Latvijas Antroposofiskās biedrības mājaslapa

Antroposofija par cilvēka mūžu, 3.daļa

Antroposofija par cilvēka mūžu, 3.daļa

22. {. 2009.

 

 

Antropozofija par cilvēka mūžu (biogrāfiju)

 

 

 

 

 

 

Izšķir:

  •  

    trīs pirmās septiņgades – līdz 21 gada vecumam, jeb pilngadībai,

     

  •  

    trīs otrās septiņgades -- no 21 līdz 42 gadu vecumam, kad cilvēks nododas zemes uzdevumu veikšanai,

     

  •  

    trīs trešās septiņgades -- no 42 līdz 63 gadu vecumam, kad cilvēks jau ir veicis savus galvenos uzdevumus.

     

Tālāk atvēlētais laiks domāts tam, lai cilvēks savus mērķus varētu realizēt vēl dziļāk, vēl pilnīgāk.

 

Pirmo trīs septiņgadu cikls – inkarnācija

(Pirmās divas – iepriekšējā numurā.)

 

Atgādinājumam.

 

 

 

 

Šajā laikā svarīgi ir trīs momenti: bērns sāk celties, bērns sāk runāt, bērns sāk domāt (kas izpaužas, uzrunājot sevi par “es”).

 

 

 

 

Trešā septiņgade

Pubertātes vecums parasti iestājas ap 14 gadiem – zēni iegūst raksturīgo rupjo balss tembru, sāk dīgt ūsiņas, pleci kļūst plati, bet meitenēs jaušamas raksturīgās sievišķīgās formas. Tad var teikt, ka sāk dzimt cilvēka astrālais ķermenis. Protams, var iebilst -- ir meitenes, kas jau 12 gados izveidojušās par jaunkundzēm, ir zēni, kas pieaug straujāk, -- un antropozofisko uzskatu apstrīdēt. Jā, notiek akcelerācija, jo mēs dzīvojam sabiedrībā, kurā ir pārspīlēta informācija par seksu. Pat piecgadīga bērndārzniece šodien var pajautāt: “Mammu, vai es esmu seksīga?” To veicina dažādi konkursi, kur uzspiež vērtības, kas neatbilst bērna vecumam. Tāpat arī informācija no interneta, žurnāliem utt. liek bērnam attīstīties ātrāk. Arī pēcnācēji dzimst gados jaunākiem vecākiem. Skaidrības labad jāmin vēl kāds piemērs: Vācijā veica anonīmu pētījumu par to, kad meitenēm sākas mēnešreizes. Speciālisti konstatēja, ka Valdorfskolu audzēknēm tas notiek vidēji par 14 mēnešiem vēlāk nekā parastajās valsts skolās. Tātad – bērnība saglabājas ilgāk. Seksa brīvība un visatļautība ir panākusi stāvokli, ka veidojas neparasta paaudze: bērns vēl ir ar savu bērna psihi, bet jau ar pieaugušā ķermeni. Tas ir smagi un pat traģiski, jo meitene, piemēram,vēl nespēj orientēties dzīvē, tādēļ nereti kļūst par varmācības upuri. Līdzīgi kā visām norisēm dabā, arī dzīves attīstības posmiem jānoris dabīgi, ilgi, lai neviens posms nebūtu saīsināts.

Trešajā septiņgadē, kad piedzimst astrālais ķermenis, ir svarīgi, lai bērnam būtu autoritāte. Viņam ir laimējies, ja šajā posmā izdodas tādu atrast. Tas var būt skolotājs, radinieks, kaimiņš, kam gribētos līdzināties. Nepareizos audzināšanas gadījumos šodien bieži redzam, ka par šādām autoritātēm kļūst popzvaigznes – maikli džeksoni, britnijas spīrsas un citi. Bērni izlīmē savu elku plakātus, cenšas līdzināties viņiem gan ģērbšanās stilā, gan uzvedībā. Mums jāsaprot, ka dvēsele, kas aizvien vairāk individualizējas, grib būt neatkarīga, un šīs roka un sporta zvaigznes ir tādas dzīves simboli. Bērnam notiek nepareiza ideālu projekcija, tāpēc pedagogiem un vecākiem vajadzētu raudzīties, lai skolēniem veidotos ideāli, autoritātes, kam sekot. Palīdzot atrast ideālus, panākam, ka bērns tik viegli nenokļūst šaubīgu kompāniju ietekmē un netop par pūļa cilvēku.

Šajā periodā joprojām ir svarīgi nodarboties ar mākslu, kaut arī daudzi racionāli domājoši vecāki to uzskata par nederīgu laika tērēšanu. Māksla ir viens no radošajiem elementiem, kur cilvēks var izpausties. Tas sasaucas ar jau pirmajā dzīves septiņgadē iegūto spēju, kas ļauj vēlāk filigrāni iziet no dzīves krīzes situācijām, no kurām mūsdienās neviens nav pasargāts.

Ir iestājies vecums, kad jaunietis viegli pakļaujas manipulēšanai. To izmanto politiķi, rosinot dot vēlēšanu tiesības sešpadsmitgadīgiem jauniešiem ar vēl nenobriedušu psihi.

18 gadi 7 mēneši un 9 dienas ir tā sauktie Mēness mezgli – Saules un Mēness ritms atkārtojas tieši tāpat kā dzimšanas brīdī, planetārais uzdevums it kā aicina cilvēku atgriezties pie mērķiem un uzdevumiem, kuru dēļ nācis pasaulē. Šim vecumam raksturīgi pamest vecāku mājas. Un tas ir pareizi, jo trešā septiņgade tuvojas noslēgumam un cilvēka dvēsele, cilvēka “es” ir jau pilnīgi viņā.

 

Pirmais mūža posms noslēdzas ar trešās septiņgades beigām -- aptuveni 21 gada vecumā.

Uzskata, ka šajā laikā cilvēks ir pilnīgi inkarnējies un kļuvis patstāvīgs.

 

***

Otro trīs septiņgadu cikls – dvēseles attīstība

 

 

 

 

 

 

 

Kad jaunietis ir nobriedis un “es” viņā nostabilizējies, sākas nākamo trīs septiņgadu cikls -- dvēseles attīstība:

 

 

 

 

 

 

 

 

Ceturtā septiņgade

21 līdz 28 gadi ir sajūtu dvēseles posms. Tas ir laiks, kad iesākas cilvēka dvēseles attīstība. Cilvēka „es” ir savienojies ar miesu, ķermenis -- nobriedis, gatavs zemes dzīvei un sāk attīstīties dvēseliski. 21 gada vecumā cilvēks jūtās pieaudzis un patstāvīgs. Viņam liekas, ka pieejama visa pasaule un viņš var to iekarot, tā ir atvērta un viņam paredzēta. Cilvēks sāk ekspansēties daudzās sfērās – iegūst profesiju, izglītību, dibina ģimeni, iekārtojas dzīvē. Par sajūtu dvēseles laiku to sauc tādēļ, ka jaunietis savu dzīvi uztver caur sajūtām un izprot dzīvi caur to, kā sevi sajūt – es esmu tas, kā es sevi sajūtu. Šajā laikā, kad cilvēkam ir piedzimusi dvēsele un viņš apzinās sevi kā patstāvīgu būtni, viņš pārbauda savas robežas un izmēģina, cik tālu var iet. Jaunietim raksturīgas trakulības un ekstrēmi piedzīvojumi. To uzskatāmi demonstrēja 13. janvāra notikumi Vecrīgā, kad grautiņos piedalījās pārsvarā šī vecumposma jaunieši, kas dzīvo sajūtu dvēseles laikmetā. Pat pieaugušos, skatoties reportāžu un redzot valdošo aprindu ignoranci attiecībā pret tautu, pārņēma dusmas un vēlēšanās mest akmeni Saeimas logā. Taču tas ir iekšējs process. Pieaugušam cilvēkam tas risinās domās, fiziski viņš akmeni nemet, jo zina, ka eksistē citas cīņas formas. Ja paraugāmies uz Viduslaiku Eiropu, redzam, ka šajā vecumā jaunietis atstāja dzimto ciemu vai pilsētu un devās pie kāda liela meistara mācīties. Apguvis amata noslēpumus, viņš atgriezās mājās, iekārtoja savu darbnīcu, strādāja pats, pats arī pelnīja iztiku un nodeva savas prasmes tālāk. Arī tagad pārnestā nozīmē varam teikt, ka 21–28 gadi cilvēka mūžā ir mācekļa un klejotāja laiks, kad vajadzētu iegūt pēc iespējas lielāku pieredzi. Ir labi, ka jaunietis maina vidi – brauc no laukiem uz pilsētu vai otrādi, dodas uz ārzemēm mācīties, maina profesiju, jo ir pat slikti palikt pie vienas profesijas, vēlams aiziet no vecāku mājas un sākt patstāvīgu dzīvi. Vecāku dzīves stils un ritms, kas līdz šim viņam ir bijis obligāts vai vismaz respektējams, varbūt neatbilst jaunā cilvēka iekšējai pasaulei.

Tipiskākās kļūdas.

Šajā posmā nedrīkst saistīties ne ar ko uz pārāk ilgu laiku, jo jaunietim tikai šķiet, ka viņš ir nobriedis, bet patiesībā, tas tā vēl nav. Bīstami precēties, jo viņš dzīvo sajūtu dvēseles laikā, taču precēšanās atbilst apziņas dvēseles laikmetam, kad iegūts objektīvs skatījums uz pasauli. Sajūtu dvēseles stāvoklī cilvēka rīcības motīvs ir subjektīvs (ko pasaule var dot man?), bet apziņas dvēseles stāvoklī – objektībs (ko es varu dot pasaulei?). Sevišķi grūti ir tad, ja piedzimst bērni, jo bērnu audzināšana pilnībā piederas apziņas dvēseles laikmetam. Antropozofiskie psihologi ir novērojuši, ka pāri, kas šajā posmā apprecas, bieži vidusposma krīzes periodā šķiras, jo dvēseles attīstības laikmetam raksturīgās jaunības trakulības nav realizētas. Ja kāds vecuma posms ir izlaists, tas jākompensē nākotnē! Modernā psiholoģijas zinātne pauž viedokli, ka tādām ģimenēm nav izredzes un ir jāizjūk. Antropozofi uzskata, ka cilvēks ir gara būtne un viņam jābūt apzinīgam pret visu notiekošo viņa dzīvē. Ja cilvēki apprecas agri, viņiem nav jāuztraucas, ka laulība var izjukt tāpēc, ka tie nav ievērojuši psiholoģijas likumus, ko apraksta, piemēram, Freids. Tas bieži neatbilst gara pasaules likumiem. Reiz pie manis pienāca studente un stāstīja, ka viņas dzīvē viss esot nepareizi. Vai ģimene tādēļ izjuks? Nē, tā nedrīkst teikt, jo nereti šādās domās nonākuši cilvēki krīt izmisumā, depresijā, nodzerās. Antropozofi uzskata, ka cilvēks kā garīga būtne spēj atrast izeju no visām situācijām, bet, ja jāpieņem neatgriezenisks lēmums, tad vēlams to darīt pēc iespējas vēlāk – aptuveni 27 gadu vecumā, kad cilvēkā jau nāk starojums no nākošā posma.

 

Piektā septiņgade

Ap gadiem 27, 28 jaunietis atskatās uz nodzīvoto laiku. Sākas īstā dzīve – briedums posms, kad cilvēks ir patiesi inkarnējies un nostabilizējies, un viņam ir ļoti cieša saistība ar zemes dzīvi. Antropozofi šo vecuma posmu dēvē par saprāta dvēseles laikmetu: cilvēkā dominējošs ir prāts, kas pakļauj arī emocijas. (Iepriekšējā posmā virsroku ņēma emocijas.) Tagad ir iestājies ar matēriju saistīts laiks -- cilvēks kļūst materiālists un aprēķinātājs, neskatās uz sabiedrības labumu, bet vairāk uz savu izdevīgumu. Neiegūst jaunus draugus, tikai noderīgus paziņas. Domā, ka viņa materiālās dzīves kvalitāte nepātraukti uzlabosies, arvien vairāk kampj sev-sev. Cilvēks atrodas savu materiālo spēju kulminācijā – fiziski stiprs, ass prāts, ātri apgūst jaunās tehnoloģijas un spēj tās prasmīgi pielietot. Antropozofi parasti iesaka šajā posmā meklēt un atrast pretsvaru materiālisma laikmetam, jāmeklē, kur izteikties ārpus savas personiskās drošības sfēras, respektīvi, studēt filozofiju, nodarboties ar labdarību, lai atrastu veidu, kur realizēt savas dvēseles pielietojumu. Saprāta dvēseles laikmeta vadmotīvu ir: „Es izprotu pasauli un sevi tā, kā to pārdzīvoju prātā”. Ja analizējam Jēzus Kristus noslēpumu, redzam, kā Jēzus dzīvoja vecumā no 30–33 gadiem, tieši šajā posmā. Antropozofi skaidri norāda, ka Jēzus Kristus gars un impulss virs zemes bija vecumā no 30 līdz 33 gadiem. Jā, tas ir vismateriālākais posms cilvēka dzīvē un Kristus bija tieši šī posma centrā, kad pildīja savu uzdevumu virs Zemes. Antropozofi aplūko Kristus darbību līdz inkarnācijai un pēc aiziešanas no zemes dzīves, aplūko viņa dzīves septiņus aspektus. Pēc šī posma sākas ekskarnācija.

 

Sestā septiņgade

No 35 līdz 42 gadiem iestājas apziņas dvēseles laikmets. To dēvē arī par vidusdzīves krīzes posmu, kad cilvēkā parādās šaubas par to, vai atlikušo dzīvi viņš tiešām dzīvos tāpat kā līdz šim – darīs to pašu darbu, dzīvos kopā ar to pašu dzīvesbiedru. Iekšēji rodas jautājums: Vai tiešām tā ir lemts? Cilvēks vēlas, kaut viņš zinātu, kas ir viņa patiesais dzīves uzdevums šajā pasaulē. Šinī vecumā cilvēki mēdz saslimt ar hroniskām slimībām, nodoties vēl intensīvākam darbam, iegrimt alkoholismā. Kā cilvēks reaģēs uz šiem jautājumiem, kas mostas viņa iekšienē, tas arī noteiks tālāko dzīves gaitu – vai nu viņš vēl vairāk saistīsies ar šo zemi un aizies vēl dziļāk materiālismā, vai arī ieraudzīs savu garīgo esību un atlikusī viņa dzīves daļa būs pakāpeniska atgriešanās garīgajā pasaulē. Cilvēkam jāveic šī izšķiršanās. Psiholoģiski viņš iet tam pretim un viss atkarīgs no tā, kā viņš reaģēs. Izpausmes tam var būt dažādas – viens grib garāku atvaļinājumu, lai atraisītos no drūmām domām, otrs domā, ka jāstrādā vēl vairāk, jo grib glaunāku auto, stilīgākas mēbeles, utt. Tā cilvēki mēģina apklusināt savu nemierīgo dvēseli. Sliktākā gadījumā cilvēki šķiras, vīrieši meklē jaunākas draudzenes, dzer, lai apslāpētu iekšējo haosu, taču pareizi būtu reaģēt garīgi higiēniski, t.i. – paskatīties patiesībai acīs. Tas, kas notiek valdībā un valstī un sāp ikvienam Latvijas iedzīvotājam, liecina, ka mūsu priekšstāvji ir dzīvojuši, domājot tikai par savu materiālo labumu. Un, ka viņi turpina aizvien dziļāk saistīties ar matēriju tā vietā, lai paskatītos dzīves patiesībai acīs un sāktu domāt par tautu. Viņi aiziet to ceļu, kas var beigties tikai ar krahu. Cilvēkam ir jāizvērtē sava līdzšinējā dzīve, jāatzīst savas vājības un, ja viņš ir spējīgs to izdarīt, tad viņā notiek pavērsiena punkts – viņš savienojas ar objektīvo patiesību. Līdz šim laikam cilvēks to izdarīt nevar, bet šajā posmā viņš var uz sevi paskatīties atklāti, ar neaizplīvurotu skatienu. Tad viņš piedzīvo kā dvēselē uzaust patiesība. Manuprāt, mūsu tautas priekšstāvji ir ļoti norobežoti no šīs objektīvās patiesības, tāpēc viņiem nav saprotams, kāds gandarījums slēpjas kalpošanā līdzcilvēkiem un tautai. Matērija aizved arvien lielākā purvā. Mēs visi redzam, ka tas purvs, kurā mūsu valsts šobrīd atrodas, ir materiālisma sekas, ko gadiem ilgi realizējusi mūsu Saeima. Ja tur atrastos cilvēki, kuri spēj ieskatīties patiesībai acīs, tie tad arī saprastu, ka cilvēks var kalpot tautai, var kalpot ar upuri. Veikdams šo pašvērtējumu, cilvēks var izdarīt secinājumu, ka dzīvē nebūt nevajag mainīt nodarbi, vidi vai dzīves partneri, bet jāmaina ir tikai sava attieksme. Jā, var palikt tajā pašā vietā un darīt to pašu darbu, bet ir jāizmainās attieksmē. Ja viņš to atzinis, tālākie gadi ir gara un iekšējā gandarījuma pilni, neatkarīgi no personīgās materiālās situācijas. Ja mēs pajautātu tādiem cilvēkiem kā, piemēram, mātei Terēzei, vai viņa gribētu mainīties ar, teiksim, Šķēli vai Slakteri, viņa tam nekad nepiekristu, jo viņā nav šo ārišķību, bet gan iekšējais pārdzīvojums. Kā redzam, mūsu kultūra darbojas tā, lai izdarītu visu, lai cilvēks neierauga garīgo pasauli un tai netuvojas. Mums ir izveidojies kults, ka cilvēkam jābūt mūžam jaunam kā starojošam jauneklim. Reklāmās redzam muļķīgus sižetus, kas mēģina iegalvot, ka, ja vecītis lietos kādas noteiktas zāles, tad varēs dejot rokenrolu. Sabiedrībai tiek potēts uzskats, ka būt vecam ir gluži vai netikums, bet cilvēku tas dzen kompleksos. Antropozofija pauž uzskatu, ka katram vecumam ir sava īpašā nozīme, īpašais uzdevums, savs skaistums. Mēs dzīvojam materiālā kultūrā, centrā ir likts materiālais posms, kad cilvēks ir visciešāk saistīts ar matēriju. Kā viņš pārvarēs šo vecumu, no tā būs atkarīgs viņa tālākais liktenis – vai cilvēks paliks aizvien apgarotāks un nāks viņa dzīves sasniegumi (tas ir izcila vadītāja laikmets), vai arī notiks tas, kas raksturīgi materiālistiskajam dzīves stilam – ar vecumu iestigs depresijā, piedzīvos demenci, kā to apliecina modernās psiholoģijas zinātnes pētījumi. Bet par to -- turpmāk.

 

Ja mēs zīmētu līkni – kā cilvēks nāk no garīgās pasaules un inkarnējas, tad šajā vidusposmā viņš vai nu iet atpakaļ garīgajā pasaulē, vai arī vēl vairāk un dziļāk saistās ar matēriju. Un to tad arī sauc par vidusdzīves krīzes posmu: ja līdz tam cilvēks dzīvē vēl var kaut ko labot un pieslieties garīgām patiesībām, pēc šī posma (pēc 42 gadiem), ja saikne jau iepriekš nav veidojusies, vairs to izdarīt nevar.

 

 

 

 


U.Saveljevs 

 

 

no 35 līdz 42 gadu vecumam -- apziņas dvēsele.

 

no 28 līdz 35 gadu vecumam -- prāta dvēsele,

 

no 21 līdz 28 gadu vecumam attīstās sajūtu dvēsele,

 

Saprāta dvēsele (prāts un aprēķins) kontrolē sajūtu dvēseli, bet apziņas dvēsele ir tā daļa, kurai piemīt pārpersoniskais, kaut kas no objektīvās patiesības. Cilvēkam savā dzīves gājumā jāiziet cauri visām šīm stadijām.

 

Sajūtu dvēsele ir tā dvēseles daļa, kas balstās uz emocijām, jūtām, afektiem.

 

Rūdolfs Šteiners uzskata, ka dvēselei piemīt 3 aspekti – sajūtu, saprāta un apziņas dvēsele.

 

Otrajā septiņgadē attīstās dzīvības jeb ēteriskais ķermenis. Saikne ar garīgajām būtnēm vājinās. Sargeņģelis attālinās, ļaujot bērnam kļūt patstāvīgam. Viņš uzticas cilvēkam un vēro, kā tas veic savu dzīves uzdevumu. Ļoti svarīgs ir personīgais piemērs. Vecumā starp 9 un 10 gadiem bērns sāk apzināties, ka ne ģimene, ne skolotāji nav ideāli. Šī atklāsme izpaužas kā ieraušanās sevī, kā dažādi niķi un negācijas. Tas nozīmē, ka bērns jau spēris pirmo soli, lai atsvešinātos no savas ģimenes. Viņš sapratis, ka ir būtne pati par sevi, ka viņam pretim stājas visa pasaule. Un bērns sāk justies savādāk.

 

Ir piedzimis fiziskais ķermenis, taču bērna būtības tajā vēl nav. Tā atrodas ārpusē un it kā vēro pati sevi no malas.

 

Pirmajā septiņgadē notiek bērna inkarnēšanās fiziskajā ķermenī.

 

Antropozofi cilvēka dzīvi dala septiņu gadu periodos.

 

 

 

 

 

 

 

 

 

 

« Atpakaļ


Mūsu draugi

© Latvijas Antroposofiskā biedrība, 2004-2010. Materiālu pārpublicēšanas gadījumā atsauce obligāta.