Kārlis Žols. Vides jautājumi garīguma un reliģijas gaismā. (Fragments).

18. {. 2007.

Koki

Piemēram, brīnišķīgi bioenerģijas avoti mums var būt koki, ja vien spējam pienācīgi tos saprast un ar tiem komunicēties. Garīga saskarsme ar kokiem ir bijusi pazīstama ne tikai baltu un latviešu folklorā, kur lasām, cik dzīvas asociācijas cilvēkiem ir bijušas par ozoliem, liepām, ābelēm. Tautas dziesmas vārdi saka „Pie ābeles (liepiņas) piestājos, kā pie savas māmuliņas.” Arī citās pasaules garīgajās tradīcijās kokiem ir īpaša nozīme. No Eiropas tradīcijām jāmin druīdi, kas pie kokiem, īpaši – ozoliem, notur savus rituālus un tieši ar koku palīdzību saistās ar dabu un dievišķo pasauli. Viens no vārda druīds tulkojumiem nozīmē „tas, kuram ir ozola gudrība”. Druīdu skatījumā katram kokam ir sava ļoti īpaša enerģētiska specifika, kas var mūs ietekmēt.

Koki ne tikai absorbē oglekļa dioksīdu un pārveido to par skābekli, tie arī uztver sevī citas negatīvas enerģijas un pārvērš tās pozitīvā enerģijā. Tā nav tikai māņticība, ja piekļaujoties lielam un stipram kokam, sakām, ka esam sajutuši jauna spēka pieplūdumu. To ikviens varam izbaudīt. Koki stipri ir iesakņojušies zemē un, jo spēcīgākas ir to saknes, jo augstāk tie tiecas pretī debesīm. Koki ir ļoti mierīgi, no tiem strāvo zemes enerģija. Koki arvien ir tādā kā meditācijas stāvoklī un nepārtraukta saskarsme ar dzīvības enerģijām ir koku dabiskais stāvoklis. Tādēļ koki arī mums var palīdzēt labāk uztvert tieši mums katram nepieciešamo, lai mūsos būtu vairāk miers, skaidrāka apziņa par esošo brīdi un lielāks dzīvības spēks. Dažādiem kokiem, tāpat kā dažādiem augiem ir katram savas īpatnības, savs spēks, vieta un nozīme. Vispārēji dažādās tautu tradīcijās kā dziedinošākie ir atzīti lielie koki, piemēram, priedes un ozoli.

Tāpat kā ar mūsu saikni ar pārējo dabu, lai sajustu koka spēku un būtību, mums jānoņem vai vismaz jāpaplašina racionālās, sekli fiziskās domāšanas un jušanas robežas. Tāpat kā apskaujot mīļu cilvēku, apskausim arī koku, it kā saplūstot ar to, lai gan šai darbība rietumu pasaulē nāk līdzi negatīva noskaņa, kas saistās ar tā saukto „New Age” kustību, Un tomēr neviens vien cilvēks ir atzinis, ka ar kokiem mums ir iespējams izveidot īpašas garīgas attiecības. Lai arī tas var šķist dīvaini, tomēr šādas attiecības ar koku varētu salīdzināt ar cilvēku mīlestību, kurā abi partneri ir vienlīdzīgi un abi no šīs mīlestības tiek spēcināti. Tāpēc arī, piemēram, latviešu folklorā cilvēki iet pie ābeles vai liepas gūt garīgu mierinājumu, kad to nav iespējams gūt no cilvēkiem.

Taoistu medicīna pazīst dažādas meditācijas, ar kuru palīdzību mums ir iespējams smelties dzīvības spēkus un enerģiju no kokiem. Kādu no tām arī mēs katrs varam iemācīties. Tuvosimies kokam, kuru esam izraudzījuši, kā gudram skolotājam. Ar lūgšanu vaicāsim kokam, vai drīkstam saistīties ar tā dziedinošo spēku. Mierīgi nostāsimies dažu pēdu attālumā no koka un aizvērsim acis. Ieelposim dziļi caur degunu ar vēlmi, lai dziedinošā dzīvības enerģija ieplūst mūsos. Izelposim caur muti, tā izlaižot no sevis visu sastāvējušos un nedzīvo enerģiju. Izelpojot, neraidīsim šo enerģiju atkal atpakaļ kokam, jo nedrīkstam ar savām negatīvajām nastām apgrūtināt koku. Drīzāk raidīsim prom vai zemē šo negatīvo enerģiju, lai zemē atkal tā pārveidojas par kaut ko labu, tāpat kā mēslojums pārveidojoties zemē no atkritumiem kļūst par derīgu substanci. Aizejot no koka, pateiksim tam klusu paldies.

Līdzīgā dziedinošā meditācijā nostāsimies pie koka, elpojot dziļi un mierīgi. Sajutīsim koka tuvumu. Šādi koka enerģija saistās ar mūsu enerģiju un cirkulē nepārtrauktā riņķī. Ieelpojot, sajutīsim, kā koka enerģija ienāk mūsos caur kāju pēdām, plūst cauri ķermenim un tad atkal, kad izelpojam, šī enerģija iziet caur galvu atpakaļ kokā, caur tā zariem ieplūstot koka stumbrā. Tad atkal mums ieelpojot, tā no koka saknēm caur zemi ieplūst mūsos un iziet cauri visam ķermenim, līdz izelpojot, to atkal atdodam kokam. Šādu meditāciju var atkārtot pretējā kustībā. Ieelpojot, sajutīsim, kā koka enerģija ieplūst cauri mūsu galvai, caurstrāvojot visu ķermeni. Izelpojot, izlaidīsim šo enerģiju caur kāju pēdām zemē, kur tā atkal savienosies ar koka saknēm un pacelsies pretī koka stumbram un zariem. Tad atkal ieelpojot, uzņemsim koka enerģiju savā enerģētiskajā laukā, kas nu jau būs uz šo brīdi savienots ar koka enerģētisko lauku. Pēc šīs meditācijas pastāvēsim kādu brīdi klusumā un mierā. Atkārtojot šo meditāciju vairākas reizes, sajutīsim lielāku stabilitāti, plašāku skatījumu uz pasauli un mieru, kāds tas ir spēcīgam, skaistam, drošam un nesatricināmam kokam.

Tāpat koka enerģiju varēsim sajust kaut vai mierīgi pasēžot zemē zem koka. Šādas un līdzīgas meditācijas, kurās saistāmies ar dabas spēkiem mums dos pozitīvu rezultātu gan tikai tad, ja mūsos būs cieņa un pateicība iepretī dabai. Mums ir nevis jāņem no dabas, bet gan jāspēj saskatīt sevi kā daļu no dabas, tiecoties apjaust, ko daba var mums sniegt kā dāvanu, ja vien esam tās cienīgi.

« Atpakaļ