Antroposofija par cilvēka mūžu (biogrāfiju)

21. {. 2009.

Antroposofija ir garīga kustība, kuru 20. gadsimta sākumā izveidoja austriešu filozofs Rūdolfs Šteiners (1861–1925) ar saviem sekotājiem. Antroposofijas pamatmērķis ir atjaunot, pilnveidot un piepildīt ar patiesu garīgu saturu praktiski visas cilvēka dzīves sfēras, tas ir, pārveidot cilvēci tā, lai mums būtu garīga izpratne pašiem par sevi un par to, kas mūs apņem. Rūdolfs Šteiners antropozofiju ir veidojis kā “Gara zinātni”, ar kuras palīdzību cilvēks var pieredzēt garīgo spēku darbību sevī, dabā, pasaulē un kosmosā. Viens no antroposofijas mērķiem ir zinātnes, mākslas un reliģijas atkalapvienošana. Uz šīs bāzes izveidojies arī antroposofiskais viedoklis par cilvēka dzīves gājumu – viņa biogrāfiju.

 

 

Uldis Saveļjevs,

 

 

Antroposofija par cilvēka mūžu (biogrāfiju)

 

 

Pēc Šteinera novērojumiem, bērni pirms inkarnēšanās izvēlas ne tikai laikmetu un tautu, bet arī ģimeni, kurā tiem visvēlamāk turpināt savu garīgo pilnveidošanos, reizēm pat no garīgās pasaules savedot kopā paša izraudzītos vecākus, liekot tiem dot viņiem vajadzīgo fizisko ķermeni.

Fiziskās un garīgās pasaules saplūšana ir komplicēts process. Piemēram, ģeniālais Gēte vairākās paaudzēs no garīgās pasaules ir veidojis savu fizisko ķermeni, lai zemes virsū varētu izpausties maksimāli.  

 

Cik unikāla būtne ir cilvēks! Neviens cits, tikai viņš, var noteikt, kā veidosies tā turpmākā attīstība, ko savā dzīvē izvēlēsies par galveno, kādus uzdevumus veiks un mērķus īstenos, un protams, arī līdzekļus, lai to visu sasniegtu. Cilvēks pats sevi veido tādu, kādu iecerējis. Viņš -- kā personība -- var kļūt līdzīgs gan Mātei Terēzei, gan Jānim Pāvilam II – atkarībā no tā, kā jaunībā viņu ietekmējusi ģimene un skola.

Cilvēka mūžam ir 3 attīstības posmi:

1)      bioloģiskā attīstība (līdz 21 gada vecumam),

2)      stagnācija,

3)      sabrukums, kas beidzas ar nāvi.

Klasiskie psihologi uzskata, ka līdztekus bioloģiskajai attīstībai notiek arī cilvēka psiholoģiskā attīstība. Kad bioloģiskā attīstība beigusies un jaunietis pārstājis fiziski attīstīties, sākas stagnācijas posms. Arī psiholoģiski. Bet stagnācijai seko sabrukums. Pētījumi liecina, ka mūsdienās vecuma pavadones ir depresija un demence, kas izplatās gluži vai epidēmiski.

Bet ne klasiskā medicīna, ne klasiskā psiholoģija nerunā par gara attīstību. Antropozofi cilvēka mūžu iedala divās pamatdaļās – inkarnācijā un ekskarnācijā. Inkarnācijai beidzoties, sākas ekskarnācija. Cilvēks inkarnējas, nākot no garīgās pasaules, šajā pasaulē. Inkarnējoties viņš saistās ar apkārtējo pasauli, veic savus dzīves uzdevumus – mācās, veido karjeru, dibina ģimeni... Un pakāpeniski ieiet otrā fāzē – ekskarnācijā, līdz mūža beigās atkal atgriežas pie garīgajām pasaulēm. Dzīves pēdējos mirkļos viņš atkal stāv uz garīgās pasaules sliekšņa.

(Zīmējums)

 

Antropozofi cilvēka dzīvi dala septiņu gadu periodos.

Izšķir:

l      trīs pirmās septiņgades – līdz 21 gada vecumam jeb pilngadīgai,

l      trīs otrās septiņgades -- no 21 līdz 42 gadu vecumam, kad cilvēks nododas zemes uzdevumu veikšanai,

l      trīs trešās septiņgades -- no 42 līdz 63 gadu vecumam, kad cilvēks jau ir veicis savus galvenos uzdevumus.

Tālāk atvēlētais laiks domāts tam, lai cilvēks savus mērķus varētu realizēt vēl dziļāk, vēl pilnīgāk.

 

 

 

Pirmo trīs septiņgadu cikls -- inkarnācija

 

Pirmā septiņgade

Kad piedzimst bērniņš, viņš šajā pasaulē vēl nav patstāvīga būtne. Viņš ir gan garīgi, gan fiziski ļoti saistīts ar māti. Sākumā tā ir nabas saite un mātes piens, vēlāk -- dzīvības ķermenis.

Antropozofā medicīna par ļoti svarīgu uzskata bērna pirmo barību. Mūsdienu materiālā zinātne, kuru inspirē noteikti spēki, zīdaiņu pārtiku sintezē no dzīvnieku izcelsmes olbaltumvielām, proteīniem, bieži no cūku skrimšļiem un cīpslām. Mākslīgā barošana esot laba arī no citiem, proti,  kosmētiskiem apsvērumiem. Sievietei, kura pati nebaro bērnu, krūtis palikšot stingras. Un daudzas mātes tā arī dara. Jo mēs dzīvojam feminisma laikmetā, kad tik ļoti ir akcentēta nepieciešamība sievietei veidot savu karjeru, nevis audzināt bērnus. Antropozofiskā gara zinātne uzskata, ka mazotnē bērna un viņa mātes ēteriskie ķermeņi ir savstarpēji saistīti. Ja bērnam viņa pirmajos septiņos dzīves gados blakus nav mātes, viņš šos ēteriskos dzīvības spēkus nesaņem, bet tas ļoti negatīvi ietekmē tālāko dzīvības ķermeņa attīstību. Ideāli būtu, ja māte un bērns dzīvotu ciešā kontaktā četrpadsmit gadus. (Šodienas laika ritumā tie varētu būt arī septiņi.)

Pirmajos gados notiek bērna inkarnēšanās fiziskajā ķermenī.

Piedzimst fiziskais ķermenis, taču bērna būtības tajā vēl nav. Tā atrodas ārpusē un it kā vēro pati sevi no malas. Ir cilvēki, kuri atzīstas, ka atceras sevi divu vai trīs gadu vecumā –  it kā skatoties uz sevi no malas. Tad pienāk mirklis, kad bērns sāk sevi identificēt ar vārdu “es”. Viņš saka: “Es redzu”, “Es gribu”, “Dod man”. Tas ir laiks, kad rodas atmiņa, jo “es” daļēji ieiet bērnā. Līdz tam bērns par sevi runājis trešajā personā: “Jānītis ir labs, Anniņa ir čakla.”

 

Pirmajā septiņgades ciklā svarīgi ir trīs momenti:

·         bērns sāk celties,

·         bērns sāk runāt,

·         bērns sāk domāt (kas izpaužas, uzrunājot sevi par “es”).

 

Šodien ir daudz dažādu rīku, kas palīdz mazajam nostāvēt kājās, spert savus pirmos solīšu. Tos izmantot ir nepareizi. Kad bērns ienāk no garīgās pasaules fiziskajā, viņam jāizkopj līdzsvara maņa. Tāpēc ir dabīgi, ka mazulis paklūp, nevis noturas taisni, iesiets jostās un siksnās. Līdzsvara izkopšana ir garīga dimensija, kas ietekmē pozitīvu vai negatīvu dvēseles attīstību. Tāpēc visam jānotiek dabīgi – bērnu pirms laika nevajag turēt perpendikulāri, zemei vertikālā stāvoklī. Jāatceras, ka mazuļa attīstība ir nopietns un ilgstošs process.

Katru bērnu kopš dzimšanas līdz pat divdesmit viena gada vecumam (pilngadībai) pavada garīgas būtnes jeb sargeņģeļi. Kad viņš ir maziņš, tās stāv pavisam blakus, un mēs zinām, ka bērni ir brīnumaini pasargāti nelaimēs. Pamazām, bērnam kļūstot patstāvīgākam, sargeņģeļi atkāpjas un nostājas aiz muguras.

Vecāki ne vienmēr ievēro, ka viņu bērns ir piederošs visai pasaulei, visam kosmosam, nevis ir tikai sevī noslēgta būtne. Viens no elementiem, lai arī pats bērns to sajustu, ir ļaut viņam būt saskarsmē ar dabas elementiem. Ir nepareizi bērnu ieaut sintētiskos apavos un likt viņam staigāt pa asfaltētiem celiņiem. Staigāšana basām kājām pa zāli, pa smiltīm un akmentiņiem piederas dvēseliski garīgajai attīstībai. Bērnam ar paša maņām jāiepazīst pasaule, lai justu, ka viņš ir vienots ar to. Bērns to pārdzīvo daudz dziļāk un savādāk nekā pieaugušie. Viņš spilgtāk jūt garu pasauli, elfus, silfus, undīnes, jo viņš vēl prot un var kontaktēties ar garu pasauli.

Tomēr svarīgāka par visu ir vecāku mīlestība, nevis materiālā labklājība.

Tie vecāki, kuri nodrošina bērniem labas aukles, bet neveltī mīlestību, nodara vairāk slikta, nekā tās ģimenes, kuras nevar nodrošināt labklājību, bet audzina mazuli mīlestībā un sirsnībā. Bērns nāk no gara, tātad -- no mīlestības, pasaules.

Ir svarīgi lasīt un stāstīt pasakas. Mūsu kultūras kļūda ir tā, ka bieži nosēdinām mazo pie televizora un rādam viņam multiplikācijas filmas. Pārsvarā -- vardarbīgas. Tāpēc labāk stāstīt pasakas, jo – kas ir pasaka? Garīgās pasaules attēlojums, kurā bērns dzīvo. Pieaugušie mīt racionāla aprēķina pasaulē, mazs bērns – garīgajā, kura izpaužas simboliskos tēlos. Mazie lūdz vienu pasaku stāstīt vēl un vēl. Pieaugušajam tas apnīk, taču jāsaprot, ka bērns tajā dimensijā dzīvo. Kad viņam stāsta par rūķiem un Sniegbaltīti, viņš tos garīgi redz. Diemžēl līdz ar gadiem šī spēja zūd. Pasakas bērnā attīsta prasmi iztēloties. Arī rotaļlietu izvēle ir svarīga, jo visi simboliskie tēli rosina iztēli. Kļūstot pieaudzis, bērns, kurš prot radoši iztēloties, var atrast variantus dzīves grūtajās situācijās un prot iziet no krīzes. Turpretī, ja bērnā tēli ienāk ārēji gatavi (multiplikācijas filmas arī ir jau gatava, sagremota barība), viņā zūd spēja radīt tēlus. Tādi jauniesi, kā liecina antropozofu pētījumi, dzīves grūtajās situācijās vairāk paļaujas uz ārējām institūcijām un viņiem ir grūtāk risināt situācijas radoši.

To pašu var teikt par rotaļlietām.

Antropozofu ģimenēs ļoti skatās, kādas rotaļlietas bērnam dot – jo tās primitīvākas, jo labākas. Ja tas ir klucītis, tad bērna iztēlē tas pārtop par mašīnu vai vilcienu, vai kuģi. Meitenītēm ieteicams spēlēties ar lupatu lellēm, jo iztēle pati radīs tai vajadzīgo tēlu. Turpretī, ja bērnam dod “smalkās” rotaļlietas, ar kādām pilni veikali, iztēle vairs nav nodarbināta. Svarīgs arī materiāls, no kā rotaļlieta izgatavota, jo bērnam aktīvi darbojas tauste un ir liela starpība – aptausta koku un dabīgu audumu, vai, piemēram, plastmasas ražojumu. Arī materiālam no kada rotaļlieta pagatavota ir tieša ietekme uz dvēseli.

Pirmajā septiņgadē var mācīties rakstīt un rēķināt, bet tas novirza dzīvības spēkus uz intelektuālajām darbībām, un bērns fiziski neveidojas tik pareizi un labi kā vajadzētu. Tāpēc jāuzmanās, ja dzirdam -- pārdošanā datorprogrammas 3 un 4 gadīgiem mazuļiem. Protams, ir gadījumi, kad bērns pats, neviena nespiests, mācās lasīt. Tad tur neko nevar iebilst, taču spiest to darīt nedrīkst. Bērnam šajā vecumā jānodarbojas ar mākslu un jāklausās pasakas. Jāaug mīļam, labi apkoptam un pabarotam. Ap septiņu gadu vecumu agrīnais attīstības posms noslēdzas. 

 

 

Piebilde

Ir vēl viens jautājums, par kuru nedrīkst klusēt. Medicīnas politika, ko realizē visā pasaulē, ir bezgala kaitīga ne tikai fiziski, bet arī dvēseliski. Un ne tikai maziem bērniem! Antropozofiem ir ļoti attīstīta medicīna – savas farmācijas firmas un zinātniskās pētniecības centri, kas šo uzskatu var pamatot. Ja kādam par to rodas dziļāka interese, ieteicams sameklēt speciālistus tepat Latvijā. Mums ir talantīgi ārsti antropozofi, piemēram, Medicīnas akadēmijas docente, medicīnas doktore Inese Jokste, no kuriem jaunie vecāki var saņemt izsmeļošas atbildes uz saviem jautājumiem.

 

Kas ir ar paaugstinātu temperatūru saistītās bērnu slimības?

No vecākiem pārmantojamības ceļā saņemam savu fizisko ķermeni, kurā inkarnējas individuāla un neatkārtojama būtne. Tas notiek, tāpat kā ieejot jaunā dzīvoklī, – noplēšam vecās tapetes, iztaisām remontu un iekārtojam dzīvokli, kā paši vēlamies. Tāpat arī cilvēka individualitāte pārkārto savu ķermeni, savu nākamo fizisko mājvietu, kā viņam piemērotāk un labāk. Un, lūk, šī fiziskās mājvietas pielāgošana saistās ar bērnības slimībām, sevišķi tām, kurām raksturīga augsta ķermeņa temperatūra. Tāpēc ir nepareizi šo temperatūru pazemināt un dot profilaktiskas potes. Šīm slimībām jāļauj būt. (Ja temperatūra pārāk augsta, protams, jāgriežas pie ārsta, lai nepieļautu dzīvības briesmas.) Temperatūras celšanās ir atkarīga no bērna individualitātes, no tā, kāds ir iemantotais ķermenis. Ir bērni, kuri slimo vairāk un ir bērni, kuri slimo mazāk. Bet pierādīts arī, ka tie, kas saņem potes, nav psiholoģiski tik labi attīstīti kā tie, kuri šīs slimības izslimo. Antropozofiskie mediķi ir veikuši vēl vienu atklājumu – tie, kuri jaunībā nav slimojuši ar tā sauktajām “karstuma” slimībām, mūža otrajā pusē slimo ar “aukstuma” slimībām, piemēram, sirds, asinsrites slimībām, reimatismu un arī audzējiem Slimība jau nekur nepazūd. Eiropā novērots, ka šī profilaktiski potētā paaudze (vecumā ap 50 un vecāki) pieauguši, var saslimt ar bērnu slimībām, bet daudz smagākā formā nekā bērnībā, un iznākums var būt pat letāls. Taču aiz mums plaukst un zeļ vesela industrija – farmācija, kas piedāvā dažādas tabletes, kapulas, šķīdumus, iešļircinājumus. Un nav kaite, kurām tie nevarētu palīdzēt... Šim monstram neinteresē cilvēks, bet peļņa.      

 

Otrā septiņgade

Septiņgade ir dabas ritms. Tas ir kosmisks ritms. Un, ja uz to skatāmies medicīniski un bioloģiski, tad redzam, ka septiņos gados cilvēkā pilnīgi nomainās visas šūnas. Ja divi cilvēki, piemēram, neredzētos septiņus gadus, fiziski viņi būtu jau citādi, taču viens otru pazītu, jo dvēseles,kuras veido miesu, palikušas tās pašas. Tomēr dzīves sadalījumu septiņgadēs nevajadzētu uztvert ļoti strikti. Tāpat kā dabā -- diena plūstoši pāriet naktī, pavasaris -- vasarā, tāpat – plūstoši – rit arī cilvēka dzīve. Antropozofi uzskata -- bērns ir fiziski nobriedis intelektuālām mācībām, ja var ar roku pāri galvai aizskārt ausi: labā roka pie kreisās auss un otrādi – kreisā roka pie labās auss. Otrs nosacījums – kad iznākuši visi zobi. Lūk, tad bērnam jāsāk iet skolā.

 

Antropozfiskā novirziena mācību sistēma krasi atšķiras no valstī oficiāli pieņemtās mācību sistēmas, kas propagandē -- individualitāti veido sabiedrība. Padomāsim tālāk! Kas ir mūsu sabiedrības priekšgalā? “Simts gudrās galvas”, kas šobrīd gan tiešā, gan pārnestā nozīmē ietekmē visu bērnu likteņus. Vai mēs gribam, lai šie cilvēki sabiedrībai uzspiež savu modeli, un liek visiem to ievērot? Paldies Dievam -- dzīvē tā nenotiek. Tomēr šodien sabiedrisko domu ārkārtīgi ietekmē biznesmeņi un juristi. Un, vai tas kāds brīnums, ka vecākiem jau uzspiests priekšstats, ka viņu pēcnācējam, lai arī to uzskatītu par veiksmīgu cilvēku, jānodarbojas ar biznesu? Lūk, pavisam absurds piemērs. “Perestroikas” sākumā Krievijas televīzija rādīja sižetu, kur, aptaujājot vidusskolniekus, centās noskaidrot tā brīža prestižākās profesijas. Lielais vairums meiteņu atbildēja, ka vēlētos būt valūtas prostitūtas, bet zēni – reketieri. Acīmredzot bija izveidojies tāds sabiedrības modelis, kurā šīs nodarbes šķita visprestižākās.

Rūdolfs Šteiners māca, ka pieejai jābūt pilnīgi pretējai – veselīgām individualitātēm jāveido veselīga sabiedrība. Tas nozīmē, ka ikviens cilvēks ir nācis ar savu neatkārtojamo, individuālo likteni un karmu. Šteiner saka: “Tam ir jāļauj uzplaukt un izpausties, tikai tad sabiedrība būs vesela.” Un citē sengrieķu filozofu Heraklītu: “Pedagoģija nav spaiņa piepildīšana, bet uguns iededzināšana.” Jāiededzina tie talanti, kas bērnā ir. Tāpēc antropozofi pirmos skolas gadus velta tam, lai bērnā attīstītu tās gara dāvanas, kas viņā jau ir, kuras bērns atnesis sev līdzi šajā dzīvē. Viņi atzīst, ka atzīmju sistēma nonivilē bērna spējas, veicina degradāciju un psihisko traumu rašanos. Klasē ir talantīgs matemātiķis, talantīgs literāts un talantīgs mākslinieks. Taču zināmas institūcijas izstrādājušas kritērijus, kas obligāti jāpilda. Tos, kuri tiem neatbilst, atstāj uz pēcstundām un uz otru gadu, kuri atbilst, saņem labu atzīmi. Kas notiek? Ģeniālais matemātiķis šādu pārbaudi iztur elementāri -- viņš bez pūlēm iegūst teicamu atzīmi un pārstāj par šīm lietām interesēties. Bet blakus sēž nākamais Arvīds Žilinskis. Un viņam šo uzdevumu izpildīt ir grūti. Tāpēc – vērtējums neapmierinošs -- tā nosaka kritēriji. Rājienu saņem arī skolotājs, kura klasē šāds bērns mācās. Rezultātā – sabojāta visa dzīve. Antropozofiskā medicīna māca, ka tas, kā jaunībā pret cilvēku izturas skolotāji un pieaugušie, ierakstās viņa iekšējos orgānos: katram fiziskajam orgānam ir savs ēteriskais (dzīvības) orgāns un astrālais orgāns, kuros ierakstīti visi bērnības pārdzīvojumi un traumas. Antropozofi ir novērojuši, ka pēc 40 gadu sasniegšanas cilvēkiem ar bērnības psihotraumām parādās hroniskas fiziskas kaites. Apmēram šajā vecumā tas, kas bijis ierakstīts astrālajā ķermenī, sāk izpausties fiziski – vienam ir slimas aknas, otram – nierakmeņi utt. atkarībā no pārdzīvojuma veida. Tāpēc antropozofi uzskata -- visiem bērnam jāļauj izpausties tā, kā viņi spēj. Talantīgais matemātiķis mācīsies no mūziķa un mākslinieka, viņi viens otru bagātinās un abi izaugs par sevi realizējušām personībām.

 

Otrajā septiņgades posmā attīstās dzīvības jeb ēteriskais ķermenis. Saikne ar garīgajām būtnēm vājinās. Sargeņģelis attālinās, ļaujot bērnam kļūt patstāvīgam. Viņš uzticas cilvēkam un vēro, kā tas veic savu dzīves uzdevumu.  (Pēc 42 gadu sasniegšanas sargeņģelis atkal sāk pietuvoties. Bet vecam cilvēkam, gluži tāpat kā bērnam, tas atkal stāv blakus.) Saikne ar visām garīgajām būtnēm pamazām kļūst vājāka.

 

Cilvēka mūžā varam atrast tādus kā spoguļojumus – pirmajam posmam spoguļojas dzīves pēdējais posms. Tādējādi kļūst skaidrs, kāpēc bērniem ir labākas attiecības ar vecvecākiem nekā ar vecākiem.

Otrajā septiņgadē bērniem ļoti svarīgs personīgais piemērs.

Viņi vēl ir saistīti ar garīgo pasauli. Mazajiem neinteresē, cik skolotājs pareizi runā, bet gan -- kāds viņš ir kā personība. Turklāt bērns personīgo piemēru uztver ļoti individuāli. Vai esam padomājuši, kāpēc noteiktās aprindās cilvēkiem pieņemts tērpties tumšos uzvalkos, nēsāt noteiktas markas pulksteņus? Tas ir tāpēc, lai aiz ārējā veidola paslēptu cilvēka individualitāti, jo mūsdienu sabiedrībā bizness nav orientēts uz cilvēku, bet uz peļņu – uz izrādīšanos. Notiek maskēšanās ar ārējo atribūtiku. Uz pieaugušu cilvēku tas acīmredzot iedarbojas. Paskaidrojumam jāmin kādu samērā senu piemēru. 1995. gadā Vācijas Gemeinschaftsbank darbinieki pārsteidzošā kārtā ģērbās džemperos. Viņi bija tīri un kārtīgi, bez rotaslietām, dabīgi, priecīgi un nesamāksloti cilvēki, nevis Hugo Boss uzvalkos tērpušies pašpārliecināti statisti, kā mūsu baņķieri, kuriem šāds stils nav prātam aptverams. Ne tikai šo banku, bet arī citas līdzīgas šobrīd ekonomiskā krīze neskar, jo viņu saimniekošanas metodes ir dabīgas un nebalstās uz peļņu, bet uz cilvēku, un tur ieguldītāji savu naudu nezaudē.

Tad, lūk, mazs bērns, ejot pirmajā klasē redz, vai viņa priekšā ir personība vai tikai cilvēks, kurš pareizi runā. (Mazotnē bērns skatās uz cilvēku un lūkojas tam it kā cauri. Viņš neredz, kāda kosmētika mammais, kādas rotas viņai, bērns kā eņģelis redz cilvēka būtību – no viņa to nekādi nevar noslēpt.) Tāpēc vecākiem vajadzētu ievērot, ka, sākot ar skolas laiku, audzināšanā ir ļoti svarīgi, lai nebūtu viltus un nepareizas rīcības.

Vecumā starp 9 un 10 gadiem bērns sāk apzināties, ka ne ģimene, ne skolotāji nav ideāli: māte un tēvs var strīdēties, sameloties, tāpat arī skolotāji. Tā ir viena no psiholoģiskajām traumām un bērns to pilnībā nevar noslēpt. Šī atklāsme izpaužas kā ieraušanās sevī, kā dažādi niķi un negācijas. Un tas ozīmē, ka bērns ir spēris pirmo soli, lai atsvešinātos no savas ģimenes. Viņš ir sapratis, ka ir būtne pati par sevi, ka viņam pretim stājas visa pasaule. Un bērns sāk justies savādāk.

 

Trešā septiņgade

Pubertātes vecums parasti iestājas ap 14 gadiem – zēni iegūst raksturīgo rupjo balss tembru, sāk dīgt ūsiņas, pleci kļūst plati, bet meitenēs jaušamas raksturīgās sievišķīgās formas. Tad var teikt, ka sāk dzimt cilvēka astrālais ķermenis. Protams, var iebilst -- ir meitenes, kas jau 12 gados izveidojušās par jaunkundzēm, ir zēni, kas pieaug straujāk, -- un antropozofisko uzskatu apstrīdēt. Jā, notiek akcelerācija, jo mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā ir pārspīlēta informācija par seksu. Pat piecgadīga bērndārzniece šodien var pajautāt: “Mammu, vai es esmu seksīga?” To veicina dažādi konkursi, kur uzspiež vērtības, kas neatbilst bērna vecumam. Tāpat arī informācija no interneta, žurnāliem utt. liek bērnam attīstīties ātrāk. Arī pēcnācēji dzimst gados jaunākiem vecākiem. Skaidrības labad jāmin vēl kāds piemērs: Vācijā veica anonīmu pētījumu par to, kad meitenēm sākas mēnešreizes. Speciālisti konstatēja, ka Valdorfskolu audzēknēm tas notiek vidēji par 14 mēnešiem vēlāk nekā parastajās valsts skolās. Tātad – bērnība saglabājas ilgāk. Seksa brīvība un visatļautība ir panākusi stāvokli, ka veidojas īpaša paaudze: bērns vēl ir ar savu bērna psihi, bet jau ar pieaugušā ķermeni. Tas ir smagi un pat traģiski, jo meitene, piemēram, nevar orientēties dzīvē, tādēļ nereti kļūst par varmācības upuri. Līdzīgi kā visām norisēm dabā arī dzīves attīstības posmiem jānoris dabīgi ilgi, lai neviens posms nebūtu saīsināts.

Trešajā septiņgadē, kad piedzimst astrālais ķermenis, ir svarīgi, lai bērnam būtu autoritāte. Viņam ir laimējies, ja šajā posmā izdodas tādu atrast. Tas var būt skolotājs, radinieks, kaimiņš, kam gribētos līdzināties. Nepareizos audzināšanas gadījumos šodien bieži redzam, ka par šādām autoritātēm kļūst popzvaigznes – maikli džeksoni, britnijas spīrsas un citi. Bērni izlīmē savu elku plakātus, cenšas tiem līdzināties gan ģērbšanās stilā, gan uzvedībā. Mums jāsaprot, ka dvēsele, kas aizvien vairāk individualizējas, grib būt neatkarīga, un šīs roka un sporta zvaigznes ir tādas dzīves simboli. Bērnam notiek nepareiza ideālu projekcija, tāpēc pedagogiem un vecākiem vajadzētu raudzīties, lai skolēniem veidotos ideāli, autoritātes, kam sekot. Palīdzot atrast ideālus, panākam, ka bērns tik viegli nenokļūst šaubīgu kompāniju ietekmē un nekļūst par pūļa cilvēku.

Šajā periodā joprojām ir svarīgi nodarboties ar mākslu, kaut arī daudzi racionāli domājoši vecāki to uzskata par nederīgu laika tērēšanu. Māksla ir viens no radošajiem elementiem, kur cilvēks var izpausties. Tas sasaucas ar jau pirmajā dzīves septiņgadē iegūto spēju, kas ļauj vēlāk  filigrāni iziet no dzīves krīzes situācijām, no kurām mūsdienās neviens nav pasargāts.

Ir iestājies vecums, kad jaunietis viegli pakļaujas manipulēšanai. To izmanto politiķi, rosinot dot vēlēšanu tiesības sešpadsmitgadīgiem, jauniešiem, kam vēl ir nenobriedusi psihe. Jāatzīst, ka arī Tatjanas Ždanokas auditorija ir nenobrieduši krievu jaunieši.

18 gadi 7 mēneši un 9 dienas ir tā sauktie Mēness mezgli – Saules un Mēness ritms atkārtojas tieši tāpat kā dzimšanas brīdī, planetārais uzdevums it kā aicina cilvēku atgriezties pie mērķiem un uzdevumiem, kuru dēļ pasaulē viņš nācis. Šim vecumam raksturīgi pamest vecāku mājas. Un tas ir pareizi, jo trešā septiņgade tuvojas noslēgumam un cilvēka dvēsele, cilvēka “es” ir jau pilnīgi viņā.

 

Pirmais mūža posms noslēdzas kopā ar trešās septiņgades beigām -- aptuveni 21 gada vecumā.

Uzskata, ka šinī laikā cilvēks ir pilnīgi inkarnējies un kļuvis  patstāvīgs. 

 

 

 

Kad jaunietis ir nobriedis un “es” ir viņā nostabilizējies, sākas nākamo trīs septiņgadu cikls -- dvēseles attīstība:

no 21 līdz 28 gadu vecumam attīstās sajūtu dvēsele,

no 28 līdz 35 gadu vecumam attīstās prāta dvēsele, 

no 35 līdz 42 gadu vecumam attīstās apziņas dvēsele.

Bet par to – turpmāk.

 

(Žurnāls Mistērija, Nr.2, 2009.)

 

« Atpakaļ