Ilze Žola. Biodinamiskā lauksaimniecība.

Lauksaimniecība industrializācijas laikmetā

Cauri gadu tūkstošiem, palēnām attīstoties cilvēces kultūrai un prasmēm   lauksaimniecība ir spējusi apgādāt miljoniem cilvēku ar pārtiku. Kā liecina arheoloģiskie izrakumi, cilvēki ar lauksaimniecību sākuši nodarboties apmēram pirms 9000 gadiem un  tas ir pietiekami ilgs laiks , lai iedziļinātos dabas likumsakarībās, uzkrātu zināšanas  un attīstītu dažādas progresīvas tehnoloģijas.  Ir pamatoti teikt, ka pastāv sakarība starp attiecīgā laikmeta kultūru un lauksaimniecību  (agro – kultūru). Veselīga lauksaimniecība ir pamats veselīgai kultūrai, tāpat arī kultūra ietekmē lauksaimniecību. 20. gs lauksaimniecības attīstību visvairāk noteica ķimizācija, 21. gs. sākumā to ietekmēs informācijas tehnoloģiju attīstība. Kibernētikas radītājs amerikānis Norberts Vīners ir  teicis, ka apkārtējo vidi esam izmainījuši tik tālu, ka tagad, lai izdzīvotu, mums ir jāmaina pašiem sevi.

 Vai mēs ieklausīsimies Norberta Vīnera brīdinājumā?

Mūsu modernajā pasaulē lauksaimniecība tiek uzskatīta par tautsaimniecības  nozari, kurā ražo augkopības un lopkopības produkciju, lai gūtu peļņu Intensīvās lauksaimniecības metodes mūsdienās tiek izmantotas  visplašāk, pielietojot sintētiskos minerālmēslus, augu slimību, kaitēkļu un nezāļu apkarošanas ķīmiskos līdzekļus, smago tehniku augsnes apstrādei , mājdzīvnieku produkcijas mākslīgu stimulēšanu,  un to turēšanu nedabiskos apstākļos(piemēram, putnu fabrikas). Diemžēl, tas ir saistīts ar vides degradāciju un dzīves kvalitātes samazināšanos.

Kā pretstats intensīvai lauksaimniecībai , no vienas puses, un naturālai, primitīvai saimniekošanai, no otras puses , jau 20.gs sākumā sāka  attīstīties saprātīgāki saimniekošanas veidi – bioloģiskā lauksaimniecība (dažās valstīs to apzīmē ar nosaukumiem ekoloģiskā vai arī organiskā lauksaimniecība) un biodinamiskā lauksaimniecība.

Bioloģiskās un biodinamiskās lauksaimniecības atšķirības

 Abas šīs lauksaimniecības metodes ir vairāk līdzīgas nekā atšķirīgas.Nenoliedzot zinātnes sasniegumu , tās abas ir vērstas uz ilgtspējīgu attīstību, ir orientētas ekoloģiski.  Bioloģiskās lauksaimniecības pamatlicējs ir britu zinātnieks  sers Alberts Hovards (1873 - 1948), biodinamiskās- austriešu filosofs – Rūdolfs Šteiners  (1860- 1925). Bioloģiskā lauksaimniecībā tiek mēģināts aizstāt sarežģītās, laboratorijās veicamās metodes ar vienkāršākām, dabai tuvākām un zemniekiem saprotamākām.Augsnes mēsošanai tiek izmantoti komposts un kūtsmēsli.  Pret augu kaitēkļiem un slimībām pārsvarā  tiek izmantoti pašas dabas līdzekļi – kukaiņu dabīgie ienaidnieki un miglojumi ar augu izvilkumiem. Mērķis ir veselīga augsne veselīgiem augiem, dzīvnieku un cilvēku veselībai. Ietekmīgākā un senākā bioloģiskās lauksaimniecības organizācija Eiropā ir  Hovarda un viņa domu biedru dibinātā Augsnes asociācija Lielbritānijā.

Biodinamiskā lauksaimniecība uz dabas norisēm skatās dziļāk, ievērojot arī  kosmiskās ietekmes uz procesiem,  kas notiek uz zemes, reizē aptverot visus faktorus to savstarpējā mijiedarbībā.  Sākot ar dziļu sapratni, kas balstīta uz  detalizētiem  un regulāriem dabas novērojumiem, šī pieeja cenšas intensificēt dabiskos procesus ( veidojot optimālas dzīvnieku populācijas, gatavojot īpašus komposta preparātus, sējot noteiktus kaimiņaugus noteiktās kosmiskās konstelācijās), palīdzot dabai tur, kur tā ir cietusi  no dažādiem destruktīviem pasākumiem, ar cilvēcisku inteliģenci un labu gribu sekmējot pozitīvu attīstību..  Biodinamiskais ir visaptverošs uzskats, kas, piemēram, redz planētu ritmu ietekmes pētīšanu uz augiem un dzīvniekiem tikpat nozīmīgu kā tīru ķīmisku analīzi.  Atšķirībā no bioloģiskās , biodinamiskie zemnieki uzskata savu saimniecību kā  vienotu organismu, kas ir dzīvās Zemes sastāvdaļa un kas pats sevi ir spējīgs apgādāt ar visu nepieciešamo un vēl ražot preces realizācijai, tādēļ saimniecībā obligāti ir jābūt lopiem. Lauksaimniecības zinātnes teorijā, vēlāk arī praksē, pirmo reizi tika ieviesta garīguma dimensija. un uzsvērtas kosmiskās un citas ietekmes, kas atrodas ārpus mūsu maņu orgānu uztveres robežām. Biodinamiskā virziena pārstāvji uzskata, ka galvenais saimniekošanas mērķis ir to spēku atjaunošana, kuri darbojas caur augsni un citiem vides objektiem uz augiem un tālāk uz dzīvniekiem un cilvēku. Tiek uzskatīts, ka ražu novācot no lauka, tā nav tikai viela jeb matērija, ko novāc, bet tie ir arī šīs ražas spēki un vitalitāte, kas padara novākto ražu ēšanas vērtu un spēcinošu.

Biodinamiskās lauksaimniecības aizsākumi

Biodinamiskās lauksaimniecības vēsture aizsākās 20.gs. 20.gados. Silēzijas apvida zemnieki jau toreiz bija nobažījušies, ka intensīvas saimniekošanas rezultātā noplicinās augsne, samazinās labības sēklu kvalitāte,  augiem parādās aizvien vairāk slimību un sākas pat izmaiņas laika apstākļos. Arī mājdzīvniekiem parādījās dažādas problēmas: mutes un nagu sērga, apgrūtinātas dzemdības, neauglība.  Atbildot uz lauksaimnieku lūgumu, austriešu filosofs Rūdolfs Šteiners,  Kobervicā pie Breslavas (tagad Polijas teritorija pie  Vroclavas) 1924.gadā nolasīja astoņas  lekcijas, kas tagad tiek sauktas par Šteinera lauksaimniecības kursu. Apakšvirsraksts skan „Gara zinātnes pamati lauksaimniecības attīstībai”. Kaut gan lekcijas pēc vispārēja atzinuma bija grūti saprotamas, tūlīt pēc tam izveidojās lauksaimnieku un dārznieku kopas, kas praksē izmēģināja pielietot Šteinera ieteikumus. Arī tagad vairāk nekā pēc 80 gadiem mēs varam novērtēt , ka tas bija un ir  kas pilnīgi jauns un ka tas prasa paplašinātas studijas un praktisku pieredzi lauksaimniecībā. Lekcijas kļūst saprotamas un uztveramas, ja tiek pieņemts un saprasts tas pasaules uzskats, kas ir izteikts šajās lekcijās.

     R.   Šteiners- antroposofijas pamatlicējs -  bija studējis to laiku tradicionālās dabas zinātnes, bet , lai saprastu , kas ir biodinamikas pamatos, ir jāsaprot, ka viņš tās saistīja ar pirms renesanses zinātnisko tradīciju izpratni un terminoloģiju, piesātinot to ar intelektuālu skaidrību. Iedziļinoties Steinera lauksaimniecības kursā, mēs ieraugām tur arī daļu no seno grieķu dabas filosofijas ar viņu mācību par četriem pamatelementiem:   zeme (auksta un slapja) un tās pretstats gaiss ( silts un mitrs); uguns( karsts un sauss) un tā pretstats ūdens ( auksts un slapjš) . Tur var atrast arī Aristoteļa entelehiju ( pieņēmums, ka vielā vai organismā ir mērķtiecīgs spēks, kas ietekmē un virza tā attīstību) un scala naturae (burtiski: dabas pakāpes vai pakāpeniskums).; arī viduslaiku mūku un alķīmiķu koncepciju par vielas transmutācijām, par saistību starp mikro- un makrokosmosu. Ir atsauces uz kristiešu mistiķi Jakobu Boēmi, kuram dabas pasaule bija apslēpts dievišķums, kas piepildīts ar garīgiem spēkiem; īpaša ietekme tur ir Gētes dabas zinātniskiem rakstiem, kurš noraidīja abstraktas spekulācijas un sarežģītus instrumentus dabas pētniecībā ; tur parādās arī senās zemniekku tradīcijas un augu ārstniecisko spēju zinātāju pieredze.

   Šteinera lekcijas kļuva par pamatu biodinamiskajai kustībai lauksaimniecībā.  Jau tūlīt 1924. gadā nodibinājās pirmā „izmēģinātāju grupa”, jēdziens – biodinamisks- tika ieviests 1924.gadā, bet 30-tos gados attīstījās metodes biodinamiskās pārtikas kvalitātes noteikšanai. 1941. gadā nacistu režīms aizliedza visas biodinamiskās organizācijas un tikai 1950. gadā nodibinājās Biodinamiskās pētniecības institūts Darmštatē .

Vairāk par šo tēmu: www.demeter.net

(Turpmāk vēl).