Skaisto kustību māksla eiritmija

03. {. 2007.

Tumsā es atrodu Dieva esmi.
Rožu sārtumā rodu es dzīvības avotu,
ētera zilgmē mīt gara ilgas,
dzīvā zaļumā elpo dzīvība pati,
zelta dzeltenā spozmē domu
skaidrība staro,
uguns sarkanā kvēlē sakņojas gribas stiprums,
saules baltajā mirdzā
atklājas manas būtības
kodols.

R. Šteiners

Kādreiz skolā, stundas vidū, skolotājs piepeši lika aizvērt grāmatu, nolikt pildspalvu, piecelties un kārtīgi izvingroties, un izstaipīties. Padomju laikā vingrošana bija visai populāra – vingroja skolās, pionieru nometnēs, bija vingrotāju pulciņi, dažādiem valsts vai sporta svētkiem tika iestudēti pompozi vingrotāju priekšnesumi tikpat pompozas mūzikas pavadībā. Toreiz priekšnesumi bija domāti, lai parādītu pārējiem neticīgajiem, ka padomju cilvēks ir skaists, vesels un lepns.

Atceraties desmit minūšu ilgos vingrojumus, ko pa radio pārraidīja dienas vidū? Tie bija domāti čaklajiem fabriku un rūpnīcu strādniekiem, kuri savu dzīvi pavadīja, nolīkuši pie konveijera. Arī šajās pārraidēs skanēja uzmundrinoša mūzika. Ko īsti deva šāda vingrošana, vai tā bija domāta cilvēka veselībai vai tikai izrādīšanās? Pirmkārt, laikam jāpiebilst, ka tamlīdzīgas izdarības bija obligātas, un tas uzreiz mazina cilvēka ieinteresētību un vēlēšanos ar to nodarboties. Otrkārt, vingrošana un fizkultūra bija visiem vienāda – padomju. Vieni un tie paši vienkāršie vingrojumi vienas un tās pašas necilās mūzikas pavadījumā. Bet kā saka: ja kaut kas der visam, tas neder nekam. Un tas, šķiet, attiecas arī uz visas tautas vingrošanu.

Šodien viss ir citādi un krietni interesantāk. Vēl joprojām apņēmīgas sievietes iespīlē savu augumu pieguļošā, spīdīgā tērpā un skaļas, ritmiskas mūzikas pavadījumā aizrautīgi lēkā aerobikas nodarbībās, ko visā pasaulē veiksmīgi ieviesa amerikāņu aktrise Džeina Fonda. Bet noslēpumainie Austrumi arī šajā ziņā izrādījies nopietns konkurents un piedāvā visdažādāko vingrošanu, kas domāta ne tikai ķermenim, bet arī garam. Eksistē daudz dažādu veidi, kā vingrot un – galvenais – kāpēc. Jo iemeslam tomēr vajadzētu būt skaidri formulētam: vai jūs vingrojat, lai vienkārši uzturētu labu fizisko formu visam ķermenim, vai arī, lai notievētu, jo jūs uztrauc vidukļa vai pēcpuses apmēri, bet varbūt jūs vingrošanas laikā gribat atslābināt un kontrolēt ne tikai ķermeni, bet arī prātu, jūtas un domas? Kāda nozīme šajās nodarbībās ir mūzikai? Varbūt tā vispār nav vajadzīga – pietiek ar koku šalkoņu virs galvas vai viļņu ritmu? Bet varbūt vajag gan mūziku, gan kustības un pat vārdus? Kā eiritmijā?

Eiritmijas un Valdorfpedagoģijas kustības idejiskais tēvs un dibinātājs ir austriešu zinātnieks un filozofs Rūdolfs Šteiners (1861-1925). Savu teoriju, kurā savijušies tehnisko zinātņu pētījumi un atziņas par okultajiem pārdzīvojumiem un meditāciju, viņš nosauca par antropozofiju. Antropozofijas pamatmērķis ir atjaunot, pilnveidot un piepildīt ar patiesu garīgu saturu visas cilvēka dzīves sfēras, attīstīt cilvēka domas, jūtu pasauli un viņa gribu. Rūdolfs Šteiners antropozofiju ir veidojis kā “gara zinātni” ar ezoteriskajām zināšanām (zināšanām par garīgo spēku cilvēkā uz Zemes un Kosmosā). Viens no antropozofijas mērķiem ir zinātnes, mākslas un reliģijas atkalapvienošana. Šo triju dzīves dimensiju vienotība ir pastāvējusi senajā pasaulē, un arī antropozofija sevī saskata šo apvienojumu. Ar Rūdolfa Šteinera palīdzību antropozofiskās idejas ir iedzīvinātas izglītībā (Valdorfpedagoģija), medicīnā, biznesā, arhitektūrā, mākslā, reliģijā un lauksaimniecībā (biodinamiskā lauksaimniecība). Antropozofija kā gara zinātne ar ezotēriskām zināšanām palīdz cilvēka praktiskajā (eksotēriskajā) dzīvē.



Pamatojoties uz savām filozofiskajām atziņām un novērojumiem, Šteiners izveidoja speciālu mācību priekšmetu – eiritmiju: skaistas kustības, harmoniski ritmi, īpaša māksla, kurā apvienota deja, pantomīma, vingrošana, mūzika un vārdi.

“Patiesībā cilvēks piedzimst ar vajadzību nodibināt muzikālus, ritmiskus sava ķermeņa sakarus ar pasauli. Ja vecāki iemācītos ar saviem bērniem nodarboties ar eiritmiju, bērnos parādītos kaut kas pavisam jauns, atšķirīgs no parastā.” (R.Šteiners)

Pēc Šteinera teorijas bērns tiek salīdzināts ar mazu sēkliņu, kuru iesēj, lai izaugtu koks. Viss notiek tāpat kā dabā – tieši tad, kad cilvēks ir tam gatavs.



“Liekot bērnam pārāk ātri pieaugt, mēs laupām viņam iespēju attīstīt sevī tās īpašības, kas raksturīgas tikai attiecīgajam vecumam. Dzīves pirmajā periodā bērns zināmā mērā ir kā maņu orgāns. Tas jāsaprot burtiski – nepārtraukts maņu orgāns. Bērns pēc iespējas ilgāk jāatstāj viņa maigajā sapņu un tēlu pasaulē, kurā viņš pielāgojas dzīvei, jāļauj viņam pēc iespējas ilgāk nešķirties no tēliem un bezintelektualitātes. Ja mēs ļausim viņa organismam nobriest bezintelektualitātes apstākļos, viņš spēs pareizi iejusties intelektualitātē.” (R.Šteiners)

Šteiners sarakstījis vairākas grāmatas, kas tulkotas daudzās pasaules valodās, nolasījis vairāk nekā sešus tūkstošus lekciju, kas arī lielākoties ir publicētas. Visā pasaulē arvien pieaug t.s. Valdorfa skolu skaits, kurās bērnu izglītošanas principi balstās tieši uz Šteinera mācību. Arvien populārāka kļūst biodinamiskās lauksaimniecības (tās saknes arī meklējamas antropozofijā) produkcija. Pēc viņa un viņa piekritēju uzskatiem, īstai saimniecībai jābūt kā organismam, kurā ārēji ieguldījumi (piemēram, lopbarība vai mēslojums) pieļaujami tikai ārkārtējos gadījumos. Biodinamisko lauksaimniecību raksturo komplicētas mēslošanas sistēmas, dažādi īpaši pagatavojami augu aizsardzības preparāti un mēness, saules un zvaigžņu iedarbības uz augiem pārzināšana. Tomēr antropozofiskās idejas nerod ārkārtīgi plašu sabiedrības masu atbalstu. Kādēļ tas tā?



Ja Šteiners būtu bijis tikai filozofs vai tikai teologs, tikai lauksaimnieks, arhitekts, mediķis vai skolotājs, tad šis specializāciju lauks atstātu viņam lielāku vietu, vienalga, kurā nozarē viņš darbotos. Bet Šteiners pārzināja visas šīs specialitātes. Aiz mums pierastās realitātes viņš spēja pieredzēt garīgo realitāti, tā aptverot visas lietas kopumā. Cilvēki, kam šādu spēju nav, šādu zināšanu iespējamību bieži uzskata par māņiem vai arī sauc tās par misticismu. Tomēr pastāv dažādas iespējas parādīt, kā šīs “mistiskās” idejas sekmīgi pierāda sevi pavisam parastās mūsu dzīves apritēs.

Jūlijas stāsts
Latvijā eiritmijas māksla vēl maz pazīstama, tomēr ir cilvēki, kas ar to nodarbojas. Piemēram, Valdorfa bērnudārzā Rīgā tā jau iekļauta nodarbību sarakstā. Par eiritmiju man pastāstīja VAK ilggadējā biedre, eiritmiste Jūlija Jansone-Kudrevataja. Viņa pašlaik dzīvo un strādā Hannoverē Vācijā, padziļina savas zināšanas, lai varētu dibināt eiritmistu skolu Rīgā. Vācijā, Zviedrijā, Anglijā un Austrālijā ir ne tikai skolas, kur apgūst šo mākslas veidu, bet pat skolas-teātri, kur iegūtās zināšanas var redzēt.

Aritmija un eiritmija – sākumā šie vārdi man izklausījās gandrīz vienādi, un Jūlija pacietīgi skaidroja: abiem ir pavisam pretēja nozīme – aritmija ir neritmiska kustība, kas rodas no haosa cilvēkā vai ap to, un viņa sirds ritms tiek traucēts; eiritmija nozīmē “skaistie ritmi”. Mēs, protams, zinām, ka dzejā un mūzikā ir daudz dažādu ritmu: dzejā trohajs, jambs vai anapests, mūzikā mēs viegli atšķiram valsi no marša vai tango. Visa šī skaisto ritmu dažādība cilvēkam palīdz uztvert pasauli un samierināt sevi ar to. R.Šteiners savu eiritmijas teoriju balstīja, lūkodamies uz pasaulslaveno grieķu skulptūru Nīke, kura attēlota ejot. Viņa sper vieglu soli uz priekšu, viņas apģērbs plandās, un šajā kustībā, Šteineraprāt, redzams grieķu dzejas ritms – heksametrs. Skulptūras koptēls atgādina gan deju, gan kustību uz priekšu. Tādā veidā šeit apvienojas jau kaut kas no eiritmijas būtības – mūzika, deja, valoda. Arī grieķu skulptūra Atēna apvieno sevī eiritmijas būtiskākās lietas: Atēnas bruņucepure – domu dziļums, šķēps rokā – griba, uz pirkstgala saliektā kāja, gaita – jūtu kustība.



Vai esat redzējuši, kāda izskatās skaņa “a” vai “t”? Protams, ne! Bet eiritmijā to var attēlot un ieraudzīt. Hannoveres eiritmijas teātra vadītājs izvirza pat teoriju, ka eiritmija ir nākotnes māksla. Patlaban tai ir aptuveni 80 gadu ilga vēsture, bet eiritmisti domā, ka tā piedzīvos vēl vismaz 500 gadu ilgu uzplaukumu, un, ja dabas piesārņošanas dēļ notiks kāda baismīga katastrofa, kuras rezultātā aizies bojā cilvēki, tad, ja starp izdzīvojušajiem būs kaut viens eiritmists, tad tieši viņš spēs parādīt, kāds izskatās burts “a” vai skaņa “si” mūzikā, un cilvēki atkal spēs sazināties. Jo eiritmija ir arī ļoti sociāla māksla, ir svarīgi, lai tā notiktu grupās. Tā nav tikai tīrā māksla kā, piemēram, mūzika vai dzeja. Tās harmoniskais kopums rada arī ārstniecisko eiritmiju, kad ar skaņām un kustībām cilvēkus – gan pieaugušos, gan bērnus – ārstē. Antropozofi uzskata, ka pirmsskolas vecuma bērns vēl nav pilnīgi inkarnējies. Ir bērni, kas bieži staigā uz pirkstgaliem, ir ļoti kustīgi vai tieši otrādi – ir ārkārtīgi kautrīgi. Ar skaņu un ritmu palīdzību viņam vieglāk nostāties uz zemes ar abām kājām, atrast saskaņu ar pārējiem. Ja, piemēram, bērns ir pārāk melanholisks, ierāvies sevī vai grimst savos sapņos, tas norāda, ka pasauli viņš redz tumšās krāsās un cenšas no tās norobežoties. Šajā gadījumā viņam vajadzētu “ieraudzīt” nevis “e”, kas ir maiga un klusināta skaņa, bet “r” – tā skaņa rada asociāciju ar enerģiju, spēku, kustību uz priekšu. Arī “ļ” ir uz priekšu virzoša skaņa, tikai piezemētāka: “r” joņo uz priekšu apļveidīgi un pa gaisu, “ļ” dodas jau pa zemi. Ir veikti arī interesanti eksperimenti ar cigarešu dūmiem (uzreiz jāpiebilst, ka eiritmisti nepropagandē smēķēšanu, tie ir tikai eksperimenti). Ja smēķētājs slēgtā telpā izpūš dūmus, vienlaikus izrunājot kādu skaņu, tad var ieraudzīt, kā dūmi to veido: piemēram, izsakot “u”, veidojas divas paralēlas dūmu grīstes. Kas attiecas uz smēķēšanu kā tādu, jāatzīst, ka smēķējot mēs ne tikai bojājam savu un citu veselību, bet, izpūšot dūmus, zaudējam daļiņu sava astrālā enerģētiskā spēka – cilvēks būtībā pats sevi apzināti novājina.

To pašu var attiecināt arī uz dabu. Latvijā vēl saglabājušās daudzas pļavas, meži un neskarti dabas stūrīši, un šī neskartā, dabiskā vide izstaro enerģiju, kas mums nepieciešama, turklāt to dara katrs zieds pļavā un koks mežā. Un katrai dzīvai būtnei ir sava valoda, kādā tā ar mums runā, tādēļ pastāv pat teorija, ka mēs, ziemeļu zemju iedzīvotāji, nevaram uztvert to, ko mums “saka” dienvidzemju augs. Vienkārši pastāv dažādas mentalitātes ne tikai cilvēkiem, bet arī augiem un dzīvniekiem.



Taču cilvēkam, kurš gribētu ar to nodarboties, vispirms jāsaprot, ka eiritmija nav smaga fiziska nodarbe, tā ir sarežģīta māksla – jāmāk koncentrēties, savākties un ieklausīties, lai aptvertu vienā reizē šīs mākslas dažādos aspektus. Te atveras dvēsele... ķermenis un gars apvienojas kustībā, mūzikā un vārda skaistumā.

Lelde Stumbre

Teksta avots: http://www.vv.vak.lv

« Atpakaļ