Brīvu cilvēku pamatprincipi

Šteinera formulējums „Brīvības filosofijā“: Leben in der Liebe zum Handeln und Lebenlassen im Verstāndnisse des fremden Wollens ist die Grundmaxime der freien Menschen 

 

Šis pamatprincips ir jāievēro katram cilvēkam ar garīgām tieksmēm mūsdienu nozīmē, īpaši pārstāvot antroposofiju. Antroposofija savu patieso vērtību var pierādīt tikai praktiskā darbībā, kā darbošanos mīlestībā, traktējot to no garīgā skatupunkta, un ar tiem rezultātiem, kas no šīs darbošanās izriet. Šai darbībai jāparādās kā brīvai no jebkāda spiediena un dogmatikas.  

 

  „Brīvs var būt tikai tāds cilvēks, kas katrā savas dzīves acumirklī ir spējīgs sekot pats saviem uzskatiem. Kāda ētiska darbība ir tikai tad mana darbība, ja to šajā nozīmē var saukt par brīvu. Vispirmām kārtām šeit ir runa par to, kādi ir priekšnosacījumi gribētai darbībai, kas tiek sajusta kā brīva, un kā šī tīri ētiski tvertā brīvības ideja cilvēciskā būtībā īstenojas, parādīsies sekojoši:

 

Darbošanās no brīvas gribas neizslēdz ētikas un morāles likumus, bet tos ietver sevī; tā ir pārāka par tādu darbošanos, ko diktē vienīgi šie likumi. Ja mana darbība kopējam labumam notiek mīlestības dēļ, vai tad tā ir mazāk vērtīga kā tad, ja to es sajūtu kā pienākumu?  Jēdziens „pienākums” viens pats izslēdz jēdzienu „brīvība”, jo tas neatzīst individuālo, bet to pakļauj vispārējai normai. Darbības brīvība ir domājama tikai no ētiskā individuālisma redzes viedokļa. 

 

Kā tad ir iespējama cilvēku dzīvošana kopā, ja katrs tikai cenšas izcelt savu individualitāti? Šādi parādās slikti saprasta morālisma iebildumi. Ar to tiek uzskatīts, ka cilvēku kopiena tikai tad esot iespējama, kad visi ir vienoti kopēji noteiktā tikumiskā kārtībā. Šis morālisms nekādi nesaprot ideju pasaules vienotību. Tas neaptver, ka ideju pasaule, kas darbojas manī, nav savādāka, kā manā līdzcilvēkā. Šī vienotība ir tikai pasaules pieredzes rezultāts. Vienīgi tai tādai ir arī jābūt. Ja to atzītu nevis uz novērojumu pamata, bet cita kā dēļ, tad šajā jomā nebūtu vis individuāla pārdzīvojuma, bet gan būtu derīga tikai vispārēja norma. Individualitāte ir tikai tad iespējama, kad katra individuāla būtne citus pazīst ar individuālu novērojumu palīdzību. Starpība starp mani un manu līdzcilvēku nepastāv tajā, ka mēs dzīvojam divās dažādās garīgās pasaulēs, bet gan tajā, ka viņš no mūsu kopējās ideju pasaules ir uztvēris kaut ko ar savādāku intuīciju nekā es. Viņš vēlas izdzīvot savu intuīciju, bet es – savējo.  Ja mēs abi patiesi smeļamies vienas idejas un nesekojam nekādiem citiem stimuliem (fiziskiem vai garīgiem), tad mēs varam satikties vienīgi tikai tajā pašā tieksmē un būdami ar to pašu nodomu. Morāla nesaprašanās vai savstarpēja atgrūšanās ētiski un morāli (sittlich) brīviem cilvēkiem nav iespējama. Tikai morāla nebrīvība, kas seko dabas dziņai vai kādam pieņemtam pienākuma bauslim var atgrūst līdzcilvēku prom gadījumā, ja viņš neseko tam pašam instinktam vai bauslim. 

 

"Leben in der Liebe zum Handeln und Lebenlassen im Verständnis des fremden Wollens ist die Grundmaxime des freien Menschen." - Philosophie der Freiheit (GA 4), S. 166. 

 

Brīvi cilvēki nepazīst citu iespējamību kā to, ar kuru viņu pašu griba ir iedomātā intuitīvā saskaņā.  Ko viņi kādā īpašā situācijā gribēs, to viņiem pateiks viņu ideju iespēja. 

Ja cilvēciskās būtības pašos pamatos nebūtu saticība, to nevajadzētu tai iepotēt ne ar kādiem likumiem!

Tikai tāpēc, ka cilvēciskie indivīdi ir no viena gara, viņi var arī viens otram līdzās izdzīvot. Brīvais cilvēks dzīvo ar uzticību par to, ka cits brīvais cilvēks kopā ar viņu pieder pie vienas garīgas pasaules un savos nodomos varēs ar viņu tikties.. Brīvais no sava līdzcilvēka nepieprasa pilnīgu vienprātību, bet viņš to sagaida, jo tā ir cilvēka dabā. Ar to netiek norādīts uz nepieciešamību, ka tai jābūt tajā vai citā ārējā izpausmē, bet uz pārliecību vai uz dvēseles stāvokli, ar ko cilvēks savā es- pārdzīvojumā  esot savu  dārgo  līdzcilvēku vidū  savā  cilvēciskajā cieņā  visbiežāk ir apmierināts.

 

Pēc interneta materiāliem sagatavoja Ilze Žola