EIRITMIJA – DZIEDINOŠĀ KUSTĪBU MĀKSLA (2)

03. {. 2007.

Fragments no Elzas Horni grāmatas “SOCIĀLĀ HIGIĒNA”

Cilvēks visos laikos ir jutis vajadzību paust savus iekšējos pārdzīvojumus ar kustībām. Sākotnēji viņš varēja tieši uztvert dabas norises un gada ritus, pavisam dabiski izjūtot tiem atbilstošus ritmiskus procesus savā ķermenī. Tas vedināja mūsu senci veikt dejveida kustības, kas ar laiku ieguva rituāla nozīmi. Bet, ja deju jau izpilda kā rituālu, tiek izteikta vēlme tuvoties pārjutekliskās pasaules noslēpumiem. Ēģiptē rituāldejas sākās līdz ar Ozīrisa kultu. Tajā apļa dejas atdarināja zvaigžņotās debess kustību. Grieķi uzskatīja, ka deju radījuši dievi. Arī Platons vairākkārt izteicis domu, ka deja esot dievu dāvana, kas atbilst cilvēka dabīgajai spējai paust savas sajūtas ar kustībām. Grieķi pazina dejas dziedniecisko ietekmi uz cilvēku. Īpašu deju izmantoja arī kareivju apmācības procesā. Pirra deja, ko apraksta Homērs, ir apbedīšanas rituāla sastāvdaļa. Romieši bija iecienījuši dejas drāmu bez vārdiem – pantomīmu.
Arī mūsu senčiem neviens rituāls netika izpildīts bez dejas: pādes dīdīšana, līgavas mārtošana, bedību pēdu izmīdīšana. Visu gadskārtu ritmos neatņemama sastāvdaļa ir rituālas dejas.
Ja cilvēks kļūdās paša dzīvē, valsts lietās, būdams armijas vadonis, vai tad mēs nesakām, ka viņš ir spēris nepareizus soļus?

Ritmiskais – cilvēks līdzsvarā

Ritmiskuma būtību visuzskatāmāk parāda svari, kuri svārstīšanās procesā meklē līdzsvaru. Svari zināmā mērā atklāj arī cilvēka būtību un parāda to, ka līdzsvara stāvoklis nav konstanta parādība, bet to iegūst ritmiskā svārstībā, ko redzam, vērojot svaru mēlīti.
Katrs cilvēks, lai kur arī atrastos, var pārliecināties, ka dzīve svārstās starp diviem pretējiem spēkiem: starp zemes pievilkšanas spēku, kas saplacina un novada enerģiju līdz materiālam stāvoklim un gaismu izstarojošo spēku, kas apliecina bezgalību un raksturo to, ko dzīvas būtnes ar maņu orgāniem nespēj uztvert un ko mēs saucam par garu.
Involūcija – evolūcija, sistole —diastole , saspringums – atslābums, punkts – vide ir mūsu dzīves likumsakarības. Cilvēks atrodas līdzsvara meklējumos starp šīm savstarpēji saistītajām polaritātēm.
Mums jāsaprot, ka neesam ne vieni, ne otri, ka mums zemes dzīves laikā ir dots uzdevums savienot šos neaizsniedzamos pretpolus, samierināt tos, lai gan iesākumā tas var likties neiespējami. Tie taču ir tikpat savstarpēji naidīgi! Šī uzdevuma veikšanai cilvēkam dots viens orgāns – tā ir sirds, pats jūtīgākais orgāns, kas viena pati spēj to paveikt.
Sirds veidota kā ritmisks un jūtīgs asinsrites plūsmas orgāns, centrs vadošajiem spēkiem mūsu organisma iekšienē. Un, ja nu šis spēks mūsos ir pārlieku vājš, ja atļaujam dominēt vienam vai otram polam, rodas līdzsvara trūkums. Tas parādās mūsu attiecībās ar pasauli un apkārtējo sabiedrību. Mēs kļūstam fiziski un garīgi neveseli un izstrāvojam neapmierinātību.
Taču, ja vēlamies palikt uzticīgi savai būtībai, mums jārūpējas par savu kustīgumu, par savu ritmiskumu. Izšķiroša iedarbība ir tikai sirds reģionam. Eiritmijas uzdevums ir veidot un stiprināt šo spēju.
Eiritmija nav vienkārši fiziski vingrinājumi — kā vingrošana vai dažādi citi sporta veidi, kas vispirmām kārtām nostiprina cilvēka ķermeni. Tomēr tā nav arī deja, kas sākotnēji bija reliģisku rituālu sastāvdaļa, bet mūsdienās izsaka kādu noteiktu dvēseles pārdzīvojumu vai subjektīvas emocijas. Eiritmija virza garīgo saturu uz objektīvo mērķi, lai ļautu saskatīt augstākās likumsakarības. Tādējādi tā spēj attīstīt pasauli un harmonizēt mūsu vidi. Un, dodot nosaukumu šim jaunajam mākslas veidam, grieķu jēdzienam rhytm priekšā lika zilbi eu. Šī zilbe ir saturiski ļoti etilpīga. Tā nozīmē — harmonisks, skaists un labs. Tādēļ, skaidrojot eiritmijas jēdzienu, varam lietot vārdus harmoniskais ritms.
Eiritmijas pamatlicēja Rūdolfa Šteinera vārdiem runājot, šo mākslas veidu pareizi izprast var tikai tas, kurš aptver, ka cilvēks ir radīts kā Visuma sastāvdaļa. Eiritmijas žesti nav ne izdomāti, ne konstruēti. Tie ir noteicošo, visaptverošo kustību likumu izpausmes formas, kas caurvijušas pasaules radīšanas norisi un noteiktā apjomā iemājojušas cilvēka organismā. Priekšnojautās mēs pārdzīvojam Visuma un cilvēka mijiedarbību un mācāmies izprast cilvēku kā mikrokosmu makrokosmā attiecīgajā laika periodā. Ar savām izcilajām gaišredzības dotībām Rūdolfs Šteiners spējis atklāt šīs likumsakarības un ar eiritmijas kustībām parādīt tās uzskatāmā formā.
Mēs zinām, ka Izplatījumā pastāv ritms. Ārpus mūsu planētas notiek varenas zvaigžņu kustības pa dažādiem, stingri noteiktiem ceļiem. No Zemes mēs vērojam ritmisku saules lēktu un rietu. Tur atrodas Visumu aptverošais, varenais zodiakālais loks, kura iekšienē notiek planētu pārvietošanās pa zināmiem ceļiem, to tuvināšanās Saulei un attālināšanās no tās, noris gaismas apmaiņa starp planētām. Šos apbrīnojamos zvaigžņu ceļojumus tēlaini raksturojis dzejnieks Makss Roišle: “Pasauļu ķermeņi dzied staru kūļu vijumos”. Bet kristiešu mistiķis Silēzijas Angeliuss to apraksta šādi: “Saule rosina it visu, liek visām zvaigznēm dejot. Un, ja tu neatrodies kustībā, tad zini
— tu neesi daļa no veseluma.” Senajos laikos dažādu valstu gudrie zināja par šīm attiecībām. Par to liecina milzums kulta deju, riņķa danči un rotaļas. Pitagora skaitļu mācība atbilst planētu svārstībām un tām pakļautajām skaņu attiecībām, ko vēlākajos laikos vispārsaprotamā manierē izklāstījis Johans Keplers darbā “Pasaules harmonija”.
To, cik liela nozīme mūsu planētas dzīvē ir Visuma pasaules kustībām, uzskatāmi demonstrē gada cikliskais ritums dabā ar pavasari, vasaru, rudeni un ziemu, kā arī dienas gaita. Mēs vērojam šo parādību arī ūdens cirkulācijā: “No debesīm nāk ūdens, uz debesīm tas ceļas, tad atkal tam jādodas uz zemi šai mūžīgā ritējumā.” Tā to interpretējis Gēte. Mēs šo parādību piedzīvojam arī caur paisumu un bēgumu, augu sulu rašanos, izgarošanu un atgriešanos atpakaļ zemē — nokrišņu veidā. Cilvēka organismā šis ritms atklājas asins cirkulācijā, pulsa darbībā, elpošanā, caur dažādiem orgāniem – sirdi, plaušām, vielmaiņu, kuņģi, zarnu traktu, aknām, nierēm un liesu. Visi šie orgāni pakļaujas ritma likumiem. Ja to ritms tiek izjaukts, rodas veselības traucējumi, slimības un citas ciešanas.
Mūsu dzīve kļūst harmoniskāka, veselīgāka un laimīgāka, ja mēs esam saskaņā ar vispārējiem kosmiskajiem ritmiem un tos ievērojam, taču mūsdienu neritmiskajā ikdienā to nav viegli izdarīt. Cilvēkam jāpieliek lielas pūles, lai pareizi izturētos pret neharmonisko rītdienu un pret savu civilizācijas antivides destruktīvajai ietekmei pakļauto, slimīgo ķermeni. Tas prasa intensīvus pūliņus, un tieši eiritmija te var sniegt jūtamu palīdzību.

Kosmiskais vārds

Kādas tad īsti ir eiritmijas izejas pozīcijas? Kādas kustības tā pārstāv, ja jau tās neizriet no ķermeņa, bet gan no gara? Mēs visi no pieredzes varam vērot, vai mūsu kustības ir atkarīgas no ķermeņa un tā attiecīgajiem locekļiem vai nē. Aplūkojot mirušos, mēs ar iekšēju satraukumu atzīstam, ka materiālajam ķermenim vairs nav dzīvības pazīmju, tas vairs nespēj kustēties. Tas nozīmē, ka jābūt kaut kam vēl, kaut kam tādam, ko mēs nevaram saskatīt, nevaram sajust, bet ko varam pazīt tikai pēc tā kustībām. Šo ”nesajūtamo” mēs saucam par “garīgo” jeb cilvēka dvēseli.
Tādējādi, pirms sākam savas ķermeniskās kustības, kaut kas mūsos tās ierosina. Šis rosinātājs ir doma jeb “garīgais”. Vissmalkākās ķermeniskās kustības veic runas orgāni. Lai noformulētu un izrunātu dažādas skaņas, cilvēka aukslējas, mēle, zobi un lūpas veic ļoti precīzas kustības. Pretēji dzīvniekam piemītošajām vienveidīgajām skaņām, cilvēks spēj runāt, veidojot visdažādākos gaisa plūsmas modeļus, radot atšķirīgas skaņas un līdz ar to valodas. Dzīvnieku pasaulē skaņa ir tikai iekāres izpausmes forma, bet domu viņi nespēj paust. Tāpat arī mazs bērns, kurš sāk veidot skaņas, ar tām prot izrādīt tikai apmierinātību un neapmierinātību, izsalkumu, sāpes un prieku. Ar laiku, kļūstot vecākiem, bērni pakāpeniski sāk izteikt objektīvus priekšstatus un jēdzienus. Tātad skaņu veidošana ir domāšanas elements, un tikai cilvēkam piemīt cildenā spēja runāt. Rūdolfs Šteiners lekciju ciklā “Pasaules radīšanas noslēpumi” izsakās konkrēti: “Tas, kas piemīt tikai cilvēkam un nepiemīt nevienai citai būtnei uz Zemes, ir runa, kas izpaužas skaņās – tā padara cilvēku par cilvēku.”
Katrai skaņai piemīt unikāla forma un to veido notiektu runas orgānu kustības. Tajās izpaužas visi radīšanas virzošie spēki, un vērojumos mēs pārliecināmies, ka tieši to pašu plašākā un palielinātā veidā var parādīt arī ķermeniski. Kad vēlamies kaut kam piešķirt lielāku nozīmi, izmantojam roku, kāju, galvas kustības, ko saucam par žestu valodu. Tādējādi varam sākt saprast, ka jaunizveidotā Rūdolfa Šteinera eiritmijas kustību māksla ir tieši saistīta ar vārdu, skaņu un toni. Tā ir balsenes kustību ārēja izpausme – redzamā runa. Cilvēks pats kļūst par runas — tātad arī gara — izpausmes rīku.
Taču skaņu un runas veidošana nav iespējama bez dzīvinošas gaisa plūsmas un šādi mūsos atklājas radošās dievības iemiesojums, kura zemei iedvesusi dzīvības dvašu. Senos laikos valdīja uzskats, ka dievišķais cilvēkam piešķīrusi runas dāvanas.
Runāja par debesu spēkiem, kas, tiecoties lejup uz zemi, devuši cilvēkiem spēju runāt. Dievišķos Vārdu uztvēra kā Radītājus visai zemes dzīvei ar visām tās daudzveidīgajām formām, kustībām, procesiem.
Iespējams, šo priekšstatu par dzīvinošo kustību un Dievišķo Vārdu vieglāk izprast ar skaņu figūrām, kuras pētījis Dr. Hanss Jennijs un publicējis divas grāmatas, pētījumus un fotogrāfijas daudzos starptautiskos žurnālos. Fotogrāfijās redzami dažādu formu veidojumi smiltīs, putekļos, pulverī. Piemēram, uzskatāmi var aplūkot, kā, izrunājot skaņu “O”, jutīgā materiālā veidojas skaidri redzama noapaļota forma. Tas mums palīdz saskatīt Dievišķā Vārda iedarbību, kas radoši un veidojoši iejaucas pirmatnējā haosā. Kosmiskais Vārds ir dzīvības pirmavots. Kristus par sevi ir teicis: ''Es esmu Alfa un Omega”. To mēdz tulkot kā “Es esmu Sākums un Gals”, bet konkrētāk varētu sacīt ”Es esmu viss alfabēts”. Alfabēts no A līdz Z, kurā ir visi vārdi. Saprotams, ka Jāņa evaņģēlijā minētais Vārds nenozīmē kādu atsevišķu vārdu – Dievišķais Vārds vienlaikus ir viss alfabēts, no kura izplūst tajā koncentrētās Visuma kustības un līdzīgi tam, kā eksistē patskaņi un līdzskaņi, arī Dievišķā Vārda spēku veido divi impulsi: kustīgās planētas vai klejojošās zvaigznes un fiksētās zodiakālā loka zvaigznes.
Visaptverošo garīgo radīšanu var iepazīt tikai ar sevišķi jutīgu vērošanu, tomēr ir kāda parādība, kas mums ļauj šo procesu saskatīt. Tā ir gaisma, kas rada kāvus. Tad mēs redzam, kā tās izstarošana un starojuma gradācijas dialogā ar atmosfēru veido tās pašas formas un kustības, ko mēs, formējot skaņas. Gaisma mums parādās kā stars, kas atbilst līnijai ar punktu — kā ”I”. Vēl varam redzēt leņķi veidojošus starus ar šķērssvītru burta ”A” formā un no centra augošu apļveida formu, kas līdzinās burtam “O”, tālāk redzam paralēlu un perpendikulāru gaismas formu šķērsojumu. A-E-I-O-U: leņķis, šķērsojums, līnija ar punktu, apļojums un paralēles – galvenās ģeometriskās līnijas. Un tās samazinot, nonākam pie savām rakstu zīmēm. No debesīm uz zemi tiecas vareni gara spēki, kas iegremdējas matērijā, izveido cilvēcisku tēlu, pulsē tā orgānos, lai balsenes pagrieziena punktā sāktu skanēt kā vārds, kā runa - paplašināti un cilvēka garīgajam ķermenim uztverami. Un pēc tam atkal pazūd Visuma ēterā – brīvā izlīdzinājumā starp garu un matēriju. Cilvēks ir pretstatu vienība. Tas uzskatāmi izpaužas eiritmijā. Eiritmizējot mēs funkcionējam kā starpnieki starp varenām, sākotnējām radīšanas kustībām un nesam patiesu veselību savam vārīgajam, slimīgajam pasaulīgajam ķermenim.

Eiritmijas žestu valoda

Tagad aplūkosim dažus eiritmijas skaņu žestus, lai gan kustību ir grūti aprakstīt tāpat kā uzzīmēt un aplūkot zīmējumā var tikai nedzīvus tēlus. Veidojoties skaņai, piemēram, skaņai “A”, kas pauž izbrīnu, pārsteigumu. Ļoti plaši atvērtas balss saites, rīkle, kakls un atbilstošā leņķī pavērtas rokas, kā mēs to spontāni darām ikdienā, kad jūtam prieku par otru cilvēku vai par kaut ko brīnāmies. Šie žesti ir plastiski un tēlaini izteikti dažādos laikmetos. Kultūras vēsturē tos raksturo kā goddevības žestus. Tālāk aplūkosim skaņu “E” un pārējo patskaņu rindu atbilstoši Rūdolfa Šteinera skaidrojumam. Tā kā runas spēja ir ierobežota, mēs jūtam kvalitatīvu atšķirību. Arī eiritmiski, piemēram, izplešot un sakrustojot rokas. Tādā veidā mēs norobežojam sevi no apkārtējās pasaules. Arī ikdienā saspringtas gaidīšanas vai aizsargāšanās žesti izpaužas roku stāvoklī. Pretnostatot sevi pasaulei, vispirms apzināmies sevi, savu iekšējo spēku, iekšējo ES. Skaņu “I” sastopam daudzos vārdos. Ar šo skaņu mēs esam patskaņu rindas viducī. Izrunājot to, balsenei ar runas orgāniem blakus izveidojas kopējs punkts, kuru var salīdzināt ar svaru mēlīti starp divām polaritātēm. Eiritmijā žests “I” izsaka cilvēka individualitāti, viņa spēju noturēt līdzsvarā ķermeni, brīvi turēt galvu un no šī ķermeņa centra augušās rokas, uzturēt balansu starp ķermeņa augšējo un apakšējo daļu, labo un kreiso pusi, kustībām uz priekšu un atpakaļ. Tad virzāmies tālāk pie kompaktākām, iekšēji piesaistošākām skaņām. Pie nākamā patskaņa “O” eiritmiskajā žestā mēs noapaļojam rokas — gluži kā apskaujot. To darot, pārdzīvojam iekšēju siltumu un piepildījumu, dvēseles telpas apjausmu. Pēdējais patskanis “U” ir pretstats “A”. Tas savelk kopā runas orgānus, bet rokas pastiepjas paralēli — kā savienojoties mierā un vēsumā. Šis sakoncentrētais spēks atkal vēršas virzienā uz iekšu. Mēs sajūtam lielu atšķirību salīdzinājumā ar pretējo, atvērto “A”, kura uztvertspējīgā būtība izstaro gribasspēku. Šajā patskaņu rindā mēs apgūstam involūcijas un inkarnācijas norisi, kas atbilst cilvēka radīšanas principam: sākums ar bērna atvērto būtību “A” ved caur dzīves viduci “O” uz ķermeniski savilktu, pārapgarotu un sevī koncentrētu sirmgalvi. Īsumā varam aprakstīt arī līdzskaņu un to žestu būtību. Izrunājot patskaņus, izpaužas galvenokārt dvēseles noskaņojums, bet līdzskaņus – dabas kustības. Diezin vai ir atšķirība starp kāda auga krāsu un garīgo saturu. Līdzskanī “L” atsevišķos vārdos cieto skaņu skaidri nejūtam. Tai pretējā ir skaņa “K”, kas izskan kā norobežota, stūraina un zobaina skaņa. Skaņu “T” izrunājam noteikti, skaidri definētu. Īsāk sakot, līdzskaņu plastiskumā un tiem atbilstošajos eiritmijas žestos parādās elementus veidojošais spēks, tā pārvērtības un cīņa.
Ar mūsu tēlaino uztveri, paši iepludinām smalkus dzejisku skaņu elementus un mūzikas skaņas, kas satur mākslas impulsu, dzejas pantmērā ritmizētu muzikālu takti sava ķermeņa ekstremitātēs. Tādā veidā mēs izdzīvojam no Visuma dzīlēm nākošos žestus un ritmus ar cildeno instrumentu – ar Dieva radīto cilvēka ķermeni. Vispārinot augšminēto, varam teikt, ka skaņas veidojošais dzīvais Dievišķais spēks ir bijis gudriem cilvēkiem pazīstams visos laikmetos. Rūdolfs Šteiners norādījis, ka agrākajos laikos bija pazīstamas spējas iedarboties uz cilvēka veselību ar noteiktām skaņām. Spēja apzināti just garu fiziskajā ķermenī caur skaņu uzplauka senajos enerģētiskajos centros. Visu tautu un kultūras laikmetu gudrie veica uzdevumu — pietuvināt cilvēku Dievišķajai (garīgajai) pasaulei ar meditatīvajiem vingrinājumiem sagatavojot cilvēku apgaismībai. Par to liecina:
• senie tantriskie dokumenti,
• indiešu un ķīniešu jogas ceļš,
• zoroastriešu Mitras liturģijas apraksti,
• ēģiptiešu kapeņu mantriskās skaņu sistēmas,
ko uz Grieķiju nogādāja Pitagors
un tad izzināja tās,
• meksikāņu un skandināvu rūnas.

Visi šie garīgie skaņu vingrinājumi un mantras nonākušas līdz mums rožkrustiešu tradīcijās. Sevišķi labi alfabēta izcilo nozīmi izprata Jākobs Bēne un arī mūziķis J. B. Kernings, kurš pārsteidzošā veidā savos neizdotajos manuskriptos paudis pamudinājumu – skaņas sapludināt ekstremitāšu sistēmā. Tomēr visa ķermeņa radīto un izteikto žestu un darbībā transformējušās skaņas dziļāko būtību mums atklājis Rūdolfs Šteiners. Ar eiritmiju cilvēks kopumā atklājas kā Dievišķā Vārda iemiesojums un, izejot no šīm pozīcijām, mēs varam saprast tās nozīmi cilvēces attīstībā.

Tulkoja Anita Grauduma
(Turpmāk vēl)

Žurnāls "Mistērija", Nr.2, 2007.

« Atpakaļ