sajūtat atzveltnes krēslu, kas spiež uz jums. Un tāpat jūs jūtat savu ķermeni, kurš nemitīgi spiež uz to, ko jūs esat izveidojuši no pasaules Visuma. Kad jūs guļat, jūs to nejūtat, jo tad jūs esat ārā no sevis. Jūs jūtat savu ķermeni; tas ir sava veida atpūtas dīvāns, kas jums ir izveidots, vienam cietāks, ja viņš ir kaulains, citam mīkstāks. Tas ir sava veida atpūtas dīvāns, kurā cilvēks atguļas, un ir taču arī sajūtama atšķirība starp mīkstu atspergultu un koka lāviņu! Un tāpat cilvēks sajūt atšķirību tajā, kas viņā ir ciets un mīksts. Bet tas nav īstenais cilvēks, bet gan īstenais cilvēks ir tas, kas tajā sēž iekšā.

            Tad nākamajā reizē es jums izskaidrošu, kā tas ir saistīts ar augstāko izziņu. Proti, cilvēki, kuri mūsdienās grib izzināt, nemaz nenodarbojas ar cilvēcisko darbību, bet gan nodarbojas tikai ar to, ko viņiem piedāvā šis atzveltnes krēsls.

RITMI KOSMOSĀ UN CILVĒKĀ

************

DIVPADSMITĀ LEKCIJA

Dornaha, 1923.gada 20.jūlijs

Cilvēciskā un kosmiskā elpošana – Zemes gaismas elpošana – Apaugļošanās augiem un cilvēkiem; ūdens apaugļošana ar zibeni

Par kataleptiskiem stāvokļiem. Hansena hipnotiskie un posthipnotiskie eksperimenti. Galva domā lēni, vēders ātri. Pretēju stāvokļu izlīdzināšana. Cilvēks dzīvo tik daudz dienu, cik ieelpu izdara dienā. Zemes gaismas elpošana. Ja pārsvarā ir galvas elpošana: gribas sastingums, ja pārsvarā ir vēdera elpošana: domu bēgšana. Sievišķais organisms līdz ar apaugļošanos uzņem savā elpošanas procesā visu pasauli. Gaisma, kas mums nāk no Visuma, apaugļo auga ziedu. Ūdens apaugļošana no Visuma ar gaismu un siltumu – tas ir redzams zibenī. Kataleptiski stāvokļi: saknēm līdzīgi, vienmēr pļāpājoši cilvēki: līdzīgi ziedam. 25920 gadus Zeme dzīvo tāda, kāda tā tagad ir; mēs tagad esam nedaudz pāri pusei.

            Ja vēl nedaudz turpina domu, ko mēs iztirzājām iepriekšējā reizē, tad nonāk pie sekojošā. Tajā laikā, kad es vēl biju jauns, vēl ļoti jauns, tad lielu ievērību radīja kāds apkārtceļojošs hipnotizētājs, kurš sniedza savus priekšnesumus ar cilvēkiem. Nevajadzētu gan īpaši slavēt šādus ļaudis, kuri ārkārtīgi nopietnas lietas rāda publikai teatrālā veidā, un es itin nemaz negribu skandēt kādu īpašu slavas himnu Hansenam, kurš septiņdesmitajos, astoņdesmitajos gados, proti, pagājušā gadsimta astoņdesmitajos gados sniedza teatralizētus priekšnesumus jomā, ko tolaik zinātne vēl vispār nebija apskatījusi, par ko tolaik zinātne vēl vispār neko nezināja. Bet lai kā tas būtu, kopš tā laika zinātne tieši šo Hansena teatralizēto priekšnesumu ietekmē nodarbojas ar šo priekšmetu.

            Es gribētu jums vispirms izstāstīt kādu eksperimentu, ko Hansens pēc tam, kad tas ilgi bija aizmirsts, atkal demonstrēja izbrīnētajai publikai. Viņš paņēma divus krēslus, uzstādīja tos noteiktā attālumā (tas tiek uzzīmēts), tad nohipnotizēja kādu cilvēku vienkārši ar savas personības iespaidu, kā saka, tātad noveda viņu tiktāl, ka iesākumā šis cilvēks nonāca miegainā stāvoklī – bet tādā miegainā stāvoklī, kas ir daudz dziļāks nekā parasts miegs – tad viņš varēja ņemt šo cilvēku un noguldīt tā, ka galva bija uz viena krēsla un pēdas uz otra krēsla. Jūs jau ziniet, ja to mēģina izdarīt ar cilvēku pie pilnas apziņas, tad viņš nokrīt starp abiem šiem krēsliem. Šis cilvēks vispirms nekrita starp krēsliem, bet gan palika tur guļam stīvs kā slotas kāts. Bet ar to vēl nepietika. Hansens, kurš bija ļoti korpulents, smags cilvēks, tagad piegāja klāt un pavisam droši nostājās perpendikulāri šim cilvēkam uz vēdera. Tur nu augšā stāvēja smagais Hansena kungs. Cilvēks pat nepakustējās, bet palika guļam kā dēlis, kaut arī uz viņa stāvēja Hansens.

            Tas tātad ir kas tāds, ko pilnībā var izdarīt, kas kopš tā laika bieži tika darīts un par ko zinātne vairs nešaubās, kamēr agrāk tā par to nekā nezināja, un tai bija jāļauj īstenībā ne sevišķi simpātiskajam Hansena kungam sevi pamācīt. Redziet, cilvēks, kurš ir šādā stāvoklī, par tādu saka, ka viņš ir kataleptiskā stāvoklī.

            Ja notiek kaut kas tāds, ka viens var gulēt kā koka dēlis un cits par uzkāpt uz viņa, un tas notiek tik pārejoši, ka to izpilda citas personības ietekmē, nu, tad tas ir eksperiments, tad tas nav tik īpaši briesmīgi. Bet mēs varam teikt, ka nelielā mērogā šis stāvoklis pilnībā ir sastopams arī dzīvē. Tas dažreiz ir vērojams. Dabiski, ka to tad faktiski novēro tikai tie cilvēki, kuri veic ārstnieciskus novērojumus. Un tas ir novērojams tad, ja cilvēku piemeklē kāda noteikta slimība, ko sauc par garīgo slimību.

            Tā piemēram, ir cilvēki, kuri nonāk līdz tam, ka iepriekš bijuši ļoti izlēmīgi cilvēki, noderīgi savā profesijā, pēkšņi sāk domāt tā, it kā viņiem visas domas būtu iesalušas. Var gadīties, ka kāds cilvēks regulāri katru rītu, teiksim, pulksten astoņos ir devies uz savu darbu. Viņš ir īstajā laikā piecēlies un tā tālāk. Pēkšņi viņam ļoti iepatīkas būt gultā. Viņš grib piecelties, bet nespēj rast gribu, lai pieceltos. Un ja nu tomēr iedarbojas bailes – pulkstenis ir viņam blakus, ir noteiktais laiks – un tad viņš beidzot ir piecēlies, tad viņam nepietiek gribas brokastot, tad atkal, lai dotos ceļā. Galu galā viņš nonāk līdz tam, ka vienmēr pašam sev jāsaka: es to nevaru, es to nevaru – galu galā sāk uzvesties kā tāds celms, neko nespēj uzsākt. Un tad tas var iet tiktāl, ka cilvēks nonāk tādā stāvoklī, kas ir redzams arī ķermeniski: viņš ir stīvs. Ja agrāk viņš ir ātri kustinājis rokas, tad tagad kustina tās lēni, ja agrāk viņš gāja palēkdamies, tad tagad ir grūti pēc viena soļa spert nākamo. Viss cilvēks paliek stīvs un smags. Tas ir kas tāds, kas kā slimība cilvēkam dažreiz parādās jau agrā jaunībā.

            Tas ir tas pats stāvoklis, tikai ne tik spēcīgs un ka tas neiestājas pēkšņi, bet gan pavisam lēnām. Dabiski, ka viņu nevar tādā pašā veidā, kad cilvēks sāk palikt kataleptisks, tūlīt nolikt uz diviem krēsliem un vēl uzkāpt vai uzsēsties virsū , bet viņš tomēr paliek tāds, ka vairs īsti nespēj pārvaldīt savu ķermeni.

            Tas ir viens stāvoklis. Bet Hansens cilvēkiem demonstrēja vēl arī citus eksperimentus, kas vēlāk vienmēr ir tikuši atdarināti, kuriem kopš tā laika uzmanību ir pievērsusi arī zinātne. Pirms diletants un aktieris Hansens nepievērsa tam uzmanību, zinātne ar to nenodarbojās. Šie stāvokļi bija sekojoši: Hansens lūdza uznākt uz skatuves kādu no publikas. Dumji ļautiņi teica, ka tas esot bijis iepriekš norunāts, bet tās, dabiski, ir blēņas. Viņš īsto personību, ko varēja izmantot, saskatīja publikā. Tas ne ar katru labi izdodas; tāpēc viņš bija iemanījies pamanīt, kurš tam ir piemērots. Tad nu viņš lūdza vienam cilvēkam no publikas uznākt uz skatuves un veica savu personīgo ietekmi. Viņš nostājās priekšā, stingri uz zemes ar savām kājām, kuras bija ļoti resnas. Skatiens viņam bija tāds, par kuru šķita, ka tas, no priekšas nākot, mugurpusē atkal iziet ārā, tātad caururbjošs skatiens, kā saka. Un acis viņš vienmēr turēja tā (tas tiek uzzīmēts), redziet: kad viņš skatījās uz kādu cilvēku, tad acis palika tādas, ka augšā un apakšā bija redzams acs baltums. Ja parasti plakstiņš nosedz baltumu, tā ka baltums virs un zem acs zīlītes nav redzams, tad viņam bija tā, ka ar līdz ar to skatiens vēl kļuva īpaši, kā saka, fiksējošs.

            Nu, tas tad uz cilvēku, ko viņš tur bija izvēlējies kā savu upuri, atstāja milzīgu iespaidu; tas jau sāka, kā saka, palikt nedaudz neapzināts, zaudēt samaņu. Apziņa viņam aizslīdēja, bet iestājās kaut kas pavisam īpatnējs. Hansens tad teica: Jūs tagad nevarēsiet izkustēties no vietas. Jūsu kājas ir kā piesietas zemei! – Cilvēks pamēģināja – un netika ne no vietas, nevarēja paspert ne soli. Vienkārši nevarēja, bija jāpaliek stāvam. Tad Hansens piemērotiem upuriem teica: jums jānometas ceļos! – Cilvēks nometās ceļos. Redziet, tur augšā parādās eņģelis. – Cilvēks salika rokas kā lūgšanā, briesmīgi savilka seju un skatījās augšā uz eņģeli. To visu Hansens darīja ar cilvēkiem, kurus izraudzījās par saviem upuriem. Dabiski, ka viņš izvēlējās nedaudz vāji apzinošos cilvēkus, bet ar tiem viņš šīs lietas varēja darīt un darīja to publikas priekšā. Šīs lietas nebija krāpšanās – daudzi arī apgalvoja, ka viņš esot blēdis – bet tās bija lietas, kas kopš tā laika ir atkārtotas zinātniskos institūtos un atzītas par patiesām.

            Vēl viņš darīja arī, piemēram, sekojošo. Viņš paņēma krēslu un nolika to tam, kurš bija tāds, ka tam vairs nebija nevienas savas domas, bet tikai tās, kuras iedvesa Hansens. Tad Hansens nostājās un teica: Te ir ābols! – Āboli ir ļoti labi, āboli ir garšīgi. Bet viņš paņēma kartupeli, iedeva to, un cilvēks koda tajā ar milzīgu labpatiku un apēda šo kartupeli kā ābolu. Tātad Hansens varēja cilvēkiem ne tikai iestāstīt, ka viņi redz eņģeli, bet varēja arī iestāstīt, ka kartupelis ir ābols, un tas tika apēsts kā ābols. Tad viņš paņēma, piemēram, ūdeni un teica: tagad es tev dodu īpaši saldu vīnu! – O, varēja redzēt, kā cilvēks izbauda šo saldumu! – Šādus mēģinājumus Hansens izdarīja. Tas bija otrs viņa demonstrējumu veids.

            Ko tad viņš izdarīja ar cilvēku, kas tā rīkojās? Viņš paralizēja gribu. Šim cilvēkam vairs nebija nekādas gribas. Cilvēkiem, ar kuriem viņš izrīkojās tā, kā es tikko stāstīju, domas viņš tikai iedvesa. Viņiem bija jādomā tikai tā, kā domāja Hansens; ja viņš teica: tas ir ābols – un tā tālāk, atkarībā no Hansena gaumes, un ja viņš teica: tas ir eņģelis – tad viņi sekoja Hansena domām un redzēja eņģeli.

            Jā, redziet, Hansens varēja izdarīt vēl arī pavisam citas lietas. Piemēram, viņš darīja sekojošo: viņš lika iznākt no publikas kādam, kuru uzskatīja par īpaši piemērotu upuri, vispirms viņu nohipnotizēja, tas ir, padarīja tādu, ka cilvēkam vairs nebija nekādas savas apziņas, ka tas uzņēma visas domas, kuras viņam iedvesa Hansens. Tad teica: tagad paies desmit minūtes. Pēc desmit minūtēm es tevi pamodināšu. Tad tu aiziesi pie tā vīra, kas tur sēž aizmugurē stūrī un izvilksi viņam kā zaglis no kabatas pulksteni. – Tad viņš šo cilvēku vispirms pamodināja – pa to laiku Hansens bija ar citiem darījis visu iespējamo – tas kļuva nemierīgs, piecēlās, aizgāja pie aizmugurē stūrī sēdošā un izvilka viņam no kabatas pulksteni.

            Redziet, dabiski, ka parasti izvēlas latīniskus nosaukumus. Latīņu valoda, to es jums jau esmu teicis, vienmēr ir izmantojama loģikai; un tos eksperimentus, kurus es jums aprakstīju pirmos, nosauc par hipnotiskiem eksperimentiem, un šos, kad cilvēks jau ir pamodināts un pēc tam vēl dara to pašu – post nozīmē pēc – tos sauc par posthipnotiskiem eksperimentiem. Kopš tā laika runā par hipnozi un posthipnozi un zina, ka cilvēks var nonākt šādos stāvokļos.

            Bet šīs lietas norāda dziļi cilvēka dabā, jo vēlāk patiešām tieši šīs post-hipnotiskās lietas izplēta daudz plašāk. Ja kādu pietiekami dziļi nohipnotizē un pasaka: pēc trīs dienām tev ir jāizdara to un to – tad viņš to arī dara, ja ir tam piemērota persona. Šādi eksperimenti ir tikuši izdarīti.

            Tagad, vai nav tiesa, dzīvē šīs lietas neparādās tik asi. Bet, kā es jums to stāstīju par cilvēku, kurš vairs nespēj pakustēties, pavājinātā veidā tās tomēr parādās. Tas otrs stāvoklis, tas arī ir dzīvē sastopams. Gan jau jūs zināsiet ne tikai tādus cilvēkus, kas ir kā paralizēti un vairs neko nespēj iesākt, tātad zināmā mērā ir kataleptiski, bet zināsiet arī tādus, kuri pēkšņi – kaut arī agrāk, pamatā ņemot,  ir bijuši pavisam apdomīgi – kļūst milzīgi pļāpīgi. Vairs nemaz nevar izsekot, domas laužas kā no pārpilnības raga, viņi pļāpā, pļāpā, pļāpā. Ar viņiem ir tieši tāpat, kā ar cilvēkiem, kuri kartupeli apēd kā ābolu, tikai vienu reizi Hansens ir tas, kurš ietekmē, kamēr tie, kuriem šādā veidā rodas straujas domas, kam domas tā laužas ārā, ir atkarīgi paši no sava vēdera. Tas ir tas interesantais, ka paša vēders – es jums jau daudz esmu stāstījis par to, kā vēderā domā aknas un tā tālāk – domā daudz ātrāk nekā galva. Un ja cilvēks galvā paliek tik vājš, ka domām, kas nāk no vēdera, vairs neizrāda nepieciešamo pretestību, nepadara tās pietiekami lēnas, tad šīs domas šaujas ārā. Tātad šos cilvēkus nohipnotizē paša vēders.

            Tas vispār ir tas īpatnējais dzīvē: cilvēkam ir šie divi pretējie orgāni, galva un vēders. Abi domā. Bet tas nu reiz ir patiesi: galva domā lēni un vēders domā ātri. Galva domā daudz par lēnu un vēders daudz par ātri, bet jūs taču zināt: ja salej kopā kaut ko pavisam biezu ar pavisam šķidru, tad iznāk kaut kas vidējs. Tā tas ir arī cilvēkā: galvas stāvokļi padara lēnus vēdera stāvokļus, un vēdera stāvokļi padara ātrus galvas stāvokļus, un šādā veidā tas izlīdzinās.

            Redziet, tajā vispār balstās pasaules norises, ka viens otrā iedarbojas pretēji stāvokļi. Šajā ziņā tai, ko šodien dēvē par zinātni, vēl būs briesmīgi daudz jāmācās. Es gribu jums kaut ko pateikt tūdaļ. Pieņemiet, ka mums ir puslīdz normāls cilvēks. Kad šis cilvēks kļūst apmēram 72 gadus vecs – to arī jūs varat izrēķināt, es reiz jau esmu tam pievērsis jūsu uzmanību – tad viņš ir nodzīvojis 25 920 dienas. Tas ir 72 gadi. Tik daudz dienu normāli cilvēks dzīvo. Un ja jūs izmērāt cilvēka elpas vilcienus, saskaitāt, tad atklājas, ka viņš vienā dienā izdara tieši tikpat daudz elpas vilcienus. Tātad cilvēks, ja normāli dzīvo un viņa organisms iepriekš nav sagrauts – jo citādi viņš nevar sasniegt 72 gadu vecumu; ja kāds nenodzīvo 72 gadus, tad kaut kas ir bijis sagrauts – nodzīvo tik daudz dienu, cik ieelpu izdara vienā dienā. Tā cilvēks dzīvo. Viņš dzīvo tā, ka katru dienu no saules lēkta līdz nākamajam saules lēktam izdara 25920 elpas vilcienus, un parastajā dzīvē, sasniedzot patriarha vecumu, nodzīvo 25920 dienas.

            Jā, ko tad tas nozīmē: mēs normālā dzīvē, sasniedzot patriarha vecumu, nodzīvojam 25 920 dienas? Ko tas nozīmē? – Tas nozīmē, ka mēs 25 920 reizes uz Zemes izdzīvojam līdzi dienu un nakti. Mēs dzīvojam tam līdzi, mēs varam to izjust 25 920 reizes. Ko tad Zeme dara pienākot dienai un pienākot naktij? Jā, redziet, mani kungi, tieši tas ir tas svarīgais, ko nojauta jau Gēte un ko šodien var pateikt pavisam noteikti: kad sāk tuvoties diena, tad Zeme pievelk gaismas spēkus, pasaules spēkus tajā vietā, kur mēs tad esam. Otrajā puslodē tad ir citādi, tur ir pretēji, bet tā ir tā pati norise. Tātad Zeme un viss, kas ir Zemē, ieelpo gaismu; kad ir nakts, tā atkal izelpo. Ko mēs īsajā laikā starp ieelpu un izelpu darām ar gaisu, to Zeme izdara vienā dienā.

            Jūs tātad redzat, Zeme ir daudz lēnāka nekā mēs, šausmīgi daudz lēnāka. Mēs vienā dienā izdarām tik daudz elpas vilcienu, cik Zeme visā mūsu dzīvē. To jūs varat secināt. Ja tagad ieskatās precīzāk, tad cilvēkā atklājas kaut kas īpašs. Cilvēks elpo tā, ka asinīm ir vajadzīga šī elpošana. Asinis tiek radītas zarnās, tas ir, vēderā; tātad vēders ir tas, kas grib elpot tik ātri. Tādēļ mēs varam sacīt: cilvēka elpošana ir saistīta ar ķermeņa apakšdaļu, ar vēderu.

            Redziet, ja patiešām tikpat zinātniski, kā mūsu zinātne īstenībā tagad spēj izteikties tikai par vēderu, apskata galvu, tad galvā ir tā, ka tā īstenībā vienmēr nopūlas nedaudz atturēt elpošanu. Elpošana taču iesniedzas arī galvā. Galva gribētu elpot tā, ka saņem tikai vienu elpas vilcienu dienā, tā nemitīgi palēnina mūsu elpošanu. Galva grib elpot tikai tā, ka vienu reizi dienā ieelpo un izelpo, kamēr mēs ieelpojam un izelpojam apmēram četrās sekundēs. Galva īstenībā gribētu elpošanu palēnināt, padarīt daudz lēnāku. Tā ka mēs varam teikt: kosmisko elpošanu īstenībā izpilda galva; tikai elpošana nemitīgi traucas no ķermeņa augšā uz galvu, ātri, un atkal lēni elpošana no galvas kustas uz ķermeni. Tādēļ, ja jums ir cilvēks, kam ir paralizēta griba, kurš tātad ir kā sastindzis, kas viņam iestājas? Elpošana vēderā nav kārtībā, pavisam lēnā galvas elpošana grib izplatīties visā ķermenī. Tā nu nabaga puisis tur guļ un vēl Hansens stāv virsū. Galvas elpošana grib pārvaldīt visu ķermeni: tas paliek stīvs, nekustīgs. Bet ja kāds pļāpā un pļāpā, un pļāpā, tad galvas elpošana īsti nav kārtībā, augšā paceļas ātrā ķermeņa elpošana un viņš pļāpā bez mitas. Tad dabū, kā saka, nevis hipnozi, bet gan domu bēgšanu.

            Tagad jūs varat teikt – patiešām, jūs varat tā teikt: Bet faktiski taču pasaule ir iekārtota galīgi muļķīgi, jo tādēļ, ka mūsu galvas elpošana nesaskan ar ķermeņa elpošanu, mums nemitīgi draud briesmas, vai nu tādēļ, ka ir par maz ķermeņa elpošanas vai par maz galvas elpošanas, kļūt par stulbeni. – Tas nav labi. Šīs lietas dēļ mēs nemitīgi esam pakļauti briesmām kļūt stulbiem. Jūs varat teikt: pērkoņi un zibeņi, cik muļķīgi tomēr pasaule ir ierīkota! – Bet es gribu jums pateikt vēl kaut ko, mani kungi.

            Apskatīsim, piemēram, sievieti. Ciktāl sieviete ir cilvēks, dabiski ka ir tā, ka viņā norisinās ātrākā ķermeņa elpošana, lēnākā galvas elpošana. Lēnākā elpošana ir kosmiskā elpošana. Bet to sieviete izdara tikai ar galvu. Ar pārējo ķermeni viņa izdara ātro ķermeņa elpošanu. Tās tikai sajaucas. Bet pieņemiet, ka sieviete paliek stāvoklī. Kas tad notiek? Redziet, tad vienā nelielā ķermeņa daļā, dzemdē, pārējā ķermeņa elpošanā ar apaugļojošo substanci, kas nāk no vīrieša, tiek ievadīta galvas elpošana. Tā ka tad sievietei, kamēr viņa ir stāvoklī, ir lēnā galvas elpošana, bet arī lēna elpošana vēdera daļā. Pa vidu ķermeņa elpošanai iejaucas lēna galvas elpošana, tā ka tagad cilvēkam tādējādi galvas elpošana ir divreiz. Un kas izveidojas? Vispirms galva. Kas tātad te ir ienācis ķermenī līdz ar apaugļošanos? Redziet, tur ir ienākusi kosmiskā elpošana, kas citādi mums ir tikai galvā. Cilvēks savā elpošanas procesā uzņem visu pasauli. Tātad apaugļošanās īstenībā pastāv tajā, ka cilvēks uzņem visu pasauli savā elpošanas procesā. Tas, kas notiek cilvēkam apaugļojoties, īstenībā ir tas, ka patiešām, ja parasti cilvēka ķermenim ir tikai cilvēciskā ķermeņelpošana, tagad uz deviņiem mēnešiem tiek iedēstīta kosmiskā elpošana, kas citādi cilvēkam ir tikai galvā.

            Te jūs redzat cilvēka attiecības ar visu pasaules Visumu. Tajā vietā, kur cilvēks rodas, mātes miesās, māte grib elpot tā, ka vienam elpas vilcienam būtu nepieciešama vesela diena. Līdz ar to māte tur palēnina procesus tā, ka viņa var ne tikai dzīvot, bet arī var izveidot jaunu cilvēku. Jo caur to, kas citādi šos lēnos procesus izpilda ar galvu, mēs tieši mūsu galvas dēļ mūsu dzīve ir 72 gadus gara. Ja mēs sakām, ka cilvēks parasti dzīvo 72 gadus un ja mēs redzam, ka vajadzīgi deviņi mēneši līdz rodas jauns cilvēks, tad nav nekāds brīnums, ka jauns cilvēks rodas deviņos mēnešos, jo cilvēks dzīvo 72 gadus, mēs tikai zināmā mērā šos 72 gadus elpošanā saspiežam kopā, un rodas jaunais cilvēks. Bet tas ir kas tāds, kas jums ļauj tik dziļi ieskatīties visā dabā, ka ar to jūs arī varat gūt pamatu citādajai domāšanai.

            Apskatiet tagad Zemi un augus iekšā Zemē. Tātad, teiksim, mums tagad ir auga saknes, te mums ir auga stumbrs ar lapām, un te augšā mums ir zieds. Ja jūs aplūkojat saknes, tad tās iekšā augsnē pilnībā ietver sāļi. Tur visur ir sāļi. Šie sāļi ir smagi. Sakne tātad visa ir iekšā smagumā. Bet ar smagumu ir ļoti īpatnēji. Proti, smagums tiek pārvarēts. Ja jūs ņemtu nogrieztas cilvēku galvas, tad tās tomēr būtu ievērojami smagas. Cilvēka galva ir smaga. Vai ja jūs galu galā paņemat rokās cūkas galvu, tā ir smaga. Kad jūs nēsājat savu galvu, tad to nejūtat, kā galva sēž tur augšā un ir smaga, jo smagums galvā ir pārvarēts. Bet tā arī augā smagums tiek pārvarēts. Jo, ja augs justu smagumu lapās, tad tas neaugtu uz augšu, bet gan vienmēr vairāk uz leju. Bet augs aug uz augšu, tas pārvar smagumu. Bet līdz ar to, ka tas pārvar smagumu, tas kļūst pieejams gaismai. Gaisma tajā iedarbojas, un gaisma nāk no augšas uz leju, pretēji smagumam. Tātad augs nāk arvien vairāk un vairāk augšā uz gaismu, kļūst arvien vairāk un vairāk, kamēr kā sakne bija iedēstīts zemes sāļos, tagad tiek pakļauts saulei ar tās gaismu. Tam tiekot pakļautam saulei ar tās gaismu, tajā te rodas apaugļošanās; izveidojas sēklotne ar dīgli, tā jauns augs rodas caur gaismas iedarbību. Augā tas ir redzams ļoti labi. Tas, ko es cilvēkā nosaucu par kosmisko elpošanu, kas cilvēkā tiek iedēstīts līdz ar apaugļošanos, to augam katru gadu nes gaisma, tā ka augs tātad aug no smaguma uz gaismu un līdz ar to uz apaugļošanos.

            Mēs tātad teiksim: tas, kam vispirms ar domām ir jātiek izsekotam cilvēkā, tā lai zinātu, ka tur ielaužas kosmiskā elpošana, tur cilvēka iekšienē noteiktā vietā rodas daļiņa galvas – to mēs arī redzam katru gadu, kad aplūkojam augus. Tur ārējā pasaule no bezgalīgās pasaules telpas atnāk gaismas formā un ienes kosmisko augā, un tā Kosmoss apaugļo Zemes augu pasauli. Tas ir ārkārtīgi interesanti. Ja kāds paskatās uz auga ziedu, tad var sev teikt: te Visums – proti, Kosmoss ir tas pats, kas Visums – apaugļo ziedu. Viss pārējais ir tikai piedeva, ka parādās putekšnīca un tā tālāk; tā ir tikai piedeva, jo fiziskajā visam ir jānorit fiziski. Bet īstenībā tā ir gaisma, kas nāk no Visuma un apaugļo auga ziedu, kas ieliek dīgli jaunam augam.

            Jā, mani kungi, bet vai tad nav redzams, kas tur īstenībā notiek? Kas tur notiek īstenībā, to neredz, jo tas ir mazs. Bet to var ieraudzīt! Apskatīsim tagad to, kas tur notiek ar augu, pavisam citā veidā. Pieņemsim, ka te ir Zeme. Neskatieties uz kādu augu, bet skatieties uz Zemi, kā tālumā – varbūt no kāda kalna virsotnes, tā tas ir redzams vislabāk – paceļas migla, kā to saka. Tur paceļas migla. Migla sastāv no ūdens. Ja jūs skatītos uz augu, tad stāsts nemaz nebūtu tik atšķirīgs, tas būtu līdzīgi. Ja jūs tā aplūkotu kādu augu – tikai tad jums būtu jāsēž ļoti ilgi, visu pavasari, un jāturpina novērot – tad redzētu: vispirms tas ir dziļumā, tad ceļas augšā, sadalās lapās. Bet arī migla sadalās kā miglas plīvuros, kad ceļas augšā. Tātad tur augā tie ir tikai cietie sāļi, kas tur kāpj augšā līdz pat ziedam. Tagad paskatieties uz Zemi: tur augšā kāpj tikai ūdens, nevis cietās daļas, kā tas ir topot augam; bet augšā paceļas ūdens. Kad augs paceļas augšā līdz noteiktai vietai, Visums to apaugļo. Ja ūdens, kas te paceļas miglas formā, nonāk līdz noteiktai vietai, tad arī to apaugļo Visums. Un kas tad notiek? Jā, mani kungi, tad zibeņo! Tas nenotiek vienmēr, bet tad, kad iestājas apaugļošanās un tās lietas ir tik izteiktas kā vasarā – citādi jau arī ir zibens, bet tas paliek neredzams – tad no pasaules Visuma caur gaismu un siltumu ūdens tiek apaugļots. Tas pats, kas notiek augā, notiek arī tur augšā un ir redzams zibenī. Un kad migla tur augšā ir apaugļota, tad tā kā auglīgs lietus atkal nāk lejā. Tātad, kad jūs redzat paceļamies miglas mākoni, tad faktiski tas ir – bet pavisam izkliedēti – milzīgs augs; tas atver savus ziedus tur augšā Visumā, tiek apaugļots, savelkas kopā, un kā lietus apaugļotie ūdens pilieni atkal krīt lejup.

            Tagad jums ir izskaidrojums zibenim. Ļaudis iedomājas, ka tur augšā esot kaut kas līdzīgs milzīgiem Leidenes traukiem vai milzīgi elektrības aparāti; bet tie ir maldi. Īstenībā tur ārā tiek apaugļots Zemes ūdens, lai tas atkal varētu pildīt savas norises uz Zemes. Un tas, kas notiek augā, tas tikai notiek daudz dziļāk, jo augs ir cietāks; tur augšā pie zieda, kad ir īstais gadalaiks, vienmēr notiek šie mazie zibeņi, tikai tos neredz. Bet šie mazie zibenīši noved pie apaugļošanās. Jums tātad tādās dabas parādībās kā migla un lietus ir tās pašas parādības, kas notiek augā, tam apaugļojoties. Un tas tad iet tālāk līdz pat cilvēkam, kur kosmiskā, pasaules elpošana, kas citādi ir tikai galvā, parādās arī cilvēka ķermeņa lejasdaļā.

            Tagad ņemsim kataleptisko cilvēku. Kas tad ir ar viņu? Jā, mani kungi, ja izmeklētu kataleptisko ķermeni, tad atklātu, ka tas ir palicis īpaši sāļiem bagāts. Proti, tas būtu kļuvis līdzīgs auga saknei, un it īpaši galvā. Ja mūsu galvā sanāk tik daudz sāļu kā auga saknēs, tad mēs kļūstam pamuļķi galvas sastinguma dēļ, kas tad tikai izplatās arī uz pārējo. Ja jūs tātad redzat cilvēkus, kuri nespēj izlemt sākt iet, pat ne roku pacelt, nespēj no rīta piecelties no gultas: viņiem galvā ir sanācis pārāk daudz sāļu, viņi ir kļuvuši pārāk līdzīgi auga saknei. Ja jūs redzat cilvēkus, kuri visu laiku tikai runā un runā: tie ir kļuvuši pārāk līdzīgi auga ziedam. Proti, kad runā, tad faktiski runā tikai daļu no tā, ko zina. Bet tie, kuri runā un pļāpā bez mitas, viņi vienmēr īstenībā gribētu pateikt visu to, kas nu viņiem ir. Viņi īstenībā vienmēr gribētu izveidot visu cilvēku, jo faktiski runā viņu vēders. Un tas, ja pievelk sev pasauli, uzņem to, tad kļūst par galvu. Bet tad viss notiek pārāk ātri, kā ar vēderu, kā ar cilvēka elpošanu.

            Tā nu jūs varat teikt: Hansens tos cilvēkus, kurus viņš nolika uz diviem krēsliem un vēl uzsēdās virsū, galvā bija padarījis pārāk līdzīgus auga saknei. – Tur jūs redzat cilvēka galvas radniecību auga saknei! Var pat visu galvu padarīt līdzīgu auga saknei. Un tos cilvēkus, kuriem viņš iestāstīja, lai ēd kartupeli kā ābolu, tos viņš bija padarījis līdzīgus ziedam. Tur jūs redzat vēdercilvēka līdzību ar ziedu. To, ko Hansens parādīja priekšā zinātnei, to dara vēl arī šodien, bet līdz izskaidrojumam, kas galu galā noved pie visa pasaules Visuma, šie ļaudis vēl līdz šodienai nav tikuši.

            Tā, tagad mēs arī varam atbildēt uz jautājumu, vai daba patiešām ir tik dumji ierīkota, ka mēs varam palikt pamuļķi vai nu ar aplamu galvas, vai vēdera elpošanu, pirmajā gadījumā ar galvas elpošanu kataleptiski, vai otrajā gadījumā ar vēdera elpošanu pļāpīgi, kad domas bēg un mēs nespējam lietot savu gribu. Nu, tam, kurš to uzskata par ārkārtīgi muļķīgu iekārtojumu un saka, ka, ja viņam būtu bijis jāierīko pasauli, tad viņš to būtu veidojis citādi, lai mēs nebūtu pakļauti tādām briesmām divos virzienos kļūt par pamuļķiem, tādam var atbildēt: bet ja tas tā nebūtu, ja mēs arī cilvēka vēderā nevarētu radīt galvas elpošanu, kas rodas tad, kad mēs sastingstam, tad cilvēks vispār nevarētu rasties, tad nevarētu iestāties apaugļošanās, tad uz Zemes nebūtu neviena cilvēka!

            Tātad jūs redzat, ka briesmas, ka mēs varam kļūt par pamuļķiem, ir saistītas ar to, ka mēs vispār varam rasties. Ja tātad dabā kaut kā būtu pastāvējis nolūks neļaut rasties nevienam cilvēkam, jā, tad, vai nav tiesa, nerastos arī neviens pamuļķis. Bet tā ka cilvēkiem nu reiz bija jārodas, tad jābūt arī draudiem, ka var rasties arī pamuļķi. Tā viens ir saistīts ar otru. Nav nekāda pamata šķendēties par dabu, ja redz, kā visas šīs lietas ir saistītas. Kāds jau arī varētu sacīt: pērkoņi un zibeņi, cik stulbi, ka 2 reiz 2 ir 4! – Es gribētu, lai iznākums būtu 6; tad man būtu vairāk. – Bet tas nav iespējams! Un tāpat arī nav iespējams, ka cilvēks vispār pastāvētu uz Zemes, nepastāvot briesmām, ka cilvēks var palikt pamuļķis. Šīs lietas tikai ir pareizi jāizprot. Tad arī nonāk līdz tam, lai visu saskatītu pareizi.

            Tad, paskatoties uz zibeni, teiks: vai zibens ir tikai tur augšā? – O nē, tas ir visu cauru vasaru, tiekot apaugļotiem augiem, pār pļavām, pār mežiem, tur visur ir zemais zibens. Un beigu beigās tas ir zibens, kas vienmēr norisinās mūsos. Iekšēji mūs pilnībā caurauž tās pašas parādības, kuras mēs dažreiz redzam, kad zibeņo, un mūsu domas ir uzplaiksnījumi mūsos. Tikai, dabiski, ka tas, kas vienreiz parādās kā varens zibens, tas mūsu domāšanā norisinās pavisam vāji. Bet tagad jūs arī varēsiet teikt: tam tomēr ir jēga, teikt, kad es redzu zibeni, ka tur man parādās pasaules domas, jo tas ir tas pats, kā tas, kas ir manī. – Tikai uz šīm lietām nav jāskatās māņticīgi, bet gan zinātniski.

            Redziet, tas tomēr ir interesanti, ka 19.gadsimta beigās zinātne bija tikusi tiktāl, ka šādas svarīgas lietas tā vispār neievēroja, ka bija jānāk tādam šarlatānam un blēdim kā Hansens un jāparāda ļaudīm šīs lietas. Tikai tad zinātne sāka pievērst šīm lietām uzmanību. Bet no tā jūs varat redzēt, ka ar šo zinātni 19.gadsimta pēdējā trešdaļā nemaz nebija tik tālu, kā ļaudis to mēdz teikt. Protams, ārējās jomās cilvēki tolaik bija veikuši lielus atklājumus, bija atklājuši rentgena starus un tā tālāk, bet iekšēji cilvēciskajā jomā vispār nemaz netika prasīts kaut ko kārtīgi zināt, un to neprasa arī līdz pat šodienai. Tādēļ mūsu zinātne nemaz nav pielietojama cilvēciskajam un cilvēciskajam arī neko nelīdz. Jūs varat mūsdienās ierīkot cik daudz augstskolas vien gribat: ja jūs uz tām ejat – tas, kas darbojas cilvēkā, tur jums netiks izskaidrots. Bet vienlaikus jums arī netiks izskaidrots, kāda īstenībā ir norise ar augu apaugļošanos. Un par augšā kāpjošu miglu un lejā krītošu lietu tas tiks izskaidrots tā, it kā tas faktiski nebūtu īpaši atšķirīgi no vārīšanas uz pavarda: tvaiki ceļas augšā, tad atkal krīt lejā. Bet tas nav tā, bet gan, tvaikiem ceļoties augšā, tie augšā nonāk jomā, kur tos apaugļo pasaules Visums, un pierādījums, ka tie tiek apaugļoti, ir tieši zibens. Un tad var saskatīt arī apaugļošanos, kas notiek arī citur.

            Bet tā lieta ir tāda, ka tai ir liela nozīme. Paņemiet gadu. Vienā gadā ir ziema un vasara, tāpat kā diena un nakts divdesmit četrās stundās. Un cilvēka dzīvē ir 25920 dienas. Ja jūs ņemat 25920 gadus, tad dabūjat laiku, kad Zemes vēl nebija un kad tās atkal nebūs. Mēs tagad esam apmēram nedaudz pāri vidum, tātad Zeme jau pastāv nedaudz vairāk par 13000 gadiem; tad tā atkal iznīks pēc apmēram 11000 gadiem. Tieši tāpat kā cilvēks dzīvo 25920 dienas, tā Zeme dzīvo 25920 gadus, tāda, kā tā ir tagad. Tā mainās; reiz tā bija jauna, kļūs arī veca. Un tas tieši ir ārkārtīgi svarīgi, ka zina: katru gadu ūdeņiem ir jātiek pakļautiem Visumam, kaut kādā punktā, kaut kādā vietā uz Zemes katru gadu ūdeņiem ir jātiek pakļautiem Visumam, citādi Zeme nevarētu dzīvot. Zeme dzīvo ar Visumu kā mēs dzīvojam ar gaisu. Ja kāds atņemtu mums gaisu uz Zemes, tad mēs nevarētu veikt dienā savus 25920 elpas vilcienus. Ja kāds paņemtu prom Sauli, tātad gaismu, tad Zeme nevarētu dzīvot. Tā Zeme dzīvo caur visu Visumu, kā mēs dzīvojam caur gaisu ap mums. – Tā ka patiešām var teikt: mēs ejam pastaigāties pa Zemi, Zeme iet pastaigāties Visumā. Mēs elpojam uz Zemes; Zeme elpo Visumā.

            Redziet, varētu izveidot tādu īpatnēju zinātni. Jūs ziniet, cilvēka galva taču ir apaļa (tas tiek uzzīmēts) un tai, ja cilvēks vēl nav pavisam vecs, te ir mati. Tur šajā mežā dzīvo – nu, tas nav īpaši vēlams, bet gadās – dažādas būtnes. Pieņemsim, ka tās no blaugznām izveido te vienu vietu, kur vienmēr sapulcējas visgudrākie un apmāca dumjākos; tā būtu utu universitāte uz pašas cilvēka galvas. Varētu taču tā pieņemt. Ko tad šīs gudrākās utis mācītu dumjākajām? Tās mācītu: galva, tas ir kaut kas nedzīvs, jo mēs pa to staigājam apkārt. To veido nedzīvās blaugznas. Ja nedaudz tajā parok, tad nonāk līdz nedzīvajiem kauliem. – To visu gudrās utis izskaidrotu dumjajām utīm šajā utu universitātē tur augšā. Tās cilvēka galvu izskaidrotu apmēram tā, kā mēs savās universitātēs izskaidrojam Zemi. Šie utu profesori – piedodiet, es, dabiski, domāju tos, kas ir uz galvas – viņi tātad neko nezinātu par to, ka cilvēka galva ir dzīva; viņi tātad iztirzātu galvas ģeoloģiju un pasludinātu galvu par nedzīvu. Jā, bet, mani kungi, mūsu skolās taču tieši tā arī dara! Tur Zeme tiek pasludināta par nedzīvu. Neko nezina par tās elpošanu. Jo šajā utu universitātē nekad neuzzinātu par to, ka cilvēks elpo, tātad tur nekas netiktu skaidrots par cilvēka elpošanu; tiktu izskaidrots: cilvēks ir nedzīvs, cilvēka galva ir nedzīva lode. – Un ja galvas utis kaut kā nesazinātos ar ķermeņa utīm, tad šīs galvas utis vispār nekad neko neuzzinātu par ķermeni.

            Tā tas ir: ja cilvēki uz Zemes nesaskaras ar augstāka veida būtnēm, tad viņi nekad neuzzina neko par to, ka Zeme arī sūta ārā Visumā savus ūdeņus kā ķermenis un tiek apaugļota, elpo un tiek apaugļota. Jā, mēs patiešām varam no tā, no galvas – no priekšstata, kas tiktu pasniegts šajā galvas universitātē kā zinātne – izveidot priekšstatu, kā ir veidota zinātne par Zemi. Tā tā patiešām ir veidota! Un no tā jūs redzat, ka ir nepieciešams vispār tikt pāri tam, par ko var atzīt: tas nāk no ierobežota redzes viedokļa. Tam ir jātiek pāri.

            Un pāri tiek tieši patiesa garazinātne, kas ir tieši tikpat zinātniska un tāpat var izskaidrot lietas, kuras toreiz zinātnei parādīja tikai Hansens.

            Tagad, mani kungi, mēs vēl neesam pabeiguši šo hipnozes jautājumu un pārējos. Šīs lietas es vēl nedaudz pārrunāšu nākamajā reizē, jo tās ir jāsalīdzina ar to, kā tas ir parastajā miegā. Un tas, kas notiek, kad cilvēks guļ, kas notiek, kad cilvēks kļūst kataleptisks – jo parastajā miegā jūs nevarat gulēt uz diviem krēsliem un vēl ļaut kādam uzsēsties virsū – atšķirību starp miegu un hipnozi, atšķirību starp katalepsiju un domu bēgšanu, to es jums turpināšu skaidrot nākamajā trešdienā pulksten deviņos.

TRĪSPADSMITĀ LEKCIJA

Dornaha, 1923.gada 25.jūlijā

Sirdsapziņas izcelšanās cilvēces attīstības gaitā – Nedzimstība un nemirstība – Aristoteļa mācība un katoļu baznīca

Cilvēks ar savu Es un savu astrālo ķermeni nāk lejā no garīgās pasaules. Pirmindiešu kultūra pirms 8000 gadiem: cilvēki jutās kā dievu dēli. Pirmpersiešu laikā pirmo reizi parādījās zināms zemes novērtējums. Senajiem ēģiptiešiem arvien svarīgāka kļuva dzīve pēc nāves; viņiem bija briesmīgas bailes nomirt. Senie grieķi visvairāk mīlēja Zemi. Aristoteļa senie uzskati vēlāk tad kļuva par kristīgās baznīcas dogmu. Senākie cilvēki savus morālos, tikumiskos impulsus nonesa lejā no garīgās pasaules. Sirdsapziņas rašanās. Baznīca kā sirdsapziņas pārvaldītāja. Augustīna Smetanas dzīves traģiskais liktenis. Dogma par elles soda mūžīgumu. Sirdsapziņa kā mantojums no pirszemes dzīves.

            Mani kungi, ja jums šodien ir vēl kas uz sirds vai jūs gribat kaut ko jautāta, tad, lūdzu, dariet to.

            Jautājums: Kaut kas brīnumains, kas cilvēkam piemīt, ir sirdsapziņa. Ja kaut kas ir izdarīts, tad par to domā. Un ja arī par lietām, kas ir pagājušas, vairs nedomā, tad tomēr to zina, ir sirdsapziņas balss. Būtu interesanti pajautāt, vai sirdsapziņu arī var nokaut, lai varētu aizmirst. Tāda, kāda mūsdienās ir cilvēce, īstenībā būtu jāpieņem, ka lielākajai daļai cilvēku sirdsapziņas nav.

            Dr.Šteiners: Redziet, mani kungi, tas īstenībā ir liels jautājums, bet tas tomēr ir arī saistīts ar to, ko mēs esam pārrunājuši tieši iepriekšējās lekcijās. Es jums mēģināju secīgi izskaidrot, kā cilvēkā, kurš sastāv no vielas, bez tam vēl ir ēteriskais ķermenis – tātad pavisam citādi veidots ķermenis, ko ar parastajām maņām nevar uztvert un nevar redzēt -, tad arī astrālais ķermenis un Es-organizācija, mēs varētu arī teikt: Es-ķermenis. Cilvēkam ir šīs četras daļas.

            Tad mums ir jāstādās priekšā, kāds cilvēks īstenībā kļūst, kad nomirst. Es jums jau bieži esmu teicis: kad cilvēks guļ, tad gultā paliek guļam fiziskais ķermenis un ēteriskais ķermenis. Astrālais ķermenis un Es, tie iziet ārā, to tad vairs nav fiziskajā ķermenī un ēteriskajā ķermenī. – Bet kad cilvēks nomirst, tad no tā, kas cilvēkam ir, fiziskais ķermenis tiek nolikts nost. Tad tas ir patiešām fizisks ķermenis; trīs pārējās daļas, ēteriskais ķermenis, astrālais ķermenis un Es, tie tad iziet ārā. Es jums jau teicu, ēteriskais ķermenis vēl dažas dienas paliek saistīts ar Es un astrālo ķermeni. Tad arī tas nošķiras, kā es to esmu jums aprakstījis, un tad cilvēks dzīvo tajā, kas ir viņa Es un viņa astrālais ķermenis. Kā nu viņš turpina dzīvot un dzīvot, tad viņš dzīvo tajā garīgajā pasaulē, kuru mēs šajā dzīvē uz Zemes faktiski izdibinām ar garazinātni. Tā ka mēs varam sacīt: tagad mēs te uz Zemes kaut ko zinām par garīgo pasauli; tad mēs būsim tajā iekšā.

            Bet tad mēs pēc kāda laika atkal nonākam lejā uz Zemes. Mēs tāpat, kā ejam no dzimšanas uz nāvi Zemes dzīvē, tad ejam cauri garīgajai pasaulei un atkal nonākam lejā. Tad mēs pieņemam fizisko ķermeni, ko mums dod vecāki un tā tālāk. Tad mēs no garīgās pasaules nonākam lejā. Mēs tātad, pirms atnākam šeit uz Zemes, bijām, teiksim, garīgas būtnes. Mēs esam nokāpuši lejā no garīgās pasaules. Redziet, mani kungi, tas ir ārkārtīgi svarīgs fakts, ka cilvēks zina, ka viņš nāk no garīgās pasaules ar savu Es un savu astrālo ķermeni. Citādi nemaz nav izskaidrojams, kāpēc cilvēks vispār, kad pieaug, kaut kā runā par garu. Ja viņš nekad nebūtu bijis garīgajā, tad viņš nemaz par garu nerunātu.

            Jūs zināt, ka kādreiz cilvēki uz Zemes tik daudz kā zināmi cilvēki šodien par dzīvi pēc nāves nerunāja, bet ļaudis daudz runāja par dzīvi pirms viņi ir nonākuši te lejā uz Zemes. Senajos laikos vispār daudz vairāk runāja par to, kas bija ar cilvēku, pirms viņš pieņem miesu un asinis, nekā par laiku pēc tam. Senajos laikos cilvēkiem bija daudz svarīgāk domāt par to, ka viņi bija dvēseles, pirms kļuva par Zemes cilvēkiem. Nu, par cilvēces attīstību uz Zemes es jums esmu stāstījis vēl mazāk, bet šodien saistībā ar uzdoto jautājumu nedaudz parunāsim par šo cilvēku attīstību uz Zemes.

            Ja mēs, teiksim, atgrieztos pagātnē apmēram astoņus līdz desmit tūkstošus gadu, tad šeit Eiropā atrastu tiešām tuksnesīgu dzīvi. Eiropa vēl ir pavisam neapdzīvota. Toties tolaik, apmēram astoņus tūkstošus gadu pirms mūsu šodienas laika, ārkārtīgi attīstīta dzīve bija projām Āzijā. Āzijā ir kāda zeme (tas tiek uzzīmēts), ko sauc par Indiju. Te ir Ceilonas sala, augšā tad būtu varenā Gangas upe, te augstāk ir kalni, Himalaji. Šajā Indijā, kas tātad ir Āzijā, un arī nedaudz augstāk dzīvoja cilvēki, kuriem, kā teikts, pirms astoņiem tūkstošiem gadu bija ļoti augstu attīstīta garīgā dzīve. Es šodien viņus saucu par indiešiem. Tolaik šāda vārda “indieši” vēl nebija. Bet šodien viņus sauc par indiešiem, un tādēļ es izmantoju šo nosaukumu. Vai nav tiesa, ja varētu atgriezties pagātnē un pajautāt šiem cilvēkiem: kā tad jūs paši sevi saucat? – tad cilvēki atbildētu: mēs esam dievu dēli! -, jo viņi domātu zemi, kurā dzīvoja, pirms nonāca uz Zemes. Tad viņi paši vēl bija dievi, jo cilvēki tolaik, kad viņi vēl bija garīgi, sevi sauca par dieviem. Viņi uz jautājumu, kas tad jūs kļūstat, kad iemiegat, atbildētu: kad esam nomodā, mēs esam cilvēki, kad iemiegam, mēs esam dievi. – Būt dievam nozīmēja tikai būt citādam nekā nomodā, būt vairāk garīgam.

            Šiem cilvēkiem tātad bija īpaši augsta kultūra, un viņiem nebija tik svarīgi runāt par dzīvi pēc nāves, bet gan  par dzīvi pirms cilvēks ir piedzimis, par dzīvi starp dieviem, kā viņi būtu teikuši.

            Redziet, kaut kādu ārēju pierādījumu par šiem cilvēkiem nav. Bet šie cilvēki, dabiski, turpināja dzīvot – jūs taču ziniet, ka arī mūsdienās vēl ir indieši – un daudz vēlākos laikos viņi tad uzrakstīja tos lielos dzejas darbus, ko sauc par vēdām. Vēda ir vienskaitlis, vēdas ir daudzskaitlī. “Vēda” īstenībā nozīmē “vārds”. Teica: vārds ir gara dāvana, un tas, ko šie cilvēki uzrakstīja savās vēdās, bija tas, ko viņi vēl zināja no šīs citas pasaules. Šajos senākajos laikos viņi vēl zināja daudz vairāk, bet tas, ko mūsdienās vēl var ārēji studēt no grāmatām, ir tas, kas ir vēdās. Tas ir ticis uzrakstīts daudz vēlāk. Bet arī tajā, kas ir vēdās, kas ir ticis pierakstīts daudz vēlāk, ir redzams, ka šie cilvēki vēl ir stingri zinājuši: pirms cilvēks nokāpj lejā uz Zemes, viņš ir bijis garīgā pasaulē.

            Ja mēs tad atgriežamies pagātnē apmēram sešus tūkstošus gadu pirms mūsu laika, tad tur jau mums ir mazāk augstu attīstīta kultūra. Tad kultūra Indijā atkāpjas. Tas, ko mūsdienās zinātnieki vēl apraksta kā seno indiešu kultūru, tas jau ir tālu no pirmatnējā augstuma. Bet te ziemeļos attīstās (tas tiek uzzīmēts) – tā tad ir Arābija – bet tas ir ziemeļos no turienes, te augšā, kultūra attīstās tajā vietā, ko vēlāk sauc par Persiju. Tādēļ es to nosaucu par pirmspersiešu kultūru. Te attīstās pavisam cita kultūra. Tā ir pavisam īpatnēja. Redziet, ja atgriežas pie šiem senajiem indiešiem, kuri tātad dzīvoja divus tūkstošus gadu pirms šiem te, tad pie šiem senajiem indiešiem visur saduras ar to, ka Zemes dzīvi viņi īstenībā vērtēja ļoti maz. Viņi vienmēr domāja, ka Zemes pasaulē ir nonākuši no garīgās pasaules. To viņi zināja pilnīgi droši. Zemes pasauli viņi vispār neuzskatīja par godājamu; viņi godāja garīgo pasauli. Viņi teica, ka jūtas kā izstumtie, un tas, kas bija uz Zemes, viņiem nebija īpaši svarīgs. Un šeit, tātad pirms sešiem tūkstošiem gadu, šajā zemē, ko šodien sauc par Persiju, tur pirmo reizi nonāca pie zināmas zemes godāšanas. Te cienīja Zemes dzīvi. Šo Zemes dzīvi cienīja tā, ka teica: jā, gaisma ir ļoti, ļoti vērtīga, bet arī zeme ir vērtīga ar savu tumsību. – Un tā pakāpeniski izveidojās uzskats, ka zeme ir tikpat vērtīga, ka tā cīnās ar debesīm. Un par šo debesu cīņu ar zemi uz diviem, trīs tūkstošiem gadu izveidoja uzskatu, kas šiem ļaudīm bija īpaši svarīgs.

            Tad, ja mēs atgriežamies trīs vai četrus tūkstošus gadu pagātnē, mēs nonākam zemē, te no Arābijas pāri uz Āfriku, kur plūst Nīla: Ēģiptē. Ēģiptieši un arī tie, kuri tur pāri Āzijā bija apmetušies faktiski vairāk uz rietumiem, jau tuvāk Eiropai, tie vēl vairāk iemīļoja zemi. Un tādēļ, ja mēs atgriežamies trīs, četrus tūkstošus gadu pagātnē, mēs atklājam: šie ēģiptieši, kas tātad bija, tā sacīt, jau trešais cilvēku veids – indieši, persieši, ēģiptieši – šie cilvēki uzcēla milzīgās piramīdas. Bet ko viņi darīja pirmām kārtām, tas bija: viņi izmantoja Nīlu. Nīlai, kas katru gadu pārplūdina zemi ar savām auglīgajām dūņām, viņi izveidoja tādu kanālu sistēmu, ka šie plūdi visos virzienos varēja dot viņiem labumu. Tam viņi izveidoja tā saucamo ģeometriju. Tā viņiem bija nepieciešama. Ģeometrija un lauku uzmērīšanas māksla, tās tagad tika izveidotas. Cilvēki arvien vairāk un vairāk iemīļoja zemi. Un redziet: tajā pašā mērā, kā cilvēki uz Zemes vairāk iemīļoja zemi, tikpat jo mazāk viņiem bija skaidrs, ka viņi ir nākuši no garīgās pasaules. Un gribētos teikt, ka viņi arvien vairāk un vairāk to aizmirsa, jo arvien vairāk iemīļoja Zemi, un tādā pašā mērā viņiem kļuva svarīgāk sacīt: dzīvo arī pēc nāves.

            Protams, mēs taču redzējām, ka dzīve pēc nāves cilvēkam ir nodrošināta, bet agrāk cilvēki, pirms parādījās ēģiptieši, vispār tik daudz nedomāja par nemirstību. Kāpēc? Jo tas viņiem bija pašsaprotami. Ja viņi zināja, ka ir nonākuši lejā no garīgās pasaules un ir tikai pieņēmuši fizisko ķermeni, tad viņi arī nemaz nešaubījās, ka pēc nāves atkal nonāks garīgajā pasaulē. Bet ēģiptiešiem tādēļ, ka cilvēki jau mazāk domāja par uzturēšanos garīgajā pirms šīszemes dzīves, ēģiptiešiem radās šīs milzīgās bailes no nomiršanas. Šīs milzīgās bailes no nomiršanas, tās īstenībā nav daudz vecākas par trīs, četriem tūkstošiem gadu. Indieši un persieši nepazina nekādas nāves bailes. Tātad īstenībā var pierādīt, ka ēģiptiešiem bija šīs briesmīgās bailes no nomiršanas. Jo, redziet, ja viņiem nebūtu bijušas šīs nedziedināmās bailes no nomiršanas, tad mūsdienās šie angļi un pārējie nevarētu doties uz Ēģipti un tad izstādīt savos muzejos mūmijas! Jo tolaik cilvēki tika tā iebalzamēti ar visādām ziedēm un citiem līdzekļiem. Kā cilvēks izskatījās dzīvē, tādu viņu arī ielika zārkā un uzglabāja. Cilvēki tika iebalzamēti un padarīti par mūmijām, jo domāja: ja satur kopā miesu, tad arī dvēseliskais turpina pastāvēt tik ilgi, kamēr vēl Uz Zemes ir tā ķermenis. – Miesa tika uzglabāta, lai kaut kā neciestu dvēseliskais. Redziet, tās ir bailes no nomiršanas. Tur tātad ar visiem līdzekļiem pie ēģiptiešiem mēģināja panākt nemirstību caur Zemes matēriju. Bet šie ēģiptieši tomēr vēl zināja ārkārtīgi daudz no tā, kas vēlāk zuda pilnībā.

            Un nākamā tauta, kas ir īpaši pamanāma, tā tad ir nedaudz uz ziemeļiem no Ēģiptes, Grieķijā, šodienas Grieķijā. Senā Grieķija bija pavisam citāda. Redziet, grieķi jau gandrīz pilnībā bija aizmirsuši visu par dzīvi pirms dzimšanas. Tikai atsevišķi cilvēki īpaši augstās skolās, ko sauca par mistērijām, tie vēl par to zināja. Bet visumā grieķu civilizācijā garīgā dzīve pirms piedzimšanas bija jau pilnībā aizmirsta, un grieķi Zemes dzīvi mīlēja visvairāk. Un tādēļ arī Grieķijā uznira filozofs, viņu sauca Aristotelis, 4.gadsimtā pirms Kristus pēc kristīgās laika skaitīšanas. Redzat, tagad mēs jau nonākam līdz kristīgajai laika skaitīšanai. Aristotelis vispirms izveidoja uzskatu, kāda agrāk vispār nebija. Proti, viņš izveidoja uzskatu: piedzimst ne tikai cilvēka miesa, kad piedzimst bērns, bet gan piedzimst arī cilvēka dvēsele. – Tātad Grieķijā pirmo reizi uznirst uzskats, ka cilvēka dvēsele piedzimst reizē ar miesu, bet tā paliek nemirstīga, tātad iet cauri nāvei un turpina dzīvot garīgajā pasaulē. Tikai Aristotelis tad uzstādīja dīvainu uzskatu. Aristotelis īstenībā jau bija aizmirsis visu, kas bija seno laiku gudrība, un viņš tad izveidoja uzskatu: dvēsele piedzimst vienlaikus ar ķermeni. Bet kad cilvēks nomirst, tad dvēsele paliek tāda, ka ir pieredzējusi tikai vienu Zemes dzīvi. Tad tai mūžīgi ir jāatskatās tikai uz to, kas ir bijis šajā vienā Zemes dzīvē.

            Padomājiet, kāds tas ir briesmīgs uzskats! Ja tātad kāds uz Zemes ir darījis ko sliktu, tad uz mūžu mūžiem viņš vairs nav spējīgs to kaut kā labot, bet gan vienmēr viņam ir jāatskatās, vienmēr jāredz tās ainas, ko viņš ir darījis sliktu. Tāds bija Aristoteļa uzskats.

            Tad nāca kristietība. Pašos pirmajos gadsimtos kristietību nedaudz saprata. Bet kad kristietību tad uzņēma Romas impērija un kristietība turpinājās Romā, tad tur kristietību vairs nesaprata. To nesaprata.

            Kristiešiem vienmēr notika konsīliji. Tur sapulcējās augstie baznīcas pārstāvji un secināja, ka lielajam ticīgo pulkam ir jātic. Vai nav tiesa, veidojās uzskats: ir gani un aitas, un gani tad konsīlijos noteica, kam ir jātic avīm. – Astotajā no šiem konsīlijiem nu gani noteica avīm, ka tā esot ķecerība ticēt, ka cilvēks pirms savas piedzimšanas esot dzīvojis garīgajā pasaulē. Tātad senie Aristoteļa uzskati tika padarīti par baznīcas dogmu! Un līdz ar to cilvēce tika piespiesta neticēt, neko nezināt, pat nemēģināt neko par to domāt, ka cilvēks ar savu dvēseli ir nonācis lejā no garīgās pasaules. Tas viņam tika aizliegts.

            Ja šodien materiālisti saka: dvēsele piedzimst līdz ar ķermeni un nav nekas cits kā ķermeniskais – tad tas nav nekas cits, kā tas, ko cilvēki ir iemācījušies no baznīcas. Cilvēki šodien iedomājas, ka viņi paceļas pāri baznīcai, ja ir materiālisti. Nē, cilvēki nekad būtu kļuvuši par materiālistiem, ja baznīca nebūtu likvidējusi gara izziņu. Jo šajā astotajā vispārējajā, eikumēniskajā konsīlijā Konstantinopolē baznīca likvidēja garu, un tā tas tad palika visus viduslaikus. Tikai tagad caur garazinātni atkal ir jānonāk pie tā, ka cilvēks kā dvēsele pastāv arī tad, pirms nonāk uz Zemes. Tas ir tas svarīgais, tas ir tas ārkārtīgi svarīgais.

            Kurš izseko cilvēces attīstībai uz Zemes, tas skaidri atzīst: iesākumā bija zināšanas par to, ka cilvēki, pirms viņi kāpj lejā uz Zemes, pastāv garīgā esamībā. – Tas tikai pamazām ir ticis aizmirsts un vēlāk pat likvidēts ar konsīlija lēmumu.

            Tad tikai ir jātiek skaidrībā, ko tas nozīmē. Iedomājieties, ka cilvēki, kuri dzīvoja līdz ēģiptiešu laikam, tātad senajos gadu tūkstošos, zināja: pirms tu sāki staigāt apkārt pa šo Zemi, tu biji garīgajā pasaulē. – Jā, viņi nonesa sev līdzi no garīgās pasaules ne tikai tādas vispārēji izplūdušas zināšanas, bet gan viņi nonesa sev līdzi no garīgās pasaules apziņu, ka tur viņi ir dzīvojuši kopā ar citām būtnēm. Un no tā viņi ir nonesuši lejā arī savas tikumiskās dziņas. Kas man uz Zemes ir darāms, to es redzu no tā, kādas šīs Zemes lietas ir, teica šie senie ļaudis; kas man vēl ir darāms, tad man tikai jāatceras tas, kas bija pirms piedzimšanas. Viņi savus tikumiskos impulsus nonesa lejā no garīgās pasaules. Redziet, ja cilvēkiem senajos laikos jautātu: kas ir labi? Kas ir ļauni? – tad viņi atbildētu: labi ir tas, ko grib tās būtnes, starp kurām es biju, pirms nonācu uz Zemes; ļauni ir tas, ko tās negrib. – Un tā būt atbildējis katrs atsevišķais cilvēks. Tagad, mani kungi, tas ir aizmirsts.

            Grieķijā, tur bija kaut kas ļoti īpatnējs. Grieķijā tiktāl aizmirsa, ka pastāv dzīve pirms piedzimšanas, ka Aristotelis pateica: dvēsele piedzimst līdz ar fizisko ķermeni. – Ļaudīm tātad vairs nebija ne jausmas par to, ka viņi ir dzīvojuši jau pirms piedzimšanas. Bet viņi juta sevī kaut ko no šīs dzīves. Vai nav tiesa, vai kaut ko zina vai nezina, tam uz īstenību nav nekādas ietekmes. Es varu visu laiku sacīt: te aiz manis nav nekāda galda, es neredzu nekādu galdu [atpakaļ ejot uzgrūžas galdam] -, bet galds tomēr ir te, kaut arī es to neredzu. Dzīve pirms dzimšanas tomēr bija un palika, un cilvēki to juta sevī. Un to Grieķijā sāka dēvēt par sirdsapziņu. Apmēram 5.gadsimtā pirms Kristus Grieķijā pirmo reizi parādās vārds “sirdsapziņa”. Pirms tam tāda vārda “sirdsapziņa” nebija. Tātad vārds “sirdsapziņa” nāk no tā, ka cilvēki aizmirsa pirmsdzimšanas dzīvi, dzīvi pirms zemes esamības, un tam, ko viņi vēl sajuta sevī, tam viņi deva vārdu. Un kopš tā laika tas tā ir palicis. Cilvēki sajūt sevī pirmsdzimšanas dzīvi, bet saka: nu jā, tā nu tas reiz ir; tas rodas kaut kur tur lejā un tad uzšaujas augšā – bet tālāk viņi par to tad neraizējas.

            Redziet, baznīcai tas bija labi. Jo kas tagad varēja notikt no baznīcas puses? Jā, mani kungi, agrāk, kad katrs zināja, ka ir dzīvojis kā dvēsele pirms nokāpšanas lejā uz Zemes, tad ļaudis sacīja: tikumīgi ir tas, ko mēs zinām no savas agrākās dzīves, no pirmszemes esamības. – Tagad grieķi juta tikai sirdsapziņu. Un tad vēlāk nāca baznīca, kas tagad pārvaldīja sirdsapziņu. Vai nav tiesa, baznīca uztvēra šo lietu un teica: jūs nezināt, kas jums ir darāms. To nezina avis, to zina gani! – Un tā izveidoja priekšrakstus un pārvaldīja sirdsapziņu.

            Redziet, tas tomēr bija nepieciešami, lai tādā konsīlijā likvidētu garu, jo tad tieši varēja pārvaldīt to, kas cilvēkam no gara bija atlicis kā sirdsapziņa. Un tad baznīca teica: nē, no cilvēka te nebija nekā, pirms viņš parādījās uz Zemes. Dvēsele ir piedzimusi līdz ar ķermeni. Kurš tam netic, tas ir velna varā. Bet mēs kā baznīca zinām, kā izskatās garīgajā pasaulē un kas cilvēkam ir darāms uz Zemes. – Līdz ar to baznīca pārņēma sirdsapziņu savā varā.

            To vēl var pierādīt ar atsevišķiem faktiem. Jo, redziet, tas iespēlējās vēl līdz pat 19.gadsimtam, dažreiz iespēlējās pavisam briesmīgā veidā. Tā piemēram, iepriekšējā gadsimta, 19.gadsimta trīsdesmitajos, četrdesmitajos gados Prāgā dzīvoja kāds cilvēks, kura vārds bija Smetana. Šis cilvēks bija dēls kādam katoļu baznīcas kalpotājam, kurš, pats par sevi saprotams, bija dievbijīgs katolis. Viņš domāja un juta, ka jātic ir tam, ko nosaka baznīca; par garīgo pasauli zina to, ko nosaka baznīca. Nu viņam bija dēls. Cilvēki tolaik bija godkārīgi un savus bērnus sūtīja ģimnāzijās. Bet ģimnāzijās, kas bija Prāgā pagājušajā gadsimtā, faktiski neko daudz nemācīja. Pamatā ņemot, mācīja tiešām maz. Tā nu jaunais Smetana tika uzaudzināts ģimnāzijā. Un tā nu tas toreiz bija: tas, kurš vispār kaut ko iemācījās, tas tad kļuva par priesteri. Tā arī jaunais Smetana kļuva par priesteri. Tolaik arī Prāgā un arī pārējā Austrijā bija tā, ka priesteri strādāja augstajās skolās kā skolotāji. Un tā nu nonāca  tiktāl, ka viņš, kad nu pašam bija jāmāca, sāka lasīt nedaudz citas grāmatas nekā tās, kuras viņam kā priesterim bija noteikusi baznīca. Jā, līdz ar to viņš pakāpeniski sāka šaubīties, proti, tieši par kādu dogmu. Viņš sacīja sev: tas tomēr ir tik briesmīgi, ka cilvēkam ir jāpiedzimst, jānodzīvo savu Zemes dzīvi, pēc tam jāmirst un tad, ja nu viņš ir bijis slikts cilvēks, mūžīgi tikai jānoskatās – baznīca to vēl krāšņi attēloja vajadzīgajās ainās – uz to, ko viņš ir izdarījis uz Zemes būdams kā slikts cilvēks, un nekad viņam nav iespējas laboties!

            Tagad, redziet, šis vīrs, Smetana, dzīvoja kādā ordeņa mājā. Bet kad viņš kļuva par skolotāju, ordeņa mājā viņam kļuva nedaudz par šauru; tad viņš pārvācās uz kādu pasaulīgu dzīvokli un arvien vairāk un vairāk – tolaik jau vēl nebija nekādu antroposofisko grāmatu – sāka lasīt Hēgeļa, Šellinga un tā tālāk grāmatas, kurās bija vismaz kaut kas, kaut kādi saprātīguma iedīgļi. Tad viņš arvien vairāk un vairāk sāka šaubīties par tā saucamo elles soda mūžību, jo slikts cilvēks pēc Aristoteļa nomirst un viņam mūžīgi ir jādzīvo savā ļaunumā. No tā tad radās mācība par elles soda mūžību, ko baznīca tad nostiprināja ar savu konsīliju. Šī mācība, dabiski, nav kristīga, bet gan ir Aristoteļa mācība. Tā nav taisnība, ka tā būtu kristīga mācība, šī mācība par elles sodu; tā nāk no Aristoteļa. Bet tas jau cilvēkiem nebija skaidrs.

            Bet šim Smetanam tas kļuva skaidrs. Tad nu viņš sāka mācīt ko tādu, kas ne gluži saskanēja ar baznīcas mācību. Tas bija tieši 1848.gads, kad viņš mācīja ko tādu, kas ne gluži saskanēja. Iesākumā viņš saņēma briesmīgu brīdinājumu, milzīgu latīniski rakstītu vēstuli, kurā viņam tika norādīts, ka ar nožēlu būtu jāatgriežas baznīcas klēpī, jo tas bija radījis ārkārtīgas dusmas ganos, ka viņš māca avīm ko tādu, ko gani nav noteikuši. Uz šo pirmo latīniski rakstīto vēstuli viņš vēl atbildēja, ka uzskatot par liekulību teikt ko citu kā to, par ko pats ir pārliecināts. Tad pienāca otra vēstule latīniski, kas viņu brīdināja vēl nopietnāk. Un kad viņš uz to vairs neatbildēja, jo tam nebija nekādas jēgas, tad kādu dienu visās Prāgas baznīcās tika pasludināts, ka notiks kādi ļoti svarīgi svētki, jo viena nomaldījusies avs, kas pat bija kļuvusi par ganu, tiks izslēgta no baznīcas.

            Pie tiem, kam toreiz bija jāiznēsā šīs lapiņas, ka jānotiek šiem svarīgajiem svētkiem, piederēja arī tas baznīcas kalpotājs, vecais Smetana, viņa tēvs. Tas bija palicis dievbijīgs katolis. Jūs varat mēģināt iedomāties, ko tas nozīmēja, ka ir sasaukta kopā visa Prāga, lai nolādētu Smetanas dēlu, uz mūžiem izslēdzot viņu no baznīcas un tā tālāk, nolādot viņu, un tēvam pašam bija jānēsā apkārt šī ziņa! Jā, Prāgā vēl nekad baznīcas nebija bijušas tik pilnas kā šajā dienā. Visas baznīcas Prāgā bija stāvgrūdām pilnas. Un tad no visām kancelēm tika pasludināts, ka atkritušais Smetana tiek izslēgts no baznīcas.

            Sekas tam bija – dabiski, ka diloņa dīgļi jau bija Smetanu ģimenē – ka vispirms no sirdsdēstiem nomira māsa, pēc tam vecais tēvs, un pēc tam pēc īsa laika arī pats Smetana no sirdsdēstiem, no bēdām. Bet ne jau tas bija galvenais, vai ne, bet gan tas, ka Smetana vairs nesludināja šo elles soda mūžīgumu, kā viņš to uztvēra.

            Tas viss ir saistīts ar sirdsapziņas idejas attīstību cilvēcē. Jo tas, ko cilvēks saglabā no dzīves pirms šīszemes laika, tas dzīvo viņā un runā kā sirdsapziņa. Un par sirdsapziņu var sacīt: sirdsapziņa nevar nākt no Zemes vielas. – Jo iedomājieties, kādam ir, teiksim, uznākusi briesmīga iekāre. Tā jau ir gadījies. Tad tās ir vielas viņa miesā, Zemes vielas, kas viņu spiež un mudina, lai nonāktu līdz šai iekārei. Tad sirdsapziņa viņam saka: tev tomēr ir jācīnās pret šo iekāri. – Jā, mani kungi, tas taču būtu tieši tāpat, ja arī sirdsapziņa nāktu no ķermeņa, kā ja kāds mēģinātu vienlaikus iet uz priekšu un atpakaļ. Tam nav jēgas, sacīt, ka sirdsapziņa nākot no miesas. Sirdsapziņa ir saistīta tieši ar to, ko mēs nonesam lejā no pirmszemes dzīves no garīgās pasaules, kad mēs nokāpjam lejā te uz Zemes. Bet tā kā es jums to arī attēloju, apziņu par to, ka sirdsapziņa ceļas no garīgās pasaules, Zemes cilvēki ir pazaudējuši, un dažiem cilvēkiem, tādiem kā Smetana, par kuru es tikko stāstīju, tā 19.gadsimtā atkal ir ataususi caur šo briesmīgo lietu par elles sodu. Sirdsapziņa pieder cilvēkam pašam. Cilvēks sirdsapziņu nes sevī. Ko tad līdzētu visa šī sirdsapziņa, ko nes sevī, ja būtu jānomirst un tad mūžīgi jānoskatās, kāds slikts cilvēks es esmu bijis? Tad jau tur nevarētu nekā līdzēt. Tam, ka ir sirdsapziņa, tad nebūtu nekādas nozīmes!

            Tā ka var sacīt: ja tas ir cilvēks (tas tiek uzzīmēts), tad sirdsapziņa dzīvo cilvēkā. Sirdsapziņa ir tas, ko viņš ir atnesis līdzi Zemes dzīvē no garīgās pasaules. Sirdsapziņa viņam saka: to tev nevajadzētu darīt, un to tev nevajadzētu darīt. – Zemes cilvēks saka: es gribu to darīt, es to vēlos. – Sirdsapziņa runā citādi, jo sirdsapziņa nāk no mūžīgā cilvēka. Un tad, kad cilvēks ir nometis fizisko miesu, tikai tad viņš pamana: tu taču pats esi tas, kas vienmēr ir runājis tavā sirdsapziņā. Tu tikai neesi to pamanījis savas Zemes dzīves laikā. Tagad tu esi izgājis cauri nāvei. Tagad tu esi kļuvis pats par savu sirdsapziņu. Sirdsapziņa tagad ir tavs ķermenis. Agrāk tev nebija nekādas sirdsapziņas. Tagad tev ir tava sirdsapziņa, ar to turpini dzīvot pēc nāves.

            Bet sirdsapziņai ir jāpieraksta arī gribu. Redziet, visas tās lietas, ko es esmu jums pateicis, ir notikušas. Grieķi aizmirsa pirmszemes dzīvi. Baznīca pacēla līdz dogmai, ka nedrīkst ticēt, ka pastāv tāda pirmszemes dzīve. Sirdsapziņa ir tikusi pilnībā pārprasta. Tas viss ir piepildījies. Un dabiski, ka vienmēr arī ir bijuši lieli mācītie cilvēki. Bet šie lielie mācītie ļaudis viduslaikos bija pakļauti iespaidam: pirmszemes dzīves nevar būt. Baznīca aizliedz tam ticēt.

            Šādās iekšējās nesaskaņās dzīvoja, piemēram, arī tāds cilvēks kā Thomas fon Aquino, kurš dzīvoja no 1225. līdz 1274.gadam. Viņam kā katoļu priesterim bija jāpielāgojas tam, jāsamierinās ar to, ko nosaka katoļu baznīca. Bet viņš bija liels domātājs. Un attiecībā uz to, ko es jums šodien esmu pateicis, viņam tātad bija jāsaka: kad cilvēks nomirst, tad var tikai noskatīties uz savu Zemes dzīvi, mūžīgi mūžos un nekad citādi. Viņš tikai uzlūko to. – Ko tātad dara Akvīnas Toms? Akvīnas Toms pieraksta cilvēkam uz visu mūžību tikai saprātu, bet ne gribu. Cilvēkam uz to visu pēc nāves ir jānoskatās, bet viņš vairs nevar tajā neko mainīt. Līdz ar to Akvīnas Toms bija tieši viens no lielākajiem viduslaiku aristoteliķiem, ka viņš teica: ja kāds uz Zemes ir izdarījis kaut ko sliktu, tad viņam mūžīgi ir uz to jānoskatās; ja kāds ir izdarījis kaut ko labu, tad mūžīgi noskatās uz labo. – Tātad dvēselei tika pierakstīta tikai izziņa, bet ne griba.

            Bet tas neatbilst patiesībai. Patiesībai atbilst, ka pēc nāves gan uzlūko, kad tu biji labs un kad ļauns, bet saglabā gribu, visu dvēseles spēku, lai to mainītu. Tā nu notiek, ka, dabiski, kad uzlūko visu savu dzīvi, tad redz, kāda tā ir bijusi, tad dzīvo garīgajā pasaulē un redz, kam vajadzēja būt citādi. Tad tas nāk pats no sevis, ka atkal grib tikt lejā, lai atbilstoši to izlabotu. Dabiski, ka tad atkal gadās kļūdas, bet tad nāk sekojošās dzīves, un cilvēks sasniedz pilnīgās cilvēka attīstības mērķi.

            Kur Akvīnas Toms viduslaikos bija spiests ticēt tikai izziņai, bet ne gribai, ar  to tagad cilvēki 19.gadsimtā sirgst tā, kā šis Smetana. Viņam tagad ir jāpieraksta, ka 19.gadsimtā parādījās citi cilvēki, kam radās īsts niknums pret izziņu. Tas viss taču cēlās no elles soda dogmas; tikai cilvēki to neizprata. Piemēram, Šopenhaueram radās īsts niknums pret izziņu un tāpēc viņš visu pierakstīja tikai gribai. Jā, bet ja tagad visu pieraksta tikai gribai, tad šī griba ir pārāk dumja un stulba. Tādēļ Šopenhauers dumjajai gribai pierakstīja visu pasaules radīšanu un pārējo. Un tie cilvēki, kuri domāja, nonāca tieši pie šādiem briesmīgiem iekšējiem konfliktiem, kā šis Smetana Prāgā. Tādu bija ļoti daudz; šis bija tikai teicams piemērs, kura grūtības ir tikušas pierakstītas. Tādu cilvēku bija daudz.

            Un tā mums ir jābūt skaidrībā: cilvēkam sirdsapziņa ir kā mantojums no pirmszemes dzīves. Tur sirdsapziņā runā gars. Tas, kas mēs jau bijām pirms Zemes cilvēka, ir ieniris miesā un runā sirdsapziņā. Un kad mēs savu miesu būsim nolikuši, tad dvēsele pēc nāves turpinās runāt sirdsapziņā, bet nevis bezspēcīgi, bet gan tai būs griba un būs jāizlabo, tai būs jāpaliek darbīgai.

            Redziet, tā ir atšķirība starp antroposofiju un visu to, ko mūsdienās satur, piemēram, kristīgā dogmatika. Kristīgajā dogmatikā šo cilvēka dvēseles iekšējo spēku, kas spēj radīt, nezina, tur cilvēks nomirst un var tikai mūžīgi uzlūkot to, ko ir izdarījis vienā Zemes dzīvē, jo tikai vienā Zemes dzīvē dvēsele piedzimstot līdz ar ķermeni. Tā ka tātad, ja grib to attēlot shematiski, ir jāsaka: ja tā ir cilvēka viena Zemes dzīve (augšējais zīmējums, aplis), tad tā sākas arī ar dvēseli, un kad nu cilvēks nomirst – te ir piedzimšana un te nāve – tad viņa dvēseles dzīves izplešas visas mūžības ilgumā. Es negribu zīmēt tālāk uz otras tāfeles, tas man sanāktu pārāk dārgi, man būtu jāturpina vēl pat uz trešās! Tas izplešas uz mūžu mūžiem: tikai atziņa, tikai saprāts, kam tagad mūžīgi mūžos ir tikai jāuzlūko Zemes dzīves sliktumu, jo saprāts taču esot dzimis līdz ar fizisko Zemes dzīvē. Pirmais materiālists, kurš turpināja šo dogmu, īstenībā bija jau Aristotelis.

             Nu, antroposofija uzskata, ka ir ne tikai viena Zemes dzīve, bet gan viena otrai sekojošas Zemes dzīves. Cilvēks vienmēr no iepriekšējās dzīves kaut ko saglabā, ko viņš gan precīzi nezina, bet kas ir viņā: tā ir sirdsapziņa. Tad viņš noliek miesu, savā sirdsapziņa viņš dzīvo tālāk. Te (apakšējais zīmējums, sarkanā krāsā pa kreisi), pamatā ņemot, līdz nākamajai piedzimšanai ir tikai sirdsapziņa. Tagad (vidējais aplis) atkal ir sirdsapziņa kā balss, kura runā; tagad (sarkanā krāsā pa labi) viņš dzīvo ārpasaulē, atkal ir te. – Un īstenībā tas ir cilvēks pats, kurš vienmēr rada, veido savu jauno dzīvi uz Zemes. Protams, par to, dabiski, it īpaši niknojas tās mācības, kas cilvēkam neko negrib atstāt, kas visu grib uzlūkot tikai tā, it kā cilvēks būtu tikai radījums. Viņš nav tikai radījums, bet gan viņā ir radošie spēki. Un tieši tā ir antroposofijas atšķirība no citiem uzskatiem, ka antroposofija ar saviem pētījumiem parāda: jā, cilvēkā ir šie radošie spēki, arī cilvēks ir radošs. Viņš nav tikai radīts, bet gan ir arī radošs. Un pie visradošākā viņā pieder tieši sirdsapziņa, jo tā ir tā, kas mums kā svēts mantojums ir palicis no pirmszemes dzīves un ko mēs atkal aiznesam līdzi, kad ejam cauri nāves vārtiem.

            Tas ir tieši tas, kas modernajai zinātnei vēl vienmēr ir palicis no baznīcas, un tieši šajā punktā būtu jāskatās tiešām precīzi. Jo šī lieta ir norisinājusies šādi: te pāri pēc Romas nonāca vienmēr tikai tas, kas bija loģisks no vienas puses un materiālistisks no otras puses. To tad pieņēma modernās tautas. Bet vācu valodā dažreiz pa pavisam citiem ceļiem vēl ir palicis atlikums no senā, tikai to nemāk saskatīt. Tas ir ļoti īpatnēji. Tajā var saskatīt, kā cilvēks ir saistīts ar lielajiem notikumiem.

            Ja šodien aplūko tās lielās zemes, kas atrodas te augšā Āzijā – Sibīrijā – tad tie īstenībā ir apvidi, kas ir ļoti maz apdzīvoti, bet kādreiz tie bija biezi apdzīvoti. Tikai upes tur tolaik bija daudz, daudz varenākas. Sibīrija ir zeme, kas pamazām un pakāpeniski ir izžuvusi, pacēlusies, un cilvēki tad ir aizceļojuši uz rietumiem, pāri uz Eiropu. Tas ir noticis Sibīrijas pacelšanās dēļ. Un šādā veidā daudzi priekšstati, kas bija tur Āzijā, ir pa citu ceļu ienākuši Eiropā, un šie priekšstati turpina dzīvot eiropiešu valodās. Tādēļ ir jāsaka: jo tālāk uz rietumiem, jo mazāk ir sastopami šie priekšstati par sirdsapziņu. – Bet tieši vārds “sirdsapziņa” parāda, ka ļaudīm, kas šo vārdu “sirdsapziņa” izveidoja, bija sajūta: tas ir kaut kas iekšā cilvēkā. – Un ko tad īstenībā nozīmē vārds “sirdsapziņa”? Ko nozīmē šī lieta, tas tikko tika pateikts: tas ir mantojums no tā, kas ir pirmszemes dzīve, kas paliek iekšā cilvēciskumā. Bet vārds “sirdsapziņa”, ko tas nozīmē? Vai nav tiesa, ja apskata Zemes dzīvi un saka: notikumi, kas būs pēc diviem, trīs gadiem, ir nedroši, nezināmi, bet kā cilvēkā ir gars, kas bija pirms viņa šīszemes esamības un kas paliks pēc viņa šīszemes esamības, tas ir droši. – Un ar šo “būt drošam” tieši ir saistīts vārds “sirdsapziņa” (vācu valodā “sirdsapziņa ir “Gewissen”, bet “gewiss” nozīmē “skaidrs, drošs, noteikts” – tulk. piez.), un tas ir visdrošākais, kas vien var būt. Tā kā vārdā “sirdsapziņa” jau ir norādīts uz to, kas cilvēkā ir mūžīgi. Tas ir ļoti nozīmīgi, ka “sirdsapziņā” ir cits saturs nekā, piemēram, “conscience” vai kaut kas tamlīdzīgs tālāk uz rietumiem. “Conscience” ir tas, ko “zina visi” uz Zemes – “con-”, “conscience” – kas savelkas kopā no Zemes zināšanām. Bet tas, kas dzīvo cilvēkā kā sirdsapziņa un tiek apzīmēts ar vārdu “Gewissen”, tas ir visdrošākais, kas vien var būt, kas nav nenoteikts, bet gan ir pavisam drošs. Un pavisam droši ir, ka cilvēks uz Zemes tic ne tikai dzīvei pēc nāves – viens uzskats, kāds bija Aristotelim un baznīcas ticīgajiem – bet gan arī attīsta gribu to izveidot arvien labāku un labāku, izveidot Zemi caur garīgo arvien labāk un labāk, ka griba tātad tāpat turpina dzīvot pēc nāves, kā dzīvo atziņa. Akvīnas Tomam dzīvoja tikai atziņa. Tagad mums ir jābūt skaidram, ka arī griba dzīvo.

            Redziet, mani kungi, tā nu tas ir: faktiski nemaz nav vajadzīgs noniecināt kādu, kurš pirms gadu simtiem savā laikā ir bijis liels gudrais, kā Akvīnas Toms 13.gadsimtā, jo viņš to ir mācījis tajā laikā. Bet tas ir citādi, ja Akvīnas Toms tolaik mācīja to, ko 13.gadsimtā vienīgo arī drīkstēja mācīt, nekā ja šodien, kā tas tieši tagad atkal notiek Parīzē, tiek dibināta Toma-biedrība, lai mācītu to pašu, ko mācīja tolaik, tieši tāpat kā Leo XIII. visiem priesteriem un mācītajiem vīriem katoļu baznīcā 19.gadsimtā pavēlēja sacīt tikai to, ko ir mācījis Akvīnas Toms 13.gadsimtā. Šodien jau arī Akvīnas Toms vairs nerunātu to pašu! Un tā šīs lietas pasaulē stāv viena otrai pretī, kā piemēram, Toma-biedrība Parīzē, kas grib cilvēkus atkal vest atpakaļ, un antroposofija, kas māca tagadējo, to, kas cilvēks ir tagad. Un pirmām kārtām ir svarīgi, kad apskata kaut ko tādu kā sirdsapziņa, ka tas uzduras mūžīgajam cilvēkā. Bet mūžīgo nevar saprast pareizi, ja neskatās arī uz pirmszemes dzīvi, bet ja skatās tikai uz to, kas īstenībā ir radies tikai kopš ēģiptiešu laika kā pēczemes dzīve, kā tā saucamā nemirstība.

            Redziet, mani kungi, tikai pirms trīs, četriem gadu tūkstošiem cilvēki sāka runāt par to, ka viņi esot nemirstīgi, ka viņi tātad nemirstot ar dvēseli, kā nomirst miesa. Pirms tam cilvēki teica, ka viņi arī nepiedzimst kā dvēsele, kad piedzimst miesa. Viņiem bija vārds, ko mums šodien vajadzētu izteikt kā “nedzimstība”. Tā bija viena puse. Un “nemirstība” ir otra puse. Pat valodās mūsdienās vairs nav vairāk par vienu vārdu “nemirstība”! Vārds “nedzimstība”, tam būtu atkal jāparādās. Un tad varēs teikt: sirdsapziņa cilvēkā ir tas, kas nepiedzimst un nemirst. – Tikai tad iemācīsies pa īstam novērtēt sirdsapziņu. Jo sirdsapziņai cilvēkam ir nozīme tikai tad, ja to prot pareizi novērtēt.

            Tātad, mani kungi, sestdien vakarā deviņos tad turpināsim.

ČETRPADSMITĀ LEKCIJA

Dornaha, 1923.gada 28.jūlijā

Plaušu-zināšanas un nieru-zināšanas

Mums ķermenī vienmēr ir nepieciešams zināms asinsspiediens. Pārāk zems un pārāk augsts asinsspiediens. Pie paaugstināta asinsspiediena nieres kļūst nelietojamas. pareizā asinsspiedienā astrālais ķermenis izplešas. Pie pazemināta asinsspiediena cilvēks vienmēr jūt kā nelielu bezsamaņu un tādēļ kļūst vājš, un viņa orgāni nevar tikt izveidoti pareizajā veidā; pārāk stipra asinsspiediena dēļ mēs pārāk ātri novecojam un dabūjam agri nolietotas nieres. Par kartupeļiem uzturā. Cilvēki īstenībā ir caurcaurēm nezinoši. Gaiss ir tas, kas liek kustēties galvai. Pirms 6000, 8000 gadiem cilvēki ļoti vingrināja savu elpošanu, lai iegūtu zināšanas. Pāreja no plaušu-zināšanām uz nieru-zināšanām. Pasaules karš kā cilvēces nieru slimība. Pasaule šodien nepaliks labāka ne ar vienu ārēju līdzekli, bet gan tikai tādējādi, ka ir jāsāk kaut ko zināt.

            Labrīt, mani kungi! Vai jums ir radies vēl kāds jautājums? – Ja nē, tad es gribētu jums izklāstīt vēl kaut ko, kas ir saistīts ar iepriekšējo, lai jūs redzētu, ka no visām pusēm, tā sacīt, var rast piemērus tam, ka cilvēciskais fiziskais organisms, tātad cilvēka fiziskais ķermenis, tiek caurausts ar dvēselisko. Apskatīsim šodien cilvēka asinsriti no zināma viedokļa. Jūs jau ziniet, ka caur visu cilvēka ķermeni plūst asinis, kas ir asinsvados. Asinis iet no plaušām, kur ir asinsvadi un kur elpojot tās uzņem skābekli, uz sirdi, no sirds uz visu pārējo ķermeni, visu šo laiku ir sarkanas, plūstot cauri ķermenim, tad iekrāsojas zilganā krāsā, tad atkal atgriežas sirdī un plaušās kā zilas asinis, skābeklis tās atkal padara sarkanas, un tā asinis pa asinsrites loku, kā varētu sacīt, riņķo cauri visam ķermenim.

            Pieturēsimies tagad pie tā, ka asinis caurriņķo, caurplūst visam ķermenim. Uzzīmēsim tagad uzskatāmi ļoti vienkāršu kāda šķidruma cirkulāciju. Iedomājieties, ka mums būtu apaļa caurule. Šajā apaļajā caurulē ieliesim, lai tas būtu pēc iespējas uzskatāmi, kādu sarkanu šķidrumu. Dabiski, ja mums ir šāda ārēja caurule, tad kaut kur, ja gribam šo šķidrumu iekustināt, mums ir vajadzīgs sava veida sūknis. Tātad iedomāsimies, ka šeit (bultiņa) mums būtu kaut kāds sūknis, kas liek šim sarkanajam šķidrumam kustēties. Ja es te augšā atstāju vaļā, tad šķidrums, dabiski, tur šļāksies ārā. Bet es to negribu, tāpēc arī augšā pievienošu cauruli. Un tagad liksim šim šķidrumam kustēties tā, lai tas plūstu apkārt, lai tas visu laiku riņķotu. To taču var tā stādīties priekšā? – Šķidrums tiek dzīts pa apli. Tagad iedomājieties: ja šo šķidrumu dzen uz priekšu sūknis, tad šajā vietā (augšā) šķidrums būs pacēlies zināmā augstumā. Bet, kad tas tiek dzīts apkārt, tad tas būs tikai nedaudz. Ja es likšu sūknim darboties spēcīgi, tad šķidrums te pacelsies augstāk, ja es sūknēšu vājāk, tad tas pacelsies mazākā augstumā. Tātad no šī šķidruma stabiņa augstuma es varu mērīt spiedienu, kāds ir šajā plūstošajā šķidrumā.

             Redziet, kaut ko līdzīgu es varu darīt ar cilvēka asinīm. Ja es kaut kur kādā asinsvadā ielieku šādu caurulīti, tad asinis tajā paceļas kādu gabaliņu uz augšu. Tātad es varu kādā asinsvadā ielikt caurulīti – ne jau visos. Iedomājieties, ka mums būtu kāda artērija, piemēram, rokā, kur tad es ievietoju ampulveidīgu caurulīti, tad asinis no artērijas ieplūstu kādu gabaliņu caurulītē, izplūst cauri, ieplūst te. Šī caurulīte tad arī būtu tāda, atkarībā no tā, kādam cilvēkam, rādītu augstāku vai zemāku asins spiedienu. Ir cilvēki, kuriem asinis caurulītē paceļas ļoti augstu, citiem augstums ir mazāks. No tā tātad seko, ka cilvēkiem ir dažāds asins spiediens, jo tas ir spiediens, kas tiek radīts, kas parādās šajā caurulītē. Tātad, ja asinis uz asinsvadu spiež nedaudz spēcīgāk, tad asinis caurulītē paceļas augstāk, ja tās spiež vājāk, tad līmenis paceļas mazāk augstu.

            Materiālisti nu iztēlojas, ka arī cilvēkam esot vajadzīgs šāds sūknis, lai asinis riņķotu. Bet tas, ko es jums esmu uzzīmējis, ir taču tikai ārējs instruments. Patiesībā cilvēkam viņa ķermenī nekur nav tāda sūkņa, un arī sirds nav nekāds pumpis. Cilvēkā nav nekāda sūkņa, bet gan asinis kustas pavisam cita iemesla dēļ. To šodien noskaidrosim. Bet vispirms būtu jānoskaidro, ka šis asins stabiņš, ar ko mēs mērām asinsspiedienu, ir ar dažādu augstumu. Veselam cilvēkam tas vienmēr ir noteiktā augstumā, teiksim, manis dēļ, starp trīsdesmit un piecdesmit gadiem veselam cilvēkam šis šķidrums ir 120 līdz 140 mm augstumā. Ja šis šķidruma stabiņš šādā instrumentā – to var saukt par manometru – piemēram, ir tikai 110 mm augstumā, tad cilvēks ir slims. Ja tie būtu 160 mm, tad arī cilvēks ir slims. Ja tie ir 160 mm, tad viņam ir pārāk liels asinsspiediens; tad asinis viņa ķermenī spiež pārāk spēcīgi. Ja tie ir tikai 110 mm, tad viņam ir pārāk zems asinsspiediens, tad asinis spiež pārāk vāji. No tā jūs tātad redzat, ka mums ķermenī vienmēr ir nepieciešams noteikts asinsspiediens. Asinīm ir jāspiež ar noteiktu spēku. Mēs tātad esam pilnīgi pildīti ar savu asinsspiedienu. Ja mēs kāpjam kādā tiešām augstā kalnā, tad gaisa, kas ir apkārt, blīvums samazinās, un tā kā apkārtējā gaisa blīvums samazinās, spiediens no iekšienes paliek ļoti spēcīgs. Tad asinis izšļācas mums cauri porām. Tā ir kalnu slimība. Jūs tātad redzat, mums ir jāstaigā pa šo pasauli ar pilnīgi noteiktu asinsspiedienu.

            Palūkosimies iesākumā uz cilvēkiem, kam ir pārāk zems asinsspiediens. Cilvēki, kuriem ir pārāk zems asinsspiediens, kļūst ārkārtīgi vāji, saguruši, bāli, un ļoti cieš viņu gremošana. Šādi cilvēki kļūst iekšēji gurdeni un viņiem īsti nedarbojas ķermeniskās funkcijas, un tādēļ viņi pakāpeniski sabrūk. Tātad pārāk vājš asinsspiediens padara cilvēku sagurušu un vāju, un slimu.

            Tagad paskatīsimies uz cilvēkiem, kam ir pārāk augsts asinsspiediens. Tur dažreiz parādās ļoti raksturīgas izpausmes. Redziet, ja šādu lietu, kuru tātad iespiež ādā – tai ir jābūt smailai te priekšā – ja to pieliek un konstatē pārāk lielu asinsspiedienu, tad  var būt drošs, ka pamazām un pakāpeniski šādam cilvēkam, kam ir pārāk spēcīgs asinsspiediens, kļūs nederīgas nieres. Nieres tad sāk savus asinsvadus, visu, kas ir nierēs, veidot tā, kā tam nevajadzētu būt. Tur nosēžas kaļķis, tās kļūst tuklas, kā saka, deģenerējas. Tām vairs nav tās formas, kādai īstenībā vajadzētu būt. Tā ka, ja pēc nāves izgriež nieres tādam cilvēkam, kam ir bijis pārāk augsts asinsspiediens, tad šīs nieres izskatās galīgi panīkušas.

            Tad rodas jautājums: no kā tas viss rodas? – Tieši šī kopsakarība starp asinsspiedienu un nieru saslimšanu materiālistiski domājošam cilvēkam ir pilnīgi neskaidra. Ir jābūt skaidram: tajā spiedienā, kāds mūsos ir, šajā asinsspiedienā dzīvo tieši mūsu astrālais ķermenis, par kuru es jums stāstīju kā par cilvēka pārjuteklisko ķermeni. Tā nav patiesība, ka astrālais ķermenis dzīvojot kādā substancē, kādā vielā, bet gan tas dzīvo spēkā, asinsspiedienā, un astrālais ķermenis ir vesels, ja mums ir īstais asinsspiediens, tātad vidējā vecumā 120 līdz 140 mm. Ja mums ir īstais asinsspiediens, tad pamostoties mūsu astrālais ķermenis ienāk fiziskajā ķermenī un jūtas tur labi. Tas var tad izplesties uz visām pusēm. Ja tātad ķermenī ir pareizais asinsspiediens, apmēram 120 mm, tad astrālais ķermenis asinsspiedienā pareizi izplatās, tad astrālais ķermenis, cilvēkam pamostoties, var iekļūt visās fiziskā ķermeņa vietās. Un kamēr mēs esam nomodā, tikmēr pie tā saucamā normālā asinsspiediena viss astrālais ķermenis ir izplatīts visur.

            Redziet, astrālais ķermenis nosaka to, ka mūsu orgāniem vienmēr ir pareizā forma, pareizais veidojums. Mani kungi, ja mēs vienmēr tikai gulētu, tātad astrālais ķermenis vienmēr būtu ārā, kā tas ir miega laikā, tad mūsu orgāni ļoti drīz aptaukotos. Mums vairs nebūt pareizi orgāni. Astrālais ķermenis mums ir nepieciešams, jo tas ierosina ēterisko ķermeni, lai mūsu orgāni būtu veseli, lai tiem vienmēr būtu īstais veidojums. Tātad astrālajam ķermenim vienmēr ir jāatrod priekšā pareizo asinsspiedienu, lai tas varētu izplatīties.

            Pieņemsim, ka kādā istabā, kurā cilvēks ieiet, nebūtu gaisa, bet gan ogļskābā gāze. Tad cilvēks, kurš tur ieietu, nokristu; viņš nevarētu paelpot. Tādā ķermenī, kur nav īstā asinsspiediena, astrālais ķermenis un Es nevar dzīvot. Iemiegot tiem vienmēr ir jāiet ārā. Pieņemsim, ka asinsspiediens ir pārāk zems. Ja asinsspiediens ir pārāk zems, tad, pamostoties, astrālais ķermenis kārtīgi neieiet iekšā fiziskajā miesā. Tad tajā ir pārāk maz astrālās darbības; tad cilvēks savā ķermenī nemitīgi jūt kaut ko līdzīgu nelielai bezsamaņai. Tātad pie pārāk zema asinsspiediena cilvēks visu laiku jūt kaut ko līdzīgu nelielai bezsamaņai, kā sekas tam ir, ka viņš jūtas vājš un viņa orgāni nevar tikt izveidoti pareizajā veidā, jo tiem taču ir jātiek veidotiem vienmēr no jauna. Es jums jau teicu: katrus septiņus gadus orgāniem ir jātiek izveidotiem no jauna. – Tāpēc astrālajam ķermenim vienmēr ir jāspēj būt darbīgam.

            Pieņemsim, ka asinsspiediens ir pārāk augsts. Jā, ja asinsspiediens ir pārāk augsts, kas tad notiek? Redziet, es jums reiz jau teicu, ka, ja gaisam būtu cits skābekļa un slāpekļa maisījuma sastāvs, tad mums ar dzīvošanu ietu slikti. Gaisā ir 79% slāpekļa, pārējais galvenokārt ir skābeklis. Tātad gaisā ir nedaudz skābekļa. Ja gaisā būtu vairāk skābekļa, tad mēs jau divdesmit gadu vecumā būtu sirmgalvji, veci cilvēki. Mēs ātri novecotu. Tā arī no astrālā ķermeņa ir atkarīgs, vai fiziskais ķermenis agrāk vai vēlāk kļūst vecs. Ja asinsspiediens ir pārāk augsts, tad astrālajam ķermenim ļoti patīk būt iekšā fiziskajā ķermenī. Tas tieši ir viņa elements, asinsspiediens. Tad viņš iesēžas iekšā pa īstam dziļi. Un kādas ir sekas? Sekas ir, ka mums jau trīsdesmit gadu vecumā ir tādas nieres, kādām tām īstenībā vajadzētu būt septiņdesmit gados. Tad mēs pārāk augstā asinsspiediena dēļ dzīvojam pārāk ātri. Mums agri, jo nieres ir ļoti jūtīgi orgāni, nieres jau ir deģenerējušās. Tā lieta ar novecošanu taču pastāv tajā, ka orgāni arvien vairāk un vairāk pārkaļķojas. Tagad, ja asinsspiediens ir pārāk augsts, tad jūtīgākie orgāni pārkaļķojas pārāk agri, un tāda nieru saslimšana, kāda parādās pie pārāk augsta asinsspiediena, tā īstenībā ir zīme tam, ka cilvēks pārāk agri ir palicis vecs, ka viņš tātad šīs jūtīgās nieres jau jaunībā ir padarījis tādas, kādām tām īstenībā vajadzētu būt tikai vecumā.

            Redziet, mani kungi, viss šis skaidrojums, ko es jums esmu devis, parāda, ka cilvēkam viņa fiziskajā ķermenī ir kaut kas dvēselisks, ko es saucu par astrālo ķermeni, kas naktī iziet ārā. Un tā var arī sacīt: cilvēks dzīvo spēkos, kas attīstās viņa ķermenī. Viņš dzīvo spēkos, nevis substancē, nevis vielā.

            Tādēļ visur var redzēt, kā attiecībā pret šādām parādībām, kādas es jums tagad izskaidroju, materiālistiskā zinātne ir pilnīgi bezspēcīga. Tā nespēj atklāt to, par ko te ir runa. Jūs grāmatās visur varat atrast: ja ir paaugstināts asinsspiediens, tad jābaidās, ka attiecīgajam varētu būt nieru saslimšana. Bet kā tas īstenībā ir saistīts – tā ir rakstīts šajās grāmatās – to mēs nevaram izskaidrot. – Bet patiesībā tas nenozīmē neko citu, kā: mēs negribam pieļaut, ka cilvēkā ir kaut kas pārjuteklisks, kaut kas garīgs, kaut kas dvēselisks. To mēs negribam.

            Bet bez tā šīs lietas tieši nevar izskaidrot. Un tas ir tas, kā dēļ īstenībā cilvēki mūsdienās, pamatā ņemot, stāv visas pasaules priekšā tā, ka neko īsti nezina. Jo patiešām, mani kungi, ārējās lietas, kādas šodien parādās, virsroku gūstošais posts pasaulē, kas tuvākajā laikā kļūs vēl daudz, daudz lielāks, jo cilvēki savā domāšanā negrib uzņemt neko no garīgā – jo vispirms tās lietas ir jāzina – šis posts ceļas tieši no tā, ka negrib ielaisties uz to, lai kaut ko zinātu par realitāti. Un par realitāti nevar neko zināt, ja neiedziļinās garīgajā. 19.gadsimta gaitā taču tas ir izveidojies tā, ka cilvēkiem vēl māca tikai ārējās lietas. Lai viņi būtu kaut ko apjēguši par dvēselisko, par garīgo, tam vispār vairs nepievērš uzmanību. Un tā nu cilvēki mūsdienās staigā apkārt, un viņiem īstenībā nav ne jausmas par to, ka pasaulē tomēr ir arī garīgais un dvēseliskais.

            Redziet, mani kungi, līdz ar to ir noticis kaut kas ārkārtīgi svarīgs. Kad reiz būs pagājis ilgs laiks, un cilvēki apstākļu spiesti būs izlauzušies līdz tam, lai lietas atkal uzlūkotu garīgi, tad šie cilvēki nākotnē teiks: jā, 20.gadsimta sākumā cilvēces vēsturē norisinājās kaut kas milzīgi svarīgs. – Viss, ko šodien var pastāstīt par senajiem kariem, nav itin nekas pret to, kas īstenībā ir norisinājies mūsu vidū. Dažreiz ir pilnīgi neticami, kā cilvēkiem nemaz neienāk prātā, ka visi šie kari, kas ir aprakstīti vēstures grāmatās, īstenībā ir sīkumi attiecībā pret to, kas ir norisinājies no 1914.gada līdz šodienai. Nav nekas liels tas, kas ir norisinājies vēsturē, attiecībā pret to, kas laikā, kurā mēs dzīvojam, ir norisinājies starp cilvēkiem. Un redziet, lai varētu izprast, par ko ir runa, ir dziļi jāieskatās tajā, kas patiešām ir. Bet to cilvēki mūsdienās nedara.

            Piemēram, es pievērsu jūsu uzmanību tam, ka tikai vienā noteiktā laikā Eiropā parādījās kartupeļi. Jā, ja jūs šodien jautājat, ko cilvēki visbiežāk ēd? Kartupeļus! Un ja jūs redzat, ka kaut kur tuvojas bads, tad vispirms domā, kā dabūt kartupeļus. Šodien ir tā, ka cilvēki patiešām pieņem kartupeļus, it kā tie vienmēr būtu te bijuši. Jā, mani kungi, ja jūs būtu dzīvojuši pirms pieciem gadsimtiem, tad Eiropā vispār nebūtu dabūjuši ēst nevienu kartupeli, jo tolaik tādu te vienkārši vēl nebija! Tad jūs būtu ēduši kaut ko pavisam citu. Bet ja zina, ka viss ir atkarīgs no garīgā, tad arī zina, ka arī kartupeļu ēšana vai kartupeļu neēšana ir atkarīga no garīgā. Un tā, kā tas ir ar kartupeļiem, ir arī ar daudzām citām lietām. Cilvēces vēstures pēdējos gadsimtos ir tik briesmīgi daudz kas izmainījies, un visai šai runāšanai apkārt teorijās nav nekādas vērtības. Jo var izveidot pēc patikas skaistas teorijas: Russo teorijas, marksistiskas teorijas, ļeņiniskas teorijas, ko vien grib, tās visas ir izdomātas, ar ko neko nevar iesākt, ja neko nezina. Izdomām, idejām vērtība ir tikai tad, ja zina, ko ar šīm idejām iesākt. Visi šie kungi, kas attīstīja šīs skaistās idejas, īstenībā bija caur un cauri nezinoši. Un tā ir tagadnes laika iezīme, ka cilvēki īstenībā ir caurcaurēm nezinoši. Viņi grib cilvēkiem izveidot teorijas, kā Zeme tiks ierīkota kā paradīze, bet viņi pat nezina, kāds kļūst cilvēka ķermenis, kad ēd kartupeļus. Tas ir tas, kas tik briesmīgi nospiež sirdi, ka cilvēkiem nemaz nav tādas tieksmes kaut ko zināt. Dabiski, ka lielās masas to nevar, jo masām tiek iestāstīts: tas, ko zina kungi universitātēs, tas ir pareizais. – Un tad viņi dibina tautskolas un grib šodien arī zināt to, ko zina šie citi. Bet tieši tie, kam kaut kas būtu jāzina, kas ziedojas zināšanām pēc savas profesijas, tie īstenībā nezina neko. Un tādēļ notiek tā, ka mūsdienās tiek runāts par visu iespējamo, bet īstenībā, pamatā ņemot, nezina vispār neko.

            Dabiski, ka kartupeļi nav vienīgais, ir daudzi citi apstākļi, bet es minu tikai kartupeļus, jo tas ir īpaši krass piemērs. Ir briesmīgi daudz kas norisinājies pēdējos gadsimtos, kas tagad, gribētos teikt, ir savā veidā izlādējies 20.gadsimta sākumā, tā ka norisinājies ir milzīgi daudz kas. Un šodien norādīsim uz kaut ko, kas ir norisinājies un kas ir ārkārtīgi nozīmīgi.

            Redziet, mani kungi, es jums norādīšu uz kaut ko, par ko iesākumā jūs varbūt smiesieties, bet stāsts tomēr ir pavisam nopietns. Vai nav tiesa, kad šodien kāds jauns censonis dodas uz universitāti vai kādu citu augstskolu, tad tiek aizvests uz laboratoriju. Tad viņam tur ir jāmācās – pa vidam viņš uzspēj arī daudz paslinkot – bet vai nav tiesa, ir jāmācās, jo tad viņš tiek pārbaudīts. Jūs taču varat apmēram iedomāties, kā tas notiek. Bet ja mēs atgriežamies pie tiem cilvēkiem, kurus es jums attēloju iepriekšējā reizē, teiksim, pie senajiem indiešiem – jūs atceraties, ko es jums uzzīmēju. Āzija – tur šie jaunie censoņi, kurus vajadzēja mācīt, netika vesti uz laboratorijām vai klīnikām, bet gan viņiem tika uzdots pirmām kārtām pacietīgi pārbaudīt savu iekšējo pasauli. Tad nu viņiem bija jāapsēžas, jāsakrusto kājas, skatienu jāpievērš savam degungalam, nevis jāskatās ārā pasaulē, bet gan uz savu deguna galu. Nu, mani kungi, kas līdz ar to iestājās? Tas, dabiski, bija laikā, kad jau bija sācies šīs lietas pagrimums. Bet tādi cilvēki vēl ir pat mūsdienās Eiropā; viņi grib iekšēji kļūt īpaši viedi un atdarina to. Tādējādi mūsdienās ne pie kā nevar nonākt. Bet šie senie cilvēki tieši tā kādreiz ir darījuši. Tādējādi viņi noslēdzās no visas ārpasaules, jo, vai nav tiesa, uz cilvēka degungala neko īpaši daudz saskatīt nevar. Tā vingrinās tikai šķielēt, ja visu laiku skatās uz savu degungalu. Un ja nestaigā, bet gan pilnībā atslābina kājas, tad nav arī smaguma sevī. Tātad tie cilvēki izslēdza smagumu, izslēdza visus maņu iespaidus, cieši aizbāza ausis un pilnībā nodevās paši savam ķermenim. Tā bija tā jēga: ne jau skatīties uz savu degungalu, jo tas jau nav tik briesmīgi interesants, bet gan noslēgties no ārpasaules. Bet līdz ar to viņi nonāca pie pavisam citas elpošanas. Kas šiem cilvēkiem bija citādāks, tā bija elpošana, plaušas. Bet līdz ar to, ka šie cilvēki ar tādu procedūru radīja īpašu savu plaušu darbību, līdz ar to viņiem iekšēji atausa bildes, tēli. Tādējādi viņi patiešām ieguva noteiktas zināšanas un tad varēja citiem izstāstīt, kādas īstenībā ir lietas. Šie cilvēki zināja, kas, piemēram, notiek ar augiem, kā es jums to stāstīju, tādēļ, ka bija veikuši šo procedūru. Šodien jaunie censoņi universitātēs būtu pateicīgi, ja tiktu tā nosēdināti gar sienu un tad visu laiku būtu tikai jāskatās uz savu degungalu. Mūsdienās to uzskatītu par bezjēdzību. Bet, vai nav tiesa, vai es veicu ārējus eksperimentus vai eksperimentus ar cilvēku, atšķirība ir tikai tajā, ka es, ja veicu eksperimentus laboratorijā, tad iepazīstu matēriju; ja es veicu eksperimentus ar cilvēku, tad iepazīstu cilvēku. Cilvēku šie senie ļaudis zināja labāk, nekā to pazīst mūsdienās. Bet pēc kā viņi it īpaši tiecās, tie ļaudis? Pēc tā, lai viņu plaušās notiktu cita darbība, nekā tā parasti ir dzīvē. Tas viņiem tikai bija līdzeklis, lai radītu plaušās īpašu darbību. Un plaušas tad savukārt ierosināja smadzenes. Tā ka īstenībā plaušas tajos senajos laikos bija tas, no kā ir nākušas visas šīs skaistās senās gudrības zināšanas.

            Var droši sacīt: ja te cilvēkā iekšā ir plaušas, starp plaušām tad ir sirds, tad šajos senajos laikos zināšanas gāja no plaušām uz galvu. Tas arī ir zināšanu noslēpums, ka cilvēka galva īstenībā neko nevar izdarīt. Galva īstenībā neko daudz nezina par pasauli, tā zina tikai iekšējo. Mani kungi, ja mums būtu tikai galvas un nebūtu acis un ausis, bet gan tikai no visām pusēm noslēgta galva, tad mēs ļoti daudz zinātu par sevi, bet neko daudz nezinātu par ārpasauli. Un svarīgākais, kas mūsos ienāk no ārpasaules, ir gaiss. Tad gaiss ierosina arī galvu, jau caur mūsu degunu, bet pavisam viegli tas iet arī caur acīm, caur mūsu ausīm, visur. Gaiss ir tas, kas liek galvai kustēties. Tā ka var sacīt: ja atgriežas ļoti, ļoti senos laikos tajos gadu tūkstošos, par ko es jums stāstīju iepriekšējā reizē, pirms sešiem, astoņiem tūkstošiem gadu, tad tolaik cilvēki ļoti vingrināja savu elpošanu, lai nonāktu pie zināšanām. Viņi zināja, ka viņiem gaisu ir jāiepresē galvā citādā veidā, tad viņi gūs zināšanas.

            Šodien cilvēks zina tikai tik daudz: ja iekampj gaisu, tas atdzīvina. – Bet šie senie cilvēki zināja: kad viņi gaisu iesūca īpašā veidā, kad skatījās uz savu degungalu, tad tika saspiesti deguna muskuļi, gaiss tika iesūkts pavisam īpašā veidā un tad galvā atausa zināšanas.

            Bet redziet, tā tas palika līdz pat viduslaikiem, jā, līdz pat jaunākajiem laikiem. Tad cilvēki četrsimt gadu pēc Kristus dzimšanas pārtrauca kaut ko zināt. Zināšanas pazuda. Bet viņiem vēl palika atmiņas grāmatās. Tā tieši ir atšķirība starp senajiem laikiem un laikiem, kuri sākās apmēram 8., 9.gadsimtā pirms Kristus dzimšanas: senajos laikos, tad cilvēkiem galvas bija zināšanām, un vēlākajos laikos viņiem bija grāmatas zināšanām. – Tāda ir tā atšķirība. Ziniet, senās mācību iestādes, kuras sauca par mistērijām, tās nepiešķīra lielu vērību tam, lai visas zināšanas tiktu pierakstītas, bet gan izglītoja cilvēkus tā, ka cilvēki varēja lasīt savās galvās. Kas ir ārā plašajā gaisa telpā, to cilvēks izlasīja savā galvā, ja bija īsts mācītais vīrs. Viņa galva bija īsta grāmata, varētu teikt, bet, dabiski, ka ne jau tajā pašā nozīmē, kā tagad to saka par zilzeķēm, bet gan galva caur elpošanu bija kļuvusi par to, no kā varēja ņemt zināšanas.

            Tad nāca laiki, kad cilvēku galvas vairs nebija neko vērtas. Cilvēki tās gan nēsāja, bet tās bija tukšas, un viss tika pierakstīts. Dažus gadsimtus pirms un pēc Kristus dzimšanas vēl bija ļoti, ļoti daudz pierakstītā no senās gudrības. Šīs lietas baznīca sadedzināja, jo negribēja, lai šī senā gudrība, ko cilvēki bija smēlušies no savām galvām, kaut kā nonāktu pie pēcnācējiem. Redziet, šo seno gudrību baznīca īstenībā briesmīgi ienīda, tā tika iznīdēta. Antroposofija grib cilvēkiem atkal dot galvu, lai tā vairs nebūtu tikai kā tukšs trauks. Bet tas ir kas tāds, ko baznīca īstenībā briesmīgi ienīst. Nu, to taču jūs redzat, ka tā ne īpaši mīl antroposofiju! Mani kungi, cilvēkam atkal pašam ir jākļūst spējīgam kaut ko zināt, ko jūs mūsdienās grāmatās vispār nevarat atrast, jo senā gudrība taču ir pazudusi, un jaunā, ko cilvēki tagad ir sarakstījuši grāmatās, ir tikai ārišķības.

            Viss, ko cilvēki ir domājuši līdz pat 19.gadsimtam, īstenībā ir tikai mantojums no senajiem laikiem. Tas ir, ja drīkstu tā izteikties, plaušu ierosināts. Varētu teikt, plaušu zināšanas. Galvu ir ierosinājušas plaušas, elpošana: plaušu zināšanas.

            Redziet, 19.gadsimtā ir veikti lieli dabaszinātniski atklājumi, bet nav atrastas nekādas idejas. Visas idejas ir tikušas paņemtas no senajiem laikiem. Idejas patiešām cilvēcei tika dotas tikai senajos laikos. 19.gadsimts ir izdarījis lielus ārējus atklājumus, bet domājis tas ir tikai ar senajām idejām. Tās tātad vēl bija senās plaušu zināšanas. Un tas izskatās tiešām jocīgi, jo varētu teikt: jā, tu, modernais zinātniek, tu necieni seno indieti, kurš apsēžas, sakrusto kājas un skatās uz savu degungalu, lai gūtu domas par iekšējo. Tu to vairs nedari. Bet viņa domas, kas ir tikušas pierakstītas, tās tu izmanto, lai atklātu rentgena starus un tā tālāk! – Tā tas arī ir, ka tas viss tika atklāts ar senajām idejām.

            Bet 19.gadsimta gaitā cilvēka plaušas ir kļuvušas pilnīgi nespējīgas kaut ko vēl dot galvai. Ar cilvēka plaušām 19.gadsimtā vispār ir notikušas lielas pārmaiņas, un daudz svarīgākas par plaušām 19.gadsimta gaitā patiešām ir  kļuvušas tās, ko sauc par nierēm, tie orgāni, kas vispirms ir cieši saistītas ar sirdsdarbību. Ierosinājums cilvēkam ir pārgājis no plaušām uz orgāniem, kas atrodas vairāk uz leju, un līdz ar to cilvēce ir nonākusi tik milzīgā apjukumā.

            Redziet, plaušas zināmā mērā vēl uzmana garīgā pasaule. Kad cilvēkiem bija plaušu zināšanas, tad viņi ieelpoja gaisu un līdz ar gaisa elpošanu paši guva ierosmi zināšanām. Šodien cilvēki ir orientēti uz to, lai gūtu savas zināšanas caur nieru ierosināšanu. Bet nieres, pats par sevi saprotams, neko nedod galvai. Tad vispirms ir jāpapūlas, kā es jums to esmu aprakstījis grāmatā “Kā gūt atziņas no augstākajām pasaulēm?”. Tur vispirms ir jāsaka: jā, kad cilvēkiem ierosinājums galvai vēl bija no plaušām, tad viņi varēja nokļūt pie zināšanām, jo plaušās vēl ieplūda garīgais. Nierēs garīgais ieplūst, iestrāvo tikai neapzināti, tā ka cilvēki nevar neko zināt par to, ja vien ar pilnu apziņu nepaveic tādas lietas, kā es to esmu aprakstījis grāmatā “Kā gūt atziņas no augstākajām pasaulēm?”.

            Kas notiek, ja cilvēkiem negribas piepūlēties, lai veiktu  šādas lietas? Jā, mani kungi, tad plaušas paliek tādas, ka nedod nekādu ierosinājumu, un cilvēki ir pilnīgi atkarīgi tajā, ko viņi var zināt, tikai no sava vēdera, no nierēm. Un tā tieši 20.gadsimta gaitā, laikā, kurā mēs dzīvojam, ir iestājusies pāreja no plaušu zināšanām uz nieru zināšanām. Plaušu zināšanām vēl piemita garīgums. Nieru zināšanām nav nekāda garīguma cilvēkam, ja tām nepiešķir garīgumu.

            Tātad ar cilvēkiem ir norisinājušās milzīgas pārmaiņas. Šīs pārmaiņas ir norisinājušās tajos divos gadsimtos, ko mēs esam nodzīvojuši. Kaut kas tik svarīgs cilvēka dabā vēl nekad nav noticis, ka viss izziņas aparāts ir noslīdējis lejā no plaušām uz nierēm. Un tā kā nierēs tas neko nav atradis, astrālais ķermenis, tad šodien ir iestājies apjukums, materiālistisks apjukums visās galvās.

            Ko tātad teiktu, ja gribētu atbilstoši realitātei attēlot, kāpēc 20.gadsimtā ir bijuši tik daudzi cilvēki, kuri neizprot pasauli, kuri vispār nezina, ko iesākt, tā ka galu galā, kā šie ļaudis ir atzinuši, ir iepinušies šajā milzīgajā karā? Kas tur īstenībā bija? Tam, kurš grib atklāt, kas tur bija, tam nedaudz ir jāattēlo laiku pirms tam. Redziet, mani kungi, viduslaikos un vēlāk briesmīgi daudzi cilvēki ir devušies kādā noteiktā svētceļojumā, uz Lourdes, vai uz svētceļojumu vietām, kas bija tās atdarinājumi, jo garīdznieki bija iestāstījuši, ka viņi kļūs veseli, ja dosies uz turieni, ja dabūs Lourdes ūdeni. Tagad jau ir izmainījies tikai vārds; 19.gadsimtā garīdznieki ļaudīm iestāstīja, ka ir jādodas uz Lourdes, lai paliktu vesels, jaunākajos laikos ārsti ir cilvēkiem iestāstījuši, ka ir jādodas uz Karlsbādi vai Marienbādi, vai uz Vīsbādi vai tamlīdzīgi. Par ko tas viss īstenībā ir izvērties? Īstenībā viss ir vērsies uz to, ka ārsti cilvēkiem ir pateikuši: jā, mani mīļie pacienti, jūsu nieru sistēma nav kārtībā; jums ir jādzer pēc iespējas daudz Vīsbādenes vai Karlsbādes,vai Marienbādes ūdens – tas viss taču iet cauri nierēm! – jums ir to jāizspiež cauri. – Tā ka daudzu cilvēku veselības stāvoklis faktiski bija atkarīgs no tā, ka ziemā viņi visu atstāja savas nieru darbības ziņā, un īstenībā viņos domāja nieru darbība; vasarā tad viņiem atkal bija nepieciešams, jo tas īstenībā nav iespējams bez garīga ierosinājuma – bet to viņi negribēja - doties uz Karlsbādi vai Marienbādi, vai Vīsbādeni, lai tur atkal uzlabotu savu nieru sistēmu. Pamazām un pakāpeniski tas viss, kad īstenībā vienmēr tiek kūrēta tikai vēdera daļa, ir radusies māņticība. Vai nav tiesa, tas, par ko īstenībā būtu bijusi runa, būtu bijis iegūt patiesu iekšēju interesi par garīgo darbību, garīgu ierosmi. Tas būtu bijis tas, ko būtu bijis jāmeklē, jo ar jebkuru garīgo ierosmi tās lietas, kuras tur nieru rajonā vairs nav kārtībā, varētu atkal savest kārtībā. Un šī lieta 20.gadsimtā bija tāda, ka visi tie ļaudis, kam patiešām būtu bijis jādomā caur dvēseli, vairāk domāja tikai caur nierēm.

            Mani kungi, pienāks laiks, kad cilvēki redzēs skaidrāk, kad tie nedaudzie, kas saglabās skaidrību vispārējā apjukumā, teiks: kas tas īstenībā bija, šis lielais karš 20.gadsimta sākumā? Tā bija cilvēces nieru slimība!

            Redziet, tas ir galvenais, ka patiešām atklāj, kā šīs lietas patiesībā ir saistītas. Tad zinās, kā audzināt jaunatni, tad zinās, ka tas ir pilnīgi neiespējami, aplami, ka jaunatnei māca tikai to, ko šodien tai māca. Tad zinās, ka skaistos jaunības, bērnības gadus ir jāizmanto tam, lai jaunatnei iemācītu pavisam ko citu. Bet 19.gadsimts jau lepojās ar to, ka neko nezināja par dvēseli un garu, un sekas tam bija, ka parādījās šī milzu nieru slimība, kas vēl arī šodien zogas pa pasauli. Tātad nākotne reiz teiks: kas tad apmigloja cilvēci 20.gadsimta sākumā? Nepamanīta nieru slimība! – Tas ir tas, kas šodien gulstas uz sirds. Un varētu gribēt divējādas lietas: var ļaut lietām ritēt tālāk tā, kā tās tagad norisinās; tad ārstiem būs tiešām daudz darba. Cilvēki kļūs arvien nespējīgāki un nespējīgāki domāt kaut ko saprātīgu. Viņi kļūs arvien sagurušāki un sagurušāki. Viņi arvien mazāk domās par to, lai tiktu tālāk ar solīdu, saprātīgu iekārtojumu. Tas, kas mūsdienās īstenībā jau ir uzplaucis līdz ļoti lieliem augstumiem, visa šī bezjēdzīgā rosība, nonāks līdz augstākajai pakāpei. Cilvēki kļūs vāji, un ārsti analizēs urīnu; tur viņi atradīs visādas skaistas lietas, vai ne: olbaltumu, cukuru un tā tālāk. Atklās tikai, ka nieru darbība nav kārtībā. Jo ja urīnā atrod visas šīs skaistās lietiņas, tad nieru darbība nav kārtībā. Un atklās: jā, dīvaini, vēl nekad pasaule nav šajā veidā producējusi tik daudz cukura un olbaltuma kā tagad! – Bet nezinās, kāda ir kopsakarība. Augstākais, ka kādam gudram, viltīgam industriālim reiz ienāks prātā šo daudzo cukuru, kurš tur tiek producēts, izmantot industriāli. Tas ir viens ceļš.

            Otrs ceļš ir šis: izbeidz runāt par visiem šiem ārējiem ierīkojumiem un reformē cilvēces garīgo dzīvi, pirmām kārtām reformē skolu dzīvi, cilvēces garīgo dzīvi, ienes cilvēkos kārtīgas garīgās domas. Tad cilvēki atklās, kā viņiem ir kārtīgi jādzīvo ārēji. Jo ja cilvēkiem ir kārtīgas domas, tikai tad var cerēt, ka viņi pareizajā veidā var ārēji dzīvot.

            Bet, mani kungi, to, dabiski, nevar sasniegt tādējādi, ka tikai turpina to darbību, kāda tā ir bijusi līdz šim, bet runa ir par to, ka ir radikāli jāpārdomā. Un ne ar kādiem ārējiem līdzekļiem pasaule šodien nekļūs labāka, bet gan tikai tādējādi, ka jāsāk kaut ko zināt. Redziet, materiālisti sev iegalvo, ka viņi tik daudz zina par matēriju. Tieši par matēriju viņi nezina itin neko. Tas ir tas īpatnējais, ka materiālisti neko nezina par matēriju. Materiālisti saka: no kā nāk šis posts? Jā, piemēram, šis posts nāk no saimnieciskajiem apstākļiem.

            Jā, redziet, tas ir tieši tāpat kā, ja kāds teiktu: no kā rodas nabadzība? Nabadzība nāk no pauvrete! – Tas ir tikai cits vārds. Saimniecisks posts ir tikai cits vārds tam, kas ar mums ir. Tā ir tikai tāda apkārt runāšana, jo, dabiski, ka šo saimniecisko postu ir radījuši cilvēki, un cilvēks rada saimniecisko postu ar to, kas viņš ir. Mūsdienās ārkārtīgi daudziem cilvēkiem vienkārši ir tieksme, teiksim, kļūt par spekulantiem. Bet tas viss vienkārši ceļas no tā, ka tieši pakārtotajam cilvēka organismam, kas šodien ir noteicošais, būtu nepieciešama garīga ierosme. Materiālists cilvēkiem tikai pasaka: jā, šis pakārtotais organisms ir svarīgs! – Bet tikai tas, ko iepazīst garīgajā, pasaka, kāpēc tas ir svarīgs. Un tā materiālisms var skaisti mērīt asinsspiedienu, bet nezina, ko nozīmē pārāk zems vai pārāk augsts asinsspiediens, ka pārāk zems asinsspiediens nozīmē: astrālais ķermenis un Es pārāk maz ieiet fiziskajā ķermenī, un pārāk augsts asinsspiediens: astrālais ķermenis un Es ieiet pārāk dziļi fiziskajā ķermenī.

            Un patiešām mūsdienās ir tā, ka asinsspiediens cilvēces vēstures gaitā palēnām ir kļuvis pārāk spēcīgs, un cilvēki mūsdienās cieš no paaugstināta asinsspiediena. Tā nu reiz ir: kad cilvēks mūsdienās pamostas, tad dzīvo ar pārāk augstu asinsspiedienu; tad šis pārāk augstais asinsspiediens zināmā mērā pagrābj astrālo ķermeni un Es. Sekas tam ir, ka tos pagrābj, ka astrālais ķermenis un Es pilnībā ieiet fiziskajā ķermenī. Bet to ir atkal jālabo ar to, ka cilvēks attīsta garīgas ierosmes, ka viņš patiešām ar zināmu interesi nododas garīgajam.

            Tas nav paveikts ar to vien, ka mācās antroposofiskas teorijas. Ja mācās tikai antroposofiskas teorijas, tad tas ir tikai veids, kā 19.gadsimtā iemācījās lasīt, tas ir veids tikai ārējā veidā iegaumēt idejas. Tā tas nedrīkst būt. Cilvēkam tam, ko viņš apgūst, ir jākļūst tādam, kas viņu iekšēji caurauž.

            Redziet, mani kungi, kad jūs no pieelpota, piesmakuša gaisa izejat svaigā gaisā, tad jums par to rodas iekšējs prieks. Tā jums vajadzētu rasties iekšējam priekam, iekšējai interesei, kad jūs no visa tā jūkļa, ko mūsdienās sauc par zināšanām, izejat svaigajā dvēseles gaisā, kas jums atkal stāsta par garīgo. Šī iekšējā nopriecāšanās, šī dziļā interese, tas ir tas, kas ir vajadzīgs garīgajai dzīvei. Un līdz ar to, ka cilvēks cauraužas ar interesi, pārāk smagas kļuvušās asinis – visos cilvēkos mūsdienās asinis ir kļuvušas pārāk smagas – atkal tiek padarītas vieglākas. Nieres tiek apgarotas, un sekas tam būs, ka pasaulē kļūs labāk, kad cilvēki atkal gribēs kaut ko zināt par to, kas viņiem jau kopš gadsimtiem ir liegts. Tas ir tas, ko ir jāsaka vienmēr atkal, ko man jums ir jāsaka visās iespējamās formās, jo tas ir galvenais, lai mēs ieskatītos patiesībai acīs un neļautu sevi apžilbināt tam, kas ir šķietamā zinātne. Tādēļ es vēl gribēju šodien nedaudz papildināt to, ko esmu jums pateicis iepriekšējās lekcijās. Par šīm lietām jau vēl daudz ko varētu sacīt, bet jums tas pamazām kļūs arvien skaidrāks.

            Tagad mums būs jāizdara neliels pārtraukums lekciju virknē. Man ir jādodas ceļojumā uz Angliju, un tad es atkal došu ziņu, kad varēsim turpināt.

            Bet tas ir tas, ko es jums šodien noslēgumā vēl gribēju izskaidrot, kā lielie notikumi cilvēces vēsturē īstenībā ir saistīti ar to, kas cilvēks ir iekšēji, un ka ir jāķeras klāt tur, ka cilvēci vispirms tomēr ir jāapgaismo, jāapgaismo par patiesībām, realitāti, nevis runas veidiem. Tas tātad ir tas.

******************************

KULTU IZCELSME UN NOZĪME

******************************

PIECPADSMITĀ LEKCIJA

Dornaha, 1923.gada 10.septembrī

Druīdu gudrība – Mitras kults – Katoliskais kults – Brīvmūrnieku kults – Kristus kopības kults

Druīdu aplis un dolmi jeb kromlehi. Druīdiem visu dzīvi noteica pēc Saules gaitas. Svastika. Rūnu raksts. Mitras kults. Sakūstot kopā dažādajiem kultiem, ir radusies katoļu baznīca. Altāris un monstrance. Par tikai no simboliem sastāvošo brīvmūrnieku kultu. Par Kristus kopības kultu.

            Mani kungi, vai šajā ilgajā laikā, kamēr lekcijas nevarēja notikt, jums ir radušies kādi īpaši jautājumi, kuru mēs labprāt varētu pārrunāt?

            Jautājums: Es gribētu jautāt, vai šodienas kultam ar tā rituāliem vēl ir saikne ar garīgo pasauli, un kāda ir saistība starp dažādo tautu dažādajiem kultiem?

            Dr.Šteiners: Jā, mani kungi, te ir interesanti paskatīties, kā vispār rodas kāds kults, ko kults grib.

            Pie šīs izdevības es varbūt drīkstu jums tūdaļ pateikt kaut ko, kas mums ir aktuāls tiktāl, cik tas ir saistīts ar pēdējo ceļojumu uz Angliju, kuru es veicu. Penmaenmawras kurs tieši notika kādas senas kulta vietas tuvumā, proti, Anglijas rietumu krastā, Velsā, kur netālu ir sala, saukta par Anglesey, un tajā vietā kalnos vēl visur ir atrodamas senas kulta vietas. Tās ir sabrukušas, un šodien vēl ir redzamas tikai, gribētos teikt, to drupas, bet no kurām, ja zina antroposofiju, pilnībā var redzēt, ko tās tieši tur reiz ir nozīmējušas.

            Redziet, tas būtu tieši tā, kā ja šeit izietu ārā šajos kalnos un tur augšā atrastu šādas kulta vietas. Tur tās var atrast, tā sacīt, visur kalnos, proti, galvenokārt tur, kur kalna virsotne ir plakana, kur augšā kalnā ir tāds kā līdzenums, ieplaka, kas vēl papildus ir nedaudz padziļināta. Tur tad atradās šīs senās kulta vietas. Šodien tās ir akmens drupu kaudzes, bet vēl ir pavisam skaidri redzams, kā tās reiz izskatījās. Mazākās ir no akmeņiem, kurus acīmredzot uz attiecīgo vietu reiz ir atnesis ledus, bet bez tam tie ir sanesti tajā vietā, kur gribēja tos izmantot. Šos akmeņus uzstādīja tā, ka tie izveidoja sava veida četrstūri, tā blakus vienu otram.

         Ja es uz to skatos no malas, tad tas izskatās tā: te ir pārklājošs akmens, kas pārsedz visu no augšas.

         Tās ir mazās. Lielās kulta vietas, tās tad sastāv no līdzīga veida akmeņiem, kas ir uzstādīti aplī, un proti, tieši divpadsmit.

        Tas ir kults, kurš acīmredzot savos ziedu laikos tur tika piekopts trīs līdz četrus gadu tūkstošus pirms mūsu laika, laikā, kad iedzīvotāju blīvums tur bija neliels, ļoti maz apdzīvotā rajonā, bez tam laikā, kad nebija nekā vairāk kā nedaudz zemkopības un lopkopība. Šiem cilvēkiem rakstīšana un lasīšana tajos ziedu laikos, kad šis kults tika piekopts, bija pilnīgi nepazīstamas. Tātad rakstīšana un lasīšana – nevienam pat neienāca prātā, ka kaut kas tāds varētu būt!

            Tagad var jautāt, ko šis kults īstenībā nozīmēja. Es jums vēlreiz uzsvērti saku: lasīšanas un rakstīšanas tolaik nebija. – Tagad, jūs taču ziniet, ka, ja grib vislabākajā veidā, piemēram, audzēt dažādus lauka augļus, tad tos ir jāsēj dažādos laikos, dažādos laikos ar tiem ir jāveic vienas vai otras darbības. Un arī ar lopiem ir jārēķinās ar dažādiem laikiem, lai tie tiktu apaugļoti un tā tālāk. Tas ir atkarīgs no Zemes kopsakarības ar visu apkārtējo pasauli, par ko es jums jau bieži esmu stāstījis. Nu, mūsdienās tad ir savs zemnieka kalendārs, kurā var paskatīties, tad zina, kāda diena gadā tad ir, un cilvēki tad aizmirst, ka tas taču nav atkarīgs no cilvēku patvaļas. Dienas nevar noteikt kā iepatīkas, bet gan dienas ir jānosaka tā, kā tas seko no zvaigžņu gaitas, kā tas seko no Mēness stāvokļa un tā tālāk. Nu, mūsdienās kalendāra gatavotājs rīkojas tā, ka to visu aprēķina pēc senā mantojuma. Ir tādi aprēķini, pēc kuriem var noteikt, kāda ir viena vai otra diena. To tad pārrēķina pēc parauga, jo kādreiz cilvēki to ir noteikuši pēc Saules stāvokļa. Arī šodien varētu to noteikt pēc Saules stāvokļa, bet cilvēki, kas visumā pēc kaut kā tāda orientējas, orientējas nevis pēc Saules stāvokļa vai zvaigžņu stāvokļa, bet gan vienkārši pēc tā, ko aprēķina pēc kalendāra. Nu, tolaik tas bija neiedomājami, jo vispār nepastāvēja ne lasīšana, ne rakstīšana. Tādas lietas parādījās tikai vēlāk. Tātad tas mūs aizved, kā jau es teicu, trīs līdz četrus gadu tūkstošus pirms tagadējā laika. Un lasīšana un rakstīšana šajos apvidos aizved mūs ne tālāk kā divus līdz trīs tūkstošus gadu senā pagātnē. Tie ir ļoti seni apstākļi, un tā lasīšana un rakstīšana, kas bija tolaik, tā, dabiski, attiecībā pret mūsdienu nebija tāda, par kuru varētu īsti runāt. Vismaz vairums no iedzīvotājiem tādu nepazina.

            Ja jūs apskatāt tādu apli augšā kalnā, tad varat apdomāt: saule šķietami iet – jūs taču ziniet, ka tā stāv uz vietas, bet var tā runāt, jo tās lietas tomēr tādas ir – Saule tātad iet pa apli apkārt pasaules telpā. Līdz ar to šie akmeņi vienmēr met citādu ēnu, un šīm ēnām tad var izsekot visu dienu. Var sacīt: kad saule no rīta uzlec, tad ēna ir šeit, tad tā paiet tālāk, tad ēna ir šeit, un tā tālāk. – Bet ēnas mainās arī gada gaitā, jo saule katru reizi uzlec citā punktā. Līdz ar to ēnas mainās. Martā tās ir tādas, nedaudz vēlāk tās ir kļuvušas tādas. Un mācītā vīra jeb priestera, ja gribat, druīdu priestera, kurš tolaik bija nolikts šo lietu novērošanai, gudrība bija tajā, ka viņš spēja spriest par šīm ēnām, ka viņš tātad zināja: ja ēna, teiksim piemēram, krīt uz šo punktu, tad pavasarī tīrumos ir jādara vienas vai otras lietas. – To viņš varēja pateikt ļaudīm. Viņš to varēja redzēt pēc saules stāvokļa. Vai arī, ja ēna, teiksim, krita šajā punktā, tad bija jāvadā apkārt vērsi, bija jāapsēklo lopi, jo tam bija jānotiek noteiktā gada dienā. Tātad priesteris no šīm lietām nolasīja, kam jānotiek visu gadu.

            Bet līdz ar to vispār visa dzīve īstenībā tika noteikta pēc saules gaitas. Šodien, kā es jums jau teicu, cilvēki nedomā par to, ka arī viņi paši tā dara, jo šīs lietas atrod kalendārā. Bet tolaik bija jādodas pie pašiem avotiem, tolaik bija, tā sacīt, šīs lietas jānolasa no paša Visuma.

            Precīzi noteiktā laikā, teiksim piemēram, rudenī, tika precīzi noteikts, kam jānotiek ar tīrumiem; noteiktā laikā gadā tika nolikti arī tā saucamie vērša svētki pēc šo cilvēku teiktā. Tad tika vadāts apkārt vērsis; kurš citādi tika turēts prom no lopiem, un tā tālāk. Pēc šīm lietām tika ierīkoti arī senie svētki, kuri tomēr ir pilnībā saistīti ar šādām lietām. - Šādu ierīkojumu mūsdienās sauc par druīdu apli, druīdu riņķi. Tas šeit (tiek norādīts uz zīmējumu) ir Dolmenā vai Kromlehā. Tas ir tas raksturīgais, ka akmeņi stāv tā un augšā ir nosegti, lai iekšā rastos ēnas.

            Tagad, redziet, mani kungi, cilvēki apmēram zina, ka saules gaisma dažreiz ir stiprāka, dažreiz vājāka, jo to sajūt no tā, ka viņi svīst vai salst. Bet ko cilvēki nezina, ir tas, ka ēnas ir tikpat atšķirīgas kā gaisma. Atkarībā no tā, kāda ir gaisma, atšķirīga ir arī ēna. Bet mūsdienās ļaudis ir atradinājušies noteikt ēnas dažādību. Senie cilvēki reiz apguva spējas noteikt ēnu atšķirības. Bet ēnā redz garīgo. Saules stari ir ne tikai fiziski, bet tajos ir arī garīgais. Un tur iekšā druīdu priesteris novēroja saules staru garīgumu, no kā savukārt bija atkarīgs, vai kādā noteiktā zemē labāk audzēt šādus vai tādus augus, jo tas ir atkarīgs no garīguma, kas tiek nests lejā no Saules uz Zemi. Un bez tam šajās ēnās bija ārkārtīgi labi novērojamas Mēness iedarbības. Mēness iedarbībām bija, piemēram, liela ietekme tieši uz lopu apsēklošanu, un tas tika ņemts palīgā, lai noteiktu aplecināšanas laiku. Tā ka faktiski viss gads tika iedalīts pēc šiem saules novērojumiem.

            Ja nu vēl kādā šādā vietā paraktu, tad bez tam varētu atklāt, ka turpat blakus bija arī apbedījuma vietas. Proti, tieši tur, kur apbedīja cilvēkus, vienlaikus uzstādīja arī šīs lietas. Tam savukārt bija tāda nozīme, ka patiešām, ja cilvēks arī ir atstājis savas miesas, šim ķermenim ir cits sastāvs, nekā kaut kam citam. Dvēsele, gars visu dzīves laiku ir dzīvojuši ķermenī. Kad ķermenis atraisās, tad tajā ir citādi spēki nekā tie, kas ir pārējos šo kalnu apvidos. Un šie spēki veicināja to, kad tie plūda augšā, ka ēnā patiešām varēja redzēt. Proti, šie ļaudis pazina vēl arī pavisam citus dabas spēkus, nekā par tiem zināja vēlāk.

            Un kad tā dažā labā kalnainē – tas, starp citu, tad ir izteikts visā zemē, to es redzēju Ilklejā, kur notika pirmie kursi Anglijas ceļojuma laikā – tā redz atsevišķus akmeņus augstu augšā, bet tā, ka vieta ir labi izvēlēta – no tādām vietām tālu pārskatīt visu zemi – tad tur var atrast arī visādas zīmes, kāškrustus, svastikas, ar ko šodien Vācijā tiek darītas tik nejēdzīgas lietas. Šos kāškrustus nēsā cilvēki, kam vairs nav ne jausmas, ka tā kādreiz bija zīme, kas norādīja tiem, kas nāca no tālienes: tie ir cilvēki, kuri saprot lietas, kuri redz ne tikai ar fiziskajām acīm, bet arī ar garīgajām acīm – šīs garīgās acis es esmu aprakstījis savā grāmatā “Kā iegūt atziņas no augstākajām pasaulēm?” kā lotosa ziedus – un tām ir jāpievērš uzmanību: mēs varam redzēt ar šiem lotosa ziediem.

            Tā jūs šeit redzat kultu, kurš būtiskajā pastāvēja tajā, ka cilvēki garīgo no pasaules telpas gribēja dabūt lejā, izmantot saviem sociālajiem apstākļiem, savas dzīves apstākļiem uz Zemes. To no šīm lietām var saskatīt vēl šodien, un tādēļ šis apvidus tur ir ārkārtīgi interesants. Tās gan bija tur pēdējās šāda veida kulta vietas, jo tās ir tās, pēc kurām tad notika atkāpšanās uz rietumu krastu, jo no austrumiem tad atnāca cilvēki, kuri izplatīja rakstību senajos laikos. Šo pirmo rakstību sauca par rūnām. Šie burti bija izveidoti, saliekot kopā nūjiņas, tātad pavisam citādi nekā mūsdienās. Un tikai tad parādījās tie, kas tagad tiek aprakstīti kā ziemeļu mitoloģija: Votans, Tors un tā tālāk. Tas nāca tikai vēlāk, un tas nāca, kad tur tika iedēstīta rakstība.

            Ja es tā runāju par ēnu, tad par to nebūtu nemaz tik briesmīgi jābrīnās, jo kaut ko ēnā saskata jau dzīvnieks. Jums tikai kādreiz jāpievērš uzmanību tam, cik dīvaini uzvedas zirgs, kad tas vakarā stāv kaut kur uz ielas, kas ir apgaismota, un skatās uz kādu sienu, kur krīt ēna. Tikai ir jāzina: dzīvnieks, zirgs neredz ēnu tā, kā to redzam mēs. Mūsu acis ir novietotas tā, ka mēs skatāmies uz priekšu, zirgam acis ir novietotas tā, ka viņš skatās uz sāniem. Tas izraisa to, ka viņš ēnu kā tādu neredz vispār, bet gan uztver garīgo ēnā. Dabiski, ka ļaudis saka: zirgs baidās no savas ēnas. – Bet tas patiešām ir tā, ka viņš ēnu nemaz neredz, bet gan uztver garīgo ēnā. Un tā arī tie primitīvie cilvēki uztvēra atšķirības ēnā visa gada gaitā tāpat, kā uztver atšķirības starp saules svelmi un aukstumu. Tas ir kults, kas tur tika piekopts. Un jūs jau redzat no tā, kā es jums to attēloju, ka šādi kulti, kas ir radušies senajos laikos, bija nepieciešami. Tie pastāvēja, jo bija nepieciešami. Tie aizstāja visu to, ko vēlāk varēja izlasīt, jo tā vienlaikus bija cilvēku saskarsme ar dieviem. Cilvēki mazāk skaitīja lūgšanas, bet viņi izteica to, kas tad plūda pāri dzīvē, kas bija saistīts ar dzīvi, kam bija nozīme.

            Tagad kāds cits kults, kura atlikumus vēl daudzējādi var atrast tieši Viduseiropā. Tur jūs atrodat tādas kulta vietas, tajās jūs atrodat noteiktus attēlus. Šie attēli rāda vērsi, uz vērša sēž sava veida jātnieks ar tā saucamo frīģiešu cepuri, ar sava veida revolucionāra cepuri. Tā ir tikusi vēlāk no tā pārņemta. Un tad tajā pašā bildē apakšā var redzēt sava veida skorpionu, kurš tieši tajā brīdī kož vērša dzimumorgānos. Tad arī ir redzams, kā tas, kurš sēž augšā, iegrūž zobenu vērša ķermeņa priekšdaļā. Un ja tas viss tur tā ir, ka te ir vērsis (tas tiek uzzīmēts), te augšā jātnieks, šeit skorpions, te zobens, kurš dur, tad ir redzams, kā pāri tam ir attēlotas zvaigžņotās debesis. Pāri tam augšā plešas zvaigžņotās debesis. Tie savukārt ir tā saucamie Mitras kulti. Pirmie tātad bija druīdu kulti; un tas, ko es tagad aprakstu, ir Mitras kulti. Kamēr druīdu kulti ir rietumos piekrastē – mēs tos varam atrast arī citos apvidos, bet es jums stāstīju tieši par apvidu, kur es pats to tagad varēju pārbaudīt – tad šos kultus var atrast sākot no Āzijas gar visu Donavu, tātad cauri tagadējai Dienvidkrievijai, Bulgārijai, Ungārijai, Bavārijai, Odenvaldes, Švarcvaldes apvidū un tā tālāk. Tur šie kulti, Mitras kulti reiz bija izplatīti. Un ar tiem bija domāts kaut kas pavisam noteikts. Jo redziet, kāpēc cilvēki tur ielika tieši vērsi? To mums ir jājautā vispirms.

            Es jums teicu: saule pavasarī uzlec noteiktā zvaigznājā, mūsdienās faktiski Zivs zvaigznājā. – Astronomi vēl norāda uz Auna zvaigznāju. Bet tas ir aplami, īstenībā tas ir Zivs zvaigznājs. Ilgu laiku, divus tūkstošus gadu, saule uzlēca Auna zvaigznājā, vēl pirms tam Vērša zvaigznājā. Un tad ļaudis teica: saule pavasarī, kad viss sāk augt, uzlec Vērša zvaigznājā. – Un viņi to, kas dzīvo cilvēka ķermenī, nevis galvā, bet pārējā cilvēka ķermenī, kas tieši ir saistīts ar augšanu, to viņi pilnīgi pareizi attiecināja uz to, ka saules stari tiek izmainīti ar to, ka aiz tās ir Vērša zvaigznājs. Un tādēļ viņi sacīja: ja mēs gribam apzīmēt dzīvniecisko cilvēku, tad mums ir jāiezīmē vērsis, un īstenais cilvēks, kuru pārvalda viņa galva, tas sēž tur augšā. – Tā ka vērsis attēlo zemāko dzīvniecisko cilvēku, un tas, kurš sēž tam mugurā ar frīģiešu cepuri, tas attēlo augstāko cilvēku. Bet tas viss kopā īstenībā ir tikai viens cilvēks, zemākais cilvēks un augstākais cilvēks.

            Un tagad šie ļaudis teica: ak, tas ir slikti, ja valdnieks ir zemākais cilvēks, ja cilvēks pilnībā pakļaujas savām zemākajām dziņām, ja cilvēks seko tikai savām kaislībām, kas nāk no vēdera, no seksualitātes un tā tālāk! Augstākajam cilvēkam ir jāpārvalda zemāko cilvēku. – Tādēļ viņi to izpauda tā: tam, kurš jāj, ir zobens un viņš to iegrūž zemākajam cilvēkam mīkstumos. – Tas nozīmē, zemākajam cilvēkam ir jābūt mazam pret augstāko cilvēku. Bez tam tur ir arī skorpions, kurš kož dzimumloceklī, lai parādītu: ja zemākais cilvēks caur augstāko netiks padarīts maziņš, ja augstākais to nepārvaldīs, tad tas kaitēs arī zemākajam cilvēkam, pār viņu nāks dabas spēki un viņu sagraus. – Tātad šajā tēlā tika izteikts viss cilvēka liktenis starp zemāko un augstāko cilvēku.

            Tam pāri bija zvaigžņotā debess. Tas ir ļoti zīmīgi, ka tur pletās zvaigžņotā debess. Saule pavasarī uzlec noteiktā punktā, tolaik tātad tā lēca Vērša zvaigznājā. Bet katru dienu tā paiet nedaudz uz priekšu. Šī kustība ir divējāda. Viens, ka pavasara punkts slīd uz priekšu. Saule nākamajā pavasarī uzlec gabaliņu tālāk no tā punkta, kur tā uzlēca iepriekšējā gadā, tā ka tātad pirms trīs tūkstošiem gadu saule lēca Auna zvaigznājā, vēl pirms tam Vērša zvaigznājā. Šodien tā pavasarī uzlec Zivs zvaigznājā. Tādējādi saule pamazām kustas pa apli. 25 920 gados Saule veic pilnu apli. Bet tā virzās uz priekšu katru gadu, tā ka jau nākamajā dienā saule vairs neuzlec pavasara punktā – tur tā uzlec tikai 21.martā – jau nākamajā dienā tā ir nedaudz pabīdījusies uz priekšu no šī punkta un tā tālāk. Saule arī visu gadu ceļo pa Zodiaka loku cauri visiem Zodiaka zvaigznājiem.

            Tad nu tiem, kuri kalpoja Mitras kultam, bija jānovēro, kad zemāko cilvēku, dzīvniecisko cilvēku ir grūtāk pārvaldīt: kad saule stāv Vērša zvaigznājā, tātad īpaši dzen augšanas spēkos. Tomēr, kad saule uzlec, teiksim, Jaunavas zvaigznājā, tātad oktobrī, tolaik vairāk uz decembra pusi, tad zemākais cilvēks neiedarbojas tik spēcīgi, tad nav vajadzīga tik stipra pārvaldīšana. Tautai nav sajūtas par šīm lietām, bet tiem, kuri novēroja Mitras kultā, bija to jāzina. Un tā tie, kuri kalpoja Mitras kultam, teica: tagad ir grūti pārvaldīt zemāko cilvēku, tagad ir pavasaris; tagad tas ir vieglāk, tagad ir noteikts laiks ziemā. – Un tā Mitras kultā cilvēks pats tika izmantots tam, lai savukārt iepazītu gadalaikus, tāpat kā vispār visu Saules un Mēness gaitu cauri zvaigznājiem. Druīdi vairāk izmantoja ārējās zīmes, ēnas; te Mitras dienestā vairāk tika izmantota iedarbība uz cilvēkiem. Un tā arī Mitras kults pilnībā bija saistīts, bija kopsakarībā ar dzīvi.

            Tā bija visdažādākie kulti. Dabiski, ka bija jābūt skaidrībā: ja šādas lietas grib spēt novērot, kā to novēroja druīdi, tad ir vajadzīgi pavisam noteikti Zemes rajoni. – To var redzēt vēl šodien. Ja dzīvo tur Velsā – kursi tur ilga četrpadsmit dienas – tad nemitīgi ir šī straujā maiņa starp, gribētos sacīt, mazajiem mākonīšiem un saulainu laiku. Tas mainās pa stundām, tā ka tur ir pavisam cits gaiss nekā te; tas vienmēr ir pilnāks ar ūdeni. Ja ir šāds gaiss, kā tas ir tur, kur bija druīdi, tad var veikt šādus novērojumus. Tajos apvidos, kur bija izplatīts Mitras kults, šādus novērojumus nevarētu veikt, jo tur bija cits klimats. Tur novērojums vairāk bija jāgūst no cilvēka iekšējās pasaules. Tā bija jūtīgāka pret šādām lietām. Un tā atkarībā no dažādajiem apvidiem kulti bija dažādi. Šis Mitras kults bija izplatīts Donavas apvidū, Bavārijā, līdz pat Šveicei, te gan mazāk, bet senākajos laikos tomēr. Šis Mitras kults pastāvēja un bija izplatīts ilgi, pat kad šajā apvidū jau ienāca kristietība. Pēdējie atlikumi vēl pilnībā bija sastopami laikos, kad kristietība jau bija izplatījusies, it īpaši Donavas apvidū, piemēram. Tur šos attēlus vēl šodien var atrast alās, saglabājušos klinšu alās. Jo šos novērojumus un kultus veica klinšu alās. Tur nebija vajadzīga ārējā saules gaisma, bet gan tieši miers un klusums iekšā klinšu alās. Saules un zvaigžņu garīgā iedarbība iekļūst arī tajās.

            Pēc tam, kad es jums esmu aprakstījis šos divus kultus, jūs jau varat paši saprast kulta jēgu vispār. Ir bijuši visdažādākie kulti. Nēģeriem vēl mūsdienās ir savi kulti, kas ir vienkāršāki, primitīvāki, bet kas arī vienkāršā veidā parāda, kā tie grib iepazīt Visuma garīgo pasauli. Tad savukārt noteiktā laikā – tas bija apmēram pirms pusotra, diviem tūkstošiem gadu – no visdažādākajiem kultiem, kas pastāvēja Āzijā un Āfrikā, no visiem šiem kultiem radās kaut kas zināmā mērā kopā sakausēts. Tur bija gabaliņš no viena kulta, gabaliņš no cita kulta, un no visdažādāko kultu kopā sakausējuma, proti, ēģiptiešu, persiešu kultiem tad ir radies kults, ko mūsdienās jūs ziniet kā katolisko kultu. Tas ir sakusis kopā no visa tā. Jūs varat redzēt, kā tas ir sakusis kopā, ja apskatāt, piemēram, altāri. Jums pat nav īpaši tālu jāiet, to vēl šodien var altārī redzēt, ka tas ir kaut kas līdzīgs kapakmenim. Kaut arī zem tā nav neviena mirušā, tad tomēr pēc formas tas ir līdzīgs kapakmenim. Tā kā senos laikos zināja, ka no mirušajiem nāk spēki, tad šī forma vēl ir saglabāta.

            Katoļu baznīcās jūs varat atrast to raksturīgo, ka ir iezīmēta saistība ar Sauli un Mēnesi. Jūs taču zināsiet katoļu baznīcās, kas stāv uz altāra īpaši svinīgos gadījumos: monstrance, tā saucamais Sanktissimum. Jā, mani kungi, tas nav nekas cits kā Saule, un Saules centrā ir hostija, domāta kā saule, un te apakšā ir Mēness, kā zīme tam, ka šis kults ceļas no laika, kad tieši Sauli un Mēnesi gribēja novērot tā, kā es jums to parādīju druīdu kultam. Tikai cilvēki ir to aizmirsuši. Kad izplatījās rakstība un viss ar to saistītais, tad cilvēki vairs neskatījās lielajā dabas pasaulē. Grāmatā – un galu galā, arī evaņģēlijs ir tikai grāmata – tajā viņi skatījās. Bet piemiņa vēl ir saglabājusies Saules un Mēness zīmē, kas ir attēlots Sanktissimum, kas kā monstrance stāv uz altāra.

             Un tā pēc visām, visām detaļām tieši katoļu kultam var pierādīt, kā tas ir saistīts, ved atpakaļ senajos kultos, kas vēl bija saistīti ar lielo pasaules Visumu. Tas protams ir ticis pilnībā aizmirsts. Tas bija tā, ka trīs vai četros pirmajos pēckristus gadsimtos ļaudis visur vēl daudz zināja par šo īsteno kulta jēgu, jo tolaik šis tagadējais kults veidojās un izplatījās vairāk no Romas, tas ir salikts kopā no visdažādākajiem atsevišķajiem kultiem. Bet, piemēram, šajā apvidū, proti, Donavas zemēs vēl taču pazina Mitras kultu. Tajā bija saskatāms, ka tas ir saistīts ar Visumu. Tādēļ ļoti sistemātiskā veidā pirmajos gadsimtos tas, kas vēl pastāvēja no senajiem kultiem, tika iznīdēts, un palika tikai tie kulti, kuros vairs nebija saskatāms, kāda ir to saikne ar pasaules Visumu. Un tā, vai nav tiesa, ļaudis mūsdienās skatās uz katolisko kultu, un liela vērtība tiek piešķirta tam, lai tas netiktu, tieši netiktu saprasts, tātad lai cilvēki nesaskatītu, ka tas reiz bija saistīts ar Sauli un Mēnesi. Jo reliģija un zinātne senos laikos bija viens un tas pats, un arī māksla piederējās tur klāt.

            Dabiski, ka tad pienāca laiks, kad ļaudis teica: jā, priekš kam tas viss? Tas taču neko nedod! Svētki, laiki, kad tam vai citam jānotiek, to taču var izlasīt kalendārā! – Tas neko nedod -, ļaudis teica. Un tad nāca kultu nemieri, bilžu nemieri, tad nāca protestantisms, evaņģēliskais princips, kas sacēlās pret kultiem. Tagad var apjēgt, kāpēc no vienas puses reiz visa tauta iestājās par kultu un vēlāk visa tauta vērsās pret kultu, ja visu šo notikumu gaitu tā iztēlojas dvēseles priekšā. Tajā laikā, kad es jums teicu, ka valdīja druīdu kults – jā, mani kungi, tā aizrautība un sajūsma, kas mūsdienās dažreiz izceļas, teiksim, pret vienu vai otru kustību, tas nav nekas pret to lielo sajūsmu un aizrautību, kas valdīja starp cilvēkiem pret druīdu kultu tajos laikos! Tie visi būtu ļāvuši sevi nomētāt ar akmeņiem vai nocirst galvu, iestājoties par druīdu kultu. Bet kāpēc? Jo viņi zināja: kārtīgi un precīzi nezinot, kas norisinās pasaules Visumā, vispār nevar dzīvot, tad nevar vērša svētkus nosvinēt īstajā laikā, tad nevar savus graudus, rudzus izsēt īstajā laikā.

            Vēlāk tas tad izdzisa, un tādēļ ļaudis teica: jā, katrai lietai taču ir jābūt kādai jēgai šai dzīvē! – un sacēlās pret to. Tas, ka cilvēce dažādos laikos izturas tik dažādi pret šīm lietām, to var izprast tikai no tā, ka ir notikušas tādas norises, ka šīs lietas ir tikušas pilnībā aizmirstas un mūsdienās tikai, kā tos tagad sauc, simbolos var redzēt, kas īstenībā ir bijis. Kur stāv simboli, tur pastāv vēl tikai visvājākā sapratne, tā iemesla dēļ, ka kur ir realitāte, tur simboli nav vajadzīgi. Kad altāri uzstāda kā pie druīdiem, lai patiešām novērotu sauli, tad tur saules bilde, attēls nav vajadzīgs!

            Jā, tas ir tas, kas ir novedis, piemēram, pie tā, ka zināmi kulti bez katoliskā lielā sastingumā ir saglabājušies līdz pat mūsu dienām.

            Redziet, šis druīdu kults bija tīrs zemkopju un lopkopju kults, kad bija tā ziedu laiki, jo dzīve sastāvēja no zemkopības un lopkopības. Tad vēlāk tajos apvidos, kur agrāk bija tikai zemkopība un lopkopība, kur šis kults tātad bija īpaši attaisnots, parādījās tas, kas pamazām kļuva par amatniecību. Kad druīdu kultam bija īpaši ziedu laiki, tad bija tikai zemkopība un lopkopība, cilvēki sedzās ar zvērādām un tā tālāk. Viss, kas bija amatniecība – mašīnu jau tolaik nebija – tas, dabiski, vēl bija tā: ko katrs pats sev pagatavoja, tas bija atkarīgs no pārējā. Ja bija laiks, tad viņš pagatavoja sev to, kas bija vajadzīgs mugurā vilkšanai vai kādu priekšmetu, piemēram, nazi no cieta akmens, ko viņš apstrādāja un tā tālāk. Svarīgi bija laiki lauku apstrādāšanai un lopu kopšanai; to viņš gribēja uzzināt no saviem dieviem, kad ir jāveic nepieciešamie pasākumi. Bet tad amatniecība kļuva svarīgāka. Tagad redziet, mani kungi, amatniecībai pavisam pašsaprotami nav tik lielu attiecību ar zvaigžņoto debesi kā zemkopībai un lopkopībai. Bet no otras puses bija palikuši ieradumi, un tāpēc arī amatniecībai radīja sava veida kultu, ko tad noskatījās no tiem senajiem kultiem, kas bija saistīti ar debesīm. Un viens no šiem kultiem, kas ir palicis vissastingušākais, ir brīvmūrnieku kults. Bet tas pastāv tikai tīros simbolos. Tur vairs īstenībā vispār nezina, uz ko šie simboli attiecas. Kad sāka būvēt ēkas, tad to, ar ko bija ierasts nodarboties šajos kultos, pielietoja māksliniecisku ēku būvēšanā. Un būvniecības mākslā patiešām, ja grib rīkoties pavisam smalki, tam tomēr ir sava zināma jēga. Būvju formas var veidot pēc tā, ko pauž zvaigznes un tā tālāk, ja grib patiešām būvēt, celt. Un tā izveidojās brīvmūrnieku kults. Bet cilvēki, kad brīvmūrnieku kults bija izveidojies, vairs nezināja, ko nozīmē visi šie atsevišķie simboli. Un tā mūsdienās brīvmūrnieku kults sastāv no vieniem vienīgiem simboliem, un ļaudis vispār nezina, uz ko šie simboli attiecas, un runā vismiglainākās lietas par šīm lietām. Var sacīt: jo izkoptāki kļūst kulti, jo mazāk tos kāds saprot. – Un tā par kultiem, kas mūsdienās ir visvairāk izkopti, īstenībā visur sapratne ir zudusi visvairāk.

            Bet vai nav tiesa, tiem senajiem cilvēkiem kulti bija nepieciešami dzīvei ārpasaulē. Jā mūsdienās atkal grib izveidot kādu kultu – un mēs jau arī esam nonākuši pie kristietības atjaunošanas, Vācijā jau ir dažas tādas baznīcas Dr.Rittelmeyer vadībā, - jā, ja ķeras pie tā, lai izveidotu kultu mūsdienās, tad tam savukārt ir jābūt ar nedaudz citu jēgu nekā senajiem kultiem. Jo senie kulti darbojās, bet mūsdienās vienkārši zina no aprēķiniem, kad ir katra diena, kad ir 21.marts un tā tālāk, to zina no parastās astronomijas. Senie cilvēki to nezināja. Viņiem senajos laikos bija jānorāda uz šīm ēnām, kā es jums to aprakstīju. Bet mūsdienās ir nepieciešams kaut kas cits. Mūsdienās ir nepieciešams, lai ļaudis vispār varētu nonākt līdz tam, lai vispār kaut ko saprastu no tā, kas ir garīgajā pasaules Visumā. Nekāda astronomija, nekas cilvēkam mūsdienās neko nesaka par to, kas norisinās Visumā!

            Te cilvēki nododas vislielākajiem maldiem. Piemēram, viņi pavērš pret zvaigznēm teleskopus. Tad viņi noteiktā virzienā ierauga kādu zvaigzni. Jā, mani kungi, ja es pagriežu teleskopu, tālskati, tad citā virzienā atkal ieraugu citu zvaigzni. Un no otras puses tiek aprēķināts, ka zvaigznes ir tik tālu, ka to vispār nevar skaidri aptvert, bet tas tiek aprēķināts gaismas gados pēc tā, cik ātri kustas gaismas stars. Tiek izrēķināts, cik liels ir attālums, ko paveic gaismas stars vienā gadā. Tas ir attālums, ko ir vēl grūtāk izteikt skaitļos nekā šodien Vācijā maksājot par pusdienām vācu valūtā. Un to jau ir diezgan grūti izteikt! Bet izteikt to, cik ātri kustas gaismas stars, cik lielu attālumu tas paveic gada laikā, šis skaitlis jau aiziet milzīgos miljardos. Tādēļ arī par to nemaz nerunā, bet gan saka tikai: zvaigzne atrodas tik tālu, ka gaismai būtu vajadzīgi tik un tik gaismas gadi. Jā, mani kungi, tagad es pavēršu savu teleskopu tajā virzienā, ieskatos tajā un redzu zvaigzni. Tai ir vajadzīgi, teiksim, 300 000 gaismas gadi, lai nonāktu līdz šejienei; gaismai ir nepieciešams šāds laiks. Cita zvaigzne varbūt ir vēl tālāk, tai varbūt ir vajadzīgi 600 000 gaismas gadi. Tad es uz to skatos, bet redzu nevis tagadējo zvaigznes izskatu, veidolu, bet gan pagājušo. Un kad es uz to skatos, tad īstenībā tur nemaz nav tas, ko es redzu. Zvaigzne man tomēr parādās, bet es redzu tikai to, kāda tā bija agrāk, jo gaismai ir bijuši nepieciešami 300 000 gadi, lai nonāktu līdz šejienei. Es tātad redzu priekšmetu, kurš īstenībā nemaz nepastāv, kam ir bijuši nepieciešami 300 000 gadi, lai tas kļūtu te redzams!

            Tātad jūs redzat, kad skatās teleskopā, tad tur tomēr vispār nemaz nav redzams zvaigžņotās debess patiesais veidols! Tas ir viens. Otrs ir: ļaudis tic, ka tur, kur viņi redz zvaigznes, kaut kas ir. Bet patiesība ir tāda, ka nekā tur nav, ka tur, kur redz zvaigznes, ēters tieši izbeidzas! Tas neattiecas uz Sauli un Mēnesi, uz Sauli nedaudz, uz Mēnesi vispār nē, bet uz zvaigznēm tas attiecas: tur vispār nekā nav! Tur ir caurums Visumā. Tas ir īpatnēji, kā antroposofija te gandrīz vai sakrīt ar īsto zinātni. Kad mēs Štutgartē dibinājām savus institūtus, es teicu: viens no pirmajiem mūsu uzdevumiem ir pierādīt, ka tur, kur ir kāda zvaigzne, nekā nav, ka tur atmirdz nekas. Tādēļ ka visapkārt kaut kas ir, tieši tur, kur nekā nav, redz sava veida gaismu. – Vai nav tiesa, mēs īstenībā esam nabaga ļaudis ar saviem pētniecības institūtiem, amerikāņi gan ir bagāti. Kopš tā laika no Amerikas ir pienākusi ziņa, ka arī parastā zinātne jau ir atklājusi to, ka īstenībā nav nekā tur, kur ir zvaigznes.

            Tā antroposofija strādā tieši ar visprogresīvāko zinātni. Tikai ar antroposofiju var labāk spriest par lietām. Vai nav tiesa, es šīs lietas jums saku tikai tā iemesla dēļ, ka jūs no tā redzat, ka īstenībā cilvēki tagad neko nezina par Visumu. Viņi par visu pasaules Visumā spriež nepareizi. Un no kā tas ceļas?

            Redziet, mani kungi, tas ceļas no kādas noteiktas lietas. Padomājiet: te ir cilvēka galva, te ir galvas smadzenes. Kad cilvēks uztver kaut ko ārēju, piemēram, caur acīm, tad uztverot ārējo viņam ir nepieciešamas smadzenes, lai uztvere varētu notikt. Bet smadzenēs atrodas mazas smadzenītes, aizmugures daļā. Tās ir veidotas pavisam citādāk nekā lielās smadzenes. Šīm mazajām smadzenītēm ir ļoti īpatnēja uzbūve. Tās ir kā saliktas no lapiņām, kad tās pārgriež. Tās tātad atrodas tur aizmugurē.

             Šīs mazās smadzenītes neko neuztver no ārienes. Lielās smadzenes, ko es šeit zīmējumā esmu parādījis ar zaļo krāsu, mums ir nepieciešamas, lai uztvertu ārējos zemes iespaidus. Mazās smadzenītes neko neuztver no ārienes. Bet, kad cilvēks iekšēji iedziļinās, kad viņš dara tā, kā es to esmu aprakstījis savās grāmatās, tad šīs mazās smadzenītes sāk kļūt īpaši darbīgas, un iekšēji var sajust, kā šīs šķietami mazās smadzenītes kļūst arvien lielākas un lielākas, it kā tās augtu. Tā tās aug, un pakāpeniski rodas sajūta, it kā tu stāvētu zem koka. Tādēļ austrumnieki Budu attēlo zem Bodhi-koka. Viņš vēl šīs mazās smadzenītes pazina kā uztveres orgānu. To mūsdienās atklāj atkal. Šīs mazās smadzenītes sāk kļūt darbīgas, kad iekšēji cilvēciski iedziļinās. Bet tad neuztver ārēji materiālo, bet gan garīgo. Tad sāk ar mazajām smadzenītēm atkal uztvert garīgo, uztvert garīgajā savukārt tā likumus un tā tālāk. To mūsdienās ir jāienes kultā. Tieši visiekšējāko cilvēkā mūsdienās ir jāienes kultā, jo cilvēkam iekšēji tieši viņa mazajās, no lielajām smadzenēm nošķirtajās, smadzenītēs ir ceļš, orgāns, kas ved ārā garīgajā pasaulē.

            Mūsdienās tātad var augstākais stāvēt iesākumā, kā tad veidot kultu no cilvēka iekšējās pasaules. Tad šis kults saturēs iekšējas patiesības. Tāpat kā druīdu kultā zināja, kad ir svinami vērša svētki, kad ir jāvadā apkārt vērsis , lai pareizajā veidā notiktu ganāmpulka vairošanās, tāpat tad zinās – tieši ierīkojot kultu šādā veidā, attīstot garīgo uztveri, ko balsta smadzenītes – kas ir darāms sociālajā cilvēku dzīvē. Bez tā būs tikai spekulācijas, visādas izdomas, tiks darīts tā kā Krievijā. Ja atzīs to, ka vispirms ir jāzina garīgā veidā, kam ir jānotiek cilvēcē, jo tas plūst no pasaules telpas, tad radīsies arī īsta sociālā zinātne, kura būs visas pasaules gribēta.

            Tā ir jāmācās domāt. Un tikko ierauga kaut ko tādu, kā piemēram, šos mūsdienās sagrautos akmeņus, tā ka vēl tikai no pēdām var redzēt to, kas reiz bija, kā Anglesey salā vai citos piekrastes apvidos, Penmaenmawrā, kur notika kursi – jā, nonākot pie šādām lietām, tad redz: cilvēcē daudz kas ir pagrimis, kas tomēr ir vajadzīgs, un mūsdienās tieši garīgā ziņā ir nepieciešamas jaunas atziņas. Ir jāstrādā ar jaunām atziņām.

            To es jums gribēju atbildēt uz šo jautājumu. Es domāju, ka no tā jūs varat saprast, kā kults bija tikpat nepieciešams kā kāds nazis, kas ir vajadzīgs dzīvei, un kā kultu nenoderīgums vēlāk noved tieši pie tā, ka to iznīcina, izdzēš un tad turpina vairs neko no tā nesaprotot.

            Kad mums varēs notikt nākamā stunda – man šajās dienās atkal ir jādodas uz Štutgarti, bet pēc dažām dienām es būšu atpakaļ – to es lūgšu jums paziņot nākamajā nedēļā.

SEŠPADSMITĀ LEKCIJA

Dornaha, 1923.gada 22.septembrī

Olbaltumvielu, tauku, ogļhidrātu un sāļu nozīme uzturā – Kartupeļu uztura iedarbība – Antroposofijas pretinieki

Kurš nav spējīgs izturēt sāļu iedarbību smadzenēs, kļūst vājprātīgs, dumjš. Ogļhidrāti dod īpaši daudz, ka mums kā cilvēkiem ir cilvēka veidols. Tauki kalpo tam, ka mums pareizajā veidā sevī ir materiāls. Olbaltumvielas ir nepieciešamas, lai cilvēks vispār dzīvotu. Kartupeļu uztura iedarbība. Pārmērīgas kartupeļu lietošanas bīstamība. Olbaltumvielas ir saistītas ar fiziskā cilvēka dzimšanu un nāvi; ēteriskajam ķermenim galvenais lauks ir taukos, astrālajam ķermenim ogļhidrātos un Es lauks ir sāļos. Ziedi un augļi tiek pārstrādāti zarnās, saknes galvā. Kartupeļu un labības uzturs. Ūdensgalvas. Antroposofijas zinātniskie un teoloģiskie pretinieki.

            Nu, mani kungi, vai šodien ir kādi jautājumi?

            Jautājums: Attiecībā uz uzturu. Es gribētu jautāt, vai ar kartupeļiem uzturā pastāv kādas attiecības citās zemēs, tātad kopsakarība citā ziņā nekā, teiksim, eiropiešiem.

                Dr.Šteiners: Pārrunāsim šodien vēlreiz visu uztura jautājumu, par uztura attiecībām ar garīgo pasauli. Jūs zināt, ka kartupeļi ir ievesti tikai jaunākajos laikos. To es jums esmu teicis, ka senāk Eiropā kartupeļi uzturā nebija zināmi, bet gan tautas tolaik iztika citādā veidā, no būtiski citiem produktiem. Dabiski, ka mēs atkal nevaram šo jautājumu atrisināt, neapskatot vispār garīgās pasaules saistību ar uzturu.

            Jūs droši vien atceraties – reiz es to jau minēju -, ka cilvēks faktiski dzīvo no ļoti četrējādiem produktiem: olbaltumvielām, ko īstenībā uzņem ar visiem uztura līdzekļiem, ko, gribētos teikt, raksturīgā, īpaši zīmīgā formā satur vistu olas, bet ko satur visi uzturlīdzekļi. Tātad tas ir pirmais, olbaltums. Tad cilvēks uzņem arī taukus, ne tikai tieši ēdot dzīvnieku taukus, bet arī taukus satur viss. Jūs zināt, ka arī citi produkti tiek pārveidoti par taukvielām bagātiem uzturlīdzekļiem, kā piemēram, piens tiek pārveidots par sieru un tā tālāk. Trešais uzturlīdzeklis ir tie produkti, ko mēs apzīmējam kā ogļhidrātus, un tas ir viss, ko mēs uzņemam no augu valsts, dabiski, ka līdzuzņemam arī ar citiem uzturlīdzekļiem, bet būtiskā daudzumā tos satur tādi uzturlīdzekļi kā kvieši, rudzi, lēcas, pupiņas, bet arī kartupeļi, un kartupeļos tie ir valdošā mērā. Pēdējais, kas cilvēkam ir nepieciešams dzīvei, ko parasti viņš uzskata tikai par piedevu, bet kas ir pavisam īpaši nepieciešami dzīvei, tie ir sāļi. Mēs savus sāļus vispirms uzņemam vārāmās sāls formā, bet arī visi citi uzturlīdzekļi tāpat satur sāļus. Tā ka mēs tātad varam sacīt: cilvēka uzturam, lai cilvēks varētu dzīvot, ir jāsastāv no olbaltuma, taukiem, ogļhidrātiem un sāļiem.

            Tagad es gribētu jums aprakstīt, ko īstenībā cilvēkam nozīmē šie dažādie uzturlīdzekļi, ko mēs līdz ar to, ka baudām jauktu uzturu, saņemam dažādās formās. Ņemsim vispirms sāļus.

            Sāļi īstenībā cilvēkam, kaut arī tie tiek uzņemti tikai nelielā daudzumā, ir ārkārtīgi svarīgs uzturlīdzeklis, ne tikai baudviela. Mēs savus ēdienus sālām ne tikai tāpēc, lai, teiksim, būtu patīkams skābums garšā, bet gan mēs sālām savus ēdienus tā iemesla dēļ, lai mēs vispār spētu domāt. Sāļiem kā uzturlīdzeklim ir jānonāk līdz pat galvas smadzenēm, lai mēs vispār spētu, varētu domāt. Tātad sāļi visvairāk ir saistīti ar to, kas ir mūsu domāšana. Ja, piemēram, kāds ir tik slims – jo tā tomēr jau ir slimība – ka viņš visu to, kas uzturā ir no sāļiem, nogulsnē kuņģī vai zarnās un nesūta ar asinīm uz smadzenēm, tad viņš kļūst vājprātīgs, dumjš. Tas ir tas, kam ir jāpievērš uzmanību.

            Vai nav tiesa, ir jābūt skaidram: gars pastāv, bet garam ir jātiek uz Zemes, lai viņš varētu darboties, darboties vielā. Un tieši nodarbojoties ar garazinātni ir jāiepazīst gara iedarbību vielā. Citādi tas būtu līdzīgi kā, ja kāds sacītu: izgatavot mašīnas, tas ir kaut kas materiāls; bet mēs esam garīgi cilvēki, mēs negribam neko materiālu, mēs tātad negribam vispirms nopirkt dzelzi, tēraudu, bet gan gribam radīt mašīnas no gara. – Tā dabiski ir bezjēdzība. Vispirms ir jābūt vielai priekš tam. Tā arī radošajam garam dabā visur ir nepieciešama viela. Un viņš tiek kavēts izmantot vielu, ja sāļi tā vietā, lai ar asinīm nonāktu smadzenēs, nogulsnējas kuņģī un zarnās, tad cilvēks paliek garā vājš.

            Protams, tik ļoti vienkārša šī lieta arī nav. Cilvēks nevar sāļus izmantot tieši tādus, kādi tie ir ārā dabā. Ja jūs tātad – to pat varētu izdarīt – iztaisītu smadzenēs caurumiņu un tad iepilinātu tur iekšā sāļus, tad tas neko nelīdzētu, jo sāļiem tomēr vispirms ir jānonāk kuņģī, jo, kad sāļi nonāk kuņģī un zarnās – ievērojiet, ka sāls tiek izšķīdināta jau uz mēles – tie tiek vēl vairāk, vēl smalkāk izšķīdināti, kļūst arvien smalkāki un smalkāki. Ar to, ko cilvēks dara ar sāli, sāls vispār nonāk smadzenēs jau garīgotā stāvoklī. Tātad tik vienkārša, ka mēs sāli varētu tieši ievadīt smadzenēs, tā lieta nav. Bet kurš nav spējīgs uzturēt sev smadzenēs sāls iedarbību, tas kļūst dumjš.

            Tagad apskatīsim ogļhidrātus. Tas tātad ir tas, ko mēs galvenokārt baudām zirņos, pupiņās, kviešos, rudzos vai kartupeļos. Ogļhidrāti it īpaši dod to, ka mums kā cilvēkiem ir cilvēka veidols. Ja mēs vispār neēstu ogļhidrātus, tad mums būtu vērojami visi iespējamie cilvēka veidola izkropļojumi. Mēs, manis dēļ, būtu tādi, ka nebūtu kārtīgi izveidojies deguns, kārtīgi neizveidotos ausis. Mums nebūtu tā cilvēciskā veidola, kāds mums ir. Ogļhidrāti iedarbojas tā, ka mums zināmā mērā ārēji varam tikt apzīmēti kā cilvēki. Tie iedarbojas visur, lai mēs visur varētu tikt raksturoti kā cilvēks. Un ja cilvēks ir organizēts tā, ka viņš neienes ogļhidrātus smadzenēs, bet gan tie atkal nogulsnējas zarnās un kuņģī, tad cilvēks sabrūk. Tad var redzēt, kā cilvēks pakāpeniski sabrūk, kā viņš sakrītas, kļūst vājš, kā viņš zināmā mērā vairs nespēj uzturēt savu veidolu. Tātad ogļhidrāti no savas puses dod to, ka mums vispār ir īstais cilvēciskais veidols.

            Jūs tātad redzat, ka mums faktiski visur ir jāienes īstie uzturlīdzekļi. Sāļi galvenokārt iedarbojas priekšā uz smadzenēm. Ogļhidrāti iedarbojas vairāk aizmuguriski uz smadzenēm, uz šiem slāņiem. Un cilvēkam, kurš pārāk maz spēj sagremot ogļhidrātus vai neienes tos šajos smadzeņu slāņos, burtiski ļoti drīz atklātos arī tas, ka viņš nemitīgi ir aizsmacis, ka nevar tīri un skaidri parunāt. Ja jūs dzirdat kādu cilvēku, kurš agrāk runāja pavisam skaidri, bet tagad pēkšņi runā aizsmakušā balsī, tad varat sacīt: viņam kaut kas nav kārtībā ar gremošanu. Viņš nespēj īstajā veidā sagremot ogļhidrātus, tie nenonāk īstajā smadzeņu vietā. Līdz ar to vairs nav kārtībā viņa elpošana un arī viņa runa. Tā ka mēs varam sacīt: sāļi galvenokārt iedarbojas uz domāšanu. Ogļhidrāti iedarbojas, piemēram, uz balsi un visu, kas ir ar to saistīts. Tātad mums ogļhidrāti ir nepieciešami.

            Tagad tauki. Jā, redziet, mani kungi, ogļhidrāti iedarbojas uz mūsu veidolu, bet īstenībā tiem ir tāds nolūks padarīt mūs par tikai veidolu. Tie mūs neizpolsterē. Mums ir jātiek arī izpolsterētiem. Un to dara tauki. Tauki tātad nosaka to, ka tur, kur ogļhidrāti izveido tēlu, it kā iezīmē plānu gaisā, lai tur savukārt nonāktu arī materiāls no taukiem. Tātad tauki kalpo tam, ka mums pareizajā veidā mūsos ir materiāls. Tikai ar taukiem tas izpaužas pavisam īpašā veidā.

            Redziet, es jums agrāk esmu teicis, ka cilvēkam ir Es, astrālais ķermenis, ēterķermenis un fiziskais ķermenis. Dabiski, ka tauki nogulsnējas fiziskajā ķermenī, bet pats svarīgākais, lai tauki varētu nogulsnēties un  paliktu dzīvi – jo mums taču sevī ir nepieciešami dzīvi tauki – ir ēteriskais ķermenis. Šis ēteriskais ķermenis, tas ir svarīgākais pie tauku nogulsnēšanās. Bet savukārt astrālais ķermenis ir svarīgākais sajūtām.

            Tagad iedomājieties, ja kāds ir nomodā, tad viņa astrālais ķermenis ir viņā iekšā, kad viņš guļ, tad astrālais ķermenis ir ārā. Kad nu cilvēks ir nomodā un astrālais ķermenis strādā iekšā ēteriskajā ķermenī, tad tauki tiek nemitīgi pārstrādāti, un ar taukiem ķermenī viss tiek iesmērēts. Kad cilvēks guļ, astrālais ķermenis tātad ir ārā, tauki netiek pārstrādāti, bet gan nogulsnējas. Nomodā tauki nemitīgi tiek izmantoti iesmērēšanai, miegā tie nogulsnējas. Mums ir vajadzīgi abi, gan nogulsnēti tauki, gan tādi tauki, kas iesmērē ķermeni.

            Bet ja kāds tagad nemitīgi tikai guļ – agrāk tas bija biežāk, tagad tas kļūst arvien retāk; piemēram, kāds rantjē (augļotājs), vai ne, kurš taču neko nedara – tad tauki nogulsnējas arī dienā, tā saucamajā nomodā, kas īstenībā ir gulēšana: tad rodas resnais vēderiņš un visur daudz nogulsnējušos tauku! Tātad jūs redzat, pareizā tauku nogulsnēšanās ir atkarīga no tā, ka cilvēks savus taukus patiešām dzīvīgi arī izlieto, jo tie tiek radīti vienmēr. Ja kāds ēd tieši tik daudz, cik arī izmanto, tad tas ir pareizi. Bet ja kāds nemitīgi tikai ēd un neko neizlieto, tad rodas šis resnais vēderiņš.

            To, ko es jums te saku, to lauksaimnieki instinktīvi zina ļoti labi, jo tas viņiem ir vajadzīgs audzējot cūkas. Ja viņi ražo barokļus, tad ir jāpanāk to, lai šie dzīvnieki savu iekšējo ķermeni īstenībā vairs nemaz nesmērētu, bet gan visu, ko apēd, nogulsnētu. Un tā atbilstoši arī ir jāiekārto šo dzīvnieku dzīves veids.

            Var, dabiski, arī gadīties, ka cilvēks nav spējīgs kārtīgi nogulsnēt taukus, ka viņš tātad ir slims. Rantjē šajā ziņā ir veseli; viņi nogulsnē taukus. Var gadīties tā, ka ogļhidrāti nenogulsnējas un balss kļūst aizsmakusi. Tāpat arī var gadīties, ka tauki netiek kārtīgi nogulsnēti, vienkārši izskrien cauri zarnām. Tad mums ir pārāk maz tauku, mēs pārāk maz varam iesmērēt. Vai ja mums vispār ir pārāk maz uzturlīdzekļu, ir jābadojas, tad arī pārāk maz var iesmērēt. Tauki ir tas īstenais materiāls, ko mēs ieliekam ķermenī. Kas tad notiek ar cilvēku, kuram vai nu nākas badoties vai kurš dēļ savas gremošanas ir iekārtots tā, ka nespēj nogulsnēt taukus, bet gan tie izskrien cauri zarnām? Šāds cilvēks, kam nav nekāda materiāla ķermenim, kļūst arvien garīgāks. Bet kļūt garīgam šādā veidā, to cilvēks nevar izturēt. Tur gars sadeg. Viņš tātad ne tikai kļūst arvien kārnāks un kārnāks, bet viņā arī veidojas gāzes, kas noved pie tā, ko sauc par uzmācīgām idejām un tamlīdzīgi, un tad parādās stāvoklis kā pie badošanās: bada vājprāts. Tas vienmēr sagrauj, tā ir miesas sagraušana. Tā ka, ja cilvēks saņem pārāk maz tauku, tad parādās tas, ko var saukt par izdilšanu, var teikt arī dilonis, viņš izdilst, izgaist.

            Tagad olbaltums. Redziet, tam, tā sacīt, ir jābūt jau no paša iesākuma. Olbaltums jau pastāv kā ola pirms vēl rodas pati būtne, gan cilvēkam, gan dzīvniekam. Tā ka mēs varam teikt: olbaltumvielas īstenībā ir tas, kas veido, attīsta cilvēku; tas ir pirmējais, kas ir visam pamatā. No olbaltuma visam pārējam ķermenī vēl tikai ir jāizveidojas. To taču var saprast? Tā ka var tātad sacīt sekojošo: olbaltumam vispār ir jābūt jau no paša sākuma, lai cilvēks vispār varētu rasties. Māte veido olbaltumu dzemdē nelielas piciņas formā. Ola tiek apaugļota, un ar apaugļošanos šis olbaltums kļūst spējīgs caur lietām, ko es jums esmu attēlojis, tikt izveidots par cilvēku. Bet cilvēkam, dabiski, nemitīgi ir nepieciešams olbaltums. Tādēļ viņa uzturam vienmēr ir jāsatur olbaltumu. Ja viņam ir pārāk maz olbaltuma vai arī ja viņš nevar olbaltumu kārtīgi sagremot, tad olbaltumu nepietiekamības dēļ viņš ne tikai novārgst – kas viņu pakāpeniski arī nogalina – bet ja cilvēkam dzīvē pēkšņi vienā mirklī vispār nav pieejams kārtīgs olbaltums, tad ir jāmirst. Tieši tāpat kā olbaltums ir vajadzīgs, lai rastos, tāpat olbaltums arī ir nepieciešams, lai cilvēks vispār varētu dzīvot. Tā ka mēs varētu sacīt: tas, kurš vispār nespēj sagremot olbaltumu, mirst.

            Tagad apskatīsim atsevišķos uztura līdzekļus. Ja mēs aplūkojam sāļus, tad galvenokārt tiek norādīts uz galvas priekšējo daļu. Tur iekšā nogulsnējas sāļi. Nedaudz vairāk uz aizmuguri, tur nogulsnējas ogļhidrāti, un tie nosaka, ka mums ir cilvēka veidols. Tad vēl tālāk uz aizmuguri nogulsnējas tauki un no turienes aizpilda ķermeni, jo tauki ne jau tieši iet iekšā ķermenī, bet gan ar asinīm uz galvu, un tikai tur tie tiek sagatavoti ķermenim. Viss iet cauri galvai, arī olbaltumvielas.

            Bet tagad ir kāda liela atšķirība attiecībā uz ogļhidrātiem. Ja jūs apskatāt kaut ko tādu kā lēcas, pupiņas, zirņus, rudzus, kviešus, tad varat teikt: te ogļhidrāti tiek iegūti no augļiem. Jo tas, kas mums tiek no kviešiem no zemes, taču ir augļi. Ja mums ir lēcas, tie arī ir augļi. Un augļiem ir tā īpatnība, ka tie tiek pārstrādāti jau kuņģī un zarnās un uz galvu sūta tikai spēkus. Ka lēcas, pupiņas tiek pārstrādātas zarnās, to taču zina visi pēc tiem īpatnējajiem stāvokļiem, kādi var rasties baudot tieši lēcas un pupiņas. Tas viss, graudi, kvieši, lēcas, pupiņas, tiek pārstrādāts zarnās. Tātad augļiem galvenokārt ir raksturīgs tas, ka tie tiek kārtīgi pārstrādāti jau zarnās.

            Bet ar kartupeļiem mēs nevaram baudīt augļus. Ja mēs ēstu to, kas kartupeļiem ir augļi, tad mēs uzņemtu pat indīgu vielu, postošu indi. Bet ar kartupeļiem tas ir tā, ka tie mums neļaujas tikt apēstiem tajā pašā veidā kā lēcas, pupiņas, zirņi un tā tālāk, vai kā lauka augļi, rudzi, kvieši. Ko tad mēs ēdam no kartupeļiem? Jā, to, kas ir apakšā: gumu, bumbuli. Un gumi ir tas, kas no visiem augiem, saknēm un tā tālāk zarnās tiek pārstrādāti vismazāk. Augļi tiek pārstrādāti zarnās. Bet no kartupeļiem nevar ēst to, kas tur ir augļi. Tad ēd gumus, kas nav īsta sakne, bet gan stumbra paresninājums. Kartupeļi tātad tiek apēsti, nonāk kuņģī, zarnās. Tur tie nevar tikt uzreiz pārstrādāti, bet gan ar asinīm iet augšā nepārstrādāti. Tagad, kad tie nonāk savos smadzeņu slāņos, tā vietā, lai nonāktu tur tikpat smalki pārstrādāti kā rudzi un kvieši un varētu tikt uzreiz sūtīti lejā uz ķermeni, smadzenēs vispirms ir jānotiek pārstrādei. Tā ka tātad, ja mēs ēdam īstu rudzu vai kviešu maizi, to mēs kuņģī un zarnās kārtīgi sagremojam un vairs neliekam neko darīt galvai, ka tai nu būtu jānodrošina sagremošana līdz galam, bet gan tā jau var nodarboties ar izplatīšanu ķermenī. Ja mēs turpretī ēdam kartupeļu maizi vai kartupeļus vispār, tad atklājas, ka galvai vispirms vēl ir jākalpo kartupeļu sagremošanai.

            Bet ja galvai vispirms ir jātiek izmantotai kartupeļu sagremošanai, tad tā vairs nevar domāt, jo domāšanai spēkiem ir jābūt brīviem; tur ķermeņa apakšējai daļai, vēderam ir jāpieliek šos spēkus. Tā ka tātad, ja cilvēks ēd pārāk daudz kartupeļus – kas tātad tā ir bijis arvien vairāk un vairāk no tā laika, kad kartupeļi tika ievesti Eiropā, tad galva arvien vairāk un vairāk tiek izslēgta faktiskajai domāšanai, un cilvēks arvien vairāk un vairāk zaudē spējas domāt ar savu centrālo galvu; tad viņš vairāk domā ar savu galvas priekšējo daļu. Bet šī galvas priekšējā daļa, kas ir atkarīga no sāļiem, noved arvien vairāk un vairāk pie tā, ka cilvēks īstenībā kļūst par tikai materiālistisku saprāta cilvēku. Tādēļ šī lieta ir tāda, ka faktiski iekšējā domāšana Eiropā ir regresējusi sākot no tā momenta, kad pārsvaru ieguva kartupeļu uzturs.

            Tagad mums ir jābūt skaidrībā par to, ka cilvēks ir veidots ne tikai no tiem spēkiem, kas nāk no zemes. To es jums esmu teicis nemitīgi, ka cilvēks tiek veidots no visas apkārtnes, ka cilvēks ir Saules, Mēness un zvaigžņu radījums. Ja nu cilvēks ēd kartupeļus, tad izmanto savas galvas centrālo daļu tikai tam, lai sagremotu šos kartupeļus. Tad viņš noslēdzas pret apkārtējo pasauli, tad viņš vairs neatzīst apkārtējo pasauli. Tad viņš paziņo: tas viss ir tīrās muļķības, višivaši, kas tur tiek teikts par pasauli, ka tur no pasaules nākot kaut kāds garīgums. – Un tā var sacīt: faktiski pārmērīgā kartupeļu ēšana pa lielākai daļai savukārt ir tas, kas jaunākajos laikos ir novedusi pie materiālisma.

            Dabiski, ka visa šī lieta ir tāda, ka galvenokārt tie, kam nav pietiekami līdzekļu, ir spiesti ēst kartupeļus, jo kartupeļi ilgu laiku ir bijuši lēti, un tie, kas ir pārtikuši, bagātāki, tie var vairāk nopirkt to, kas iedarbojas uz galvas priekšējo daļu, tātad var arī vairāk lietot garšvielas un sāļus. Garšvielas iedarbojas uz galvas priekšējo daļu tāpat kā sāļi. Un sekas tam ir, ka tikai viņi kļūst par prāta cilvēkiem, un tie citi viegli ļaujas, lai prāta cilvēki viņiem visu pasaka priekšā, jo viņi savas galvas jau nevar izmantot domāšanai. Tādēļ kartupeļiem tomēr ir pavisam īpašas attiecības ar garu vispār. Tie īstenībā garu ir padarījuši materiālistisku.

            Ja mēs apskatām tikai šo cilvēka iedalījumu, tad ir jāsaka: cilvēka fiziskais ķermenis vispirms ceļas no olbaltumvielām. Šis olbaltums ir saistīts ar fiziskā cilvēka dzimšanu un nāvi. Ēteriskajam ķermenim galvenais lauks ir taukos. Astrālajam ķermenim visgalvenākais lauks ir ogļhidrātos, un tikai cilvēka Es lauks ir sāļos.

            Tā mēs varam teikt: tas, kas cilvēkā ir spējas sajust – tas nav fiziskais ķermenis, ja es uzsitu sev pa roku un tad sajūtu, jo citādi jau visam, kas ir fizisks, vajadzētu sajust – tas ir astrālais ķermenis. Es atbīdu atpakaļ miesu, atbīdu muskuļus, līdz ar to miesa muskuļos tiek izstumta no astrālā ķermeņa, un es sajūtu astrālajā ķermenī. Viss, kas iekšēji ir sajūta, ir astrālajā ķermenī. Bet astrālais ķermenis ir atkarīgs no tā, vai var pareizi, pa īstam darboties. Es jums teicu: ja astrālais ķermenis arī dienā guļ un nevar īsti strādāt, tad izveidojas apaļais vēderiņš, nogulsnējas tauki. – vai arī, tā var būt, ka cilvēks strādā tikai intelektuāli ar galvu, kļūst par prāta cilvēku, arī tad nogulsnējas tauki. Bet astrālajam ķermenim, kas, piemēram, darbojas arī valodā, tam ir vajadzīgi ogļhidrāti ne tikai augšā galvā, ne tikai tur, tam ogļhidrāti ir nepieciešami visā ķermenī. Astrālajam ķermenim ir jākustina kājas, astrālajam ķermenim ir jākustina rokas, viņam ir vajadzīgi ogļhidrāti visā ķermenī. Ja es viņam kā ogļhidrātus dodu rudzus vai kviešus, tad spēki nonāk visā ķermenī. Ja es viņam dodu tikai kartupeļus, tad spēki paliek sēžam augšā galvā, un cilvēks tiek novārdzināts, paliek vājš un viņa astrālais ķermenis nevar īsti strādāt. Tā kā tieši tas, kas cilvēkā ir garīgs, kļūst slābans un arvien miegaināks, ja viņš nav spējīgs ienest sevī ogļhidrātus, kas viņu cauraustu. Bet tieši tas pie tīras kartupeļu barības nav iespējams, jo tie uzliek tik daudz darāmā galvai, ka ķermenim vairs nekas nepaliek pāri.

            Tā ka var gan sacīt: ko dara zinātne? – Nu, zinātne pēta, cik daudz olbaltums satur oglekli, skābekli, slāpekli, ūdeņradi, sēru un vēl citas līdzīgas lietas, bet šīs ir galvenās. Tad nu zinātne atklāj: olbaltumvielās ir tik un tik daudz oglekļa, tik un tik daudz procentu ūdeņraža, taukos šie procenti ir citādi, un ogļhidrātos šie procenti atkal ir citādi. Bet zinātnei nav vispār nekādu ideju par to, kāda ir šo vielu kā tādu nozīme. Tā zina tikai sastāvdaļu procentus. Bet ar  to nevar vispār neko iesākt. Kartupeļos šīs sastāvdaļas vienkārši ir pavisam citādas nekā rudzos un kviešos, un ir jāzina, ka, ja ēd ziedu vai augli, tie tiek pārstrādāti zarnās, turpretī ēdot sakni, tā tiek pārstrādāta galvā.

            Citādi šīs lietas nevar izmantot arī medicīnā. Tas, kurš spēj pareizi medicīniski domāt, tas zina, ka pagatavojot tēju no ziediem vai sēklām, no augļiem, tad šī tēja galvenokārt iedarbojas zarnās; bet ja tiek pagatavots sakņu novārījums un pasniegts kā tēja, tad var dziedinoši iedarboties uz galvas slimībām. Ja mēs ēdam saknes, tad tas iedarbojas tieši uz galvu, un proti, iedarbojas uz galvu tā, ka iedarbojas uz galvu materiāli. Tas ir tas īpaši svarīgais.

            Bet tagad mēs varam iet tālāk un varam sacīt: jā, bet ja cilvēks tagad tiek zināmā mērā novārdzināts dēļ kartupeļiem uzturā tā, ka vairs nevar pakustināt savas rokas un kājas, bet ja viņš tiek novārdzināts tā, ka vairs nav rosīgas arī tās lietas, kas ir vajadzīgas, lai vairotos, tad šī lieta kļūst vēl ļaunāka. – Pieņemsim tātad, ka kartupeļi ņem pārsvaru uzturā tā, ka tas iedarbojas uz sievišķajiem vairošanās orgāniem, ka tie kļūst slābani un kā paralizēti. Jā, mani kungi, cilvēks nāk ne tikai no saviem priekštečiem, bet arī nāk no garīgās pasaules ar savas būtības garīgi-dvēselisko daļu, un tas sasaistās ar to, kas nāk no priekštečiem. Tagad apskatīsim, kā ir ar šo lietu. Es gribētu to uzzīmēt palielinātu, lielā palielinājumā.

            Mēs varam sacīt: cilvēks rodas no sievišķās olšūnas. Tā tātad ir uzzīmēta ļoti lielā palielinājumā. Tajā iespiežas vīrišķā sēkla. Tad tur iekšā veidojas dažādas zvaigžņveidīgas figūras. Šūnas dalās, un tad pamazām veido cilvēka ķermeni. Bet nevar tikt izveidots nekāds cilvēka ķermenis, ja ar to, kas tur notiek, nesasaistās garīgi-dvēseliskais, kas nāk no garīgās pasaules.

            Ja nu tā lieta ir tāda, ka māte vai tēvs ir baudījuši pārāk daudz kartupeļu uzturā, tad viņi izveido tādu cilvēka dīgli, kam ir tāda iedaba, ka daudz ir jāstrādā galvai. Ja jūs tādēļ aplūkojat kādu cilvēka dīgli tādiem, kas ir kārtīgi ēduši rudzu maizi un tā tālāk, kur māte un tēvs ir baudījuši īstu uzturu, tad šis cilvēka dīglis ir apmēram šāds (tas tiek uzzīmēts). Bet ja jūs aplūkojat cilvēka dīgli, kur vecāki ir ēduši pārāk daudz kartupeļu, jā, tad notiek sekojošais. Redziet, pārējais cilvēka dīglī jau ir ļoti maz izveidots, galvenokārt ir izveidota galvas apaļā lode; tā embrijā, cilvēka dīglī ir galvenā, tā tātad ir izveidota pirmām kārtām. Tad nu garīgi-dvēseliskajam ir jāienāk galvā. Un kad garīgi-dvēseliskais ienāk galvā, tad tam ir jāstrādā ar galvu. Vēl mātes miesās cilvēka garīgi-dvēseliskais galvenokārt strādā ar galvu.

            Ja nu šis garīgi-dvēseliskais galvā atrod to, kas nāk no rudziem un kviešiem mātes uzturā, tad garīgi-dvēseliskais var kārtīgi strādāt. Jo ziedi, kuros taču rodas šie rudzi un kvieši un tā tālāk, tie arī izstiepjas no zemes, un tur garīgais jau  ir augos, tam garīgais ir radniecīgs. Ja tātad garīgi-dvēseliskais mātes miesās sastop to, kas nāk no augļiem, tad tas var viegli strādāt. Bet ja garīgais mātes miesās atrod bērna galvu, ko galvenokārt ir veidojuši kartupeļi uzturā, tad tas netiek tur klāt. Vai nav tiesa, kartupeļi iet zem zemes, zeme tos nosedz; tos izrok no zemes, tie aug tumsā, tiem nav nekā radniecīga ar garīgo. Cilvēks nonāk lejā no garīgās pasaules un atrod priekšā galvu, kas īstenībā ir veidota no tumsas. Tad gars tur netiek klāt, un sekas tam ir, ka embrijs vēlāk izskatās šādi (tas tiek uzzīmēts) – es to zīmēju nedaudz kariķēti: piedzimst milzīga ūdensgalva. Jo, ja gars netiek klāt, tad aug fiziskais; izveidojas ūdensgalva. Ja gars var tikt klāt, tad tas pieklusina ūdeni, tad gars strādā matērijā un galva tiek kārtīgi izveidota. Tā ka jūs varat sacīt: šīs milzīgās ūdensgalvas, kas bieži ir pamanāmas embrijiem, tās ceļas no nepietiekama uztura, galvenokārt atkal no kartupeļiem. – Un te nu jums ir tas, ka tiek novārdzināts ne tikai cilvēks pats, bet arī cilvēks piedzimst tāds, ka viņa garīgi-dvēseliskais nemaz nav pa īstam iekšā miesiskajā.

            Bet redziet, mani kungi, tā lieta ir tāda: cilvēks gan sastāv no fiziskās miesas, ēteriskā ķermeņa, astrālā ķermeņa un Es; bet tie nav vienādi veidoti visos vecumos. Bērnam līdz septiņu gadu vecumam ēteriskais ķermenis, astrālais ķermenis un Es ir tādi, ka tiem vispirms ir vēl kārtīgi jāienirst; tiem vispirms ir pilnībā jātiek iekšā fiziskajā miesā. Kad ēteriskais ķermenis pilnībā ieiet fiziskajā miesā, tad nāk otrie zobi. Kad astrālais ķermenis pilnībā ieiet fiziskajā miesā, tad pienāk dzimumbriedums. Tādēļ, ja priekšā ir tāda galva, ja tātad garīgi-dvēseliskais kartupeļu uztura dēļ kārtīgi netiek iekšā fiziskajā cilvēkā vēl mātes miesās, tad tiek traucēts arī tas, kam jānotiek ar cilvēku četrpadsmitajā, piecpadsmitajā dzīves gadā. Tad cilvēks vispār iet cauri savai dzīvei tā, it kā viņam nemaz nebūtu sava ķermeņa, it kā tas viņam būtu aizmidzis. Tā ka cilvēki kartupeļu dēļ uztura jau piedzimst nepietiekami stipri dzīvei.

            Redziet, mani kungi, tās ir ārkārtīgi svarīgas lietas. Jums tikai jāpasaka: jā, patiešām, sociālie apstākļi vēl ir atkarīgi no daudzām citām lietām, ne tikai no tā, par ko šodien parasti deklamē. Sociālie apstākļi vēl ir atkarīgi arī no tā, vai kārtīgi tiek izmantoti lauki, lai kartupeļus neaudzētu vairāk, kā cilvēki var panest, lai kļūtu stipri. Tātad, nodarbojoties ar sociālo zinātni, ir jānodarbojas arī ar patiesu, pareizu dabaszinātni. Tas ir ļoti nepieciešami. Tikai tā runāt par to: virsvērtība, kapitāls un tā tālāk, tas vien neko nelīdz. Pieņemiet, ka reiz komunismam būtu izdevies iznīdēt visu kapitālu, tas visu pārvaldītu pats. Jā, ja tas no buržuāzijas būtu iemācījies zinātni, kura nemāk pareizajā veidā novērtēt laukus, ja nezina, ka tas ir kaitīgāk – piepildīt kuņģi ar kartupeļiem nevis ar rudziem un kviešiem, tad tas neko nelīdz. Tas ir tas, ko ir jāapdomā. Tā ka mums nav vajadzīga nemitīgā pļāpāšana par vienu vai otru, bet gan patiesa zinātne, kas izzina, kā gars var darboties matērijā.

            Redziet, tādēļ arī tā notiek, ka antroposofijai, tā sacīt, to nemaz negribot, nemitīgi ir jākaro divās frontēs. Kāpēc? Nu, tur ir šodienas zinātnieki, kuri nodarbojas tikai ar matēriju, tikai ar matērijas procentiem, cik daudz oglekļa, skābekļa, slāpekļa, ūdeņraža satur olbaltums un tā tālāk. Bet tādā veidā neiemācās vispār neko par matēriju. Materiālā zinātne tieši matēriju nepazīst vispār, jo matēriju var iepazīt tikai tad, ja zina, kā tajā strādā gars. Vai tad tas ko līdz, ja kāds saka: es gribu izpētīt pulksteni; labi, es gribu tikt skaidrībā par pulksteni. Šis pulkstenis ir no sudraba. Sudrabs, no kā ir pagatavots mans pulkstenis, nāk no tām un tām sudraba  raktuvēm. Tad šis sudrabs tālāk ir ar vilcienu aizvests uz to un to pilsētu. Tur to ir saņēmuši tirgoņi un tā tālāk. Tālāk – šim pulkstenim ir ciparnīca no porcelāna. Porcelāns ir iegūts tur un tur, nonācis tajā un tajā pilsētā un tālāk. – Viņš nezina neko par pulksteni! Par pulksteni kaut zina tikai, ja zina, kā to ir izveidojis pulksteņmeistars. Un nav pat tik svarīgi, lai saprastu, kāpēc kāds pulkstenis darbojas, zināt, kā raktuvēs tiek iegūts sudrabs; bet svarīgi ir zināt, kā pulkstenis darbojas, kā ar to ir strādājis pulksteņmeistars, kā viņš ir izveidojis zobratiņus un tā tālāk.

            Tā īstenībā, pamatā ņemot, ir augstākā mērā vienalga cilvēka veselībai un slimībām abstrakti zināt, no kāda daudzuma oglekļa, skābekļa, slāpekļa, ūdeņraža, olbaltumvielām, taukiem, ogļhidrātiem un sāļiem sastāv uzturlīdzekļi, bet gan cilvēka veselībai un slimībām, pamatā ņemot, ir svarīgi zināt, kā tas ir speciāli ar kartupeļiem: tie cilvēku baro garīgi tikpat maz, cik tie baro fiziski. Pamatā ir pilnīgi nevajadzīgi, kas par to ir uzrakstīts; ir jāzina pārējā nozīme. Citiem mērķiem jau var zināt, kā tur ir ar sudraba raktuvēm un tā tālāk, bet, lai saprastu cilvēka veselību un slimības, šī zinātne nav svarīga. Taču tā pat nepamana, kas tai trūkst. Un ja tad nāk antroposofija un grib pievienot to, kas tai trūkst, tad tā cīnās pret to. Un tā rodas viena cīņas fronte no materiālisma. Tur tiek teikts: nu, šī antroposofija grib visu izskaidrot ar fantāzijām. – Zinātne pārmet antroposofijai tās garu. Tā ir viena fronte.

            Otra fronte, mani kungi, nāk no teoloģijas, no reliģijas pārstāvjiem un tā tālāk. No šīs puses cilvēkiem daudz stāsta par to, kā dvēsele nonāk debesīs. Un runā par to, ka ar lūgšanām un sakramentiem un tā tālāk nonāk debesīs. Skaisti. Bet ja kāds atrodas šajā fiziskajā pasaulē tā, ka viņam nemaz īsti nav sava ķermeņa, tātad viņš fiziskajā pasaulē nemaz neizveido īstās attiecības ar Zemes dzīvi, tad viņam pēc nāves klājas ārkārtīgi grūti. To viņam šie ļaudis nepasaka. Tādēļ ir ļoti nepieciešami kļūt par dzīvei praktisku cilvēku un zināt, kā ir jāiejaucas matērijai. Tā ka var sacīt: jā, reliģija, teoloģija šodien stāsta cilvēkiem par visu ko, bet ar to visu nepietiek, lai cilvēku šīszemes dzīvē patiešām padarītu tik stipru, lai viņš tad arī ar šādu sagatavošanos – jo ar visu to, kas, piemēram, ir lūgšana bez sapratnes, cilvēks tieši tiek novirzīts no tā, ko viņam būtu jāzina par veselīgu dzīvi – vēlāk tiktu galā. Jūs diezin vai kādreiz būsiet dzirdējuši no kanceles sludinām, kā ir jāizturas, lai cilvēks kļūtu stiprs, ar kartupeļiem vai ar kviešiem uzturā! Vismaz jūs nebūsiet atklājuši, ka vairums mācītāju un priesteru lielu vērtību piešķirtu tam, lai no kanceles cilvēkiem sludinātu, kā ir ar rudziem un kviešiem uzturā attiecībā uz viņu veselību. To viņi apskata kā blakuslietu, jo saka: tas nav svēti! Svēti ir tikai, ja skaita lūgšanas vai runā par evaņģēlijiem un tamlīdzīgi. – Bet dievišķā darbība ir ne tikai tur, kur tiek skaitītas lūgšanas, vai kur tiek runāts par evaņģēlijiem, bet gan visā dabā; garīgais darbojas arī tajā. Ja cilvēks garīgumu neielaiž savā galvā, jo pārāk nodarbina to ar kartupeļiem, tad tas ir tā, ka cilvēks var skaitīt lūgšanas. Ļoti skaisti. Bet ja viņš ēd pārāk daudz kartupeļu, tad viņa lūgšanai vairs nav nekādas nozīmes, jo viņš tiek novērsts no garīgā. Bet to cilvēki nepamana. Tāpat kā viņi nepamana, ka Dievs nav atradis Zemi kā kādu kukurzni un no tā tad radījis visas lietas, bet gan patiešām līdz pat atsevišķam sīkumam visur ir iekšā dievišķā darbība un to ir jāmeklē. Bet ja to dara, tad teologi un reliģijas cilvēki tevi nosauc par materiālistu! Un tā nu tie, kas ir zinātnieki, sauc tevi par fantazējošu spiritistu, tie, kas ir teologi, sauc tevi par materiālistu. Tas vien jau parāda, cik vērtīgas ir šīs lietas. Tieši tikpat vērtīgas, kā 1908.gadā, kad antroposofija tika apkarota sakot: antroposofija ir jezuītiska. – Tolaik apgalvoja, ka antroposofus viņu vadoņi īstenībā pakļaujot jezuītismam. Pa šo laiku tā lieta ir mainījusies. Šodien jezuīti saka, ka antroposofi tiekot atdoti brīvmūrniekiem. Redziet, tā tas vienmēr notiek! Bet par to nav runa, bet gan par to, lai patiešām izveidotu zinātni, kas tikpat labi varētu pateikt, kāpēc mātes miesās rodas ūdensgalva pareizi izveidotas galvas vietā.

            Nu, mani kungi, jūs teiksiet: ne jau visi cilvēki staigā apkārt ar ūdensgalvu. – Protams, nē, jo, dabiski, ka tam pretī darbojas vēl citi spēki, un galva pēc piedzimšanas nav vairs tik liela kā embrijam, bet tā vairs nav spējīga, kad piedzimst, uzņemt kaut ko citu, kā tikai kartupeļus un ūdeni. Tā pie tam var pat palikt maza un tomēr var būt ūdensgalva. Bet būtiskais ir, ka kopš kartupeļu ieviešanas uzturā galvas mātes miesās vienmēr ir daudz par lielu. Vēlāk tās tiek saspiestas mazākas, bet tieši šī saspiešana pirms dzimšanas, tas iedarbojas kaitīgi, jo pēc tam tā nav spējīga uzņemt pareizo, bet gan tikai un vienīgi materiālo. Piedzimušam cilvēkam ūdensgalvu redz ne tikai pēc tās lieluma. Protams, īstenā ūdensgalva ir atkarīga no lieluma, bet runa galvenokārt ir par to, vai pareizajā veidā iedarbojas ūdens un vai var iedarboties kaut kas cits. Un to zināt ir tikpat svarīgi kā visu pārējo, kas cilvēcei nāk no vienas puses caur zinātni vai no otras puses caur teoloģiju un reliģiju. Bet tam tomēr ir nepieciešams kārtīgi apskatīt šo lietu.

            Redziet, kā tad īstenībā izturas pret antroposofiju? Pirms kāda laika Berlīnē notika sava veida kongress cilvēkiem, kuri sevi sauc par “neantroposofiskajiem antroposofijas zinātājiem”. Viņi apgalvo, ka neesot nekādi antroposofi, bet pazīstot antroposofiju. Īpaši tur runāja viens kungs, kurš reiz ir bijis te, bet atkrita, tāds zināms Dr.Gösch. Šis Dr.Gösch runāja pastoru, licenciātu, profesoru priekšā. Un tagad, vai ne, ļaudis visur organizē lekcijas pret antroposofiju pēc tā, ko tur sastāstīja šis Dr.Gösch. Jūs tagad teiksiet: laikam šie ļaudis, licenciāti, profesori no tā, ko viņiem pateica Dr.Gösch, guva pārliecību, ka antroposofija ir ļoti kaitīga. – Bet lūdzu, mani kungi, ievērojiet sekojošo: kas apmēram ir mūsdienu pastoru, profesoru un licenciātu domāšanā, un tad paklausieties, ko šiem ļaudīm pateica Dr.Gösch. Viņš teica: antroposofija ir īpaši kaitīga tādēļ, ka antroposofiem tiek melots – jo Dr.Šteinera kundzes un Dr.Šteinera kunga patiesie nodomi esot atšķelt gabalu no Zemes, atdalīt to no Zemeslodes un izveidot pašiem savu  planētu, un tad kopā ar visiem antroposofiem pasaules Visumā nodibināt sava veida  planētu-koloniju! – To šis Dr.Gösch tur sarunāja šiem izglītotajiem ļaudīm!  Jūs varat iedomāties, ka neviens no viņiem jau īstenībā tam netic, bet izliekas, it kā šī runa būtu viņu pārliecinājusi par antroposofijas kaitīgumu.

            Variet iedomāties, kāds tas ir vājprāts! Bet tie paši izglītotie ļaudis, viņi jau nesēž tikai tajā sanāksmē, bet gan nākamajā vai turpmākajās dienās viņi sēž visdažādākajās sanāksmēs, kur tiek izšķirti visdažādāko lietu likteņi. Tur, dabiski, viņiem nav vairāk gudrības, kā šajā sanāksmē. Par to ir jāpadomā, kādi ļaudis īstenībā šodien pārvalda pasauli! Tātad, lai jums ir skaidrs, ka antroposofijas pretinieki patiešām ir pretinieki patiesībai. Viņi negrib ļaut tam parādīties dienas gaismā, kas īstenībā slēpjas aiz šīm lietām, kas viss atklājas par cilvēku. Saka: antroposofija ir kaut kas noslēpumains. – Jā, mani kungi, kā tad lai tā būtu citāda, kā vien noslēpumaina? Pats par sevi saprotams, ka tā ir kaut kas noslēpumains, bet tā nav nekas noslēpumaināks par to, cik noslēpumains ir tas, kad kāds kādam kaut ko ir nozadzis un paslēpis; tad tas, līdz nav atrasts, ir noslēpumains. Tāpat arī antroposofija ir noslēpumaina, jo zinātne un pārējā garīgā dzīve šīs lietas ir paslēpusi; tādēļ mūsdienās, dabiski, ka antroposofija šķiet kaut kas tik noslēpumains. Bet tā beigs būt noslēpumaina tajā momentā, kad tiks atrasta! Tā nemaz negrib būt nekas noslēpumains, bet gan tieši grib to, ko tie citi ir noslēpuši, celt gaismā.

            Man tagad ir jādodas uz Vīni, un es likšu jums tad pateikt, kad mēs varēsim turpināt.*

www.antroposofija.lv