Svētie raksti par reinkarnāciju

03. {. 2007.

Es pievēršos tagad tiem, kuri atzīst kristietību un spriež par morāles, ētikas un reliģijas normām, pēc to atbilstības Svētajiem Rakstiem.

Taisnības labad lūdzu šos pārliecinātos kristiešus kādu laiku saglabāt pacietību un liberālismu, izklāstot savu viedokli un izturēties pret sekojošām piezīmēm ar to pašu pacietību un sapratni, kādu viņi sagaida no citiem, ja nākas aizstāvēt savu pārliecību un ticību.

Bībelē ir daudz tekstu, kuri tieši vai netieši norāda uz reinkarnācijas doktrīnu, pat Jēzus Kristus tam pieskaras tādā veidā, ka nepaliek vietas šaubām par viņa kompetenci, attiecībā uz šo doktrīnu un viņa ticību tai. Fakts, ka šī doktrīna nav detalizēti izstrādāta un izskaidrota Bībelē, nedod pamatu izdarīt secinājumus, ka tā nav vispār zināma vai, ka tā Jēzum un viņa mācekļiem nebija pieņemama.

Pārdzimšanas doktrīna neieņēma būtisku vietu lielajā gudrībā, ko Jēzus deva pasaulei, bet apustuļi un lielie pravieši savos sprediķos šīs doktrīnas detaļām pievērsa ne vairāk uzmanības, kā daudzām citām vispārpieņemtām zinātnes atziņām un filozofiskām koncepcijām.

Reinkarnācijas doktrīnā nav nekā, kas nebūtu savienojams ar to, ko sludināja Jēzus, vai ar viņa dzīves veidu. Iepriekšējās nodaļās es norādīju, ka pārdzimšanas doktrīnas bija plaši pazīstamas ebreju vidū un viņi tās visur atzina; arī šis fakts bija zināms Jēzum. Tajā pašā laikā ticība pārdzimšanai nevarēja kaut kādā veidā traucēt jauno mācības atziņu, kuras sludināja Jēzus, pieņemšanu, tāpēc viņam nebija iemesla kritizēt, mainīt vai komentēt reinkarnācijas doktrīnu sava mesijas darba laikā.

Tas, ko Jēzus teica par cilvēka dvēseli, tās glābšanu un grēku izpirkšanu, nekādā veidā nerunā pretī galvenajām atziņām par reinkarnācijas lielo patiesību.
Parastie kristieši uzskata, ka kaut kur Bībelē, kaut kur apustuļu vārdos, kuri attiecas uz Kristu, ir runa par dvēseli tādā nozīmē, ka tā atstāj pārejas laikā ķermeni, paceļas gara valstībā, kur svētā miegā un mierā gaida neizbēgamo Tiesas Dienu.

Šie ļaudis tāpat uzskata, ka Jēzus vai apustuļi pilnīgi noteikti apgalvoja, ka cilvēka dvēsele pēc pārejas mūžīgi uzturas gara valstībā, un Tiesas Diena nāks, kad visi būs miruši un visi šai dienai būs tai gatavi vienā laikā. Ja Bībelē tiešām būtu šādi spriedumi, tad nav šaubu, tie izrādītos nesavienojami ar pārdzimšanas doktrīnu. Tomēr Jēzus nav izteicis šādus spriedumus.

Ideja par to, ka cilvēka dvēsele pārejas laikā atstāj fizisko ķermeni tāpēc, lai uzturētos mūžībā un gara valstībā (debesu), gaidot Tiesas Dienu, ir doktrīna, kuru kristīgajai ticībai pievienoja ilgi pēc Kristus dzīves beigām, un neizriet no tā, par ko runāja Viņš. Patiešām, ir bijusi runa par tiesu, par dvēseles dzīvi gara (debesu) valstībā, un par neizbēgamo mūsu dvēseļu galīgo tiesu, taču jebkādu piezīmju par to, ka cilvēks nepiedzīvos daudzas inkarnācijas, pirms stāsies pēdējās tiesas priekšā, nav.

Reinkarnācijas doktrīna satur atziņas par Tiesas Dienas pienākšanu un izskaidro, kā un kādā veidā mums dotas iespējas sagatavoties šai tiesai. Taču pirmajā Jēzus mācībā neparādās cēlonis, kādēļ vajadzētu stiprināt ticību tam, ka pēc pārejas dvēsele vai personība nonāk debesu valstībā, vai kādā citā valstībā, kur tai jāuzturas, līdz laika beigām, gaidot Tiesas Dienu.

Ja kristietis vai teoloģijas students var patiesi un noteikti attīrīt savu apziņu un dziļāko pārliecību no priekšstata, ka cilvēka dvēsele pēc pārejas nonāk sfērā vai stāvoklī, kur tai jāatrodas līdz laika beigām, tad viņam nebūs grūti pieņemt patiesu pārdzimšanas doktrīnu.

Kā tālāk būs redzams, es norādu atšķirību, starp kristietības doktrīnu atziņām, veidā, kā to sludināja Jēzus un viņa mācekļi un kristīgajām dogmām, kuras izdomāja vai izstrādāja pēc vienošanās baznīcu sapulcēs vēlākos laikos. Es godīgi atzīstu, ka mūsdienu kristīgās dogmas tādā veidā, kā tās parasti pasniedz kristīgā baznīca, nepieļauj reinkarnācijas doktrīnas pieņemšanu. Taču šīs dogmas nav Jēzus, kurš kļuva par Kristu (Jesus the Christ), pirmās doktrīnas.

Es necenšos apšaubīt šo dogmu labos nodomus un dziļumu, kuras izdomāja vai pieņēma, es vienkārši apgalvoju, ka tās satur dažus ticējumus, kuri mūsdienās ir pretrunā pārdzimšanas doktrīnai. Bez tam tie nonāk pretrunā arī ar dažām Bībeles atziņām, ko es norādīšu ar citātu palīdzību. Citiem vārdiem, cilvēks var būt īsts kristietis un pielūgt Dievu, mūsu Jēzu Kristu, cilvēces glābēju, kurš pieder svētajai Trīsvienībai, un tajā pašā laikā pieņemt reinkarnācijas doktrīnu.

Mūsdienu Amerikā ir simtiem pazīstamu kristīgo mācītāju un sludinātāju, kuri ir pārliecināti reinkarnācijas doktrīnas piekritēji, un, kuri neuzskata, ka šī senā doktrīna nesavienojama ar to, ko mācīja Jēzus vai ar to, ko viņš darīja savā dzīvē.
Sākot Bībeles studijas, aicinu pievērsties vienam no Vecās Derības citātiem, kur skaidri runā par izplatītu ticību cilvēka daudzkārtīgai pārdzimšanai.

Pievērsīsimies Ījaba grāmatas 33. nodaļai un izlasīsim tās pēdējo daļu. Sākot ar divdesmit devīto pantu, mēs atklājam skaidrā valodā izteiktu apliecinājumu grēku nožēlai un izpirkšanai. Mēs atklājam, ka atbilstoši izklāstītajai domai, ja grēcinieks savus grēkus nožēlo pirms pāriešanas vai, kad sajūt, ka pienācis laiks viņa zemes dzīves beigām, tad viņš izvairās no gaidāmā soda un izglābj savu dvēseli no kapa tumsības. Divdesmit astotajā pantā mēs varam lasīt grēku nožēlotāja vārdus: „Viņš (Dievs) atbrīvoja manu dvēseli no kapa, mana dzīvība redz gaismu”. Nākošajā pantā mēs redzam reinkarnācijas vai pārdzimšanas principu izklāstu sekojošā veidā: „Lūk, Dievs to daudzreiz (Krievu Pareizticīgo Bībelē „divas trīs reizes”) dara ar cilvēku”. Trīsdesmitajā pantā seko divdesmit devītā panta paskaidrojums: „lai glābtu viņa dvēseli no kapa un apskaidrotu ar dzīvības gaismu”.

Šie trīs panti, kopā ņemot, neatstāj šaubas par nepareizu tulkojumu vai nepietiekamu izpratni. Dvēseles atbrīvošanai no kapa un apskaidrošanai ar dzīvības gaismu var būt tikai viena nozīme. Vārdu „pit” (Krievu Pareizticīgo Bībelē – kaps, bezdibenis, elle), ar kuru senatnē apzīmēja apbedīšanas vietu, Vecajā Derībā izmanto diezgan bieži un tas lietots pazemes valstības vai „Gades” apzīmēšanai. Šis vārds kapa nozīmē vai mirušo uzturēšanās vietas nozīmē lietots pravieša Izaka Grāmatā, 32:23 (elle), pravieša Isajas Grāmatā 38:18 (kaps) un 14:15 (elle), tāpat arī Jāņa Grāmatā 33:18 (bezdibenis) un asociējas ar nāvi. Tāpēc izglābšanos ko kapa (pit) un „apskaidrošanos ar dzīvības gaismu” tā, lai tas ar „cilvēku notiktu daudz reižu”, var saprast vienīgi kā jaunas dzīves iemantošanu starp dzīvajiem pēc nāves.

Domas, ko pauž šie panti, sastopamas daudzās abu Derību vietās. Piemēram, Atklāsmēs teikts: „Uzvarētāju padarīšu par pīlāru Dieva templī un viņš vairs neaizies”.

Analizējot Jauno Derību, mēs atklājam, ka vienkārša tauta turas pie šiem ticējumiem.

Fakts, ka Jēzus labi pazina reinkarnācijas doktrīnu un atdarīšanas likumu, redzams viņa runā. Es necitēšu visus viņa vārdus saviem mācekļiem, kas apstiprina šo faktu. Minēšu tikai sekojošu piemēru kā vistipiskāko. Jāņa evaņģēlija 9. nodaļā no otrā līdz ceturtajam pantam atrodam diezgan interesantas epizodes, kuras saistītas tieši ar reinkarnāciju un Karmas likumu. Ceļodams ar saviem mācekļiem, Jēzus satiek uz ceļa, kopš dzimšanas aklu cilvēku. Skolnieki nolēma vairāk uzzināt par Karmas Likumu un cilvēku ciešanu cēloņiem un, pievēršot Jēzus uzmanību aklajam, jautā:

„Rabīn! Kurš grēkoja, viņš pats vai viņa vecāki, ja piedzima akls?” Jēzus atbild: „Negrēkoja ne viņš, ne viņa vecāki, bet tas ir tādēļ, lai viņš piedzīvotu Dieva darbu”.

Jūs redzat, ka mācekļi skaidri norādīja – cilvēks akls kopš dzimšanas, tāpēc viņiem nebija skaidri viņa akluma cēloņi. Ja aklums būtu iestājies dzīves laikā nelaimes gadījuma, ievainojuma, slimības, nepareizas kopšanas vai jebkura cita cēloņa, kurš izraisa aklumu, rezultātā, jautājumu nebūtu. Pievērsiet uzmanību, ka mācekļu jautājums bija par to, vai sagrēkoja aklais pats vai viņa vecāki. Ja sagrēkojuši būtu viņa vecāki, tad slimība vai nelaimes gadījums varētu būt par cēloni akla cilvēka piedzimšanai. Bet kādā veidā cilvēks var sagrēkot pats, lai piedzimtu akls? Tikai sagrēkojot iepriekšējā dzīvē un saņemot aklumu kā karmiskas sekas. Jebkurus citus izskaidrojumus mācekļu uzdotajam jautājumam dot nav iespējams.

Tāpat pievērsiet uzmanību tam, ka mācekļi šo jautājumu uzdeva bez svārstīšanās un jebkādas kautrības. Jautājums izskanēja kā parasts un dabīgs. Arī pati jautājuma uzbūve liecina par to, ka mācekļiem karmas un pārdzimšanas likumi bija labi pazīstami un, ka viņi labi zināja par Jēzus zināšanām par reinkarnāciju un Karmu kā universāliem likumiem.

Pievērsiet uzmanību arī tam, ka atbilde, ko deva Jēzus, nenosoda viņu jautājumu un nekritizē viņu uzskatus, tāpat viņš nenoraida arī viņu domas, kuras novedušas pie šī jautājuma rašanās. Jēzus izprata viņu jautājumu un atbildēja, ka ne cilvēks, ne viņa vecāki nav grēkojuši, bet, ka cilvēkam izveidojušies tādi apstākļi, kuros Dievs var sniegt mācību un parādīt likuma darbību.

Protams, pietiktu ar vienu šādu epizodi, lai parādītu, ka Jēzus un viņa mācekļi labi zināja reinkarnācijas vai pārdzimšanas un Karmas doktrīnu un, ka tajās nebija nekā, kas būtu nesavienojams vai nepieņemams ar Jēzus mācību. Pretējā gadījumā Jēzus, bez šaubām, būtu savu mācekļu izteiktās domas izlabojis un aizrādījis uz tādām kļūdām. No Jaunās Derības mēz zinām, ka Jēzus nekad neatstāja nepamanītas savu mācekļu kļūdas, vienmēr aizrādīja, ja kāds no viņiem kļūdaini skaidroja kādu universālu likumu vai kļūdījās savās atziņās.

Jāņa evaņģēlija 3. nodaļā, no trešā līdz devītajam pantam mēs redzam citu epizodi, kurā skaidri runāts par dvēseles iemiesošanos. Te Jēzus runā par to, cik svarīgi cilvēkam piedzimt no jauna („piedzimt no augšas”), lai nonāktu Dieva Valstībā. Netiek runāts par to, cik reizes vai cik bieži cilvēkam no jauna jāpiedzimst, lai atbrīvotos no grēkiem un iegūtu tādu tīrību, kas ļaus ienākt debesu valstībā. Taču astotajā šīs daļas pantā teikts, ka gars vai cilvēka dvēsele atnāk un aiziet kā vējš, un nav iespējams pateikt, cik bieži vai kā un kur tas nāk un iet („Vējš pūš kur gribēdams, un tu viņa balsi dzirdi, bet nezini, no kurienes viņš nāk un kurp viņš aiziet: tā notiek ar katru, kas piedzimis no Gara”, Jāņa 3:8 ). Tas ir dvēseles iemiesošanās, pārdzimšanas, visa attīrīšanās un grēku izpirkšanas procesa alegorisks attēlojums.

Citu spilgtu reinkarnācijas piemēru var atrast Marka evaņģēlija devītajā daļā. Sākot ar vienpadsmito pantu, mēs atrodam Jēzu ar mācekļiem konfidenciāli apspriežam augstākās esības doktrīnas. Mācekļi uzdod savus parastos jautājumus, bet Jēzus atbild savā raksturīgajā manierē. Viņi tam jautā, kāpēc tad rakstu mācītāji saka, ka Elijam jānāk pa priekšu? Jēzus atbild, ka taisnība, Elijam jānāk pa priekšu un viss jāsagatavo, taču, viņš piemetina, ka Elija atnāca. Jautājums par Elijas atnākšanu attiecas uz viņa pārdzimšanu un jauno atnākšanu.

Mateja evaņģēlija septiņpadsmitās nodaļas divpadsmitajā pantā atbilde, ko sniedz Jēzus, mazliet mainās, tajā teikts, ka, kaut arī Elija atkal atnāca, kā jau tas bija gaidāms, taču „viņu nepazina” un tāpēc viņam neticēja un izturējās pret viņu nepareizi. Visur, kur pieminēts Elija, četros evaņģēlijos mēs redzam, ka Elijas iemiesošanos gaidīja. Nekur Rakstos Jēzus nav labojis savus mācekļus par šo domu, vēl vairāk, viņš sniedz atbildes uz viņu jautājumiem un piezīmēm pilnīgi atbilstoši reinkarnācijas zināmajiem principiem.

Citā fragmentā, kurš skar Elijas iemiesošanos, mēs atrodam pārliecinošu apstiprinājumu reinkarnācijas doktrīnas esamībai Svētajos rakstos. Es ar to domāju elementāru notikumu, par kuru stāsta Matejs, Marks un Lūka. Sešpadsmitajā Mateja Evaņģēlija nodaļā mēs atkal atrodam, ka Jēzus ir kopā ar saviem mācekļiem un runā par cilvēku attieksmi pret viņa darbu un misiju. Viņš zināja, ka tie gaida Elijas iemiesošanos, un ka katrs lielais avatārs vai Dieva dēls tika uzskatīts par dēla iemiesojumu ar dievišķīgu misiju. Tādēļ viņš sprieda par to, par kuru no svēto cilvēku gaidāmiem iemiesojumiem tauta viņu pieņems. Un tā viņš vērsās pie mācekļiem ar jautājumu: „Par ko cilvēki uzskatīs Mani, Cilvēka Dēlu?” Citiem vārdiem, viņš tiem teica: „Tagad, kad par mani runā un saprot kā Mesiju, kā jums liekas, par ko viņi mani uzskata, tajā laikā es, cilvēka dēls, veicu tā saucamos brīnumus un vēstu jauno mācību? Runājot par mani un par mani spriežot, par ko viņi īstenībā mani uzskata?”

Šis jautājums nevar attiekties ne uz ko citu, kā tikai uz parastu jautājuma apspriešanu par iemiesošanos un reinkarnāciju. Tauta uzskatīja, ka viņš ir Cilvēka Dēls un, ka Jāzeps bija viņa tēvs, vai, ka Jāzeps viņu pieņēma kā savu dēlu, un vienkāršajā tautā jautājums par to, kas bija Jēzus fiziskā nozīmē, nebija aktuāls. Vēl vairāk, Jēzu nekad neuztrauktu tādas problēmas un viņš nekad neuzdotu tik bezjēdzīgu jautājumu: „Kā ļaudis domā, kā dēls es esmu?”

Pievērsīsimies atbildei, kas dota četrpadsmitajā pantā: „Viņi (mācekļi) teica: vieni par Jāni Kristītāju, citi par Eliju, bet vēl citi par Jeremiju vai par vienu no praviešiem”. Pievērsiet uzmanību tam, ka mācekļu atbildes attiecas uz personām, kuru iemiesošanās bija paredzēta un kuru ierašanos tauta gaidīja un saistīja ar praviešu un vadoņu inkarnāciju. Visa atbilde ir viņu ticības iemiesojumam apstiprinājums un atspoguļo vispārējo ticību reinkarnācijai.

Šajā gadījumā Jēzum bija iespēja norāt vai labot savus mācekļus par viņu izteikto viedokli, kurš saistīts ar reinkarnāciju. Taču Viņš to nedarīja. Izskatās, ka viņš piekrita mācekļu domām, tāpat kā visos pārējos gadījumos, kad viņa klātbūtnē apsprieda jautājumus, kas skāra reinkarnāciju. Pati atbilde izsaka viņu spriedumu un principu pieņemšanu, attiecībā uz šo tematu, jo viņš, pagriezies pret mācekļiem, teica: „Bet par ko jūs mani uzskatāt?” Citiem vārdiem, viņš jautāja tiem pēc tam, kad tie bija savu dzīvi saistījuši ar viņu un studējuši viņa doktrīnas, bija informēti par viņa misijas noslēpumiem un dzīves uzdevumu, viņš jautāja tiem, kas viņš ir, pēc viņu domām. Tieši te Sīmanis Pēteris atbildēja un sacīja: „Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls”.

Jēzus šo atbildi pieņēma un lika mācekļiem turēt noslēpumā viņa dievišķo izcelsmi, bet vienkāršā tauta, lai viņu pieņem, kā vienu no lielajiem priekštečiem, kā viņš to gribēja. Tāda pati epizode gandrīz tiem pašiem vārdiem izklāstīta Marka Evaņģēlija astotajā nodaļā un Lūkas Evaņģēlija devītajā nodaļā. Fakts, ka vienu un to pašu notikumu apraksta gandrīz vieniem tiem pašiem vārdiem, ka trīs evaņģēlisti izklāsta vienu un to pašu domu, liecina par to, ka tā nav nenozīmīga epizode, ka te „ar nejaušu vārdu savienojumu” formulējot domas, nevar izskaidrot šo principu pieņemšanu.

Vēl vienu apliecinājumu vispārējai pārdzimšanas ticībai mēs atrodam citā interesantā epizodē, Lūkas Evaņģēlija devītajā nodaļā, sākot ar septīto pantu. Šeit stāstīts par to, ka Hērods, padzirdējis par Jēzus darītajiem brīnumiem, bija apjucis, jo daudzi uzskatīja, ka šis jaunais skolotājs bija kaut kas cits, nekā Jāņa iemiesojums, citi uzskatīja, ka tas ir Elija vai viens no senajiem priesteriem, kurš no jauna ieradies uz zemes, lai dzīvē pildītu nākošo inkarnācijas mērķi. Dabiski, ka valsts valdnieki un tauta kopumā turas pie šādas ticības, kad viņi apspriežas ar Jēzu un viņš tos neapstrīd, bet uz jautājumiem atbild ar labsirdīgu pārdzimšanas fakta sapratni. Mēs nevaram uzskatīt, ka šīs doktrīnas nebija zināmas, vai, ka Jēzus laikā tās uzskatīja par jaunām.

Ja augstāk norādītos fragmentus pieņem kā tipiskus, mēs atklājam, ka nevienā no Jēzus teicieniem, ko satur Bībele, no viņa puses nav nekādu piezīmju, kuras nebūtu savienojamas ar ticību reinkarnācijas doktrīnai vai kaut kādiem secinājumiem par to, ka cilvēks piedzimst tikai vienu reizi, vai ka pēc pārejas viņš nekad vairs neatgriežas uz zemes. Tajā pašā laikā daudz runā par to, ka Jēzus un viņa mācekļi ticēja iemiesojumam uz zemes. Tātad, mēs esam spiesti atzīt, ka tie, kuri pretojas reinkarnācijas doktrīnai, kā nesavienojamai ar kristīgo mācību, nonākuši mūsdienu kristīgo teologu sprediķu maldu ietekmē, kuri nespēj savus paziņojumus pamatot ar to autoritāti, par ko runāja Jēzus.

Atgriežoties pie epizodes, kurā mācekļi jautā Jēzum: „Kurš sagrēkoja, viņš vai viņa vecāki, ja piedzima akls?”, mēs gribētu jūsu uzmanību pievērst tam, ka jūdi uzskatīja par pilnīgi saprotamu, ka grēki, kas izdarīti iepriekšējā inkarnācijā, šajā dzīvē būs par cēloni soda saņemšanai. Atļaujiet man jums piedāvāt fragmentu no tā laika jūdaisma doktrīnas: „Ja patiesi godprātīgs cilvēks cieš, tad vienīgi dēļ grēka, ko izdarījis iepriekšējā inkarnācijā, tā ir iepriekšējās dzīves grēku izpirkšanas forma”. Šis citāts ņemts no pazīsta rabīna darbiem, kuru es jau citēju šajā grāmatā. Tieši šis jautājums Jēzus mācekļos izraisīja interesi.

Pārliecinātam kristietim, protams, nav pamata uzskatīt, ka reinkarnācijas doktrīna tādā veidā, kādā izklāstīta šajā grāmatā, nebūtu savienojama ar kristietības galvenajiem principiem un nonāktu pretrunā Jēzus un viņa mācekļu teiktajam. Augstākminētajos fragmentos mēs redzam daudz pierādījumu tam, ka Jēzus un apustuļi pieņēma reinkarnācijas doktrīnu.

Ja kristīgās sektas vai mūsdienu kristīgās baznīcas vēlāk maina sākotnējo Jēzus mācību, kā arī pieņem jaunas doktrīnas, kuras ir pretrunā tām, pie kurām turējās Jēzus, nenozīmē, ka patiesa kristieša pienākums ir tās pieņemt tikai tāpēc, ka to atbalsta mūsdienu baznīcas autoritātes. Šī iemesla dēļ daudzi mūsdienu kristietības virzieni un kristīgie teologi pieņēma reinkarnācijas doktrīnu un publiski paziņoja, ka šī doktrīna parāda vienīgo taisnīgo un saprātīgo esības universālo likumu izskaidrojumu.

Reinkarnācijas doktrīna tādā veidā, kā izklāstīta šajā darbā, nenoliedz grēku izpirkšanas jēdzienu, glābšanu un sodīšanu par grēkiem. Tā nenoliedz Jēzus mācības atziņas vai tos principus, kuri veido kristīgās ticības pamatu. Tiem godprātīgiem kristiešiem, kuri godīgi un pacietīgi studē kristietības pamatus, patiesā vēlmē labāk izprast reliģiju, šī doktrīna sniegs nenovērtējamu palīdzību dzīves iepazīšanā.

Fanātiskie un māņticīgie savukārt vienkārši pievērs acis uz šajā sadaļā teikto un mēģinās savādāk izskaidrot tos fragmentus, kurus te piedāvāju, uzskatīdami, ka šeit slēpjas domas un idejas, ko mēs vienkārši nesaprotam. Tāpēc tālāk neturpināšu pierādīt, ka reinkarnācijas doktrīna ir savienojama ar Jēzus ticības mācību. Saprātīgi un neaizspriedumaini lasītāji būs apmierināti. Pārējos ar saprātīgiem argumentiem pārliecināt nav iespējams.

Piezīme: Fragments no "Dvēseles mājvietas Kosmiskā koncepcija" (1930.g) Dr.Hārvejs Spensers Luiss.

Latviskoja: www.e-misterija.lv
Avots: www.amorc.org.ru

« Atpakaļ