Ceļš uz citādāku pasauli

03. {. 2007.

Intervija ar profesoru Hansu Hasleru.
Autore: Linda Ezerkalna.
Publicēts "Rītdiena".

Galvenā mūsdienu cilvēka problēma – iedomāties, ka pasaule varētu būt citādāka, nekā tā ir pašlaik. (Hanss Haslers)

EKSKLUZĪVI: Ievērojamais antroposofijas profesors Hanss Haslers no Šveices, viesojoties Rīgā, savus uzskatus bija gatavs paust tieši ,,Rītdienai”.

„Materiālisms ir lielākie pasaules meli,” izaicinoši pasvītro Haslers, iepazīstinot ar seno un brīnumiem pilno zinātni antroposofiju, kuras secinājumiem mūsu dzīvēs varētu izrādīties daudz lielāka nozīme, nekā līdz šim apjausts.

Kas īsti ir antroposofija?

Pieļauju, ka daudzi lasītāji šo nosaukumu dzird pirmo reizi, lai gan patiesībā antroposofijas idejas dzimušas tālā pagātnē un pastāv arī mūsdienu materiālā kulta pārņemtajā pasaulē.
Ļoti vienkāršoti varētu teikt, ka antroposofija ir zinātne, kas visās jomās saskata kāda augstāka spēka ietekmi, un akcentē, ka zinātnei, reliģijai un mākslai jādarbojas kā vienotam veselumam, par pamatu ņemot garīgumu. Lai labāk varētu izprast antroposofijas sasaisti ar reālo dzīvi, minēšu dažus piemērus, kur tā mūsdienās diezgan veiksmīgi darbojas.
Tāda, piemēram, ir Valdorfa pedagoģija, kas uzsver garīguma un radošā potenciāla attīstību kā galveno mācību procesā, tādējādi veidojot jaunos cilvēkus konkurētspējīgus, bet ar pilnīgi citādāku pieeju dzīvei un tajā notiekošajiem procesiem, nekā viņu tradicionāli skolotajiem biedriem. Antroposofijas idejas ir pamatā arī biodinamiskajai lauksaimniecībai un vēlmei ražot pārtiku, kas nav piesārņota ar cilvēkam kaitīgām vielām. Var minēt arī kosmētiku, kurā izmanto tikai dabīgas vielas; mākslu, kas cilvēkam liek aizdomāties par garīgām vērtībām, kā arī ļoti daudz citu jomu, jo antroposofija būtībā aptver pilnīgi visas cilvēka darbības un dzīves sfēras.
Jāpiebilst, ka antroposofija ir publiska, visiem pieejama zinātne, un tās piekritēji nekādā ziņā nav uzskatāma par slepenu vai kādiem izredzētajiem domātu biedrību. Vienīgais, kas nepieciešams cilvēkam, lai iedziļinātos antroposofijā, ir garīgajām zināšanām atvērts prāts.

Kāpēc antroposofija nav reliģija

Antroposofijas pamatprincipi ļoti lielā mērā atšķiras no tradicionālās cilvēku izpratnes par dzīvi un nāvi, kā arī cilvēku dzīves galvenajiem vadmotīviem, jo antroposofija ir ne vien zinātne, bet arī dzīvesveids. Antroposofijā ļoti liela nozīme piešķirta Dievam un Jēzum Kristum, tomēr vienlīdzības zīme ar reliģiju šeit noteikti nav liekama.
Profesors Haslers skaidro: ,,Antroposofija raugās uz augstākajiem spēkiem un to klātbūtni ikviena cilvēka dzīvē no zinātniskā viedokļa, bet reliģija uztver to sajūtu līmenī – kā cilvēks izjūt augstākos spēkus savā dvēselē.” Tātad antroposofija, atšķirībā no reliģijas, ir zinātne, kur par vienu no galvenajiem principiem tiek uzskatīts zinību praktiskais pielietojums.
Cilvēkam, kas ikdienā pieradis par patiesu uzskatīt tikai to, kā eksistence ir vairāk vai mazāk materiāli pierādāma, šī zinātne pirmajā mirklī var šķist misticisma un pārdabisku parādību pilna.
,,Patiesībā ar augstāko pasauļu izpratni ir tieši tāpat, kā ar matemātikas izpratni,” iebilst Haslers, ,,kur netiek apšaubīts, vai formulas un iegūtie risinājumi ir patiesi vai nav. Tomēr cilvēki mūsdienās nokļuvuši tik lielā materiālisma iespaidā, ka nespēj pieņemt daudzas fiziski nesataustāmas lietas. Antroposofijā būtiska ir nevis akla ticība, bet gan izpratne. Gluži tāpat kā matemātikā.”

Cilvēks nedzīvo vienreiz

Daudzas lietas, ar kurām cilvēks antroposofijā saskaras pirmoreiz, var šķist nereālas un diezgan dīvainas. Piemēram, viens no šīs zinātnes postulātiem: pasaule pastāv vairākās dimensijās. Tas nozīmē, ka cilvēks nomirstot nepaliek aprakts zemē, – viņa dzīve turpinās jau citā dimensijā, jeb citiem vārdiem – notiek reinkarnācija.
,,Reizēm tikko sastapti cilvēki šķiet ļoti tuvi, sen pazīstami, turpretī citi atbaida jau pirmajās minūtēs,” – šis ir piemērs, ar kura palīdzību Haslers ilustrē reinkarnācijas pastāvēšanu. Un turpina ar retorisku jautājumu: ,,Kāpēc tas tā?” Izkaidrojums varētu būt saistāms ar mūsu iepriekšējām dzīvēm un augstākajiem spēkiem, kas sniedz informāciju par tām.
Cilvēka personīgā pieredze un sajūtas, ja tajās iedziļinās, var daudz ko pateikt priekšā par iepriekšējām dzīvēm; iespējams, arī par nākamajām. Savukārt reizēm notiek tā – daudzi to noteikti ir piedzīvojuši, pat ja īsti negrib atzīt -, ka mirušie, kas turpina eksitēt citās dimensijās, kaut kādā veidā kontaktējas ar dzīvajiem, sniedzot nepieciešamās zināšanas vai informāciju.”
Bieži cilvēki atsaucas uz intuīciju, kas nākusi talkā svarīgos mirkļos, taču tas pārsvarā notiek neprognozējami un spontāni; šķiet, intuīcija nepakļaujas mūsu gribai, tāpat kā, teiksim, sapņi. Raugoties no antroposofijas viedokļa, izrādās, ka intuīciju iespējams trenēt un attīstīt līdz tādai pakāpei, lai cilvēks varētu nopietni paļauties uz savu intuīciju un tai būtu apzināts, nevis gadījuma raksturs. Atkal tas pats princips: nevis akli ticēt, bet izprast.
Tomēr nevajadzētu iedomāties, ka intuīcijas trenēšana ir durvis uz absolūto patiesību. Pat ja cilvēks attīsta intuīciju līdz pārākajai pakāpei, viņš nevar uzreiz kā pēc gatavas receptes zināt, kas ir vai nav pareizi, jo intuīcija tikai piedāvā izvēlēties kādu no variantiem, ņemot talkā augstāko spēku gudrību. Profesors Haslers gan atgādina: ,,Lai spētu iedziļināties un izprast par mums augstāku pasauļu sniegtās zināšanas, ļoti daudz jāmācās, jātrenējas un jāmeditē.”

Vai sektās iespējams saglabāt individuālo brīvību?

Šobrīd, vairāk nekā jebkad agrāk, cilvēkam pāri gāžas milzīga izvēles un iespēju gūsma, kurā var apmaldīties kā labirintā. Tiek piedāvātas dažādas reliģiskas un garīga rakstura organizācijas un sektas, pie kuru popularizācijas ķērušās arī Holivudas slavenības. Piemēram, aktieris Toms Krūzs ir dedzīgs scientoloģijas piekritējs, savukārt popzvaigzne Madonna radusi savu garīgo patvērumu strauju popularitāti gūstošajā kabalas mācībā.
Ir ļoti grūti nekļūdīties un izdarīt izvēli, kas beigu beigās nepārvērstu cilvēku par vergu, kurš kalpo kāda cita cilvēka vai garīga skolotāja uzskatiem un vēlmēm. Haslers atklāj galveno kritēriju, kā izvēlēties sev piemērotu garīgo organizāciju – tajā nekas nedrīkst stāties ceļā indivīda brīvībai un tiesībām izvēlēties.
,,Piemēram, sektas, kurās pastāv ļoti stingri noteikumi,” analizē Haslers, ,,kas jāakceptē visiem tās biedriem, vai regulāri jāveic kādi konkrēti maksājumi, cilvēku ļoti ierobežo - viņš noteikti nevar būt pilnīgi brīvs, un tas pie laba nenoved. Sekta var kļūt par atkarības objektu, kas cilvēku pamazām degradē un aizved tālāk no personīgās brīvības - gluži kā jebkura cita atkarība.
Ja konkrētā mācība uzskaita, kas tieši ir pareizi un kas nav, - arī tā uzskatāma par sektu, jo zināmā mērā uzspiež cilvēkam kādu jau gatavu viedokli. Svarīgi saprast, ka garīgajā pasaulē nekas nav vienkāršots - nonākšana līdz patiesai augstāko spēku izpratnei ir ļoti sarežģīts un ilgstošs process, turklāt visi jautājumi tāpat nekad netiks atbildēti, ja vien jūs neesat Dievs.”
Par to, ka cilvēkam būtu pašam jānonāk līdz izvēles izdarīšanai, neļaujot kādam citam to izdarīt viņa vietā, vēstī arī viens no populārākajiem antroposofijas pamatlicēja Šteinera darbiem – „Brīvības filozofija”, kurā minēts, ka cilvēkam nevajadzētu iespaidoties no kāda skolotāja vai guru uzskatiem, jo tā viņš zaudē brīvību.

Nākotnes cilvēki – kādi viņi būs?

Svarīga antroposofijas sastāvdaļa noteikti ir izglītība, un ļoti nozīmīga ir arī pie mums Latvijā dažviet praktizētā Valdorfa pedagoģija. Tā bērnu uzlūko kā indivīdu, māca viņam raudzīties uz lietām un procesiem, saskatot garīgo it visā un attīstot savu radošo domāšanu. Valdorfa pedagoģija neatbalsta bērnu vērtēšanu, jo tas rada nepārtrauktu sacensības atmosfēru, vēlmi būt labākajam, kas neveiksmes gadījumā atstāj psiholoģisku traumu uz visu dzīvi.
Profesors Haslers uzdod jautājumu: ,,Vai tiešām nepieciešams no bērniem „ražot intelektuālas mašīnas”, kas savā darbībā zaudējušas garīgo aspektu un nepārtraukti dzīvo stresā, baidoties kļudīties? Šie bērni, kuri tiek „piebāzti” ar nevajadzīgām zināšanām, 30 gadus vēlāk bērnībā piedzīvotā stresa un baiļu dēļ iedzīvojas dažādās veselības problēmās.
Kā rāda Rietumeiropas pieredze - šeit Valdorfa pedagoģija veiksmīgi darbojas jau ilgu laiku -, Valdorfa skolas bērni ir tikpat veiksmīgi daudzās dzīves un darba jomās, kā parastajās skolās skolotie. Taču viņi mācās un vēlāk arī dara savu darbu ar prieku, nevis tādēļ, lai pierādītu, ka ir labākie.”
Bērni, kas šobrīd nāk pasaulē, vērtējami kā pavisam atšķirīga paaudze no tās, kurai tagad ir 20-30 gadu (paaudzes nomainās ik pēc 5-10 gadiem); viņi ierodas jau ar kosmiskajām zināšanām atvērtu prātu, taču, kā uzsver profesors Haslers, viņiem ir nesalīdzināmi grūtāk tās likt lietā un attīstīt, nekā iepriekšējām paaudzēm, jo mūsdienās tiek piedāvāts pārāk daudz liekas informācijas (TV, internets), kā arī negatīvais, kas tiek uzņemts, ēdot ķimizētu pārtiku.
,,Mūsdienās daudziem cilvēkiem tiek liegts būt tiem, kas viņi patiesībā vēlas būt,” uzsver profesors Haslers. Tomēr viņš ir pozitīvi noskaņots, jo garīgajam ir daudz lielāks spēks nekā materiālajam, un laiks visu nostāda savās vietās.

« Atpakaļ