Herberts Vitcenmans. Pārdomas par mēnešu tikumiem. Janvāris

30. {. 2007.

Janvāris, (21.dec.-21.janv.) Drosme kļūst par atbrīvotājspēku.

Nav sākuma bez drosmes. Nav drosmes bez patie-sības. Patiess mērķis ir tas, kas mums piešķir drosmi pārvarēt visus šķēršļus ceļā uz to. Īstas drosmes avots ir pārdzīvojums, kas ietver sevī gan pagātni, gan nākotni. No dzīves starp nāvi un jaunu piedzimšanu mēs nesam sev līdzi kārtējā dzīvē nodomus izlīdzināt mūsu iepriekšējās dzīvēs paveikto darbu sekas. Šī pagātnē vērstā doma savienojas ar domu par nākotni: pagājušās dzīves augļi pievienojas cilvēka garīgajam kodolam, kas briest un pilnveidojas dzīvē starp nāvi un jaunu piedzimšanu un parādās jaunajā Zemes dzīvē apveltīts ar jaunām spējām un dotībām. Abās šajās domās, kas papildina viena otru, cilvēks smeļas drosmi dzīvot un darboties tagadnē.

Šāda drosme, būdama sagatavota iekšējā pārdzīvojumā un pilnveidota ar likteņa pieredzi, ved pie nemir-stības pārdzīvojuma, pie uzticības pilnas apziņas, ka iepriekšējā dzīvē veidojas spēks, kas nosaka visus mūsu likteņa pagriezienus sekojošajā Zemes dzīvē. Šī drosme atbrīvo mūs no mūsu mirstīgās miesas vājuma apziņas. Un vēl jo vairāk: tiekoties ar cilvēkiem, ar kuriem mēs esam liktenīgi saistīti, šī drosme kā nemirstības apziņas nesēja palīdz arī viņiem pamosties.

Tā drosme kļūst par izpirkšanas spēku.

Jūlijas Dobrovoļskas tulkojums.

« Atpakaļ