Valda Grauduma. Divi viedokļi par vienu tēmu - EZOTERIJA.

17. {. 2008.

Vai tev, mans cienījamais lasītāj, nešķiet, ka laiks skrien ļoti ātri, ka esi kā vāvere ritenī – joņo un tik joņo, izkļūt no bezgalīgās nerimtības apļa ir gandrīz vai neiespējami. Ne jau tāpēc, ka negribētu vai nevarētu, tāpēc, ka – diena par īsu, laika par mazu.

Un vienalga, kas tu esi – kristietis vai budists, agnostiķis vai zinātnieks –  visi esam pakļauti vienam spēkam, visi esam vienas Mācības skolnieki – visaptverošas, bez sākuma un beigām, mūžīgas, uz katru radību attiecināmas. Un ir pilnīgi vienalga, kā to dēvēt – par Viedu, ārpuslaika Mācību, Viedas Mācību vai ezoteriku. Tās skaistums slēpjas tur, ka ikviens var tajā atrast kaut ko sev domātu, atbilstošu savai attīstībai un savām interesēm.

Pašlaik psaule ir pārpludināta ar ezoterisko, pseidoezoterisko un t. s. jūsmīgo -- no dažādiem avotiem saņemto (inspirācijas, telepātiskās uztveres, psihiskās komunikācijas utt.) literatūru. Un tas ir labi, jo norāda, ka cilvēkos norisinās garīgā atmošanās un Lielās Patiesības meklēšana.

 

Jāsaka godīgi, nekad nebiju centusies savā apziņā noformulēt jēdzienu „ezoterija”. Sarunās to lietojam vai ik dienas, uztverot kā pašu par sevi saprotamu. Izklaušinot paziņas, nācās secināt -- katram ir sava, nedaudz atšķirīga interpretācija:           

            * mācība par gara zinībām;

            * slēpts, pa labi un pa kreisi nemētāts viedums un svētums, ko laji uzskata par mistiku. Taču tā gluži vienkārši ir gudrība, gara, ne matemātikas vai fizikas formulās iedzīta;

            * mācība, zināšanas par garīgo, smalko pasauli, tās iedarbību uz cilvēku un mums apkārt notiekošo.

 

Svešvārdu vārdnīcā terminam „ezoterija” skaidrojuma nemaz nav. Tur var izlasīt tikai to, ka: ezoterisks (gr. esōterikos – iekšējs) – slepens, apslēpts, domāts vienīgi iesvētītiem, zinošiem.

 

Meklēju tālāk.

Arta Juriānses grāmatā Sintēzes filozofija rakstīts jau krietni vairāk:

“ezoterija – (grieķu val. esoteros -- uz iekšu attiecošais) -- cilvēces un zemāko dabas valstību evolūcijas procesa filozofija. Gadu tūkstošos savāktā vieduma zinātne. Tā sniedz sistemātisku un plašu Universa enerģētisko struktūru attēlojumu un parāda cilvēka vietu tajā. Tā apraksta spēkus un ietekmes, kuras slēpjas aiz fenomenu pasaules, un šo spēku apzināšanās un apgūšanas procesu.”

 

 

 

Valda Grauduma

 

Divi viedokļi par vienu tēmu

EZOTERIJA

 

 

Uldis Saveļjevs, antroposofs

Dainis Ozoliņš, antroposofs

 

 

 

 

Dainis Ozoliņš:

Ekso --  ārējais, tas, kas pieejams visiem. Ezo -- iekšējais – pieejams ne visiem, bet, tā teikt, -- tikai izredzētajiem.

Ezoteriskās zināšanas agrāk bija dotas tikai tiem, kas izgājuši iniciāciju. Šodien gan tās pieejamas visiem – aizej uz veikalu un nopērc grāmatu. Būtiskākais ir tas, ka cilvēkam jāizzina pašam sevi, jo, tikai izzinot sevi, vari izzināt pasauli.

 

Uldis Saveļjevs:

Piekrītu teiktajam. Zināšanas ir gan eksoteriskas, gan ezoteriskas. Eksoteriskās mums uzspiež ārējā sabiedrība, ezoteriskās rodas cilvēkā iekšā. Cilvēks ir garīga, dvēseliska būtne. Patiesa gara zinātne uzskata, ka cilvēks ir garīga būtne un nes sevī garīgas zināšanas. Tikai jautājums – vai viņš tās var, vai nevar sevī atmodināt? Jo nekas pats no sevis nenotiek.

 

D. O.: Jā, ir jāpiepūlas. Lai sērkociņš degtu, arī jāpadarbojas -- jāaizdedzina. Tāpat ar zināšanām. Tās ir cilvēkā jau ieliktas. Vajadzīgs tikai šis sērkociņš – klikšķis, -- kas  rada uzliesmojumu – vēlēšanos izzināt sevi, izzināt pasauli. Šajā brīdī notiek personības transformācija vai tas, ko ezoteriķi sauc par iniciāciju.

 

V. G.: Kas to izraisa? Vai tas notiek pats no sevis? Vienkārši -- ejot kaut vai pa ielu?

 

D. O.: Es domāju – tai jābūt apzinātai.

 

U. S.: Dažādi. Ārēji liekas, ka viss noticis pats no sevis. Taču mēs zinām, ka cilvēces dižgariem vienmēr bijusi skaidrība par reinkarnāciju un karmu. Un pat ja, pavirši skatoties, šķiet, ka tas noticis nejauši, arī tad var saredzēt virkni cēloņu – ja ne šajā, tad iepriekšējā dzīvē, -- kas procesu izraisījuši.

 

V. G.: Vārdus “iniciācija” un “iesvētība” uzskata par sinonīmiem. Parasti tie mums asociējas ar krisīgo baznīcu: mācītājs, saposti jaunieši utt.

 

U. S.: Tā ir. Šteiners to labi aprakstījis darbā Kristietība kā mītisks fakts. Senatnes mistērijas.  Viņš uzskata, ka kristietība ir izaugusi no senajām tradīcijām un apraksta, kā iniciācija noritēja senatnē. Agrākos laikos kandidāti – cilvēki, kas pretendēja uz iniciāciju – bija rūpīgi atlasīti. Ja skolnieku atzina par iniciācijas cienīgu, ar viņu sāka strādāt priesteri: nošķīra no citiem, nomitināja klusā vietā, apmācīja, tas ir, sagatavoja šim nozīmīgajam procesam. Ir liecības, ka dažās Ēģiptes mistērijās kandidātu ieguldīja tādā kā zārkā un panāca stāvokli, kad viņš atradās starp nāvi un dzīvību. Mūsdienās to sauc par klīnisko nāvi. Visu procesu vadīja priesteri. Cilvēks tā pavadīja trīs dienas un trīs naktis. Kad viņš no iniciācijas atgriezās, bija pārtapis pilnīgi transformētā personā, kam zināmi dzīvības un nāves noslēpumi, atklājušās pasaules dižākās mistērijas, tajā skaitā -- Dieva esamība. Šādu cilvēku tad arī uzņēma priestera kārtā.

Tā notika agrākajos laikos. Mēs esam mainījušies gan garīgi, gan fiziski. Šādu iniciācijas procesu novest līdz galam kļuva aizvien grūtāk. Tas draudēja ar cilvēka nāvi, jo bija mainījusies indivīda būtība. Mūsdienās iniciācija notiek savādāk. Kristīgā nozīmē par iniciāciju varam runāt tā, kā tā aprakstīta Jāņa evaņģēlijā, kur Jēzus iesvēta Lācaru.

Kad Jēzus atnāk pie Lācara, viņam paziņo, ka Lācars miris. Jēzus saka -- viņš nav miris, viņš guļ. Piederīgie to aizved uz kapavietu, kur Jēzus viņu izsauc ārā. Un Lācars ceļas augšā. Viņš ir pirmais, kuru Jēzus iesvētīja (iniciēja) – viņš trīs dienas un naktis atradās kapā, līdz Kristus viņu uzmodina no mirušajiem. Savādākais ir tas, ka, lai gan piedzīvots tik liels notikums -- Lācars izgājis no kapa, turpmāk viņš nevienā evaņģēlijā nav pieminēts! Kāpēc? Maz ticams, ka cilvēks, kuru pats Jēzus uzmodinājis no mirušajiem, turpmākajos notikumos nepiedalītos. Turklāt, aprakstot augšāmcelšanos, lietots senais mistēriju vārds „mīlēt”. (Jēzus viņu tik ļoti mīlēja...) Bet -- no šī brīža parādās noslēpumainais māceklis Jānis. Mēs zinām -- arī senajās mistērijās, kad cilvēku iniciēja augstākajos noslēpumos, viņam deva citu vārdu.   Lācars kļuvis par Jāni un sarakstījis dziļi garīgu darbus: Jāņa apokalipsi, Jāņa evaņģēliju.

 

V. G.: Lai piedzīvotu iniciāciju, cilvēkam jābūt skaidrībā par kaut kādām noteiktām lietām?

 

U. S.: Nē, cilvēks atrodas nemitīgā evolūcijā. Mūsdienās iniciācija notiek daudz savādākā veidā. Ļoti lieliski to apraksta R. Šteiners darbā Kā iegūt augstāko pasauļu atziņu. Viņš saka, ka cilvēks strādā pie savas izaugsmes, bet šis moments, kad viņam izmainās apziņa un viņš iegūst augstāko pasauļu noslēpumus, ir ļoti individuāls. Vienam tas var būt brauciens pa vētrainu jūru, kad laiva teju, teju jau nogrims, citam – gozēšanās skaistā saulrietā. Svarīgi, lai mēs uz to tiektos. Transformācija ir ielikta  katrā cilvēkā, katrā garā. Un cilvēks ir garīga būtne. Ir jāpiedzīvo saskarsme ar garu, ir  jādzīvo saskaņā ar garu, un pārvērtības agrāk vai vēlāk notiks.

 

Turpmāk vēl.

 

Visu tekstu varat izlasīt žurnāla „Mistērija” 2008.g.septembra numurā.

 

 

 

 

 

« Atpakaļ