Valda Grauduma: Jāņu laika ezoterika.

17. {. 2008.

Jāņu laika ezoterika

 

 

Ir pats gada viducis. Un cilvēki, vismaz mēs – latvieši jau nu noteikti topam nedaudz dīvaini. Mūs pārņēmis it kā vasaras dullums: staigājam ar kroņiem galvā, bez kautrēšanās publiskās vietās skaļi skandējam: līgo! līgo! un, krēslai metoties, klīstam pa mežiem, papardi ziedam raugoties. Īsi sakot – esam atbrīvojušies gan garīgi, gan emocionāli. Nesaista nedz audzināšanas ietekmē pieņemtie priekšstati par pareizu uzvedību, nedz sabiedriskā stāvokļa uzspiestās „bremzes”. Sakām: kurš gan spēj pretoties šim Jāņu dullumam, kad pat dvēsele dzied!

Kas šajā laikā notiek ar cilvēku, ar dabu, ar valsti, ar pasauli?

Ko par šo laiku saka ezoteriķi?

 

Uz sarunu aicināju ārsti, dievturi Māru MEIJERI,

Valdorfa pedagogu Džimu STEILIJU,

fiziķi, filozofu Daini OZOLIŅU un

ekonomistu, psihologu Uldi SAVEĻJEVU.

Visi ir arī antropozofi.

 

 

Uldis Saveļjevs.

Antropozofijas pamatlicējs Dr. Rūdolfs Šteiners ļoti daudz rakstījis par gada rites ezoterisko nozīmi. Viņam ir vairāki lekciju cikli, veltīti vasaras vidum un vasaras saulgriežiem. Doktors Šteiners uzskata, ka tas patiesībā ir vismistiskākais laiks gada ritē. Viņš runā par tā saukto gada rites krustu, kur ir augšējais un apakšējais punkts un divi punkti pa starpām, proti, vasaras – ziemas saulgrieži kā augšējais un apakšējais punkts un pavasara – rudens saulgrieži kā viduspunkti. No augšējās -- saulgriežu kvalitātes daba un visa pasaule pāriet uz apakšējo saulgriežu kvalitāti krusta punktos, t. i., pavasara un rudens saulgriežos, pēc tam atkal atgriežoties atpakaļ.

Īsi var teikt tā: vasarā ar pasauli un cilvēku notiek tas pats, kas tad, kad cilvēks ir iegrimis dziļā miegā. Viņš vairs neatrodas sevī, viņa apziņa ir pacēlusies kosmiskajos augstumos. Tikai, kā norāda Šteiners, cilvēks to nespēj pārdzīvot apzināti. Tāpat kā guļot: no rīta pamostamies un jūtam, ka esam kaut kur bijuši, kaut ko sapņojuši, kaut ko redzējuši. Tieši tas pats process notiek arī vasaras saulgriežos. Kāpēc cilvēkus pārņēmis tāds kā dullums? Tāpēc, ka cilvēki nav sevī internēti, bet eksternēti, un šajā brīdī gars atrodas kopā ar visaugstākajiem kosmiskajiem gariem, bet sevī to vēl neapzinās. Antropozofi runā arī par to, ka vasarīgais skaistums, košās krāsas -- ziedi, zaļums ir augsto, kosmisko garu atspulgs virs zemes. Pretējais stāvoklis -- ziemas saulgrieži, kad cilvēks pilnīgi iegājis sevī, ir modrs un apzinīgs. Tāpēc var teikt, ka ezoterikā ir nevis ziemas miegs, bet, kā jau tas astrālā pasaulē pieņemts, otrādi -- vasaras miegs un ziemas nomods. Cilvēks un zeme vasarā guļ, aktīvi kļūst ziemā.

 

Dainis Ozoliņš.

Jā, garīgā aktivitāte pieaug ziemā, nevis vasarā. Vasarā garīgiem darbiem pievērsties ir ārkārtīgi grūti. Ziemā tie paveicami vieglāk. Šāda gadalaiku maiņa ir vidējos platuma grādos. Uz ekvatora tas tā nenotiek, tur darbojas pilnīgi citādāka gadalaiku sistēma. Saulstāvju, protams, nav. Bet pretējā zemes pusē, dienvidu puslodē – Austrālijā, ir spēkā pretējs process. Kad mums vasara – tur ziema. Un tas, ko minēja Uldis, ir attiecināms uz vidējiem platuma grādiem, uz Eiropu, Āzijas un Amerikas vienu daļu.

 

Māra Meijere.

Traki, ka Austrālijā Ziemassvētki jāsvin viskarstākajā laikā!

Būtībā mēs savus saulstāvjus esam uzspieduši pasaulei jau sensenos laikos. Latviskajā dzīvesziņā mācīts, ka Jāņos rotājas melnā saule, t. i., saule, kas atrodas visaugstākajā punktā debesīs. Tāpēc arī Jānītis latviešiem saistās ar melno, piemēram, melnu kraukli. Melnais ir augstākais garīgums, jo gan krauklīts, gan Jānīts sēž ozolā – pasaules kokā. Gribu citēt ezoteriķa Modra Slavas teikto: „Savā būtībā Jāņi nav nedz auglības svētki, nedz Saules gaismas svētki. Jāņi ir Tumsas mistērijas – tās Tumsas, kas ir aiz gaismas, kas ir gaismas Avots. Šajā tumsā ir slēpti visa cēloņi, lielākie esamības noslēpumi, par kuriem blāva nojausma pieejama tikai diženākajiem no cilvēkiem. Melns disks – melnā Saule – ir augsta Iesvētītā simbols, tāda, kuram dvēsele jau ir pacēlusies garā.”

Krauklīts sēž ozolā

Zelta kokles rociņā...

Un

Jānīts sēd ozolā,

Zelta kokles koklēdams...

Latviskajā dzīvesziņā Jāņi ir īsta mistērija jeb mīkala, un lai to pilnībā izjustu un notiekošo procesu saprastu, tie seno tradīciju garā kaut reizi mūžā jāizdzīvo katram. Tāpēc jāpiedalās dievturu Jāņos, kur visi rituāli ir izpildīti precīzi un pareizā secībā – aplīgošana, apdāvināšana, Jāņa bērnu gaidīšana, pūdeles aizdedzināšana, papardes zieda meklēšana...

 

Valda Grauduma.

Vai maģisks ir viens punkts -- viens brīdis, viena stunda, viena dienam?

 

Māra Meijere.

Tik traki nebūs. Latviešiem svētki bija kā lāzera stars. Tie savilka kopā pagātni, tagadni un nākotni. Cilvēkiem jāatgriežas pie garīguma – šodien tas ir absolūti nepieciešams, jo ikdienā to nemitīgi piemirstam, aizbildinoties: „Tāds laiks!”  Tāpēc arī svētki ir vajadzīgi.

 

Valda Grauduma.

Piekrītu. Svinēt laikā, kad dvēsele dzied, ir viegli un labi. Uldis minēja, ka vasaras saulgriežos cilvēks ir izgājis no sevis, bet pēc šīm dienām pamazām sāk atgriezties paša esībā.

 

Māra Meijere.

Jā, saule izzīmē lemniskāti *– tas redzams, piemēram, tad, ja sienā iedzen naglu, katru dienu spīd saule un vienā un tajā pašā laikā mēs atzīmējam, kur redzama naglas ēna. Tā veidojas šī leminiskāte. 

 

Džims Steilijs.

Esmu amerikānis. Un runāt par garīgumu manā zemē ir samērā sarežģīti. Patiesībā, manuprāt, Amerikas pilsētās cilvēki to nemaz neapzinās, jo ir atrauti, ja tā var teikt, no debesīm. Protams, viņi saprot un apzinās, ka dienas kļūst īsākas vai garākas, siltākas vai aukstākas, bet sajūta, ka starp viņiem un kosmosu eksistē kaut kāda saite, kas nosaka visu dabas kārtību -- tā, kā šīs maiņas vasaras vidū pilsētā izjūtat un apzināties jūs šeit, Latvijā – Amerikā neizjūt. Mums nav tradīcijas, kas būtu saistītas ar vasaras vidu. Cilvēki svin 4. jūliju, bet tie ir politiski svētki un nekādi nav savienojami ar dabu. Pirms dažiem gadiem pie manis Kalifornijā ciemojās latvieši un mēs sēdējām pagalmā, sakūrām ugunskuru un dziedājām Jāņu dziesmas vēl pēc pusnakts. Nākamajā dienā kaimiņi teica, ka bijis ļoti interesanti dzirdēt šādu dziedāšanu. Jā, viņiem patika, bet tā nav amerikāņu tradīcija, tā mums ir pilnīgi sveša lieta.

 

Dainis Ozoliņš.

Eiropā tā nav. Svin, tikai īstajos Jāņos -- saulstāvju naktī. Karnakā, Bretaņā sabrauc simtiem tūkstošiem cilvēku un svin. Vācijā, Eksternšteinas svētajā mežā pie klintīm arī svin saulstāvjus.

Druīdi sagaida sauli uzlecam Stonhendžā – neolīta perioda mēness un saules kalendārā – saule iespīd konkrētā vietā konkrētā brīdī, un saules stāvoklis ļauj fiksēt precīzu saulstāvju laiku. Jāpiebilst, ka saulstāvji ir vasarā un ziemā, tas ir, maksimuma un minimuma punkti, bet saulgrieži ir pavasarī un rudenī.

 

Uldis Saveļjevs.

Jā, tā kā pārstāvu antropozofisko kustību un tās valoda ir vācu valoda, es saulgriežus minēju tā, kā lietojis Rūdofs Šteiners Sommer Sonnen-vende un Winter sonnen-vende, kur vārds vende ir grieži.

 

Dainis Ozoliņš.

Jā un latviešu valodā tā tas arī ir iegājies, bet, ņemot vērā zvaigžņu un planētu stāvokli, runājot par ziemu un vasaru, precīzāk būtu lietot vārdu -- saulstāvji.

 

Džims Steilijs.

Angļu valodā ir ļoti vienkārši, jo mēs nelietojam vārdu solstice (saulgrieži), ja runājam par rudeni un ziemu, bet attiecinām to tikai uz ziemu un vasaru. Rudenī un pavasarī lietojam vārdu equinox (ekvinokcija). Interesanti ir tas, ka Jāņi, no vienas puses, ir vasaras vidus, bet no otras, galējais punkts. Ja, runājot par saules kustību, iedomājamies svārstu, kas veido šo lemniskāti, tad tieši tas ir punkts, no kura sākas ceļš atpakaļvirzienā. Bet no otras puses, sevišķi, ja runājam par augu un dzīvnieku pasauli, tas nav beigu punkts, bet gan vidus, jo pavasaris ir paveicis savu darbu un ceļš turpinās virzienā uz augļiem un ražu. Tādēļ varam teikt, ka tas ir gan vidus, gan beigu punkts.

 

Valda Grauduma.

Tomēr atgriezīsimies pie cilvēka. Jūs pieminējāt, ka ezoteriskā psiholoģija māca: cilvēks „guļ” vasarā, bet modrs ir ziemā.

 

Dainis Ozoliņš.

Ziemā iestājas garīgā aktivitāte.

 

Māra Meijere.

Vasarā garīgi strādāt ir grūti -- nevaram koncentrēties. Tu esi ārā, tev patīk daba, gribas kaut kur braukt, kaut kur iet. Ne velti skolas bērniem vasarā ir brīvdienas, bet jāstrādā -- ziemā, kad daudz vairāk var izdarīt. Vasarā, ja esi ārā, tev nevajag tik dziļi būt ķermenī iekšā un ķermenis tik ļoti nenogurst. Tāpēc nav jāguļ tik daudz.

 

Uldis Saveļjevs.

Es paskaidrotu ar ļoti vienkāršu zīmējumu (sk. attēlu). Tā ir lemniskāte. Jāņi, Ziemassvētki, Lieldienas un Miķeļi. Ziemā cilvēks atrodas dziļi sevī iekšā. Viņa dvēsele dzīvo sevī līdz, pienākot pavasarim, iziet no sevis. Iziet un ceļas. Jāņos tā atrodas jau kosmosa augstumā. Tad iet pie rudens -- arvien tuvāk un tuvāk, līdz rudenī atkal atgriežas sevī. Ziemā cilvēks viss atrodas sevī. Arī visas pasaules dvēsele. Par to liecina pavasaris, kad pasaule it kā izaug -- parādās zāle, augi, elementālgari. Elementāļi ziemā (piemēram, kviešos) strādā iekšā -- zemē, vasarā -- iziet ārā. Un daba atmostas, tieši tāpat kā cilvēka dvēsele. Vasarā cilvēkam ir tendence saplūst ar šiem dabas gariem. Vēlamies nomest drēbes, būt pliki, būt dabā. Mēs neizbaudām šīs tieksmes apziņā, bet šo savu vēlēšanos pārdzīvojam tāpat kā tās, ko piedzīvojam miegā, kad nevaram pateikt, kas ar mums notika, tikai nojaušam kaut kādu spēku.

 

Dainis Ozoliņš.

Lemniskātes zīmējumā ir viena interesanta lieta. Abi gali nav vienādi – viens ir mazāks, otrs lielāks. Turklāt apakšējā punktā – ziemā -- nenonāk vis 23. decembrī, bet 4. janvārī. Ja ņemam vērā to, kā saule kustas pa lemniskāti, tad ziemas saulgrieži acīmredzot būtu 4. janvārī, vasaras pagrieziena punkts -- ap 1. jūliju.

 

Uldis Saveļjevs.

Vēlos oponēt. Ezoterikā mums nevajadzētu, sacīsim, uz kalkulatora rēķināt, cikos kaut kas precīzi notiks. Šajā gadījumā lemniskāte ir tikai attēlojums garīgam pārdzīvojumam, simbols.

 

Dainis Ozoliņš.

Garīgais atspoguļojas fiziskajā un šis te atspulgs, tas, kas te veidojas, ir zemes kustība apkārt saulei. Tā kā pa elipsi kustība ir mazliet slīpa, tad zīmē šādi. Un tā nekustas ar vienmērīgu, bet gan dažādu ātrumu, un ziemā ir vistuvāk saulei, bet vasarā vistālāk no saules. Tas brīdis, kad tā ir vistuvāk saulei, ziemā ir aptuveni 4. janvāris. Bet attiecībā uz interpretāciju, par kuru tu, Uldi, runāji – tur viss ir kārtībā.

 

Uldis Saveļjevs.

Bija replika, ka Āfrikā un Austrālijā šie procesi ir pretēji. Arī antropozofiem šajā jautājumā ir vairāki pētījumi. Cik brīnišķīgu kalendāru, tā saukto „Dvēseļu kalendāru”, ir radījis Rūdolfs Šteiners! Tajā ir 52 vārsmas, ar kuru starpniecību cilvēks savā dvēselē var pārdzīvot dabas norises. Šteiners kalendāru sarakstījis tā, ka ik pantiņam ir savs korespondējošais pantiņš. Un, ja cilvēks atrodas dienvidu puslodē, viņš var meditēt uz šo korespondējošo pantiņu. Austrālijā pašreiz ir aktivitātes periods. Dzīvojot Amerikā, novēroju -- es negribu kritizēt Amerikas nāciju, -- ka amerikāņiem ir tendence, sevišķi ziemeļos, ap Čikāgu un Mičiganu, aizejot pensijā,  migrēt uz dienvidiem, lai izvairītos no ziemas, jo Kalifornijā un Floridā ir mūžīgā vasara. Tas man liek domāt, ka šādi cilvēki ir nedaudz kūtri savā attieksmē, jo visu laiku grib būt tā saucamajā relax (atbrīvotā) stāvoklī un iet cauri dzīvei viegli, bez piepūles. No otras puses, tie ir pensionēti cilvēki...

 

Džims Steilijs.

Redziet, lielākoties cilvēces vēsturē ļaudis mācās no dabas, bet mūsdienās mēs dzīvojam tādā laikā, tādā vēstures posmā, kad garīgais darbs jāveic drīzāk apzināti, nevis neapzināti. Tas Čikāgas amerikānis, kas dodas uz Arizonu pārlaist ziemu, dara šo garīgo darbu tikai ar apziņas spēku. Bet, ja viņam tā nav... Tas ir raksturīgi 21. gadsimtam. Mēs esam citā situācijā, nekā atradās mūsu senči, kuriem daba bija skolotājs. Tagad, dzīvojot ar elektrību, gaisa kondicionētājiem utt., visas šīs dažnedažādās ierīces atrauj cilvēku no dabas. Tagad mums jāstrādā un pašiem jābūt sev par skolotāju. Cilvēkam nepieciešams pavisam citāds garīgais darbs nekā viņa senčiem. Jā, un tas ir liels izaicinājums: vai spējam to veikt?

 

Valda Grauduma.

Kā cilvēkam vislabāk izmantot šo laiku savai garīgajai attīstībai?

 

Uldis Saveļjevs.

Džims teica: agrāk cilvēks savu garīgo izaugsmi pārdzīvoja gandrīz vai neapzināti. Tagad pūles jāpieliek pašam, lai atrastu kontaktus ar dabu. Lielā mērā tieši vasaras saulgriežos daudz kas uz mums iedarbojas neapzināti. Varbūt cilvēki, kuri apzināti piekopj dažādus rituālus, savienojas ar garīgo pasauli apzināti, turpretim man nekad nav bijis skaidrs, kā šo pārdzīvojumu var izjust lielās cilvēku masas. Sevišķi agrāk – ļaudis Jāņos vienkārši piedzerās. Un tad jau saulgrieži cilvēkam ezoterisku pārdzīvojumu nesniedz. Viņš vienkārši nav spējīgs to uztvert. Ja Jāņu naktī izej laukā un pastaigājies pa Daugavmalu, kā man tas gadījās vienos Jāņos, tu jūti, kā uz tevi runā gars. Ar garu pasauli tu runā tā, kā es pašlaik redzu jūs. Burtiski! Jāņu naktī ik -- viens var sarunāties ar gariem. Tāpēc, es tā domāju, attīstības pretspēki, kuri vienmēr ir modri  un darbojas pretim visam gaišajam, cilvēkos inspirē šo pastiprināto tieksmi pēc alkohola, un, lai viņš nogulētu šo svarīgo mirkli, kad varētu kontaktēt ar gariem. Un vēl īsumā – esmu jau teicis arī žurnāla MISTĒRIJA lappusēs, ka cilvēkam ir svarīgi pareizi gulēt, lai viņš varētu pareizi būt nomodā un pilnvērtīgi pildīt savus nomoda pienākumus. To var darīt tikai tad, ja ir pareizi gulējis un nakts miegā aizgājis pareizajās garīgajās sfērās. Tieši tikpat svarīgi ir apzināties un pareizi svinēt vasaras saulgriežus un Jāņus. Tad, ja visu darīsim pareizi, nelietosim alkoholu, piedalīsimies rituālos -- piedzīvosim, ka Jāņi būs spēka avots visam nākamajam gadam.

 

Valda Grauduma.

Džim, kādi būs jūsu Jāņi?

 

Džims Steilijs.

Droši vien kopā ar draugiem Rožkalnos. 1991. gadā bija mani pirmie Jāņi Latvijā. Tad „Skandinieki” bija sagatavojušies trīs dienu svinībām. Braucām uz Kuldīgas pusi un apmetāmies pie meža, pie upītes. Mums bija īsti trīs dienu Jāņi. Bet laika gaitā, visus gadus esot kopā ar „Skandiniekiem”, šķiet, ka Jāņi rit arvien ātrāk un ātrāk, jo šajā grupā ir jauni cilvēki, kas aizņemti darbā. Un viņiem nav šo trīs brīvo dienu. Ir pusotra diena, varbūt pat tikai puse dienas. Tādēļ var aizbraukt tikai līdz Daugavai un pasvinēt. Tie ir tādi ātrie Jāņi -- kaut kas pavisam cits, nekā tradicionālie, ar visiem rituāliem un paražām.

Bet, sarunu nobeidzot, gribētos pateikt, lūk, ko. Es biju ļoti pārsteigts, ka jūs aicinājāt mani izteikties par Jāņiem, jo jūs nevarējāt zināt, ka Jāņi ir viena no tām lietām, kas piesaistīja manu interesi Latvijai. 1991. gada pieredze -- Jāņu svinēšana kopā ar „Skandiniekiem” -- pārvērta manu dzīvi. Kad tu jūti tautas svinēšanas prieku, laimi, mīlestību, kad kopā ar visiem dziesmā sveic sauli, vienaldzīgs palikt nevari. Redziet, Kalifornijā neviens nekad neiedomāsies teikt „saulīte”, jo angliski vārds Saule (Sun) skan kā āmura sitiens. Un šāda saule nevar būt tavs draugs. Bet latvieši mīl sauli, latviešiem tā ir labs draugs. Tādēļ man atbraukt šurp un izjust šo kosmisko saikni – visus šī maģiskā laika rituālus un tradīcijas – ziedu vākšanu, vainagu vīšanu un pat dzīvnieku pušķošanu ar tiem, nakts ugunskurus, dejošanu un dziedāšanu – tā bija visbrīnišķīgākā dzīves pieredze. Vēl viena lieta, kas jāpiemin, ir debesis. Nekad agrāk – pirms atbraucu uz Latviju – es nebiju redzējis pusnakts debesis purpura krāsā. Palūkojieties uztām pusnaktī! Tās nav melnas, melnas ir ziemā. Latvijas pusnakts debesis ir pilnas ar enerģiju. Tik pilnas, ka ir gandrīz neiespējami gulēt. Tad arī es sapratu, ka dabas spēks, tās enerģija Latvijā ir sevišķi stipra, un man gribējās būt daļai no tā. Tāpēc es tagad dzīvoju Latvijā! Es zinu, ka šīs ir manas mājas.

 

Dainis Ozoliņš.

Arī man bērnībā Jāņi saistījās ar vienu lielu izēšanos un izdzeršanos. Bet, kad iepazinos ar toreizējo „Budēļu” vadītāju Jāni Rodi, kurš vēl joprojām Jāņus svin Drustos, Cēsu rajonā, mans garīgais pārdzīvojums bija tik liels, ka mainījās visa mana līdzšinējā dzīve. Tāpat kā Džimam, pasaule sagriezās. Džims teica, ka jaunie arvien vairāk steidzas, bet man šķiet, ka garīgam būt jau kļūst par modes lietu. Varbūt tās ir mazas grupiņas, dievturi, rožkrustieši, kam rituāli ir diezgan īsi, bet cilvēki tomēr svin šos garīgos svētkus.

 

Jāņa diena Svēta diena

Aiz visām dieniņām:

Jāņa dienu Dieva dēls

Saules meitu sveicināja.

 

 

 

 

 

* Lemniskāte ir simbols, starpnieks starp kosmisko enerģiju un materiālo pasauli.

 

Valda Grauduma. Žurnāls "Mistērija", jūnijs, 2008.gads.

 

« Atpakaļ