Kā viss notiek? Saruna ar antroposofisko ārsti Gitu Gaņģi. 1.daļa.

13. {. 2008.

Kā viss notiek?

Māris Liede sarunājas ar GITU GAŅĢI

 

            M. L.: Lūdzu, iepazīstiniet ar sevi.

            G. G.: Mani sauc Gita Gaņģe. Esmu ārste. Strādāju par ģimenes ārstu Veselības centrā “Četri”. Mani vienmēr piesaista dažādas mazzināmas lietas: desmit gadus strādāju ar ļoti smagām slimībām AIDS profilakses centrā. Atceros, kad sākām, pie mums bija tikai kādi pieci inficēti slimnieki un neviens tikpat kā neko nezināja par AIDS un HIV vīrusu. Tieši tāpat kā tagad, kad nodarbojos ar cilmes šūnām. To visu varētu saukt par cilvēku izglītošanas procesu.

            M. L.: Jūs esat saistīta arī ar antropozofiju...

            G. G.: Jā. Mācos par ārsti antroposofi un Šveicē apmeklēju šai specialitātei domātus seminārus. Man ir piešķirts mentors – ģimenes ārsts no Vācijas, tātad var teikt, ka mācos skolotāja vadībā.

            M. L.: Atgriezīsimies Latvijā. Šeit jūs esat izveidojusi cilmes šūnu banku. Kāds ir šīs jomas garīgais aspekts?

            G. G.: Var teikt, ka cilmes šūnas ir fiziskā ķermeņa sastāvdaļa jeb matērija, kurā ietilpst arī garīgās un dvēseliskās daļas. Klasiskā medicīna pēc būtības strādā tikai ar matēriju, ar fizisko dabu. Tāpēc to cilmes šūnu līmeni, kurā darbojamies, uzskata par fizikālu lietu: šūnas ar savām noteiktām funkcijām un īpašībām organismā. Klasiskā medicīna to citā plāksnē neapskata. Es uzskatu, ka arī cilmes šūnu jomā ir darbības, kuras Dieviņš neļauj darīt, tāpēc cilvēks vēl nespēj “atkost kodu”...

Ja mums dota iespēja ārstēšanā izmantot šīs šūnas, tad es domāju, ka arī garīgās sfēras zina, kas ir pieļauts un tas jāizmanto. Protams, saprātīgā veidā un kombinējot ar garīgām zinātnēm.

Principā šūnu kopas pārstādīšana ne ar ko neatšķiras no orgānu transplantācijas. Bet neaizmirsīsim, ka paralēli vienmēr jāstrādā ar pacientu – viņam ir jādomā, kāpēc šī kaite pastāv. Atklāti sakot, ne visi cilvēki var izārstēties, tikt pie šūnu materiāla un pie laba ārsta – tā ir iespēja, kas dota.

            M. L.: Kas nosaka šo iespēju?

            G. G.: Kas nosaka? Nu, tas, kas to nosaka. Kurš to zina... Neviens Viņu nav vaigā redzējis! Būtu jau labi, ja varētu teikt: „Čau, es tevi redzu! Tu man pasaki, kur iet un ko darīt.” Tādas lietas diemžēl vēl nenotiek. Tas ir neredzamais, par ko jādomā, un pārstādīts orgāns vai šūnas nenozīmē, ka visas problēmas ir atrisinātas.

            M. L.: Jūs sakāt – ja Dieviņš to pieļauj... Kā jūs to dzirdat?

            G. G.: To parāda visa dzīve, tā dzirdu. Pirms desmit, piecpadsmit gadiem mēs vēl nestrādājām ar datoriem, bet šodien... dzīvot ir vieglāk, vari vairāk izdarīt. Dzīve attīstās un līdz ar to medicīnas iespējas. Kā mobilie telefoni – tas nav nekas slikts un to izmanto jebkurš cilvēks.

            M. L.: Vai jūs pieļaujat, ka...

            G. G.: Jūs arī lietojat diktofonu, lai ierakstītu šo interviju – tā ir tehnika. Cilvēkam ir interesantāk, bet paralēli mums jādomā, kāpēc atļauts un cik tālu varam iet ar šo visu. Tomēr es domāju, ka robeža pastāv. Atceros, kā teica bijušais AIDS centra direktors: “Dabu jau neapčakarēsi. Viņa zina savas robežas.” Cilvēks nav visspēcīgs – dārgākais dators, mersedesi un bruņu mājas nenozīmē, ka esi no kaut kā pasargāts.

            M. L.: Vai mēs meklējam sava veida drošības sajūtu?

            G. G.: It kā jau ir tā, ka cilvēks grib kaut ko drošu, bet no kā viņš sevi sargā? Man grūti atbildēt, jo es nepiederu pie šiem cilvēkiem un to visu dzīvē nemeklēju.

            M. L.: Attiecinot runāto uz cilmes šūnu glabāšanu: vai tā ir viena no drošībām?

            G. G.: Varbūt jā. Cilvēkam drošāk, ja viņam ir šis materiāls. No otras puses – dabā vērojam, kā dzīvnieku pasaulē mātes bieži apēd placentu, tā paņemot to atpakaļ. Mēs savukārt nabassaiti iznīcinām kā bīstamu atkritumu. Iznāk, ka tagad darām tāpat kā dzīvnieki, gan neēdam, bet saglabājam, ja kādreiz vajadzēs.

            M. L.: Iznāk, ka šai darbībai izteiktāks tieši psiholoģiskais raksturs.

            G. G.: Nedomāju, jo mēs šeit neko nesaglabājam psiholoģiski. Tā tas nav, jo tā ir matērija – fiziska lieta.

            M. L.: Vai “fiziskā lieta” nav instruments, ar kuru cenšamies panākt drošību nākotnei?

            G. G.: Tas ir tāpat kā tev bankā ir nolikts tūkstotis latu un tu jūties drošāk, psiholoģiski spēcīgāks, jo tev kaut kas pieder.

            M. L.: Iedomāsimies situāciju, ka pie jums atnācis cilvēks un grib nodot glabāšanā cilmes šūnas. Kādos gadījumos atbilde var būt “nē”?

            G. G.: Pieņemsim, ka sievietei dzemdējot asins analīzēs atklāj HIV infekciju vai sifilisu akūtā fāzē, tad pēc Eiropas Savienības nolikuma šūnas neatbilst nabas saišu bankām un asins paraugu tūlīt iznīcina.

            M. L.: Tātad, subjektīvs lēmums nepastāv, viss ir reglamentēts, un dievišķā iejaukšanās izpaužas ar maka biezuma nodrošināšanu izredzētajiem...

            G. G.: Es neesmu Dievs un mēs neesam viņa vietā uz Zemes. Daru to, kas man paredzēts šajā dzīvē, un neizlemju Viņa vietā, kuram saglabāt cilmes šūnas un kuram nē. Mana funkcija, esot ārstei un nodarbojoties ar šo lietu, ir man dotā atļauja. Un es to realizēju ar tīru sirdsapziņu. Nevienu nemānu un nevaru nevienam cilvēkam pateikt: tev nebūtu vēlams neko saglabāt. Tāpat mēs nesakām, ka visiem jānodod šūnu paraugi. Ir tā – ja cilvēks tiešām vēlas...

            M. L.: Jūsu funkcija ir piedāvāt?

            G. G.: Nē. Pateikt, kas tas ir, un, ja cilvēks izlemj, ka viņam tas vajadzīgs, tad viņš to dara. Domāju – katram no mums ir sajūtas un domas, kas mūs uz šo soli var pamudināt. Savu drošības sajūtu izvēlamies paši, jo esam atšķirīgi.

Bet... reiz arī mums jautāja... Bija ļoti grūts gadījums, kad pēc dzemdībām paņēmām šūnas un bērniņš nomira. Tēvs nolēma turpināt glabāt... Taču pastāvēja otra puse – bērns ir miris un līdz ar ķermeni viņa ēteriskā, garīgā puse ir mirusi un, ievadot šīs šūnas dzīvam cilvēkam...

            M. L.: Jo katrā dzīvā šūnā ir garīgais...

            G. G.: Cilvēks ir trīsvienība. Un katra šūna ir trīsvienība. Kā tas var būt, ka mēs izņemam šūnu un tā kļūst par kaut ko citu? Tā nav.

            M. L.: Iznāk – tas nav tikai materiāls?

            G. G.: Viņa ir enerģijas apkopojums, viņa ir dzīva. Kas dod dzīvību? Tas ir gars, tā ir siltuma enerģija. Ja šī šūna atgriežas dzīvībā un viņa var strādāt, tātad tur ir enerģija.

            M. L.: Ja ar māti un bērnu saistošas šūnas palīdzību ir uzlabota cita cilvēka veselība... vai tā nav iejaukšanās?

            G. G.: Ja tu to pieļauj! Cilvēki katru dienu apmainās ar spermu un siekalām jeb cilmes šūnām, to zinātnieki ir pierādījuši. Mūsu apmaiņa ar šķidrumiem nenozīmē iejaukšanos! Tas nav nekas slikts – tā ir palīdzība. Gribot ziedot savu šūnu, tu izdari labu darbu.

            M. L.: Jūsu vadītā SIA Šūnu glabāšana ir privāts īpašums. Vai pastāv publiskas cilmes šūnu bankas?

            G. G.: Tādu pasaulē ir ļoti daudz, bet šīs bankas ir valsts uzturētas un ziedotājam nav dota garantija, ka viņš varēs saņemt atpakaļ tieši savu nodoto materiālu. Katrs paraugs tūlīt nonāk publiskā piedāvājuma rindā, jo miljoni cilvēku gaida uz šo transplantu. Tā ir cita sistēma. Domāju, ka arī Latvijā šāda banka kādreiz būs.

            M. L.: Vai no mātes šūnām ir iespējams radīt, ģenerēt jaunus orgānus?

            G. G.: Cilmes šūnas dalās un ir ļoti plastiskas, no viņām radies cilvēks. Praktiski ņemot, mēs esam cilmes šūnu sakopojums dažādās diferenciācijas stadijās. Un protams, ir iespējams gan radīt, gan pavairot, piemēram, ādas transplantus. Ir mēģinātas arī citas lietas.

Kāpēc ķirzakai regulāri ataug aste? Tas ir tas pats. To nosaka daba, un cilvēkam ir tuva līdzība ar dzīvnieku pasauli. Mēs esam vienas ekosistēmas, vienas planētu sistēmas kopums. Gan cilvēkā, gan zemeslodē ir 70% ūdens. Un mēs esam viena no šīm līdzīgajām pasaules sastāvdaļām.

            M. L.: Ja es, izmantojot jūsu pieminēto ķirzaku, teiktu, ka rāpulī atjaunošanās procesu nosaka daba, bet cilvēku pasaulē – mūsos mājojošā gara sasniegums.

            G. G.: Panākums – jā. Mēs laikam mācāmies to pašu, ko reiz esam zaudējuši. Kaut kādā, pieņemsim, Lemūrijas laikmetā, bijām ūdens iemītnieki un mums piemita šīs atjaunojošās īpašības, bet... pazaudējām savu būtību.

            M. L.: Kā jūs to domājat?

            G. G.: Tā ir normāla cilvēka attīstība. Mēs arvien vairāk...

            M. L.: Attīstām sevi ierobežojot?

            G. G.: Mēs zaudējām sasaisti ar dabu, lai vēlāk to visu iegūtu atpakaļ. Ja tu kaut ko zaudē, tikai pēc tam saproti, kas tev jāiegūst. Ja nav zaudējuma – nav ieguvuma. Teiksim, ja tev iedotu šokolādi... vai katru dienu simts latus, un tas būtu kļuvis par normu... bet, ja tev nebūtu naudas, tad tas būtu ieguvums, citas emocijas, cits pārsteigums. Tāpēc pasaulē viss notiek normāli, nekas nav tā, kā nevajadzētu. Cilvēkam ir jāiziet šī materiālā stadija, jāapgūst datori, jāiemācās pelnīt naudu, jāsaprot, kas ir materiālās vērtības un ko tās dod... lai saprastu patieso dzīves vērtību. Cilvēks nevar piedzimt un gulēt šūpulītī jau gudrs un neizdarīt nekādas muļķības. Tā nebūtu interesanti dzīvot.

            M. L.: Iznāk tā, ka cilmes šūnu izmantošana ir viens no veidiem, kā cilvēks var paildzināt savu dzīvi un krāt pieredzi. Kāds ir mērķis?

            G. G.: Mērķis ir uzlabot dzīves kvalitāti. Tāpat kā aklam cilvēkam attīstītas citas sajūtas – viņš jūt labāk un savā veidā pat redz. Viņam ir dots vietā kaut kas cits. Ja tev slimība un izmanto cilmes šūnas, tas ir kā piešķirts bonuss, jo attīstās kaut kas jauns. Acīmredzot tā ir jābūt. Un mums ir jāsaprot kaut kas savādāk.

Es domāju, ka šis ir jautājums par kvalitāti, nevis par dzīves ilgumu, jo cik tev dots, tik tu dzīvosi. Atgriežoties pie minētā gadījuma ar nomirušo bērnu (mazliet vēlāk Gita Gaņģe piebilst, ka tēvs tomēr atteicies no mātes šūnu glabāšanas): gars no matērijas jau bija aizgājis un šūnas nebūtu veikušas savu funkciju. Arī pārlejot nodotas asinis, ja saņēmējs nomirst, tad donors – to varu teikt pēc savas pieredzes – smagi saslimst. Šīs saites pastāv... tikai vēl nav izpētītas.

Transplantējot slimniekam orgānu var pat parādīties kādas donora īpašības. Vai kā sievietei pārlejot vīrieša asinis: ir pārstādītas hromosomas un vēlāk šī sieviete pēc asins analīžu sastāva ir vīrietis. Kaut kādā veidā tā ir fiziska matērijas jaukšana, bet pēc būtības, pēc savas dabas, cilvēks tikai fiziskajā ķermenī ir vīrietis vai sieviete... Līdz četrpadsmitajai grūtniecības nedēļai augļa dzimums nemaz nav nosakāms.

            M. L.: Domās ienāk virkne jautājumu...

            G. G.: Tas ir filozofisks jautājums: kāpēc izveidojas šāda situācija, kad kādai sievietei jāpiejaucē vīrieša materiāls? Kāpēc? Vajadzētu uz to atbildēt. Kāpēc ir pieļaujams, ka šodien varam izmantot cilmes šūnas? Acīmredzot šajā procesā mums ir kaut kas jāmācās.

            M. L.: Jūs mācāties antropozofiju. Kā šajā mācībā iekļaujas mātes šūnu krātuve?

            G. G.: Es saprotu antropozofiju, man tā ir tuva un šķiet, ka tas ir mans līmenis. Caur šo mācību izprotu savu būtību un redzu iespēju palīdzēt cilvēkiem. Manī šīs abas lietas sader kopā, lai gan daudzi ārsti antropozofi teic, ka es it kā grēkoju. Es pat nemeklēju attaisnojumu. Jūs man arī uzreiz... man jātaisnojas. Man to nevajag darīt, jo nejūtu, ka tas būtu slikti. Ja kāds no malas tā jūt – tā ir viņa jušana, par kuru es nevaru atbildēt. Jūs varbūt domājat, ka tas nav pareizi, tāpat kā kolēģe sakot, ka šūnu banka ir nesavienojama ar antropozofiju. Tādā gadījumā – kas ir antropozofija?

            M. L.: Tāpēc jautāju: ja tas iekļaujas, vai...

            G. G.: Es uzskatu, ka atbildu kā cilvēks par to, ko daru. Mani neinteresē... nē mani interesē – tā vispār, ko jūs domājat, ko domā citi. Jūs man to varat teikt, bet es pati, konkrēti kā personība, to nejūtu. Es nejūtu, ka tas ir slikti, un saku to atklāti, klausu sev un nedaru to, ko nepieļauj mans raksturs un būtība.

 

Pēc mana jautājuma par Gitas Gaņģes antropozofiskās medicīnas studijām viņa min savu garīgo māti Latvijā Māru Meijeri, brīdi stāsta par biodinamisko lauksaimniecību, tīriem produktiem... īsumā – par veselīgu cilvēku veselā vidē un ārstēšanos ar dabas līdzekļiem. Kad nonākam līdz kopīgām simpātijām Valdorfa skolu pedagoģijas virzienam un tam, ka cilvēkiem jādzīvo cilvēciska dzīve, jautāju...

 

Visu interviju varat izlasīt žurnāla "Mistērija" oktobra nummurā.

 

« Atpakaļ